Latvijā apmetusies sīriešu ģimene apgāzīs tavu stereotipu par bēgļiem

Mahmudu un viņa ģimeni satiekam pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ieejas. Pirms sarokošanās ir iespēja vienam otru aplūkot no neliela tāluma, kamēr virs gājēju pārejas deg sarkanā gaisma. Kungu nav grūti pamanīt – viņš gluži vienkārši ir vislabāk ģērbtais no pretējā pusē stāvošajiem vīriešiem un izceļas uz pārējo fona ar elegantu, rietumnieku biznesmenim raksturīgu ārieni. Mahmuda sieva savukārt tērpusies ļoti tradicionāli un kopā ar meitu turas savam vīram aiz muguras.

„Tad nu beidzot mēs tiekamies,” šķērsojot ceļu un cieši paspiežot roku saka Mahmuds. Noorganizēt šo sarunu portālam Kasjauns.lv tik tiešām nebija viegli – jau kopš ierašanās brīža viešņu ikdiena ir rūpīgi saplānota un ietver skolas apmeklēšanu, dažādas saviesīgas tikšanās un citus pasākumus. Uzzinām, ka šodien Mahmuds jau pamanījies uzstāties LNB telpās, kur stāstījis klātesošajiem par sevi un savu pieredzi kara plosītajā dzimtenē Sīrijā.

Cienītu intelektuāļu ģimene

„Es jūs iepazīstināšu ar savu ģimeni,” iniciatīvu pie sarunu galda uzņemas Mahmuds. Kungs sāk ar savu sievu Hanu, kurai, kā izrādās, ir augstākā izglītība ekonomikā. Pirms kara Hana bija komercdarbības pasniedzēja institūtā, kā arī mācīja ekonomikas pamatus vietējā vidusskolā. Abu meitas vārds ir Džena, un jaunās pievilcīgās sievietes akadēmiskie sasniegumi ir vēl iespaidīgāki – viņa ir psiholoģijas doktors, taču, spriežot pēc ārienes, ne vecāka par 27 gadiem. Īsto vecumu viņas tēvs gan patur noslēpumā un sirsnīgi pasmejas par delikāto jautājumu. „Mums ir viens dēls un trīs meitas. Viena kopā ar ģimeni dzīvo Dubajā, otra – Džidā, Saūda Arābijā. Džena ir kopā ar mani kopš nemieru sākuma,” pastāsta Mahmuds.

Viņa paša profesionālā sfēra ir nafta un energoresursi. Vīram ir 30 gadu menedžera pieredze vienā no lielākajiem industrijas uzņēmumiem Sīrijā „Lead C&T” un CV četru lappušu biezumā.

„Dzīvojām plecu pie pleca ar kristiešu brāļiem”

Sīrijas nemieru sākums pasaulei varētu būt pat piemirsies. Asiņainās sadursmes, kurās aci pret aci stājās tauta un Bašara Al Asada armija, aizsākās jau 2011.gadā, vēlāk pāraugot trīskārt nežēlīgākā konfliktā starp nemierniekiem, vairākiem radikāliem islāmistu grupējumiem un izmisušo Asadu, kurš laika gaitā izšķīrās pat par ķīmisko ieroču lietošanu pret civiliedzīvotājiem, tādējādi izpelnoties rietumu lielvalstu dusmas.

„Mēs nākam no Homsas pilsētas Sīrijā,” izsaucot klusumu telpā, paziņo Mahmuds. Klusumu tādēļ, ka runa ir par spoku pilsētu – par vienu no lielākajām Sīrijas pilsētām, kuras iedzīvotāji teju trīs gadus (2011 – 2014) bija spiesti dzīvot ielenkumā un blokādē, kuras laikā armijas gaisa spēki to nobombardēja gandrīz līdz ar zemi.

„Iespaidīgi – drona lidojumā atklājas postaža Homsas pilsētā, Sīrijā”

Taču savu dzīvi pirms kara Mahmuds raksturo kā ļoti labu – Sīrijā viņa ģimene pārstāvēja sabiedrības vidusslāni. Mahmuds nāk no musulmaņu ģimenes un savu bērnību atminas kā mierīgu un visnotaļ izbaudāmu dzīves posmu. „Sāku apmeklēt mošeju aptuveni 12 gadu vecumā. Kopā ar tēvu. Galu galā bija jāapskata un jāsaprot, kas tur notiek. Man joprojām šķiet, ka reliģijas uzdevums ir vadīt cilvēku labākas dzīves virzienā. Mācīt mūs nedarīt un nerunāt ļaunu – rīkoties tā, lai sabiedrībai, kurā dzīvojam, tiktu maksimāls labums. Visu šo laiku draudzīgi plecu pie pleca dzīvojām ar mūsu kristiešu brāļiem, dažreiz pat vienā mājā. Nevienam pat prātā neienāca nostāties pret kādu viņa reliģijas vai dzīvesveida dēļ,” komentējot šībrīža situāciju Tuvajos Austrumos, stāsta Mahmuds. Reliģiju viņš dēvē par sava veida izglītošanos un nevar nepamanīt, ka gan viņam, gan viņa ģimenes sievietēm sevis pilnveidošana ir ļoti būtisks laicīgās dzīves aspekts.

