Bāriņtiesa bērna asarām netic: meiteni atdod no cietuma iznākušajai mātei

Šis briesmīgais stāsts sākās 2008. gada novembrī. Svetlana Saitova kā brīvprātīgā strādāja Valgundes pareizticīgo klostera virtuvē un tur no kādas jaunas sievietes uzzināja, ka Rīgā, Blaumaņa ielas mājas bēniņos, jau ilgu laiku ir pamestas divas mazas meitenītes. Bēniņos mēdza pulcēties narkomāni.

Bēniņos atrod nobadinātas meitenes

Svetlana nolēma, ka bērniem steidzami nepieciešams palīdzēt. Klosterī sastaptā sieviete, bijusī narkomāne, kura izgāja rehabilitācijas programmu, pazina bērnu tēvu un pa telefonu vienojās par tikšanos.

Nākamajā dienā, 2008. gada 8. novembrī, Svetlana kopā ar savu pieaugušo dēlu aizbrauca uz Blaumaņa ielu. Skats bija šausmīgs. Telpa tumša, grīdas vietā cieta zeme. Pretī nāca jaunākā meitene, kurai tolaik bija gads un viens mēnesis. Uz Svetlanu vērās dziļi dobumos iekritušas acis. Bērns nebija ēdis vairākas dienas, meitenes tuvumā mētājās tikai netīri, sakaltuši makaroni. Uz grīdas stāvēja spainis ar aukstu ūdeni. Vēlāk noskaidrojās, ka gadu vecajai meitenītei vecāki dažkārt devuši arī bulciņas, bet bērnam piemērotu ēdienu meitene nebija saņēmusi.

Bērna rāpulītis bija viscaur slapjš, no kakla līdz pat papēžiem, jo autiņbiksītes nebija mainīti vairākas dienas. Kad jaunā sieviete, kas atveda Svetlanu, nomainīja autiņbiksītes, Svetlana ieraudzīja, ka bērna dibens ir viena liela, nedzīstoša rēta. Tīru drēbīšu meitenei nebija. Meitenei bija stipri paaugstināta temperatūra.

Svetlana saprata, ka jārīkojas nekavējoties, un aizveda meiteni uz savu dzīvokli. Klāt bija meitenes tēvs, viņš tam piekrita. Otru meiteni, kurai tolaik bija divi gadi, bioloģiskie vecāki todien bija paņēmuši pie sevis. Viņu, vienojoties ar meitenes tēvu, Svetlana pie sevis paņēma 9. novembrī. Bēniņos stāvēja divstāvu gulta, un meitene bijusi piesieta gultas otrajā stāvā tā, ka nevarēja piecelties kājās. Lai neaizmūk.

Bērnus baroja reizi pāris dienās

Izrādījās, ka bioloģiskā māte ir vieglas uzvedības sieviete, viņai ir trīs mazas meitas. Viņa ar vīru dzīvoja vīramātes divistabu dzīvoklī Pļavniekos. Tur mita arī vecākā meita, kuru aprūpēja vīra māte. Vidējo meitu māte dažkārt veda uz šo dzīvokli, kur par viņu rūpējās vecmāmiņa, bet citreiz atstāja Blaumaņa ielas bēniņos, piesienot pie gultas.

Trešo, jaunāko meiteni, vīramātei aprūpēt vairs nebija spēka, tāpēc viņas mājvieta bija tumšie bēniņi. Nelaimīgais bērns bija pilnībā atkarīgs no vecākiem, kuri par meitenīti atcerējās labi ja reizi divās vai trijās dienās.

Kad sieva devusies kārtējos piedzīvojumu meklējumos, viņas vīrs, bezspēkā nolaidis rokas, sēdējis un savai mātei izmisumā jautājis: “Nu pasaki, ka viņa nenodarbojas ar seksu!” Šāds stāvoklis ildzis vairākas dienas.

Vīramāte atgādinājusi, ka jāiet uz Blaumaņa ielu apraudzīt bērnus, taču pati pie pamestajām mazmeitām nav gājusi. “Lai mani par to tiesā!” vecāmamma vēlāk teikusi Svetlanai.

Kā no koncentrācijas nometnes

Vecākā māsa, kurai tolaik bija divi gadi un četri mēneši, vienmēr jutās izsalkusi. Badināšana bija atstājusi sekas bērna psihē.

