"Krievija mūsdienās atgādina krievu tautas koncentrācijas nometni." Patvērumu Latvijā gaida žurnālists Dmitrijs

Dimitrijs Savins nebūt nav bagāto, slaveno un ietekmīgo Putina opozicionāru sarakstā. Viņa pakļautībā nav arī labi situēta un Kremlim naidīga organizācija vai medijs, kura apspiešana būtu neapšaubāma vietējās varas prioritāte. Taču, neskatoties uz to, arī viņš nonācis Krievijas specdienestu redzeslokā, un baisās metodes, ar kurām tie mēģinājuši apklusināt šo maz zināmo žurnālistu no Sanktpēterburgas, kārtējo reizi liecina par Krievijā valdošo represīvo politiku un specdienestu-varmāku lomu šajā vidē.

Ekskluzīvā sarunā ar Kasjauns.lv Dimitrijs atklāj, kā, gluži vienkārši paužot savu viedokli, ātri  nonācis Krievijas varasvīru melnajā sarakstā un pavisam drīz bijis spiests stāties pretī varas iestāžu šantāžai un netiešai iebiedēšanai.

Audzis PSRS militāristu ģimenē

Dimitrijs Savins dzimis Krievijas pilsētā Čitā, Aizbaikāla reģionā. Uzaudzis militāristu ģimenē un augstāko izglītību ieguvis Aizbaikāla Humanitāri Pedagoģiskās universitātes Vēstures fakultātē. Nepatiku pret Putina Krieviju Dimitrijs izjutis jau kopš pirmsākumiem un domubiedrus atradis dažādās nacionālistiski noskaņotās organizācijās, kurās sācis darboties kopš 2005.gada. „Uzskatu, ka krievu tautas galvenais ienaidnieks šobrīd ir Putina vara,” savu nostāju īsi raksturo Dimitrijs.

Atbalsta protestus Putina dzimtajā pilsētā

Visai liktenīga izrādījusies Dimitrija rīcība 2011.gadā, kad, saistībā ar atkārtoto Vladimira Putina nākšanu pie varas, viņš aktīvi piedalījies protestos un bijis viens no tiem, kuri notikušo vēlēšanu rezultātus dēvējuši par falsificētiem, turklāt darījis to Putina dzimtajā pilsētā Sanktpēterburgā, kur Krievijas vadonis arī sācis savas politiskās gaitas. Savulaik Dimitrijs piedalījies arī partijas „Jaunais Spēks” veidošanā, taču to reģistrēt nekādi nav izdevies. Izvērtējot valsts varas gaiteņos radīto sistēmu, Dimitrijs beigu beigās zaudējis ticību pozitīvām izmaiņām Krievijas valdībā: „Aptuveni 2013.gadā man kļuva skaidrs, ka miermīlīgas metodes, ar kurām mēs mēģinājām panākt izmaiņas, gluži vienkārši nedarbosies. Bija skaidrs, ka to visu turpinās apspiest. Nolēmu pamest visas organizācijas, partijas un biedrības, kurās aktīvi darbojos. Tā vietā veltīju savu enerģiju un laiku labdarībai.”

Nodēvē par neonacistu

2013.gadā Dimitrijs jau darbojies arī Latvijā, Rīgā, kopā ar Latvijas Okupācijas muzeju sarīkojot divus pasākumus – rakstnieka, Kremļa kritiķa Sergeja Verjovkina vieslekciju un tikšanos ar pazīstamo padomju politieslodzīto Nikolaju Braunu. Kā stāsta pats aktīvists, Putina propagandas mašīna viņa rosību pamanīja un pavisam drīz sekoja reakcija.

„Neilgi pēc šiem pasākumiem Krievijā tika radīta filma „Nodevības bioķīmija”. Tajā stāstīts par tādu nelieti Dimitriju Savinu, kurš brauca uz Latviju, lai Okupācijas muzejā tiktos ar vietējiem neonacistiem,” smej Dimitrijs. Zīmīgs izrādījies arī kāds notikums neilgi pirms filmas pirmizrādes: „Pie manis mājās ieradās policijas operatīvais darbinieks. Viņš jautāja, vai man ir kas zināms par skinhedu, kurš it kā slapstoties manā rajonā. Man, protams, nebija ne jausmas par šādu personu, ko arī skaidri pateicu”.

