"Vienotības" debates Ozolniekos. Smiltēns un Piebalgs pārrunā Latvijas ekonomikas problēmas

Kas ir centrālie pārmaiņu akcenti partijā iekšēji un ārēji?

A. Piebalgs: Redzot pēdējo mēnešu partiju reitingus, mūsu situācija ir sarežģītāka nekā likās. Ir trīs galvenie elementi. Pirmkārt, partijā ir ļoti skaidri jādefinē, kas ir mūsu galvenais politiskais mērķis. Manuprāt, tā ir nabadzības izskaušana sabiedrībā, piemēram, šobrīd aktuālais jautājums par rindu manipulācijām ārstniecības iestādēs – vainīgi ir tie, kas radījuši sistēmu, jo cilvēki kukuļo izmisuma spiesti. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka veselības sistēmā ir daudz kas jāmaina. Otrkārt, ir jāpanāk katra biedra uzticība partijai. Un tas ir cieši saistīts arī ar trešo – ja gribam atgriezties, mums jābūt ļoti veiksmīgiem pašvaldību vēlēšanās. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir doties no mājas uz māju pie katra cilvēka un pārliecināt, ka VIENOTĪBA ir tā partija, par kuru ir vērts balsot, masu komunikācijas līdzekļi kampaņās vairs nestrādās. Šādām kampaņām nepieciešams nevis valdes lēmums, bet katra partijas biedra iesaiste. Ir nepieciešams jauns vadītājs un valde, un skaidrs mērķu uzstādījums. Gaidāmās pašvaldību vēlēšanas no vienas puses ir izaicinājums, no otras – iespēja reabilitēt partiju. Zemos partijas reitingus šobrīd iespējams skaidrot ar to, ka VIENOTĪBA vairs nav premjera partija, taču cilvēki redz VIENOTĪBU kā premjera partiju. Mēs nevaram samazināt savus mērķus un cerēt, ka būsim koalīcijā, tā nav VIENOTĪBAS būtība.

E. Smiltēns: Es apbrīnoju apmātību ar reitingiem. Manuprāt, citas partijas nav kļuvušas spēcīgākas, bet mēs esam kļuvuši vājāki. Ja atskatāmies, spēcīgi bijām tad, kad apvienojām dažādus politiskos spēkus un cilvēkus, iespējams, ar pretrunīgiem viedokļiem, tomēr tie bija cilvēki, kas grib daudz darīt Latvijas labā. Spējām visu spēku atdot vienam līderim un vienai idejai – glābt valsti no krīzes, un tas mūs stiprināja. Reitingi un atbalsts auga paši no sevis, jo sabiedrība redzēja, ka, lai gan darām nepopulāras lietas, tomēr tās ir pareizas, kam sekos uzplaukums. Šobrīd esam sašķelti, iekšējo konfliktu un intrigu nomākti, tas mūs dara vājus. Mūs novājinājuši sērijveida triecieni pēdējā pusgada laikā VIENOTĪBAS iekšienē. Mums skaidri jānodefinē mērķis, kas mūs vieno, un, manuprāt, tas ir spēcīgs cilvēks, kas var paļauties uz Latvijas valsti, spēcīgs caur izglītības sistēmu, veselības sistēmu, kurš paļaujas uz mūsu tieslietu sistēmu. Jebkura diskusija partijā ir jānoslēdz ar konkrētu lēmumu, jāizrunā un jāpieliek punkts aizvainojumiem un netaisnības izjūtai. Ir jāizveido pašvaldību vēlēšanu rīcības grupa, kas izveidotu plānu, kā mēs ejam uz pašvaldību vēlēšanām. Nepieciešams stiprināt partijas Domi, iniciatīvām un viedokļiem, kas ir mūsu mērķi, ir jātiek formulētiem tajā, balstoties uz reģionu cilvēku pieredzi.

Kas ir varas dalīšana VIENOTĪBĀ, kādai jābūt valdes priekšsēdētāja, valdes un domes mijiedarbībai? Kurš uzlabos esošo situāciju?

Smiltēns: Partijas priekšsēdētājs ir komandas kapteinis, tas, kas paņems uz sevi arī triecienu, ja nepieciešams, un piesaka idejas publiskajā telpā. Partijas dome ir institūcija, kurai jāveido partijas stratēģija, balstoties uz reģionu viedokli. Valde ir taktisks instruments, kurā tiek pieņemti taktiski lēmumi, kā panākt to, kas pieņemts domē. Valdes priekšsēdētājam jāuzrauga partijas iekšienē notiekošais, konflikti ir jārisina un jāslēdz.