“Lielākā meitene mūždien čiepa ēdienu,” atceras Svetlana. “Paķer kaut ko ēdamu un aizskrien. Zem spilvena un gultas slēpa maizes gabalus, pat nevārītus kartupeļus, lai būtu droša, ka paglābsies no bada. Un vienmēr noliedza, ka ir ēdusi. Apēd zefīru vai citu saldumu, seja nosmērēta ar pūdercukuru, un saka: es neesmu ēdusi! Apēd vārītu olu, mute dzeltena, un apgalvo: es neesmu ēdusi!”

Jaunākajai meitenei, tiklīdz viņa kaut ko ieēda, sākās vemšana un caureja. Svetlanai nebija meitenes veselības kartītes, tāpēc nācās doties pie maksas ārsta.

Daudz laika prasīja jēlumu ārstēšana. Āda un gļotāda uz dibena un vēdera lejasdaļā bija pārvērtusies par lielu, asiņojošu čūlu, bērnam bija sāpīgi urinēt. “Tad liku meiteni dušā, laidu siltu ūdentiņu, lai bērnam būtu vieglāk nokārtoties,” stāsta Svetlana.

Vēlāk, kad kreveles sadzija un nokrita, zem tām Svetlana ieraudzīja pie ādas pielipušu autiņbiksīšu ārējo slāni... Mainot „pamperus”, bioloģiskie vecāki pat nevīžoja bērnu apmazgāt.

Lai čūlas ārstētu, ārste izrakstīja ziedes un antibiotikas. Ilgstošas badošanās un nepiemērotas pārtikas dēļ meitenei bija sabojāta kuņģa un zarnu trakta gļotāda. Tas bija par cēloni vemšanai un caurejai. Līdzīgā stāvoklī Otrā pasaules kara laikā atradās koncentrācijas nometņu ieslodzītie. Atcerēsimies vēsturiskos fotoattēlos redzētos izģindušos cilvēkus garos kreklos. Bikses nobadinātie ieslodzītie nevarēja vilkt, jo cieta no hroniskas caurejas.

Lai nopirktu zāles, ieķīlā rotaslietas

Lai atjaunotu gremošanas trakta gļotādu un mikrofloru, jaunākajai meitenei pirms katras ēdienreizes vajadzēja dzert probiotikas. Viens medikamentu iesaiņojums maksājis ap deviņiem latiem, pietika trim dienām, bet kurss turpinājās vairāk nekā sešus mēnešus. Meitenes veselība pakāpeniski uzlabojās, taču gremošana sistēmas darbība normalizējās tikai divu gadu vecumā.

Tagad Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs Svetlanas paveikto noliedz. Portālam calis.lv Krasnogolovs paziņojis: “Viņa sistemātiski neko nedarīja, vienīgi radīja šķietamu ilūziju, ka kaut ko dara.”

Svetlana aiznesa uz lombardu savas rotaslietas, lai iegūtu naudu meiteņu uzturam, apģērbam un medikamentiem, abiem bērniem nopirka apavus.

Endokrinologs konstatēja, ka pārciestās badināšanas dēļ jaunākās meitenes organismā vairs neveidojas augšanas hormoni. Pēc izrakstīšanas no Dzemdību nama bērnam nebija veiktas nekādas potes, un nebija arī mātes atteikuma no vakcinācijas, tāpēc meiteni bija meklējuši ārsti.

Svetlana darīja visu iespējamo, lai kompensētu bioloģisko vecāku nodarīto kaitējumu. Rūpējās, lai bērni saņemtu pilnvērtīgu ēdienu, tvaicēja zivis, dārzeņus, teļa gaļu.

Bāriņtiesas darbinieces ir šausmās

Nākamajā dienā pēc bērnu atvešanas mājās Svetlana piezvanīja bāriņtiesai. Atnāca četras darbinieces, apskatīja meitenes, pateica Svetlanai paldies, ka nav bijusi vienaldzīga, un apsolīja sameklēt tēvu un saukt viņu pie atbildības.

Pēc pāris dienām ieradās vēl divas bāriņtiesas darbinieces. Tajā brīdī Svetlana jaunākajai meitenei mainīja autiņbiksītes, un viešņas ieraudzīja šausmīgos jēlumus. “Bērnu līdz tādam stāvoklim var novest tikai necilvēki!” secināja abas darbinieces.