Krimas aneksija – katastrofas sākums

2014.gads vēsturē iegāja kā Ukrainas konflikta sākuma gads un saprotams, ka vienaldzīgu tā laika notikumi Ukrainā neatstāja arī politiski aktīvo Dimitriju. „Tā kā Krievija mūsdienās drīzāk atgādina krievu tautas koncentrācijas nometni, loģiski, ka nespēju atbalstīt tos, kuri šim režīmam klāt vēl grib piesaistīt Krimu. Zināju, ka Putina vājprātīgā politika izmaksās dārgi tiem, kuri dzīvo Krievij. Ir taču skaidrs, ka 21.gadsimtā ar neatkarīgu valstu teritoriju anektēšanu sveikā cauri neizdosies tikt. Par to maksāsim ar ievainotajiem, mirušajiem un ekonomikas sabrukumu, turklāt slogs gulsies uz parastās tautas,” savu nostāju par 2014.gada nemieriem Ukrainā skaidro Dimitrijs.

Savu neapmierinātību viņš paudis, uzsākot žurnālista gaitas Kijevā bāzētā ziņu vietnē Petrimazepa.com. Dimitrijs rakstīja daudz, ļoti agresīvi kritizējot Ukrainā notiekošo un ne druskas nesaudzējot Krieviju un tās varas eliti. Tolaik viņš vēl nespēja iedomāties, ka pavisam drīz arī viņam tiks veltīta zināma daļa Krievijas specdienestu uzmanības.

Aci pret aci ar specdienestu

2015.gada 5.martā no rīta Dimitrija dzīvesvietā Sanktpēterburgā atskanēja durvju zvans. Atverot durvis, Dimitrijs aci pret aci sastapies ar Krievijā dzīvojošo opozicionāru ļaunāko murgu – Federālo drošības dienestu (FDD).

„Priekšā stādījās policijas darbinieki, tostarp divi FDD pārstāvji. Pārmeklēšanas orderis bija noformēts saistībā ar slepkavību, kas nesen it kā notikusi manā rajonā. Tas ir Krievijas Kriminālkodeksa 105.pants – visai nopietni un pavisam negaidīti,” rīta notikumus atceras Dimitrijs, „bija skaidrs, ka ieročus viņi nemeklē – viss, kas viņus interesēja, bija mans dators un datu nesēji, kā arī jebkurš drukātais materiāls, kas saistīts ar Ukrainu. Interesantākais, ko man pajautāja: kādas ir jūsu domas par ukraiņu dzejnieku Tarasu Ševčenko? Apjukumā atbildēju, ka neesmu īpaši pazīstams ar Ševčenko daiļradi, taču jautājuma iemeslu tā arī nesapratu.”

Atņem datoru un piedāvā kļūt par „stukaču”

Dimitrija dzīvoklis ticis izrevidēts no griestiem līdz grīdai un piepeši viņu uz paša virtuvi pasaucis viens no FDD operatīvajiem darbiniekiem.

„To ko teikšu tālāk, Krievijā nevienam nestāstīju. Kad beidzās manas dzīvesvietas kratīšana, viens FDD darbinieks pasauca mani malā uz virtuvi un pateica, ka viņi ir aizņemti un nu dosies prom. Vaicāju, vai viņi ir zaudējuši prātu – kāds vēl kriminālprocess, un par ko?!” atceras Dimitrijs. Pēcāk, kā apgalvo kratīšanu pārcietušais aktīvists, uzsākta viltīga vārdu spēle.