Piebalgs: Partijas statūti šobrīd ir ļoti plaši formulēti. Valdes priekšsēdētājs ir partijas līderis, jo viņš ir arī premjerministra kandidāts. Viņš valdē nāk ar savu redzējumu, kas jādara valstī. Ja viņš negūst valdes atbalstu, tad viņš ir slikts vadītājs. Ja valde to atbalsta, šīs iniciatīvas pēc tam virza domei un kongresam, līdzīgi kā tika virzīts simtgades plāns. Partijas līderim jāuzņemas gan iniciatīva, gan atbildība, dome jau šobrīd ir pietiekami ietekmīga un spēcīga institūcija.

Smiltēns: Simtgades plāns ir dokuments, kurš tika izdiskutēts domē, taču nodaļu sanāksmēs tas izdiskutēts netika. Idejai jānāk no valdes, jātiek izdiskutētai nodaļās, valdei jāapkopo nodaļu viedokļi un jāvirza izskatīšanai domē – process ir garāks, taču tā iespējams panākt ikviena partijas biedra iesaisti un informētību.

Ja jūs abi sakāt, ka partijas vadītājs ir ideju virzītājs, taču valdi ievēl kongress, kā jūs redzat valdes sastāva izmaiņas?

Piebalgs: Mans vēlamais sastāvs ir tas, ko ievēl kongress. Svarīgi ir, lai cilvēkam ir politiskais mandāts rīkoties, ko viņam šajā gadījumā piešķir kongress.

Smiltēns: Valdei ir svarīga rīcībspēja – valdes sēdes jāvar sasaukt operatīvi un nodrošinot kvorumu. Jābūt skaidram virzienam – kādi principi dominēs jaunievēlētajā valdē, tādi dominēs arī partijā VIENOTĪBA.

Piebalgs: Valdei ir ļoti stipri jāmainās, citādi nebija jēgas sasaukt ārkārtas kongresu. Tas, kas mani mulsina, ir trešā priekšsēdētāja kandidāta trūkums, kurš nebija esošajā valdē. Vienlaicīgi, valdē būs tie, ko cilvēki ievēlēs. Ja tiks pārvēlēti esošie valdes locekļi, radīsies jautājums, kāpēc bija nepieciešams sasaukt ārkārtas kongresu.

Kas varētu palielināt nodaļu skaitu un uzlabot mijiedarbību ar varas centru galvaspilsētā?

Piebalgs: Mums ir jāgatavojas pašvaldību vēlēšanām tūlīt pēc kongresa. Tas nozīmē mijiedarbību starp valdes priekšsēdētāju, valdi, attiecīgo nodaļu un biedriem, jo arī nodaļas ambīcijai ir jābūt uzvarēt pašvaldības vēlēšanās. Iespējams, ka nodaļu skaitam jābūt lielākam, jo Latvijā ir vairāk pašvaldību, nekā mums nodaļu. VIENOTĪBA ir darījusi labu darbu, un es esmu gatavs to aizstāvēt.

Smiltēns: Ir jāiesaista biedri lēmumu pieņemšanas procesā, sniedzot iespēju ietekmēt politiskos procesus. Pašvaldību vēlēšanās ir jāparāda, ka ir pagājis mūsu sašķeltības un vājuma periods, ka mēs atkal apvienojam spēkus kopīgam mērķim, ka spējam ikvienā pašvaldībā piedāvāt labu pārvaldi un pārmaiņas.

VIENOTĪBA šobrīd valdības līmenī atbild par iekšlietām, par tieslietām jau vairākas valdības atbild Nacionālā apvienība, vienlaicīgi tiesu vara ir neatkarīga. Abi, runājot par tiesiskumu, esat kritizējuši NA. Kāds ir jūsu redzējums par esošo politiku un kādai tai ir jābūt tieslietu jomā? Vēl joprojām aktuāli gan korupcijas apkarošanas, gan dažādi cilvēktiesību jautājumi, pastāv jautājums par iekšlietu un tiesu sistēmas kapacitāti.