Kāpēc Rīgas bāriņtiesa, konstatējot tik šausminošus faktus, bioloģiskajiem vecākiem uzreiz neatņēma aprūpes tiesības? Kur bija un ko darīja bērnu māte?

Noziedzīgā ģimene

Par to var izlasīt laikraksta „Vesti segodņa” 2007. gada 28. jūnija numurā. Bioloģiskajai mātei Verai jau 2005. gada aprīlī Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa bija piespriedusi sodu – 60 stundu piespiedu darbu ar viena gada pārbaudes laiku. Viņas māte tolaik bija jau trīs reizes sodīta, sodāmības dzēstas. Veras pārbaudes laiks vēl nebija beidzies, kad visa ģimene nolēma sākt noziedzīgu rūpalu.

Vera internetā ievietoja sludinājumus, piedāvājot intīmpakalpojumus. Kad piezvanīja gribētājs, sieviete ar viņu satikās un devās uz klienta dzīvokli. Vakars parasti sākās ar pasēdēšanu pie alkohola glāzes. Tad Vera dzērienam nemanot pievienoja klofelīnu vai citu līdzekli, kas strauji pazemina asinsspiedienu.

Vīrietis aizmiga, un pie mājas piebrauca Veras māte un vīrs. Trijotne nesteidzīgi savāca naudu, bankas kartes un vērtīgākās mantas – mobilo telefonu, videokameru, fotoaparātu, datoru, muzikālo centru, arī dokumentus, piemēram, pasi un automašīnas tehnisko pasi.

Krimināllietā ir sešas šādas epizodes, noziegumi veikti no 2005. gada augusta līdz 2006. gada janvārim. Dažkārt kopīgajā pasēdēšanā un iedzeršanā ar klientu piedalījās arī Veras māte. Vīrs veica galvenokārt šofera funkcijas.

Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2007. gada 27. februārī Verai, kas nebija izturējusi iepriekšējo pārbaudes termiņu, piesprieda astoņarpus gadu cietumsodu. Viņas māti sodīja ar astoņiem gadiem, bet vīrs un meiteņu tēvs palika uz brīvām kājām, jo viņam piesprieda trīs gadus nosacīti. Lūk, tāda ģimenīte.

Starp citu, klofelīna pārdozēšana var izraisīt smagas sekas, ieskaitot nāvi. Tāpēc jaunkundzes, kuras ar to nodarbojas, mēdz dēvēt par „slepkavām baltos cimdos”.

Audzināja ar pacietību un mīlestību

“Sākumā vissvarīgākais bija bērnam samazināt dusmas un bailes,” stāsta Svetlana. “No miega viņa katrreiz modās raudādama. Tas bija briesmīgi. Tādos brīžos centos atrasties blakus. Bērnam bija pilnībā izjaukts dienas režīms. Mazliet paguļ un pamostas, atkal paguļ un pamostas, gan naktī, gan dienā.”

Līdz triju gadu vecumam Svetlana meiteni nēsāja uz rokām. “Mans pieaugušais dēls viņu labprāt baroja. Tikai tad man bija brīvas rokas, varēju nomainīt gultasveļu vai izgludināt drēbes. Gultasveļa bija jāmaina katru dienu, jo bērnam bija vemšana.”

Audzināšanas pamatprincips – izturies pret citiem tā, kā tu gribētu, lai citi izturas pret tevi. No bērnības meitenēm ieaudzināja, ka nedrīkst ņemt svešas mantas un melot. Svetlana: “Galvenais, ko centos ieaudzināt, – nemeklēt vainīgos, neattaisnot sevi, nekrāpt un nekļūt ļaunam. Vari jau teikt, ko gribi, bet bērns skatās uz rīcību.”

Bērnu svētki un darba iemaņas

Bērniem vajadzīgi svētki, lai vēlāk būtu ko atcerēties. Dažādi smalki darbiņi attīsta pirkstu motoriku un veicina intelektuālo attīstību.

“Tāpēc rīkojām dažādus svētkus. Gatavojām rotājumus, dekorējām telpas. No papīra izgriezām puķītes un citus dekorus, vērām krellītes, zīmējām plakātus. Uz Lieldienām veidojām groziņus, zaķu figūriņas. Cepām pīrādziņus un cepumus. Meitenes sacentās, kurai iznāks skaistāki cepumi. Tie vienlaikus bija gan svētki, gan darba iemaņu apgūšana,” Svetlana dalās pieredzē.