„Drošības dienesta pārstāvis mēģināja man iestāstīt, ka laicīgi pieslēdzies man – nekad jau nevar zināt, ko tie policisti piešūs, izdarīs, vai nospriedīs. Viņš bez maz vai iztaisījās par manu sargeņģeli,” stāsta Dimitrijs. „Viņš man teica: jūs esat izglītots cilvēks, žurnālists. Varbūt varam sarunāt tikšanos? Man acumirklī kļuva skaidrs, ka mani mēģina iebiedēt ar ļoti nopietnu Kriminālkodeksa pantu un savervēt par „stukaču,” stāsta Dimitrijs.

 „Ir jāsaprot, ka arī politisko represiju metodes Krievijā attīstās. Skaidrs, ka, ja cilvēku Krievijā ieliek cietumā saistībā ar 282.pantu par ekstrēmismu, visa pasaule redz, ka viņš ir politieslodzītais. Ja ieliek cietumā saistībā ar 105.pantu saistībā slepkavību – ir cits efekts.”

Dienestu pārstāvji Dimitrija dzīvokli tajā dienā pameta, līdzi paņemot vairākas grāmatas un aparatūru aptuveni 900 eiro vērtībā, atstājot pašu žurnālistu bez nepieciešamajiem darba instrumentiem.

Bailes nokļūt cietumā

Dimitrijs informē, ka līdzīgs liktenis reiz piemeklējis tādu pašu Kremļa kritiķi vārdā Daņils Konstantinovs. „Viņš divus gadus pavadīja izmeklēšanas izolatorā pēc tam, kad tika aizturēts saistībā ar kāda vīrieša slepkavību Maskavā. Vīrietis bija panku subkultūras pārstāvis, un tika apgalvots, ka Daņilam esot naids pret pankiem. Faktiski apsūdzētais slepkavības brīdī bija otrā Maskavas galā, restorānā, kur svinēja mammas dzimšanas dienu. Viņš tika fiksēts novērošanas kamerās un viņa atrašanās vietu apstiprināja vairākas oficiantes. Ar visu to viņš gan neizpelnījās alibi, turklāt par viņu savulaik iestājās gan nelaiķis Boriss Ņemcovs, gan „Amnesty International”,” stāsta Dimitrijs. Gadījums ar Daņilu Konstantinovu viņam spilgti palicis prātā, un pēc 5.marta notikumiem paša dzīvoklī, viņš sapratis, ka riskē nokļūt līdzīgā situācijā.

Cer uz glābiņu un patvērumu Latvijā

Dimitrija iespējas bijušas ierobežotas, taču skaidras. Paliekot nāksies paciest turpmāku spiedienu no varas orgāniem un, ļoti iespējams, arī nonākt aiz restēm, kā rezultātā problēmas rastos arī viņa radiniekiem un draugiem. Otrā iespēja ir bēgt no valsts.

„Latvijā man bija gan kontakti, gan iespēja salīdzinoši ātri iegūt vīzu. To arī izdarīju un Krieviju pametu.”

No sākuma aptuveni 2 mēnešus Dimitrijs dzīvojis Liepājā. „Cerēju, ka pāris mēnešu laikā Sanktpēterburgā viss norimsies, taču ar laiku nekas par to tā arī neliecināja. Pametu Latviju un padzīvoju arī Balkānu reģionā. Pagājušajā rudenī atgriezos atpakaļ Latvijā un oficiāli lūdzu patvērumu. Šobrīd gaidu atbildi. Ceru, ka kādu dienu spēšu droši atgriezties dzimtenē, taču, skatoties objektīvi, šobrīd, ārpus Krievijas man ir daudz kuplāks draugu, atbalstītāju un kolēģu pulks. Cilvēki, ar kuriem savulaik sadarbojos Krievijā, šobrīd izklīduši pa visu pasauli, no Kijevas līdz pat ASV,” teic Dimitrijs.

Zināms, ka Dimitrija lūguma izskatīšanas termiņš beidzas rudenī. Sīkāk aktīvista likteni un izredzes Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) pagaidām nekomentē. „Par lēmuma piešķiršanu, nevaram neko tuvāk komentēt. Pamatojoties uz personu datu aizsardzības likumu, nevaram sniegt informāciju, kas skar jebkuras personas privātumu,” atbild PMLP sabiedrisko attiecību departamentā.