Smiltēns: Katram juristam pirmajā kursā iemāca frāzi “viens likums – viena taisnība visiem.” Aptaujājot Latvijas sabiedrību, vai viņi uzskata, ka šis princips strādā, 76% saka, ka tam netic. No vietējiem uzņēmējiem dzirdam, ka, ja gribi normāli strādāt savā biznesā, tad viena no galvenajām problēmām ir tieslietu joma. Mēs šobrīd runājam, kā mums noķert Eiropas Savienību izaugsmes līmenī. Investori saka, ka tiesiskās vides problēmas ir reāls šķērslis investīciju drošībai, tāpēc varbūt izvēlieties Igauniju vai Lietuvu. VIENOTĪBAI valdības veidošanas procesā bija jāpiesaka ambīcijas uz Tieslietu ministriju. Vairākas jomas, kas ir jāsakārto: maksātnespējas administrācija, tiesu sistēmas ātrdarbība, kadastra jautājumi un vēl vairākas citas. Pie iekšlietām, tā ir iekšējā drošība. Mēs daudz tērējam aizsardzības budžetam, bet iekšējā drošība ir preventīvie pasākumi, lai nerastos problēmas, kurās būtu jāiesaista armija. Runājot par bēgļiem, tas ir arī naudas jautājums Latvijai. Ja mēs neizbūvēsim robežu ar Krieviju un Baltkrieviju un neapturēsim nelegālos imigrantus uz šīs robežas, tas valstij radīs papildu izdevumus, viņiem pieprasot patvērumu. Ir vai nu jāpārņem vara Tieslietu ministrijā un jāsakārto sistēma, vai arī jāpārdala funkcijas, piemēram, maksātnespējas administrāciju atdodot Ekonomikas ministrijas kompetencē, jo maksātnespējas procesa mērķis ir nevis uzņēmumiem ļaut bankrotēt, bet dzīvotspējīgajiem uzņēmumiem palīdzēt izkļūt no problēmām.

Piebalgs: Tiesiskums bija VIENOTĪBAS vizītkarte. Daudz kas ir panākts – tiesu vara ir neatkarīga, likumdošanas process ir pietiekami caurspīdīgs. Ir divas lietas, kas šajā procesā jāuzlabo – pēc iespējas mazāk ministru kabineta noteikumu, pēc iespējas vairāk jābūt noteiktam likumā, otrā – nepieciešams lobistu reģistrs, lai zinātu, kas tad ir šie cilvēki un ko viņi dara. Likumdošanas process ir labi sakārtots, bet kur tad ir problēma? Tiesu vara ir neatkarīga, un tai pašai ir jāorganizējas. Ir ārkārtīgi gari tiesas procesi, ļoti daudz kasācijas instances atceļ zemāku tiesu lēmumus, neprecīzu vai nepareizu tiesību normu interpretāciju dēļ, un tiesai ir jārūpējas, lai cilvēki ticētu, ka tā ir neatkarīga un objektīva. Te arī iekļaujas maksātnespējas process – nav ticības, ka līdzekļi tiks atgūti. Pasaules prakse ir vairāk kā 70% atgūtie aktīvi, Latvijā tie ir 36%. Bet es neredzu, ka Latvijā būtu jāiet Ungārijas un Polijas ceļš – tad, kad nepatīk tiesu vara, notiek politiska iejaukšanās šajā procesā un mēģina ko mainīt. Tas ir pilnīgā pretrunā VIENOTĪBAS principiem.

Jūs runājat, ka tiesu vara ir neatkarīga, vai zem šī vārda jūs saprotat to, ka tā ir arī kvalitatīva un nodrošina tiesiskumu?

Piebalgs: Es domāju, ka tiesu vara nodrošina tiesiskumu. Es gribētu viņu kvalitatīvāku, ātrāku un rezultatīvāku. Bet es pats uzticos Latvijas tiesai kā pilsonis. Mums ir instrumenti, kā strādāt ar tiesu varu – mums ir tieslietu ministrs, kuram attiecīgos likumos ir noteiktas attiecīgas pilnvaras, mums ir tieslietu padome, kurā ir gan tieslietu ministrs, gan izvēlēti tiesneši, gan juridiskās komisijas priekšsēdētājs. VIENOTĪBAI daudz vairāk jāierosina priekšlikumi tieslietu sistēmas uzlabojumiem.

Smiltēns: Tiesām fundamentālais princips ir tas, ka tā ir neatkarīga, tiesneši iecelti uz mūžu, jo tad viņi ir mazāk ietekmējami konkrētās lietās un var spriest taisnīgu tiesu. Bet tas nenozīmē, ka valstij nav jāuzrauga šie procesi un jāpadara tie labāki, piemēram, vienotā atalgojuma sistēma tiesās ir viens no VIENOTĪBAS panākumiem. Pret šo bija pieteikums pat Satversmes tiesā, kurā gan pieteicējs zaudēja un sistēma tika ieviesta. Ir pagarināta iespēja līdz 2018. gadam pārdalīt procesus no noslogotajām tiesām uz tiesām ar mazāku noslodzi. Trīs instanču stiprināšana arī ir VIENOTĪBAS panākums. Maksātnespējas administratoru depozīti 86 miljonu apmērā tika pārcelti no privātajiem kontiem uz valsts kasi. Šie visi darbi ir darīti.

Piebalgs: Iejaukšanās neatkarīgā tiesu sistēmā ir ļoti reglamentēta un var notikt pa skaidri noteiktiem kanāliem. Tas ir ceļš, kādā jāiet, un to nevajadzētu mainīt.

