Jaunā Bērziņu ģimene ļoti grib atgriezties Latvijā un stāsta, kas īsti šobrīd viņus no tā attur

Signija (23) un Toms (27) Bērziņi ir latviešu ģimene, kas šobrīd dzīvo Birmingemā, Lielbritānijā. Toms ir dzimis Dobelē, bet Signe – Rīgā. Abiem ir meita vārdā Mia Emīlija, kura pirms gada piedzima britu salās.

Toms Lielbritānijā dzīvo jau astoto gadu. Pirms aizbraukšanas (2010. gadā) puisis studēja Rīgā un iespēju robežās piestrādāja.

Signija viņam pievienojās vien 2015. gadā un pirms došanās prom studēja Ekonomikas un Kultūras augstskolā, kā arī strādāja kādā starptautiskā klientu apkalpošanas uzņēmumā.

Kā apgalvo pati Signija, šobrīd viņas galvenais uzdevums ir būt par labu mammu savai meitai, taču iespēju robežās viņa piestrādā, auklējot citus bērnus, savukārt brīvajā laikā raksta blogu.

Toms strādā starptautiskajā kompānijā “Dunlop“, kas, cita starpā, nodarbojas arī ar lidmašīnu riepu izgatavošanu.

Aizbrauc mīlestības dēļ

Runājot par aizbraukšanas iemesliem, Signija norāda, ka viss noticis diezgan strauji, piedzīvojumu un galvenokārt – mīlestības vārdā.

“Pati biju izdomājusi doties uz vienu no Kanāriju salām, Tenerifi, pie draudzenes, pāris mēnešus pastrādāt. Biļetes bija kabatā jau labu laiku pirms lidojuma, taču vienā jaukā dienā, vēl pirms bijām precējušies, ar Tomu sākām prātot, ka varētu nebūt pareizi, ja katrs atradīsimies savā valstī, nevis kopā,” stāsta Signija.

Tomu viņa pazina jau kopš 15 gadu vecuma, taču satikties sanācis vien pāris reizes – tai laikā attiecības bijušas vien interneta tērzēšanas līmenī.

Neskatoties uz riskiem, kurus attiecībās rada milzīgais attālums vienam no otra, Signija tomēr izšķīrusies par labu braukšanai uz spāņu kūrorta salu.

“Aizlidoju uz Tenerifi, satiku draudzeni, viss bija forši, taču beigās sapratu, ka karstā, nebeidzamo ballīšu sala nav man piemērota. Bija diezgan liels apjukums, jo nezināju, ko gan tagad darīt. Viens no variantiem bija lidot atpakaļ uz dzimteni – Latviju, kur tobrīd bija -35 grādu sals... Izstāstīju visu Tomam, un viņš pēkšņi man paziņoja, ka ir nopircis biļeti uz Tenerifi un tad mums abiem atpakaļ uz Lielbritāniju. Lidoja man pakaļ tās pašas nedēļas piektdienā, pēc darba,” atceras Signija.

Tenerifē abi pavadījuši vienu diennakti, kurā Toms aizvedis meiteni pirmajā īstajā randiņā, romantiskā vakara laikā tapis skaidrs – abiem jālaulājas un jāveido ģimene.

Signija skaidro, ka viņas vīra gadījumā Lielbritānija patiesi bija galamērķis – valsts, kurā turpināt dzīvi un profesionālo attīstību. Uz turieni puisis devies kopā ar tēvu, taču pēcāk abiem pievienojusies arī māte.

“Manam vīram šeit bija paziņas, pie kuriem kādu laiku sākumā dzīvoju arī es. Tajā laikā nebija problēmu atrast darbu – atlika doties uz aģentūru, kas attiecīgi palīdzēja piemeklēt atbilstošu vakanci. Toma ģimene manu atbraukšanu uztvēra pozitīvi. Arī mani draugi to uzskatīja par adekvātu soli – kāpēc gan neizmantot dzīvē sniegtās iespējas? Manis pašas ģimenei gan sākumā bija ļoti grūti pieņemt manu lēmumu, taču, kad vecākiem izdevās iepazīt Tomu tuvāk, viņi saprata, ka šis būs labākais lēmums manā dzīvē,” stāsta māmiņa.

“Mēs neesam nodevuši savu valsti!”

Lai arī abi izvēlējušies veidot savu ģimeni ārpus Latvijas, gan Signija, gan Toms apgalvo, ka ir savas dzimtās valsts patrioti.