Audžumāte meitenes radināja pie kārtības, mācīja sakārtot savas mantas un apģērbu, sakopt apavus. Vidējā māsa, ar kuru kopā bija pavadīts briesmīgais laiks bēniņos, pie Svetlanas nodzīvoja pusgadu, no 2008. gada novembra līdz 2009. gada maijam.

Pēc tam mēnesi pavadīja pie vecāsmammas (tēva mātes), tad visu vasaru, no 2009. gada jūnija līdz septembrim, atkal dzīvoja pie Svetlanas. Viņa pilnībā apgādāja abas meitenes, vecāmamma naudu nedeva, un Svetlana arī neprasīja. Bioloģiskais tēvs meiteņu audzināšana nepiedalījās ne materiāli, ne citādi, kaut gan saņēma bērnu pabalstus.

Kopā vasarā un Jaungadā

Arī vēlākajos gados visas trīs māsas (ieskaitot vecāko, kuru audzināja vecmāmiņa), vasaras parasti pavadīja pie Svetlanas, bieži brauca uz Jūrmalu. Visas trīs meitenes pie Svetlanas ciemojās arī Jaungada brīvdienās. Visus tēriņus apmaksāja Svetlana. Viņa rāda fotogrāfijas, kur abas māsas ir kopā – simpātiskas, smaidošas, skaisti ģērbtas meitenes.

Vecākā māsa redzēja, ka jaunākajai pie Svetlanas klājas ļoti labi, un pat kļuva greizsirdīga. Viņa vairākkārt teikusi: “Kāpēc jūs ņemat viņu, ņemiet mani! Lai viņa brauc pie vecmammas, bet es palikšu pie jums!” Vēl šā gada februārī vecākā meitene lūgusi Svetlanai: “Paņemiet mani vismaz uz brīvdienām!”

Svetlana meiteni sūtīja privātā bērnudārzā. Skolā viņai ir labas sekmes. Svetlanas vīrs iemācīja bērnam lasīt latviešu, angļu un krievu valodā. Matemātikā viņa ir labākā skolniece klasē – vajadzēja piedalīties matemātikas olimpiādē, taču tās vietā viņu aizveda uz krīzes centru... Skolas raksturojumā teikts, ka meitene ir pieklājīga, draudzīga ar klasesbiedriem.

Bāriņtiesa nesakārto dokumentus

Jau 2008. gada novembrī, konstatējot bioloģisko vecāku noziedzīgi nevērīgo attieksmi pret bērnu, kas bija izraisījusi ļoti smagus veselības traucējumus, Rīgas bāriņtiesa varēja abiem vecākiem atņemt aprūpes tiesības.

Bāriņtiesu likuma 22. panta pirmajā daļā teikts: “Bāriņtiesa lemj par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, ja:

1) ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu;

2) bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāku vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ);

3) vecāki ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību;

4) viens no vecākiem ir devis piekrišanu bērna adopcijai, izņemot gadījumu, kad viņš kā laulātais ir devis piekrišanu tam, ka bērnu adoptē otrs laulātais;

5) konstatēta vecāku vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāku vardarbību pret bērnu.”

Šajā gadījumā meitene vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ atradās veselībai un dzīvībai bīstamos apstākļos, vecāki nenodrošināja viņas aprūpi un uzraudzību.

Rīgas bāriņtiesa ar 2009. gada 23. februāra lēmumu bioloģiskajai mātei pārtrauca (uz laiku) visu triju meitu aprūpes (nevis aizgādības!) tiesības sakarā ar to, ka viņa atradās cietumā. Tēvam bāriņtiesa ne aizgādības, ne aprūpes tiesības neatņēma.

Kas ir aizgādība un aprūpe?

Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā.

Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, proti, ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, izglītošanu un audzināšanu.

Vecāki nevar atteikties no bērna aizgādības, jo nav iespējams atteikties no sava bērna. Taču bērna aprūpi, ja ir pamatots iemesls, vecāki var uzticēt citai personai, tā var nebūt radinieks. Ja aprūpi uztic uz laiku, ilgāku par trim mēnešiem, nepieciešams bāriņtiesas lēmums.

Piemēram, māte aizbrauc strādāt uz Īriju. Viņa lūdz bāriņtiesu uzticēt aprūpes tiesības vecmāmiņai. Bāriņtiesa pārbauda, vai vecmāmiņas mājās ir bērnam droša vide, un pieņem lēmumu par aprūpes tiesībām. Māte uzraksta vecmāmiņai pie notāra apstiprinātu pilnvaru, lai viņa var vest bērnu pie ārsta, izvēlēties bērnudārzu un skolu, un tamlīdzīgi.