Vārds korupcija no jums abiem nav izskanējusi. Vai Latvijā ir beigusies korupcija, vai VIENOTĪBAI korupcija kā problēma ir beigusies, vai situācija, ka ēnu ekonomika ir gandrīz ¼ daļa un pastāv zema nodokļu iekasējamība, bez korupcijas būtu iespējama? Vai beigusies arī augstākā līmeņa korupcija, ko mēs pēdējos gadus saucam par oligarhiju? Vai tas viss pārvērties tiesiskā valstī, kurā mēs uzticamies, ka ar tiesiskumu viss ir kārtībā?

Smiltēns: Simbols cīņai ar korupciju šobrīd ir KNAB un tas ir tādā stāvoklī, kādā tas ir. Tad, kad savstarpējās cīņas pārmāc mērķu sasniegšanu, tad zūd rīcībspēja. Līdz ar to, arī mūsu ministrijas, kurās mēs šobrīd strādājam, ņemot vērā to, kāda ir kapacitāte KNAB, šobrīd dara maksimumu, lai stiprinātu cīņu ar korupciju. Kas ir skandalozākie gadījumi, kur ir paņemti ciet? Piemēram, trešā augstākā amatpersona dienesta gaitas likuma izpratnē iekšlietu strukturās. Iekšējais drošības dienests ir izveidots un stiprināts Iekšlietu ministrijā un šī organizācija šobrīd ļoti veiksmīgi strādā. Dēļ tā, ka KNAB ir novājināts pēdējos gados, citas struktūras sāk pārņemt šo funkciju veiksmīgu izpildi. Kad finanšu policijā kāds mēģināja izspiest no lauksaimniekiem naudu, to “paņēma ciet” pati finanšu policija. Tas nozīmē, ka KNAB vadītājam ir jāstiprina sava organizācija, lai nepieļautu to, ka citi sāk darīt šīs organizācijas pamatdarbu.

Bet kāpēc tas nav noticis pēdējos gados, kad VIENOTĪBA bija premjera partija, vadošā partija un varēja daudz ko ietekmēt šajā valstī?

Smiltēns: Straujumas kundze ļoti labi zina šo grūto ceļu, kādā veidā mēģināt uzlabot KNAB darbu, Valdis Dombrovskis to ļoti labi apzinās. Šī iestāde pēc Honkongas modeļa ir izveidota kā ārkārtīgi neatkarīga iestāde, kuras darbā iejaukties ir ārkārtīgi smagi. Liela atbildība ir ievēlēt Saeimā šīs iestādes vadītāju. Un tas ir tas, kāpēc es neatbalstu, piemēram, tautas vēlētu prezidentu ar lielām pilnvarām, tad ir tā, kādu vadītāju ievēlam un iedodam viņam rokās milzu varu, tāds arī rezultāts. Arī VIENOTĪBAS frakcijā ir bijusi par šo diskusija un izskatās, ka Streļčenoka kungu mēs nevarēsim atbalstīt uz nākamo termiņu.

Vai Jūs redzat, ko atbalstīt, kā risināt šo situāciju? 

Smiltēns: Frakcijā būs diskusija par to, kurš ir tas cilvēks, kuram vajadzētu uzņemties šos pienākumus.

Piebalgs: Man liekas, ka KNAB izveidošana attaisnoja sevi kā neatkarīga institūcija, bet neviena institūcija nevar būt perfekta, un pēdējā vadītāja izvēle nebija tā veiksmīgākā, jo iestādes vadītājs konfliktēja ar virkni saviem padotajiem. Tomēr, manā skatījumā, KNAB pilda savu funkciju, un, piemēram, šodienas situācija ar kukuļizspiešanu medicīnā, tas ir KNAB darbs, tāpat arī gadījums Latvijas Dzelzceļā, mēs nevaram teikt, ka KNAB ir nerezultatīvs. Manā skatījumā problēmas sakne ir divās pusēs – ne tikai iestādēs, kas cīnās ar korupciju, bet arī tas, kādā veidā veidojam likumus un sistēmas. Veselības aizsardzības sistēma ir uzbūvēta tā, ka tā ir pateicīga vide korupcijai. Esmu dzirdējis anekdotiskus piemērus, kā cilvēki ieiet uzņemšanā, lai saņemtu attiecīgu pakalpojumu, jo pretējā gadījumā ir jāgaida garās rindās. Nedrīkst būt sistēma, kas pieļauj korupciju. Tā ir problēmas sakne. Ar negodīgiem cilvēkiem var cīnīties ne tikai viņus sodot, bet arī neveidojot apstākļus, kurus viņi varētu izmantot savā labā.

Smiltēns: Kā jurists es varu atzīt, ka nav iespējams uzbūvēt perfektu likumu un vienmēr atradīsies kāds, kurš šo likumu mēģinās apiet, līdz ar to, ir jābūt spēcīgākām institūcijām, kas šādus gadījumus izķer, lai varam izveidot vidi, kurā sistēma ir pilnīgi skaidra un saprotama.

