Vēža nomocītais Viesturs mirst un lūdz palīdzēt piepildīt viņa pēdējo vēlēšanos

Mans pēdējais ceļojums

"Vēl cenšos pasmaidīt. Sestdien runāju ar dakteri, mana situācija ir diezgan skaidra.

Neskatoties uz visu, es vēlos godīgi lūgt cilvēku palīdzību pēdējā lietā, ko vēlos realizēt. Cik nu varu, tik izdarīšu pats.

25.aprīlī sāksies ķīmijterapija, tomēr tā pēc būtības neko nemainīs, jo metastāzes kakla limfvados lien laukā viena pēc otras. Ķīmija varbūt uz kādu laiku to droši vien apturēs. Varbūt man atlikusi nedēļa, varbūt vēl pāris mokoši mēneši.

Ārsti tā arī pateica: “Jums nav variantu. Ķīmija jums nepalīdzēs, nekas vairs nepalīdzēs, varam tikai mēģināt atsāpināt”.

Pēdējais pusotrs gads bijis nepārtrauktas ciešanas un veltas cerības, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi, ka Dieva plānus ir iespējams izlūgties mainīt. Sākotnējā naivumā paļāvos tikai uz medicīnas spēku. Iespējams, ja Latvijā būtu sakārtota medicīnas sistēma, ja būtu regulārs ārstējošais ārsts, būtu citi preperāti utt., iespējams, ka mani varēja glābt 2014.gadā un pat vēl 2015.gadā.

Tagad viss ir skaidrs. Kakla brūce ir liela, tajā ir vēzis, ir jaunas metastāzes. Kaklu pagrozīt un paēst šķidru kļūst arvien grūtāk. Pakustēties varu četrrāpus. Aizlīst līdz tualetei un virtuvei, iedzert pretsāpju zāles…

Sāpju dēļ gulēt nav iespējams. Tie brīži, kad izdodas aizmigt, šobrīd ir laimīgākie manā tagadējā ritumā. Nav vairs spēka priecāties par bērniem un viņu panākumiem, ir tikai slimība un sāpes.

Ne es vairs varu paēst, ne pagulēt, ne pastaigāt, ne parunāt, ne palasīt, ne TV paskatīties. Tikai sāpes un ciešanas.

Jā, es esmu nedziedināmi slims, labāk nekļūs, paliks tikai sliktāk. Pēc būtības mans dzīves loks jau ir noiets, ir tikai sāpes, nav vairs nekas no tā, kas dod dzīvei jēgu un prieku. Man būtu daudz vieglāk atlikušo laiku nodzīvot ar apziņu, ka aiziešu mierā, smaidot, turot Sandras [Viestura sieva -red.piez.] roku un dodot mieru viņai un bērniem šajā nebeidzamajā ciešanu stāstā, jo Sandrai ir jādzīvo tālāk un jāizaudzina abi bērni.

  Par to, ko vēlētos

Abi mani vecvecāki no mātes puses nomira ar vēzi. Tas bija briesmīgi un nepanesami. Vēzis diemžēl netaupa un nešķiro, tā ir smaga slimība ar sliktu prognozi, nevis Dieva sods!

Man ir skumji, ka man ir tikai 45, ka tik maz sanāca izbaudīt dzīvi kopā ar Sandru, ka bērni tik mazi…

Es vēlos aiziet bez ciešanām sev un saviem tuvajiem, atpestīt no tā sevi, sievu un bērnus. Sandra jau tagad staigā raudādama no rīta līdz vakaram, bet viņai jāstrādā un jāuztur bērni. Kāpēc likt visiem ciest vēl vairāk un bezjēdzīgi?! Es gribu aiziet viegli, apzināti un ar mīlestību. Tā ir mana izvēle un tikai tad, ja man tāda izvēle ir, tikai tad man ir vieglāk. Tad man tiešām ir vieglāk.

Šie divi pēdējie gadi man ir nepārtrauktas fiziskas ciešanas. Pēdējie mēneši jo īpaši.

Latvijā es no tā visa nevaru atbrīvoties legāli, bet to legāli jebkuras valsts pilsoņi var izdarīt Šveicē. Tam nepieciešami līdzekļi.

Vajadzīgā summa ir apmēram 10 tūkstoši eiro. Tā nav ne tuvu tik liela, kādas Latvijā tikušas vāktas dažādām ārstniecībām, kuru lielākā daļa beigusies ar to pašu, ar ko beidzas mans stāsts. Dievu nevar piemānīt. Šo naudu es vēlētos savākt, un tas būts pats pēdējais stāsts manā blogā.

Ja nepaspēšu un atstiepšu kājas ātrāk, tad lai nauda paliek manai ģimenei un bērniem, viņiem ir jādzīvo un jāizaug par krietniem Latvijas pilsoņiem, par krietniem cilvēkiem.

Šveices pakalpojumā ir paredzēts viss, tas ir oficiāls, legāls Šveicē, un šis varētu būt jauks pēdējais ceļojums man, Sandrai un, iespējams, arī bērniem. Pēdējais atvieglojums un gandarījums manā dzīvē. Latvijā pēc tam tiks guldīta mana pelnu urna.

Es savu misiju esmu izpildījis. Pusotra gada garumā esmu savā blogā rakstījis savu vēstījumu cilvēkiem: mīliet, nesačakarējiet savu dzīvi, cīnieties, kamēr spējat!

Tagad es vēlos aiziet mierā, aiziet pie Dieva. Es ticu, ka nekādus baušļus nepārkāpju, ka nevienu

nepieviļu. Es esmu savu dzīvi pārvērtējis, dzīvojis to ar baudu, mīlējis un ticis mīlēts, bet tagad tikpat skaisti es vēlos aiziet.

Piedodiet, ka es tik atklāti, bet zinu, ka man tas atvieglotu milzīgu kaudzi ciešanu. Šobrīd es lūdzu mani un manus tuvos atpestīt no bezjedzīgām ciešanām. Tas man palīdzēs arī piepildīt šo laiku līdz aiziešanai, nesajukt prātā vai nepārgriezt vēnas. Es būšu kaut ko darījis un runājis līdz pēdējam. Man tiešām ir daudz vieglāk, kad domāju par eitanāzijas iespēju.

Paldies Jums par visu, Viesturs”

LATBLV22