Futbols ar dokumentiem

Meitenes tēvs 2009. gada sākumā bāriņtiesai lūdza abas jaunākās meitas nodot Svetlanas aprūpē. Svetlanai bija jāsavāc kaudze izziņu (nav Psihiatrijas un narkoloģijas centra uzskaitē, nav kriminālsodāmības, maksā nodokļus, ir labiekārtots četristabu dzīvoklis un bērnam piemēroti apstākļi). Sieviete cerēja, ka bāriņtiesa viņai piešķirs meitenes aprūpes tiesības.

Taču vēlāk tēvs savu iesniegumu atsauca, un bāriņtiesa 2009. gada 21. aprīļa sēdē nolēma meitenes atstāt viņa aprūpē. Tēvam vajadzēja pildīt bāriņtiesas lēmumu un pašam audzināt meitas, taču viņš to nedarīja. Vecāko un vidējo meitu faktiski audzināja vecmāmiņa, jaunākā turpināja dzīvot pie Svetlanas viņas pilnā apgādībā.

2010. gada 18. janvārī meitenes bioloģiskā māte lūdza bāriņtiesu iecelt Svetlanu par jaunākās meitas aizbildni, jo viņa dzīvo Svetlanas ģimenē, kas nodrošina meitenes aprūpi. Svetlanai no jauna bija jāsavāc izziņu kaudze. Viņa ieradās uz sēdi, bet bāriņtiesa atkal lēma Svetlanai par sliktu, jo meitenei ir tēvs un neesot pamata viņam atņemt jaunākās meitas aprūpes tiesības.

Tēvs tāpat kā agrāk nepildīja bāriņtiesas lēmumu, un meitene turpināja dzīvot Svetlanas ģimenē. Bāriņtiesā to zināja, taču bāriņtiesas darbiniekiem septiņu gadu laikā nekādu pretenziju nebija. Bioloģiskais tēvs Svetlanai izsniedza notāra apstiprinātu pilnvaru līdz pat meitenes pilngadībai.

Ieraugot māti, bērns kliedz

Svetlana 2009. gada janvārī kopā ar meiteni devās uz Iļģuciema sieviešu cietumu apmeklēt viņas bioloģisko māti. Saruna notika pa telefonu, pa vidu bija stikla siena. Ieraugot bioloģisko māti, meitene sāka šausmīgi kliegt un apķērās Svetlanai ap kaklu.

Tajā pašā gadā arī bioloģiskais tēvs aizveda meiteni uz cietumu pie mātes. Reakcija bija tāda pati, bērns atkal kliedza un sauca Svetlanu. Tad bioloģiskā māte kliegusi: “Lai viņa iet pie savas mammas (domāta Svetlana), lai es viņu vairs neredzētu!”

Kad meitenei bija apmēram trīs gadi, māte pieprasīja tikšanos. Bērnam no pārdzīvojumiem sacēlās temperatūra.

Es paņemšu bērnu!

Vera cietumā pavadīto vairāk nekā septiņu gadu laikā par meitu tikpat kā neinteresējās. Ieslodzītajiem ir atļauta vismaz viena telefonsaruna mēnesī, taču māte nezvanīja. Atļauta sarakste, bet meitene no mātes nekādas vēstules vai apsveikuma kartītes nesaņēma. Vera meitu neapsveica ne dzimšanas un vārda dienā, ne Jaungadā un Ziemassvētkos, ne bērnam svarīgos notikumos – absolvējot bērnudārzu un sākot skolas gaitas. Māte neinteresējās par meitenes veselību un mācībām.

Veru no cietuma atbrīvoja 2015. gada 20. maijā, nosacīti pirms termiņa. Jebkura māte tajā pašā dienā būtu skrējusi pie sava bērna! Taču šī Svetlanai piezvanīja tikai pēc septiņiem mēnešiem, 21. decembrī: “Es paņemšu meiteni uz nedēļu!”

Svetlana paskaidroja, ka bērns bioloģisko māti faktiski nepazīst, un aicināja atbraukt ciemos. Vera vairs nezvanīja. Viņa atrada dzīvesvietu un darbu Vecumnieku novadā. Turienes bāriņtiesa, ņemot vērā no Rīgas bāriņtiesas saņemto informāciju, bioloģiskajai mātei 10. martā atjaunoja visu trīs meitu aizgādības tiesības.