Miermīlīga pilsēta pārtop asiņainā karalaukā

Sīrijas nemieri šo musulmaņu ģimeni sasniedza vājuma brīdī – laikā, kad ģimenes galva Mahmuds bija ārpus valsts. Zlavi ģimene, pašiem to nevēloties, ģeogrāfiski bija nonākusi tieši pa vidu valsts režīma spēku un nemiernieku kaujām. „Par to, kas notiek mājās, uzzināju, atgriežoties no komandējuma Alžīrijā, kur vadīju savu projektu. Sieva man stāstīja, ka pilsētā notiek šādas tādas nekārtības. Ir kaujas, ir nogalinātie, bet atmosfēra – pavisam nelabvēlīga. Es teicu, ka galvenais ir saglabāt mieru. Šeit tomēr ir mūsu mājas, un mēs turpināsim savu dzīvi kā ierasts,” atceras Mahmuds. Viņš gan piekodinājis sievai un meitai bez īpašas vajadzības neatstāt mājas un devies kārtējā darba braucienā.

„Vēlāk atskārtu, ka situācija vairs nav normāla. Es teicu: kravājam somas un dodamies prom. Tā nu mēs pametām savas mājas jau 2011.gadā,” atklāj Mahmuds. Pilsēta, kurā savulaik ģimene baudīja relatīvi miermīlīgu dzīvi, bija pārvērtusies. Virs māju jumtiem lidinājās armijas iznīcinātāji, sistēmiski bombardējot infrastruktūru; ielās pārvietojās tanki un slepenās policijas vīri, kuri kā vilki medīja režīmam nelojālos cilvēkus.

Ģimenes māju okupē un izlaupa armija

Mahmuda ģimene pārcēlās uz dzīvi Alžīrijā. 2012.gada vidū Mahmuds atgriezās Sīrijā, taču konstatēja, ka viņa māju ieņēmusi armija un pārveidojusi to par militāro kontrolpunktu. Tā paša gada beigās Mahmuds vēlreiz apciemojis dzimteni, - lai nomainītu pasi. Viņa mājoklis pa šo laiku bija pārvērsts graustā: „Armija šeit padzīvojās aptuveni 3 mēnešus un pirms aiziešanas salauza visu, ko vien var salauzt. Tika paņemtas arī visas vērtīgākās mantas.” Līdzīgs liktenis piemeklējis arī Mahmuda darba vietu Homsā – no biroju ēkas pāri palikušas vien drupas.

Mahmuds nebūt neslēpj savu nicinājumu pret Sīrijas prezidenta Asada režīmu. Viņa retorikā skaidri sadzirdama vēlme pēc atsevišķām rietumu politiskajām vērtībām, un viņa reakcija uz 2014.gada vasaras vēlēšanām Sīrijā sakrīt ar Lielbritānijas un ASV oficiālo nostāju, kuras savulaik pilsoņu kara laikā sarīkoto „tautas izvēli” nodēvēja par farsu un apkaunojumu demokrātijas principiem. „Mēs varbūt būtu mierā ar 51% pārsvaru Asada partijai, ne jau ar 90% pārsvaru – tas ir farss!” Mahmuds nedaudz paceļ balsi. Taču viņš saskata vainu arī pārējo pasaules valstu bezdarbībā, jo to līderi esot vien noskatījušies, kā vēsturiski nozīmīgo Sīriju ar savu roku sagrauj tās saimnieks.

Turku firma izkrāpj 25 000 eiro

Turpmākos gadus Zlavi ģimenes dzīvi iezīmē nemitīga ceļošana. Pabeidzot darbu pie projekta Alžīrijā, Mahmuds ar savu saimi devies Ēģiptes virzienā. Kā zināms, arī šajā valstī situācija tobrīd nebija stabila un, neatrodot mieru, ģimene pārcēlusies uz Stambulu Turcijā.

 „Ļoti ātri iedzīvojāmies pamatīgās problēmās ar kādu tūrisma firmu, kurai uzticējām vīzas un citu dokumentu kārtošanu. Īsumā – viņi no mums izkrāpa 25 000 eiro, solot, ka izkārtos legālu un drošu pārceļošanu uz Vāciju vai Zviedriju. Tā bija liela tūrisma firma, un mums katru dienu tika stāstīts, ka mani darbā vēlas uzņem tāda un šāda vācu firma – rādīja pat visādas vēstules. Taču beigās viņi vienkārši izrādījās blēži. Kādu dienu šīs kompānijas birojs bija tukšs un durvis ciet,” stāsta Mahmuds. Tūrisma firmas nosaukums bijis „Almasri Tourism Office” un biroji tai bijuši pašā Stambulas centrā.