Kāpēc tas nav līdz šim noticis?

Piebalgs: Tā ir cīņa, kas arvien turpināsies. Tā nav tāda, kas beigtos datumā x. Šīm iestādēm, kas cīnās ar korupciju, ir jābūt kvantitatīviem rādītājiem, ko viņi grib sasniegt, un tas viņiem ir jāpilda, citādi viņiem ir grūti atskaitīties sabiedrībai par padarīto – ir vai nu jāmeklē mediatizētas lietas, vai arī viņu atskaite sanāk ļoti bāla. Un man šķiet, ka katrai iestādei ir ļoti precīzi jādefinē skaidrs uzdevums, kurš ir izmērāms gan viņiem, gan sabiedrības acīs. Neviens kritērijs nav perfekts. Ja KNAB pagājušajā gadā atklāja 10 lietas, tad nākamajā gadā mērķim jābūt 12 vai 13 atrisinātām lietām. Salīdzināsim ar satiksmes negadījumiem. Tie ir haotiski, neprognozējami. Tomēr, ja šajā gadā mums bijis noteikts skaits bojā gājušo, sabiedrības interesēs ir, ka šis skaits samazinās, tādēļ attiecīgajam dienestam jāstrādā, lai šis skaits būtu mīnuss 10%. Tas ir viņu mērķis un viņi strādā tajā virzienā, kurā šo mērķi vislabāk sasniegt.

Smiltēns: Mēs nepieskārāmies otram būtiskajam pīlāram, kas ir saistīts ar korupciju. Viens ir apkarošana, otrs ir novēršana. Ja mēs skatāmies iekšlietu sistēmas kontekstā, man pašam ir draugi policisti, kuri godīgi atzīst: “paskaties kāda mums ir alga, mums ir jāstrādā trīs darbos, lai savilktu kopā savas ģimenes budžetu,” netaisnīga atalgojuma dēļ rodas paaugstināti korupcijas riski. Korupcija valsts policijā ir valsts iekšējās drošības jautājums. Algu reforma jau ir veikta, valdība gan ir iedevusi tikai pusi no reformai nepieciešamajiem līdzekļiem. Mēs panācām, ka valdības rīcības plānā tiek iestrādāta apņemšanās reformu pabeigt, un ceram, ka finanšu ministre un premjers turēs doto vārdu, un atradīs atlikušos nepieciešamos līdzekļus.

Piebalgs: Arguments par atalgojumu nav korekts un nav pareizs, piemēram, ārsts reanimatalogs, viņa pamatalga ir zem 800 EUR, tātad zem vidējā atalgojuma Latvijā. Viņš nekad nepārtrauks savu darbību, jo viņam jāskrien uz otru darbu. Jā, viņi strādā nākamajā dienā, viņi neatpūšas, tā, protams, ir problēma. Ja tu uzņemies darbu, tu uzņemies arī to darīt godprātīgi. Atalgojums un godprātība ir divas dažādas lietas. Mums nav nevienā sfērā algas, kuras es uzskatītu par normālām. Ja salīdzinām ar mūsu jaunā kluba – OECD valstīm, mums nevienā sfērā nav tik konkurētspējīgs atalgojums, kā šajās valstīs.

Sociālajos tīklos uzdots jautājums par partnerattiecību reģistrāciju. Ko jūs katrs sakāt par šī jautājuma perspektīvu kā potenciālais VIENOTĪBAS priekšsēdētājs?

Smiltēns: Šāda veida jautājumiem sabiedrībā ir ārkārtīgi neviennozīmīga attieksme un arī iekšēji partijā, šie jautājumi ir cilvēktiesību jautājumi, bet vienlaikus mums ir fundamentāli jautājumi, kas ir izšķiroši Latvijai. Šos jautājumus nedrīkst virzīt, pirms nav bijusi diskusija partijas nodaļās un pieņemts lēmums. Šis ir ļoti pretrunīgs jautājums, ir jābūt skaidrai partijas pozīcijai, šajos gadījumos ir jāizvērtē, ko mēs kā partija esam gatavi virzīt, un kas ir sarkanā līnija, kurā vairākums tomēr nav gatavi virzīties tālāk, lai nesašķeltu partiju.

Piebalgs: Tas tiešām ir jautājums, kas ir ļoti šķelošs partijā, partijai pašai jāizlemj, vai mēs ejam nākamajā periodā ar šādu likumprojektu. Bet šis jautājums ir nobriedis un ir jāliek galdā un, gatavojoties nākamajai Saeimai, mums ir jāpieņem pozīcija, mēs nevaram slēpties no šī jautājuma.

Jautājums no zāles: Vai lustrācijas neesamība nav vainojama tiesiskuma problēmās?

