Solvita Āboltiņa ir māņticīga: viņa neatklāj savu plānu B
Solvita Āboltiņa ir māņticīga un neatklāj, ko darīs, ja „Vienotība” viņai izteiks neuzticību un viņu neievēlēs partijas valdē. Tomēr viņa nedomā, ka partijas biedri viņu varētu izmest no politiskās organizācijas vadības. Ja nu tā tomēr notiks, viņa sola šo lēmumu respektēt – partijas intereses viņai esot augstākas.
Āboltiņa šobrīd ir viena no visvairāk aprunātajām politiķēm. Pašreizējā „Vienotības” līdere, kura nākamajā partijas kongresā 4. jūnijā vairs nekandidēs uz partijas valdes priekšsēdētājas amatu, tomēr domā, ka partijas valdē viņa tiks ievēlēta. Taču viņai esot arī plāns B, ja nu partijas biedri viņai neizrādīs tik lielu atbalstu, lai viņa iekļūtu partijas valdē. Saeimas deputāte, Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Āboltiņa publiski ir izteikusies, ka viņai ir plāns B, ko darīt, ja viņai tiks izteikta politiskā neuzticība, gan arī pavēstījusi, ka pilnīgi skaidra politiskā darbība viņai ir iezīmēta tikai līdz 4. jūnijam.
Lai kā arī no politiķes ir centušies izvilkt atbildi, kāds ir šis viņas plāns B, Āboltiņa no konkrētas atbildes ir izvairījusies. Kāpēc? Sarunā ar Kasjauns.lv viņa atklāja – tas tādēļ, ka viņa savā ziņā ir arī māņticīga. Viņa teica:
„ Par savu plānu B nestāstīšu, jo esmu pārliecināta, ka ir kāds augstāks spēks, kas izlemj to, kas mums šajā dzīvē ir jādara vai nē. Un, ja tu pirms laika ar cietiem padalies ar saviem nākotnes nodomiem, tad tie var nepiepildīties. Jebkurā situācijā iespējas ir dažādas. Vai īstenošu plānu A vai plānu B ir atkarīgs no 4. jūnijā – vai „Vienotība” man uzticēsies un mani ievēlēs partijas valdē. Ja mani neievēlēs valdē, tad man droši vien būs jāizdara kādi secinājumi, kas ir daudz sāpīgāki nekā šobrīd. Nu kā lems, tā būs!
Pietiekami labi saprotu situāciju, kāda šobrīd ir izveidojusies, kāda ir „Vienotības” atbildība Latvijas vēlētāju un mūsu valsts nākotnes priekšā. Šajā ziņā esmu demokrāte, sapratīšu jebkuru no lēmumiem. Atkarībā no tā, kuru no kandidātiem (Andri Piebalgu vai Edvarda Smiltēnu) ievēlēs par nākamo partijas vadītāju, ir arī dažādas rīcības (ja mani ievēlēs partijas valdē). Katram no šiem abiem kandidātiem ir kādas kompetences augstākā līmenī un kādas, kuras pietrūkst. Mans pienākums būs (viņiem palīdzēt) tajā, kas viņiem iztrūkst. Domāju, ka man varētu būt abas, kas viņiem pietrūkst.
Pilnīgi godīgi varu pateikt, ka nezinu, kā būs. Reāli vērtēju situāciju, kampaņu, kura ir vērsta pret mani, kāda ir lielas sabiedrības daļas attieksme pret mani. Es katrā ziņā nekad nebūšu tas apstāklis, kas partijai varētu būt izšķirošais, piemēram, gadījumā, ja vēlētāji teiks: „Mēs jau par „Vienotību” balsotu, bet dēļ Āboltiņas to nedarīsim”. Es viennozīmīgi to vērtēšu, bet šobrīd vēl ir pusotrs gads. Mana izvēle un atbildība būs valstiska, pirmām kārtām domājot, kā tā varētu ietekmēt „Vienotību” un Latvijas politisko spektru.”
Āboltiņa cer, ka neskatoties uz visām politiskajām kolīzijām, viņa vēl strādās šajā Saeimas sasaukumā – līdz 2018. gadam. Un tad jau redzēs...
„Protams, jebkuram ir iespēja darīt daudz un dažādu lietu. Esmu pietiekami daudz redzējusi cilvēku, kuriem jebkādu iemeslu dēļ izsviestiem no politikas, vairs nav ar ko nodarboties, kuriem grūti atrast iztikas līdzekļus. Es ļoti domāju par to, kas būs pēc nākamajām vēlēšanām, neatkarīgi no tā, vai startēšu tajās vai nē. Bet katrā ziņā tas, kas jādara, ir jāveic ar pozitīvu domu, lai varētu nodrošināt savu ģimeni, bet ja darbojies publiski – kā tas ietekmēs valsti kopumā,” saka politiķe.