„Mēs vērsāmies policijā, tiesā un citur,” nemierīgi, ar pirkstu galiem sitot pa galdu, atceras Mahmuds, „par laimi mēs neatdevām viņiem savas pases! Tās viņi būtu vienā mierā notirgojuši irāņiem vai irākiešiem, kuri tās var bez problēmām pielāgot, viltot un izmantot savām vajadzībām,” spriež ģimenes galva. Tomēr nav trūcis arī tādu ģimeņu, kuras uzticējušas krāpniekiem arī savus personu apliecinošos dokumentus.

Bīstamais jūrasceļš uz Grieķiju

Lai arī Mahmuda pirmais mēģinājums drošā un likumīgā veidā paglābt ģimeni no kara beidzās ar skaudriem finansiāliem zaudējumiem, ģimenei tomēr bija atlikusi vēl viena iespēja. Ceļš, par kuru bieži varam lasīt medijos. Ceļš, kurš prasa upurus.

„Sarunāt kaut ko ar cilvēku kontrabandistiem var tikai un vienīgi caur pazīšanos un pa telefonu ar lielu piesardzību. Pēc pārrunām man tika paziņots, ka mūs konkrētā vietā gaidīs automašīna,” stāsta Mahmuds. Ģimenes nākamais galamērķis – Izmira, pilsēta Turcijas rietumos, kurā tiek organizēta palikšana viesnīcā līdz pat brīdim, kad paredzēts kārtējais brauciens ar laivu uz Grieķijas krastiem.

Mahmuds atklāj, ka kontrabandisti sāk izvešanu ar gados jaunākajiem, pakāpeniski tiekot līdz pilngadīgajiem un vecāka gadagājuma ļaudīm. „Izmirā sabijām nedaudz ilgāk kā mēnesi. Grieķijā nokļuvām ar laivu. Lieki piebilst, ka šis ceļojums bija bīstams, turklāt arī šie cilvēki no mums paprasīja lielu naudu,” atceras Mahmuds. Jāpiemin, ka tajā laikā turku flote jau bija uzsākusi aktīvu teritoriālo ūdeņu uzraudzīšanu; ģimenes izceļošana ar laivu pirms tam tika atlikta vairākas reizes.

Pieprasa tikšanos ar Latvijas vēstnieku

No Atēnām Mahmuda ģimene mēroja ceļu uz otro lielāko Grieķijas pilsētu Salonikiem. Nākamā pietura bija Grieķijas-Maķedonijas robeža. „Apmetāmies nelielā viesnīcā netālu no robežas. Pētīju situāciju un sapratu, ka tālāk ceļa nav – robeža ir pilnībā noslēgta. Sazinājos ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) pārstāvjiem un Eiropas Savienības (ES) grupu, kura strādā ar bēgļiem, lai reģistrētos. Pēc mēneša ar mani sazinājās un pateica, lai gatavojamies intervijai. Pēc pārrunām mums paziņoja, ka mūsu jaunā mītnes valsts būs Latvija,” notikumu secību atklāj Mahmuds.

„Pēc tam man kādas trīs dienas neviens nezvanīja. Es, ziņkāres mākts, sāku meklēt informāciju par Latviju internetā. Nolēmu, ka jādodas uz Latvijas vēstniecību Atēnās. Sazinājos un pateicu, ka viens inženieris no Sīrijas grib satikt Latvijas vēstnieku,” lepni atminas Mahmuds. 

„Ieradāmies Latvijā ar paceltu galvu!”

Vēstniecības darbinieks sākotnēji pārpratis apņēmīgā vīra lūgumu un aizskrējis uz Lietuvas vēstniecības telpām, kas atrodas tajā pašā namā: „Es viņam prasu – kur tu skrien? Man vajag Latviju, Latvijas vēstniecība, septītais stāvs!” Mahmuds atceras, ka viņu tajā dienā silti uzņēmis Latvijas pārstāvniecības vadītāja vietnieks Gatis Šneiders. „Ļoti patīkams jauns cilvēks. Izstāstīju, kādā situācijā esmu nonācis – Latvija nu būs manas jaunās mājas, esmu zem jūsu karoga! Pasmējāmies. Teicu, ka man ir nepieciešama papildu informācija – vismaz kāda grāmata par valodu. Viņš bija diezgan pārsteigts. Tā esot bijusi pirmā reize, kad kāds speras iekšā pa vēstniecības durvīm, lai pieprasītu brošūras un bukletus par Latviju,” smej Mahmuds. Pēc vienas nedēļas viņš, Hana un Džena atlidojuši uz Latviju kopā ar Gata Šneidera ģimeni.