Smiltēns: ir izveidota VDK dokumentu izpētes komisija, kas analizēs pieejamos dokumentus un datus, izdarīs secinājumus un pēc tam publicēs secinājumus. Varbūt tad mēs arī zināsim un sapratīsim vairāk par to, kas ir noticis. Man ir grūti par šo laiku kaut ko teikt, jo tad es tikko biju piedzimis.

Piebalgs: Man liekas, ka ir jāsāk ar VDK, es atbalstu atklātību par čekas maisiem un to izpētīšanu. Jāsāk ir ar to, kas ir visnopietnākā lieta, bet esmu atvērts arī jebkuriem citiem priekšlikumiem. Man liekas, ka šeit ir dažādi viedokļi un vienmēr varam diskutēt par to.

Pievērsīsimies izglītības tēmai, kur jums abiem ir priekšvēsture – Piebalga kungam ļoti sena kā izglītības ministram Godmaņa valdībā, Smiltēna kungam pavisam nesena priekšvēsture kā parlamentārajam sekretāram. Salīdzinot izglītības sistēmu ar veselības aprūpi, ir bieži dzirdēts, ka ar naudu izglītības nozarē tik slikti nemaz nav. Izglītības nozarē jau vairākus gadus attiecināms hroniskais vārds – reformas. Nevienam īsti nav skaidrs, kādas reformas ir nepieciešamas un tiks veiktas, kādas ir naudas izlietojuma efektivitātes un kvalitātes problēmas vidējā un augstākajā izglītībā. Vai Latvija kā izglītības lielvalsts nav iebraukusi grāvī ar pārlieku akadēmismu pretstatā profesionālajai izglītībai un kāpēc pastāv viedoklis, ka izglītojam ļoti daudzus cilvēkus, taču biznesā ar tiem neko nevar iesākt?

Piebalgs: Izglītībai ir trīs pamata mērķi: pirmais – personības attīstība, otrais – personiskā labklājība un tikai trešais ir tautsaimniecības attīstība. Kur ir Latvijas izglītības sistēma šobrīd? Pirmais ir jautājums par kvalitāti. Kvalitāti izglītībā ir relatīvi grūti mērīt, bet ir starptautisks salīdzinājums, tā sauktie PIZAS testi, kuros Latvija ir vidējā līmenī ar relatīvi pieaugošu tendenci. Tajos novērojams, ka mums ir mazāk no izglītības sistēmas izkritušo, bet arī mazāk izcilību. Tā ir viena no problēmām, taču normālai valstij varam būt apmierināti. Diemžēl bērnu skaits samazinās, kas nozīmē, ka mūsu mērķim ir jābūt, būt šajos rādītājos starp labākajiem, kā tas ir, piemēram, Somijā. Otrs ir jautājums par katru bērnu. Ja ņemam šo testu kā atskaites punktu, tad laukos, ņemot vērā arī visas sociālekonomiskās atšķirības, bērns zaudē gadu, salīdzinot ar pilsētu. Tā ir kvalitātes problēma. Un, lai gan esam gājuši uz priekšu, problēma ir arī bērnu ar īpašām vajadzībām iesaiste skolā. Trešā lieta – neviena sabiedrība nekad nav kļuvusi bagāta bez zinātnes attīstības. Latvijā zinātnieku skaits ir zem 4000, finansējums no valsts budžeta zinātnei ir ap 17%, kaut gan vajadzētu būt ap 50%, mēs kļūstam konkurēt nespējīgi gan starptautiskajās sacensībās par finanšu līdzekļiem, gan arī tautsaimniecības attīstībā. Ir jāskatās uz trim lielajām lietām – saikne ar zinātni, tālākiesaiste un kvalitāte. Pamats visam, protams, ir skolotājs, nav cita veida kā to risināt. Runājot par finansējumu, pēdējie OECD dati liecina, ka arī šī nozare nav pietiekami finansēta – apmēram 5,1% no IKP, kas nav pietiekami, arī salīdzinot summas, ko vecāki tērē bērna izglītībai. Bet reforma ir absolūti nepieciešama, mums ir samazinājies bērnu skaits par trešdaļu, augstskolās arī par trešdaļu mazāk studējošo, bet izglītības sistēmā strādājošo skaits faktiski nav mainījies. Mums jārada konkurētspējīgs atalgojums, mums jāveido apstākļi, ka skolotājs ir ieinteresēts tālāk pilnveidoties, un no mācību procesa lietām es pieminēšu divas, kas ir būtiskas – darbs grupā un otra – ekonomiskās lietas (bankas konti, nodokļi utml.) un jaunās tehnoloģijas. Jaunās tehnoloģijas manā skatījumā ir pilnībā mainījušas pieeju izglītības sistēmai.

Vai Šadurska piedāvātā atalgojuma sistēmas reforma, kuru kritizē pašvaldības visā Latvijā, ir laba un dos efektu?