“Mēs mīlam savu tēvzemi, pavisam noteikti. Ģimenē runājam latviski, mācām meitai tikai latviešu valodu, ikdienā regulāri sazināmies ar saviem tuvajiem cilvēkiem Latvijā. Mēs svinam Latvijā svinamos svētkus, gatavojam Latvijā iecienītus ēdienus un domājam par savu tēvzemi. Tas, ka mēs šobrīd dzīvojam citur, mūsuprāt, nenozīmē, ka esam nodevuši savu valsti un neesam tās patrioti. Kā jau minēju savā bloga ierakstā par Latviju – mēs atgriezīsimies! To vēlamies paveikt ne vēlāk kā līdz 2019. gadam. Kādēļ vēl neesam to izdarījuši? Tādēļ, ka šobrīd mums gluži vienkārši šeit ir labāk nekā Latvijā, ņemot vērā mūsu iespējas šeit un mūsu iespējas Latvijā, kā arī citus apstākļus,” pauž Signija.

Viņa norāda, ka šobrīd abu meitai Miai ir tikai viens gads, līdz ar to par bērnudārzu vēl netiek domāts. “To darīsim Latvijā, kā jau iepriekš minēju. Tādēļ arī ar meitu runājam tikai latviski. Runas attīstošās mantas bērnam arī ir latviešu valodā.”

Stāstot par gaidāmo atgriešanos, Signija arī piebilst, ka pilnvērtīgai dzīvei Latvijā ģimenei ir nepieciešams vismaz tik daudz kā pašiem savs mājoklis un bērnam – vieta bērnudārzā.

“Mūsu meitai tikko ir apritējis pirmais dzīves gads. Ja mēs dotos uz Latviju šobrīd, mums īsti nebūtu neviena, kam uzticēt mūsu bērna pieskatīšanu, kamēr dodamies darba gaitās,” piebilst māmiņa.

Taču viņa pati atklāj, ka došanās projām no dzimtās valsts esot bijusi smags, emocionāls pārdzīvojums: “Vēl tad, kad devos prom uz Tenerifi, asaras bija gandrīz visu lidojuma laiku. Bija apziņa, ka pametu savas mājas uz vairāk nekā 1 līdz 2 nedēļām, kā tas bija iepriekš, piemēram, dodoties brīvdienu ceļojumos. Vīram, protams, bija citādāk, vieglāk.”

Ierodoties Lielbritānijā, Signijas vīrs sākotnēji dzīvojis pie paziņām. Pēc tam kopā ar vairākiem draugiem īrēta kāda no Anglijai tipiskajām “rindu mājām”.

Ne krējuma, ne kefīra, ne biezpiena

“Pirmie iespaidi jaunajā valstī, protams, bija dažādi. Pirmkārt, piedzīvoju gana lielu kultūršoku, jo šeit, atšķirībā no Latvijas, dzīvo ļoti daudz dažādu tautību pārstāvju. Sākumā bija savādi tik bieži sastapt musulmaņu sievietes ar galvassegām, taču tagad tas nepavisam vairs neliekas kaut kas dīvains. Arī viņas ir cilvēki. Tādām sievietēm ģimenē vienkārši ir cita uzskatu sistēma, tas arī viss,” stāsta Signija.

Vietējie ēdieni, salīdzinot ar latviešu virtuvi, viņai gan šķituši visnotaļ vāji un pliekani: “Pārsvarā vietējie iedzīvotāji ikdienā bauda visdažādāko tautu ēdienus – ķīniešu, itāļu, amerikāņu. Bija diezgan grūti pieņemt, ka, ieejot tipiskā pārtikas lielveikalā, nevar atrast ne krējumu, ne kefīru, ne biezpienu... labi, ka dažviet ir lietuviešu un poļu veikali, kuros to visu var iegādāties. Laika gaitā iemācījos, ka, piemēram, krējumu ļoti labi var aizstāt ar grieķu jogurtu.”

Vietējie esot iecietīgi pret latviešu saimi

Vairumam droši vien atmiņā palikuši stāsti par to, kā pēc britu vēsturiskā lēmuma pamest Eiropas Savienību, pret imigrantiem (tostarp arī no Baltijas un Polijas) atsevišķos gadījumos izturējušies vietējie.

Arī portāls Kasjauns.lv rakstīja par klajiem neiecietības piemēriem – gan verbāliem, gan fiziskiem uzbrukumiem, kuri tika vērsti pret iebraucējiem, parasti dažādu “Brexit” slavinošu saukļu pavadībā.

