Kāds liktenis sagaida unikālo Bolderājas kuģa vraku, kuru nesen izskaloja Baltijas jūra?

Par atradumu muzejam paziņoja Artūrs Nikolajevs. Muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vadītājs Andris Cekuls Kas Jauns Avīzei stāsta, ka izskalotās atliekas ir apmēram 9,5 metrus garas un 1,3 metrus platas – daļa no diezgan liela kuģa sāna, iespējams, burinieka.

Vismaz pāris gadsimti

“Šī garā, bet diezgan šaurā kuģa daļa nedod iespēju precīzi noteikt, vai tas ir bijis burinieks vai liela zvejas laiva. Tas pats ir par gadsimtu, kurā kuģis būvēts,” atzīst Cekuls.

Brangas jeb kuģa šķērssijas, kas savieno ārējos apšuvuma dēļus ar pamatni, ir labi saglabājušās. No tām pētnieki paņems nelielu gabalu ekspertīzei, lai noteiktu gadsimtu, no kura laika konkrētais šķērssijas fragments nācis.

Tas jādara pēc iespējas ātrāk, jo tiešo saules staru iespaidā koks sairs. Jautājums jau tiek risināts sadarbībā ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi (agrāk – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija). “Pēc rupji tēstajām kuģa brangām ļoti nosacīti varam spriest, ka tas ir vismaz pāris simtus gadu vecs,” teic Cekuls.

Vraka skavas nav no dzelzs, un detaļas ir sasaistītas ar koka tapām. Muzeja vēstures speciāliste Irēna Strēle sazinājusies ar zemūdens arheologu, seno kuģu pētnieku Voldemāru Rainu. Secināts, ka šis varētu būt arī no 19. gadsimta, jo tolaik Latvijas ciematos, būvējot kuģus, vietējie zvejnieki izmantoja koka tapas, jo tas bija lētāk.

Atrasts risinājums

Vraku novietos telpā, kur būs zema temperatūra, mitrums, mitras smiltis apklāšanai un saglabāšanai. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam gan nav iespējas tā uzglabāšanai, taču risinājums ir rasts – 17. gadsimtā, zviedru laikos, celtajā Daugavgrīvas cietoksnī.

Šo valsts nozīmes arhitektūras pieminekli apsaimnieko Bolderājas grupa. Tās aktīviste Sandra Jakušonoka Kas Jauns Avīzei saka: “Ar Privatizācijas aģentūru, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju esam panākuši vienošanos, ka vraku nogādās eksponēšanai cietokšņa kazemātos, kas šim mērķim ir ļoti piemērotas telpas. Tas nozīmē, ka vraku varēs apskatīt visi interesenti, jo cietoksnis apmeklētājiem ir atvērts sestdienās un svētdienās.”

Tikai entuziasti

Par izskaloto vraku ir ļoti liela interese, un simtiem cilvēku sociālajos tīklos nosodījuši kādu jaunieti, kurš mēģinājis atlauzt gabaliņu suvenīram. “Tā ir vēsturiska vērtība, kura ir jāsaglabā!” piebilst Jakušonoka.

Latvijā kuģu pētniecība nav attīstīta, izpēte un restaurācija ir dārga, nav īpašas vietas, kur glabāt vrakus. “Patlaban vairāk par entuziastiem mums nekā nav. Katru reizi, kad iedzīvotājs zvana muzejam par izskalotu kuģa vraku, tālāk nekas par zvanu nenotiek, jo muzejā tīri fiziski nav kur glabāt. Beigās atradums aiziet postā,” neslēpj vēsturniece Strēle.