Piebalgs: Šī sistēma dos efektu, taču tas, ka tā nav populāra, ir kas cits. Tā ir pirmais solis pareizajā virzienā. Tas nav galējais solis, bet ir absolūta nepieciešamība.

Smiltēns: Kas ir tā auditorija, par ko mēs runājam? Tie ir aptuveni 270 tūkstoši jauniešu, tas ir 13 – 25 gadu vecums, tie kas mācās un studē. Mēs daudz iepriekšējās diskusijās esam runājuši par Latvijas mērķiem, ko gribam sasniegt. Ja paskatāmies globālajā kontekstā, kas notiek Eiropā un ASV, redzam, ka tur ir inovācijas un liela izaugsme. Tad ir jautājums, ko mēs gribam sasniegt, kādi mēs gribam būt? Vai balstīties uz lēto darba spēku? Nē, Ķīna mūs izkonkurēs, mums ir jāiet uz augstas pievienotās vērtības ražošanu, gudriem speciālistiem ar labām algām. Paskatīsimies reālajos datos, Eiropas Komisijas mājaslapā ir inovācijas līmeņa indekss, kas 25 kritērijos parāda, kāds ir valsts inovāciju potenciāls. Mēs esam trešie no beigām, tikai Bulgārija un Rumānija ir aiz mums. Inovāciju dzinējspēks ir Skandināvija, Vācija. Šie 270 tūkstoši ir bāze – dzinējs, kas uzturēs Latvijas valsti. Tas ir arī sociālais lifts, runājot par sociālo nevienlīdzību. Skolai ir jābūt tādai, kas sniedz līdzvērtīgas iespējas attīstīties, kurā tiek ielikts stabils pamats. Profesionālajai izglītībai jābalstās reģionālajā nodarbinātībā, augstākajai – starptautiskajā konkurētspējā. Tas sasaucas ar to, ko teicu sākumā – centrā spēcīgs, jaudīgs cilvēks, kas var palīdzēt sev un savai valstij. Ko mēs darām? Mēs panācām to, ka 2018. gadā sāksim ieviest jaunu satura reformu, kas ir kompetencēs balstīta izglītība. Tas atbild uz manu mūžīgo jautājumu, ko es skolā uzdevu, kāda jēga man to visu mācīties? Šodien es to saprotu, tāpēc, ka man tas varbūt pietrūkst, ko neiemācījos tolaik. Šīs kompetencēs balstītās mācības jau mācību laikā sasaista visu ar reālo dzīvi un iedod prasmes un izpratni par to visu. Lai to ieviestu, mums vajag motivētu skolotāju, nevis tā, ka mums ir Rīgā 15 brīvas vietas uz matemātikas skolotājiem, bet reāli sagatavoti tiks 10, ir jābūt otrādi, jo tas ir tas spēks, kas iedos bērnam nākotni, ir jābūt konkursam.

Kāpēc laikā, kad jūs bijāt parlamentārais sekretārs, izgāzās skolotāju atalgojuma reforma?

Smiltēns: Tas bija tikai gads, kura ietvaros mums bija ļauts strādāt, bija ļoti lielas pretrunas starp pašvaldībām attiecībās ar LIZDA. Mēs noskaidrojām, kāpēc ir jāveic atalgojuma reforma – ja saliekam uz asīm skolotāju atalgojumu un audzēkņu skaitu, ir nenormāla sadrumstalotība, proti, atalgojumi ir dažādi par vienāda veida darbu. Lai vienu formulu ieviestu, tika ieviests jauns princips, kurš ir jāpiemēro, kādam atalgojums samazināsies, kādam palielināsies, bet viss būs pēc vienas formulas. Mums neizdevās nostāvēt un izturēt līdz galam par šo reformu, tas ir arī valdības, citu ministru un NVO atbalsts un kopējais darbs. Bet šobrīd ir veiksmīgi uzsākta reforma un es ceru, ka mums izdosies to īstenot.

Jautājums no zāles

: Skolu programmu saturā nav iekļauta problēmu risināšanas mācība. Kārlis Šadurskis par šo nav runājis, kā ministrs, vai VIENOTĪBAI būtu par to jādomā?