Svetlanai par šo lēmumu neviens nepaziņoja. Pirms tam Rīgas bāriņtiesas darbinieces viņai stāstīja, ka uztraukumam nav pamata, jo aizgādības tiesības bioloģiskajai mātei atjaunošot tikai uz divām vecākajām meitenēm.

Kad Svetlana tikusies ar Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāju Aivaru Krasnogolovu, viņš jautājis: “Ko jūs gribat? Vai medaļu?”

Runā vienu, dara citu

Svetlana 2015. gada decembrī Rīgas bāriņtiesai atkārtoti lūdza iecelt viņu par meitenes aizbildni. Un te sākās dīvainas un nepatīkamas lietas. Bāriņtiesa saprata, ka nu nāks gaismā tās neizdarība, un izvēlējās viltīgu taktiku. Svetlanai vajadzēja apmeklēt psihologu (par maksu, protams), atkal vajadzēja vākt izziņu kaudzi. Viņa pildīja visus Rīgas bāriņtiesas norādījumus.

Meitene pārrunās ar bāriņtiesas darbiniekiem vairākkārt teikusi, ka grib dzīvot Svetlanas ģimenē un uzskata viņu par savu mammu, bet viņas vīru – par tēti. Savus bioloģiskos vecākus pazīst, bet negrib pie viņiem dzīvot.

Likums nosaka, ka bērna viedoklis jāņem vērā. Rīgas bāriņtiesas interpretācijā tas nozīmē, ka bērns var teikt, ko grib, var gribēt dzīvot pie Svetlanas, kaut vai pie prezidenta, taču viņai būs jādzīvo pie saviem bioloģiskajiem vecākiem! Jo bāriņtiesas neizdarības dēļ Svetlanas juridiskais statuss visus šos septiņus gadus ir bijis “svešs cilvēks”.

Bāriņtiesas darbinieki, vārdos atbalstot Svetlanu, patiesībā domāja, kā viņu kompromitēt, lai sieviete atteiktos no domas par meitenes audzināšanu.

Bāriņtiesa 3. februārī bija paredzējusi kārtējo reizi lemt par meitenes aizbildnību. Taču bāriņtiesas darbiniece Zita Veldze 11. janvārī Svetlanai liecinieku klātbūtnē pateica, ka šajā sēdē lems par aizgādības tiesību atņemšanu bioloģiskajam tēvam un Svetlanai uz sēdi nav jānāk. Sieviete neatnāca, lietu atlika, tagad viņai to pārmet.

Psiholoģe Marina Dango savā 18. februāra atzinumā raksta, ka Svetlana esot slēpusi informāciju par to, ka meitene nav viņas bērns. Tas neatbilst patiesībai!

Juridiski nesakārtotās situācijas dēļ kopš decembra Saitovu ģimene dzīvo stresā. Arī psiholoģe konstatē, ka sieviete atrodas stresā, taču nenoskaidro iemeslus un atzinumā raksta, ka jūtība stresa situācijās var būt risks bērna audzināšanā un aprūpē.

Sabiedriskais aktīvists Ivars Prūsis, kurš palīdzējis no bāriņtiesu patvaļas cietušiem vecākiem, konstatē, ka tā ir viena no manipulēšanas metodēm. Sievieti cenšas izsist no līdzsvara un pēc tam paziņo, ka viņai ir psiholoģiskas problēmas.

Apmelo ģimeni

Taču ar to vēl būs par maz. Kā lai meiteni aizved no Saitovu ģimenes? Un te bāriņtiesas dokumentos nez no kurienes uzrodas frāze par emocionālu vardarbību.

Rīgas bāriņtiesas Latgales priekšpilsētas aizgādības un aizbildnības lietu nodaļas vadītāja Kristīne Valtere 22. februārī lūdz Rīgas Sociālā dienesta teritoriālajam centram „Āgenskalns” nosūtīt meiteni uz psiholoģisko izpēti Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centrā, lai noskaidrotu, vai bērns ir cietis no emocionālas vardarbības Saitovas ģimenē. Dokumentu sagatavojusi mums jau zināmā Veldze.

