Pasaka bez Sniegbaltītes. Recenzija par filmu "Mednieks un Ledus karaliene"
Filmas «Mednieks un Ledus karaliene» (The Huntsman: Winter’s War) butaforiskajā juceklī cita pret citu cīnās Čarlīze Terona, Džesika Časteina un Emīlija Blānta. Ir arī Kriss Hemsvorts un daži rūķi.
Filmas darbība norisinās pirms... un pēc filmas «Sniegbaltīte un mednieks» (2012) notikumiem. Ļaunajai burvei Ravennai ir labestīga māsa Freija, pret kuru Ravenna pastrādā neiedomājamu ļaundarību. Freijas sirds sasalst ledū, padarot viņu par varenu burvi. Viņa dodas uz ziemeļiem, kur sapulcina sev uzticamu karaspēku un sāk valdīt par ziemeļu zemēm. Viņas karapulku veido mednieki – Freijas uzaudzināti bāreņi, kuriem Freija mācījusi, ka mīlestība ir tikai ilūzija. Taču tad divi no tiem – veiklais pēddzinis Ēriks un smuidrā Sāra – iemīlas un nolemj bēgt.
Turpinājums «Sniegbaltītei un medniekam»
«Mednieks un Ledus karaliene» ir savāds produkts, kura juceklīgās sastāvdaļas skaidrojamas ar haotisko ražošanas procesu. Filma ir turpinājums (un mulsinošā kārtā vienlaikus arī ievads) 2012. gada Sniegbaltītes pasakas interpretācijai «Sniegbaltīte un mednieks», kur titullomu atveidoja Kristena Stjuarte. Viņas varone spēkojās ar Čarlīzes Teronas ļauno burvi Ravennu un izbaudīja divu džentlmeņu – prinča un mednieka – uzmanības apliecinājumus (šis sižetiskais motīvs atsaucās uz «Krēslas» filmu cikla formulu). Lai arī «Medniekā un Ledus karalienē» Sniegbaltīte tiek pieminēta dažos dialogos, viņas varones filmā nav, pat ne flešbeku formātā, filmas centrā noliekot robusto un ne sevišķi interesanto Krisa Hemsvorta mednieku Ēriku, kuram šajā filmā un tās atšķirīgajās laika līnijās, izrādās, ir pilnīgi cits mīlas objekts. Lai kompensētu Stjuartes iztrūkumu, šajā pasakā drošības labad papildus ieviestas veselas divas izcilas un skaistas Holivudas aktrises: rudā Džesika Časteina, kuras tēlā apvienoti animācijas filmas «Drošsirde» princeses un «Bada spēļu» varones Ketnisas elementi, kā arī ledaini gaišmatainā Emīlija Blanta, kuras varones veidolā ievīti filmas «Ledus sirds» motīvi (un piešķirtas diezgan komiskas superspējas). No šī aspekta raugoties, «Mednieks un Ledus karaliene» ir visai interesants hibrīds, kas mulsinošā ķīselī apvieno pēdējo gadu Holivudas izvērstos sieviešu varoņu naratīvus, no kuriem daudzi veidoti kā reakcija uz publikas pieprasījumu pēc papildu sieviešu tēlu iekļaušanu meinstrīma filmās.
Lai arī filmai «Sniegbaltīte un mednieks» neizveidojās milzīga apjoma sajūsminātu fanu loks, tai bija savi skatītāji, kurus pašlaik sarūgtinājusi Sniegbaltītes tēla izmešana no šīs pasaku pasaules. Arī talantīgo aktieru ansamblis nespēj neko daudz izdarīt savu plakano, neinteresanto varoņu labā.
Filmas režisora krēslā piezemējies debitants Sedriks Nikolā-Trojāns, kura lauciņš ir vizuālie efekti (viņš veidojis vizuālo efektu noformējumu «Sniegbaltītei un medniekam»), tāpēc krāšņu efektu filmā ir daudz, taču gan tie, gan varoņu pārspīlēti izteiksmīgie kostīmi atstāj visai butaforisku iespaidu.
Lielāka vitalitāte kadrā ienāk līdz ar rūķu četrinieka parādīšanos, kuru priekšplānā, tāpat kā pirmajā filmā, ir britu komiķis Niks Frosts, taču rūķu samocītie mizogīniskie joki par to, cik gan atbaidošas ir sieviešu dzimuma rūķes, ātri kļūst visai nogurdinoši.
Kinokritiķe Liene Linde, žurnāls Rīgas Viļņi / Publicitātes foto