Mahmuds pauž gandarījumu, ka galu galā spējis izkārtot ģimenei legālu ieceļošanu: „Mēs nenonācām šeit, pārkāpjot Baltkrievijas vai Lietuvas robežu. Ieradāmies likumīgi un pareizi, ar augsti paceltām galvām”.

Sajūsmā par Rīgas „Centrālbazāru”

Eiropa Mahmudam nebūt nav sveša un tās kultūra viņu jau sen nepārsteidz. Vēl pirms kara un došanās bēgļu gaitās viņš paguva apmeklēt Vāciju, Holandi un Rumāniju, kur pilnveidoja savas profesionālās iemaņas. Šķita, ka arī abas dāmas Rīgas centrā jūtas tīri labi. Mahmuda kundzes skatiens un klusēšana nepārprotami liecina dzīves pieredzi un stingru raksturu, savukārt visvairāk pārsteidza jaunā meitene. Garām "Laimas" pulkstenim, kur tika aizvadīta neilga foto sesija, pastāvīgi soļoja jaunas, visticamāk, nepilngadīgas dāmas īsos šortiņos un plikiem vēderiem, pret kādiem pat mūsu pamatskolu skolotājiem būtu iebildumi. Taču Dženas matus bildēšanās laikā sedza krāsains, vasarīgs hidžābs – arābu valstu tradicionālais aksesuārs, kuru meitene valkā ar lepnumu, un kājās viņai bija uzvilkti ķirškrāsas mokasīni. Patiess prieks vērot, ar kādu pašpārliecinātību viņa savā stilā soļo pa Rīgas centru un nemulst vidē, kas ir tik ļoti atšķirīga un ideoloģiski pretēja.

Starp citu, Latvijas galvaspilsētu ģimene pamazām apgūst – līdz šim ir izstaigāts gan centrs, gan Vecrīga, izzināti sabiedriskā transporta maršruti, kas ved no Mucenieku ciema uz galvaspilsētu. Īpašu interesi ģimene izrādīja par Centrāltirgu jeb, kā to cieņpilni dēvē Mahmuds, – „vietējo bazāru”. Aptuveni mēneša laikā ģimene jau paguvusi iemācīties vairākas frāzes latviski. Viņi jaunas valodas apgūšanu uztver kā laika jautājumu, nevis nepārvaramu šķērsli.

„Mana nākotne tomēr vēl ir tumša...”

Taču šķietamajam veiksmes stāstam, kurš dod iemeslu cerēt uz vismaz vienu veiksmīgi integrētu bēgļu ģimeni, ir arī otra puse. Nokļūt Latvijā ir viens, taču izdzīvot te – kas cits. 

Mahmuda iepriekšējais darbs nu ir neaizsniedzams un dzīvošana Mucenieku centrā viņa saimei ilgs vien dažus mēnešus. Pēc tam ir jāmeklē cita dzīvesvieta, iztiekot ar nedaudz vairāk kā 300 eiro lielu pabalstu. Mahmuds zina, ka ar šādu summu viņa ģimene ilgstoši iztikt nespēs. „Nākotne manā uztverē tomēr vēl ir tumša, taču ir arī cerība. Ticu, ka cilvēki un draugi, kurus šeit iepazīšu, palīdzēs man iejusties un atrast darbu. Ar pabalstu nepietiks, lai sakārtotu dzīvi pilsētā, savukārt ārpus Rīgas tā īsti dzīvot es nevarēšu – man šī zeme pagaidām ir sveša, un man nav nedz automašīnas, nedz velosipēda,” bažījas Mahmuds.

Menedžeris ar 30 gadu pieredzi meklē darbu

Pašlaik vīrieša galvā ir daudz neskaidrību un nav grūti iztēloties, cik mokošs šāds stāvoklis ir vīrietim, kurš gan pēc rakstura, gan profesijas un izglītības ir plānotājs, priekšnieks un atbildīgais. Viņa šī brīža plāns – atrast darbu: „Mans CV ir sagatavots un manas prasmes joprojām ir augstā līmenī. Ceru uz panākumiem Latvijā un izskatīšu visus piedāvājumus, taču, ja nesanāks, ir doma mēģināt arī citās valstīs. Labāk dodos atpakaļ un mirstu, nekā palieku šeit un diedelēju – tas nav mans līmenis!”

Tas, cik veiksmīgi noslēgsies šis un citu bēgļu stāsti, šobrīd ir atvērts jautājums. Taču, iespējams, šajā gadījumā Latvijas darba devējiem ir unikāla iespēja izrādīt iniciatīvu un nospēlēt tiešām svarīgu lomu. Laba vieta, kur sākt, būtu Mahmuda profils  sociālajos medijos.