Tas ir ļoti atbildīgs lēmums, jo psiholoģiskā izpēte atbilstoši programmai ilgst 30 dienas. Lai bērnu uz tik ilgu laiku izņemtu no ģimenes un izrautu no skolas, vajadzīgs nopietns pamatojums. Uz kāda pamata pēkšņi radušās aizdomas par emocionālo vardarbību? Rīgas bāriņtiesai šādu faktu nav!

Ar varu aizved uz krīzes centru

23. martā pie Saitoviem ieradās Rīgas bāriņtiesas locekle Alise Ramane un viņas palīdze Zita Veldze, kā arī divi policisti. Aiz durvīm gaidīja abi bioloģiskie vecāki.

Policists teica, ka Saitovi bāriņtiesas lēmumu varēs pārsūdzēt. Viņi lūdza bāriņtiesas lēmumu par bērna izņemšanu, taču nekādu dokumentu nesaņēma. “Īstie vecāki stāv aiz durvīm, bet jūs neesat nekas!” atbildējušas bāriņtiesas darbinieces.

Saitovi jautājuši, uz kurieni meiteni ved. “Nav jūsu darīšana!” Meitene bija slima, to apliecināja ārsta zīme, bet arī tas neatturēja „akcijas” rīkotājus.

Beigās darbinieces pateikušas, ka meitenei krīzes centrā būšot labi. “Pēc pāris dienām viņa jūs aizmirsīs!” Tas arī bija īstais mērķis, kādēļ meiteni uz mēnesi izolēja no audžuvecākiem. Meitene raudāja, ķērās pie Svetlanas, taču velti.

Vardarbīgā akcija spēcīgi nobiedēja arī Saitovu piecgadīgo meitiņu. “Vai visus bērnus paņems? Vai mani arī vedīs prom?” vēlāk viņa jautājusi. Abas meitenes augušas kopā un viena otru uztver kā māsu. Saitovu meita raudāja, naktīs modās un prasīja, kur ir māsa, kad viņu atvedīs atpakaļ.

Rīgas bāriņtiesas darbinieki apgalvo, ka rīkojušies bērnu vislabākajās interesēs. Bioloģiskajai mātei esot jādod iespēja “vēlreiz pamēģināt”.

Bērns esot zombēts

Saitoviem tagad neļauj tikties ar meiteni, Rīgas bāriņtiesā stāsta, ka atļauja jāprasa Allažos, bet krīzes centrā atbild, ka to dod bāriņtiesa.

Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centra vadītāja Aelita Ziemele skaidro, ka lēmumu par saskarsmi pieņem bāriņtiesa: “Ja bāriņtiesa saka, ka par to lemjam mēs, tad bāriņtiesa melo!” Centrs ir tikai pakalpojumu sniedzējs bāriņtiesai.

Ziemele atklāj, ka bāriņtiesa devusi uzdevumu neļaut bērnam tikties ar Saitoviem, jo šīs tikšanās esot nevēlamas un kaitīgas. “Esot pazīmes, ka bērns ir ietekmēts un zombēts,” tādu informāciju Allažu centrs saņēmis no Rīgas bāriņtiesas.

Tiesībsargs redz caurumus dokumentos

Svetlana uzrakstījusi iesniegumu Tiesībsargam, lūdzot pārtraukt “institucionālo vardarbību” pret bērnu. Tiesībsarga biroja pārstāve Ruta Siliņa informē, ka, iepazīstoties ar lietu, kļuvis redzams – tajā ir daudz neskaidrību, un izveidot kopēju ainu jeb salikt puzli no šiem fragmentiem nav iespējams.

Tāpēc Tiesībsarga birojs 13. aprīlī sasauca starpinstitucionālu sēdi, uz kuru uzaicināja visas iesaistītās iestādes: Rīgas un Vecumnieku bāriņtiesu pārstāvjus, pārstāvjus no Iļģuciema cietuma, bērna skolas, Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centra un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, lai noskaidrotu, ko un kāpēc katrs darīja vai nedarīja. Par sēdes rezultātiem Kasjauns.lv informēs jau tuvākajā laikā.

Piebildīsim, ka lēmumus vajag pieņemt ar jēgu, lai dzīvi uzlabotu, nevis sagandētu. Nepietiek ar to, ka likuma panti formāli nav pārkāpti. Ierēdņi un iestādes vadītājs ir atbildīgi par pieņemto lēmumu saprātīgumu un cilvēcīgumu.

„Likums un Taisnība”/Sniedze Smilga/ Foto: Rojs Maizītis