Taču Signija pastāsta, ka pret sevi vai savu ģimeni nav izjutusi īpašu vietējo iedzīvotāju attieksmi: “Mūsu pilsētā ir daudz imigrantu. Manuprāt, šī iemesla dēļ nekāda rupja attieksme pret mums vai citiem iebraucējiem nav jūtama.”
 
Latviešu ģimene atklāj, ka ikdienā arī paši interesējas par vietējo politiku un sociālu svarīgu jautājumu risināšanu: “Mēs gan neesam abonējuši vietējo televīziju, bet interneta ziņu portālos un avīzēs informāciju lasām.”

Signija piebilst, ka Birmingemā esot diezgan aktīva latviešu kopiena, kurā viņa labprāt iesaistās: “Varētu teikt, ka pilsētā ir tāda latviešu mammu kopiena, kas regulāri organizē pasākumus bērniem, kas, protams, ir ļoti jauki. Ielās diezgan bieži gadās dzirdēt latviešus, netrūkst arī draugu. Ģimene, pie kuras dodos pieskatīt bērnus, arī ir latvieši.”

Latviešu alu pērk lietuviešu veikalos

Papildus ikdienas saskarsmei ar tautiešiem, Signija un Toms iespēju robežās piekopj latviskās tradīcijas, tostarp arī svin Jāņus.

Lielbritānijā notiekot arī vērienīgs latviešu Jāņu festivāls, kuru ģimenei gan vēl nav sanācis apmeklēt.

“Parasti svinam kopā ar latviešu draugiem un vīra vecākiem. Dārzā cepam gaļu, baudām latviešu alu, kas uz Jāņiem vienmēr ir pieejams lietuviešu veikalā. Pinam Jāņu vainagus, pērkam un ēdam latviešu sieru. Pašu labāko, mūsuprāt – Talsu rituli! Tā mums vispār šeit tāda kā tradīcija. Jāiegādājas katru reizi, kad esam leišu veikalā,” par ikdienas ritmiem stāsta Signija.

Valsts svētku laikā viņa vienmēr gatavo īpaši latvisku maltīti: “Tie noteikti ir štovēti kāposti, cūkgaļas cepetis, speķa pīrāgi un vārīti kartupeļi ar dillīti klāt. Skrien siekalas mutē vien domājot! Arī Ziemassvētkos gatavoju līdzīgi. Šo svētku laikā skatāmies latviešu filmas un klausāmies latviešu dziesmas – tas vienkārši liek justies labāk. Tomēr pats galvenais, gan svētkos, gan ikdienā ir būt kopā.”

Mūsu tautai jākļūst saliedētākai

Intervijā Signija atkārtoti norāda, ka zaļā gaisma mājupceļam jau ir dota.

Ģimenei gluži vienkārši ir nepieciešams tam visam sagatavoties, gan iekrājot naudu, gan izlemjot, ko un kā tieši darīt. Viens gan esot skaidrs – dzīvot viņi vēlas Rīgā.

Jaunā māmiņa arī atzīst, ka ar zināmām bažām gaida brīdi, kad aktuāla kļūs jau iepriekš apspriestā bērnudārza atrašana: “Ļoti gribētos, lai rindas bērnudārzos nav tik garas. Manuprāt, nekustamo īpašumu iegāde ir ļoti dārgs prieks, ja paturam prātā, kāda ir vidējā alga Latvijā.”

Uz jautājumu, vai Latvija jelkad piedzīvos īstenus zelta laikus šī jēdziena visplašākā izpratnē, Signija atbild, ka ļoti cer uz savas dzimtenes iedzīvotāju spēju laika gaitā kļūt saliedētākiem: “Manuprāt, latviešiem ir ļoti tipiski daudz vairāk runāt sliktu nekā labu. Domāt negatīvi, nevis pozitīvi. Tā nu gan nevajadzētu darīt – domāsim pozitīvi! Tad arī viss būs labi un uzspīdēs veiksme. Uzskatu, ka Latvija noteikti piedzīvos labākus laikus, jo gan sabiedrībā, gan valstī kopumā ir novērojama nemitīga attīstība. Uz tikšanos!”

Tiem, kuri vēlas sekot līdzi Signijas Bērziņas ģimenes ikdienas gaitām, iesakām ik pa laikam ielūkoties latviešu māmiņas blogā un "Instagram" kontā.