Smiltēns: Es domāju, ka šobrīd tiek iets pilnīgi pareizā virzienā ar tām praktiskajām lietām, kas ir jāizdara. Tas sasaucas ar to, ar ko esmu saskāries Saeimā – es skolu programmu īstenoju jau sešus gadus, katru reizi es skolēniem uzdodu jautājumu – kurš no jums grib kļūt par uzņēmuma vadītāju un veidot savu biznesu Latvijā, kurš no jums grib kļūt par premjeru vai Saeimas deputātu? Uzminiet, cik rokas paceļas? Viena vai divas – jauniešiem pietrūkst līderības un degsmes, sapratnes un gribas mainīt pasauli. To var sniegt jauna izglītības satura reforma, kas maina to, kā tiek mācīts, kas iedod reālu motivāciju un izpratni par lietām. Piemēram, Ēnu diena ir diena, lai iepazītu vietējos uzņēmējus, redzētu un izprastu. Lai mainītu pasauli, tā ir jāsaprot. Ēnu dienai būtu jābūt nevis vienreiz gadā, bet vienreiz nedēļā. Piemēram, Vācijā, esmu runājis ar vairākiem jauniešiem, viņi jau 15 gadu vecumā ir izpētījuši virkni uzņēmumu, secinājuši, ko viņi dzīvē grib sasniegt, un viņi zina, cik viņi pelnīs pēc pieciem gadiem un kur viņi strādās.

Piebalgs: Manuprāt, iniciatīvas visvairāk veidojas, strādājot pie konkrēta projekta grupā, un tas ir pareizi gan pirmskolas vecumā, gan skolas vecumā, gan studiju laikā – tad, kad tu strādā ar saviem vienaudžiem pie konkrēta problēmas risinājuma. Lai šādā veidā varētu strādāt, ir attiecīgi jāsagatavo skolotāji, lai viņi prastu lietot šādas metodes un lietotu tās vairāk. Kaut kur tās tiek lietotas arī šobrīd, taču nepieciešams tajās saistīt dažādus mācību priekšmetus. Tas ir praktiskais veids, kā attīstīt iniciatīvu.

Jautājums no zāles: Vai un cik ļoti augstākajai izglītībai jāseko un jāpielāgojas tautsaimniecības attīstības tendencēm, ja likumā tā ir noteikta kā autonoma?

Smiltēns: Protams, ka ir jāseko darba tirgus tendencēm. Šobrīd darba tirgū tiek pieprasīti vairāk eksaktie, piemēram, IT sektorā ļoti daudz trūkst cilvēku. Tāpēc mēs lielu daļu fondu līdzekļu esam ieguldījuši gan dabaszinātņu kabinetu attīstībā, gan augstākajā izglītībā, pārdalot budžeta vietas.

Piebalgs: Valsts finansē ļoti lielu daļu augstākās izglītības studiju vietas. Līdzekļi jānovirza tur, kur rodas lielākā atdeve tautsaimniecībā, piemēram, IT, farmācija, kokapstrāde, tas ir jāizrunā ar tirgus dalībniekiem, kam vajadzīgs darbaspēks.

Smiltēns: Mēs jau esam valstī pieņēmuši lēmumus, kur novirzīt līdzekļus, lai nodrošinātu budžeta studiju vietas, taču profesionālajā izglītībā jau ir reāli panākumi, tiek ieviests Vācijas duālās profesionālās izglītības modelis – darba vidē balstītas mācības. Caur praksi tiek iegūtas zināšanas, pēc kurām tu reāli nonāc darba tirgū un bieži vien jau noteiktā darba vietā. Diemžēl universitātēs dominē princips, ka prakse ir jāmeklē pašam studentam. Ir dažas nozares, piemēram, IT un medicīna, kurā uzņēmumi cīnās par spējīgākajiem praktikantiem, lai viņus piesaistītu darbam uzņēmumā.

Piebalgs: Šī brīža sistēma manā skatījumā ir sociāli netaisna, jo viena daļa, kas ir nabadzīga, ir spiesta maksāt, un citi, kuri varētu paši samaksāt, nemaksā. Ir jāiet uz sistēmu, vai nu visi nemaksā vai visi maksā. Tas nozīmē, ka nepieciešamības gadījumā ir jāņem studiju kredīti. Kur strādāt, nav tik būtiska diskusija. Ja jums vajag jaunus darbiniekus, radiet atraktīvas darba vietas, paziņojiet par to, cilvēki mācīsies un ies pie jums strādāt. Kāda jēga apmācīt inženieri, kurš aizbrauc strādāt citā valstī. Pareizāk ir ieguldīt godīgā augstākās izglītības sistēmā un uzņēmējiem pašiem ar piedāvājumu jāpievilina jauni darbinieki, nevis otrādi.

Smiltēns: Pilnīgu bezmaksas augstāko izglītību es neatbalstu, jo tas ir viens no stimuliem mācību procesā, svarīgākais ir izglītības kvalitāte. Viens no rādītājiem ir augstskolu spēja piesaistīt ārvalstu studentus, valsts un augstskola iegūst no tā finanšu līdzekļus, bet Latvijas studenti – kvalitāti, ko veicina savstarpējā konkurence. Šis ir virziens, kas jāattīsta.

Regīna Zommere

/

Foto: Evija Trifanova/LETA, EPA/LETA