Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Talants iedzimst? Paaudžu konflikts slavenību gaumē 5

Ziņas
2011. gada 4. jūnijā 07:11 2011. gada 4. jūnijā 07:11
Nereti bērni profesijas izvēlē atkārto vecākus. Pirmajā brīdī šķiet – cik labi, vecāku padoms ir neatsverams. Bet – vai tiešām tā ir? Uz sarunu par paaudžu attiecībām „Patiesā Dzīve” aicināja TV darbiniekus Andreju un Niku Volmārus, aktrises Līgu Liepiņu un Annu Putniņu un mūziķus Valtu un Valteru Pūces.

Neraugoties uz atšķirībām, ir lietas, kas abus Volmārus vieno. Gan Andrejam, gan Nikam patīk blūzs.

“Nē, paaudžu konflikta nav, ir tikai strīds,” joko Latvijas Televīzijas žurnālists Andrejs Volmārs, runājot par viņa un dēla Nika, LNT producenta, savstarpējām attiecībām. Andrejs uz jautājumiem atbild ar vieglu ironiju, un īsti nevar saprast, kad viņš runā nopietni, kad – joko. Savukārt Niks savu sakāmo cenšas pamatot ar argumentiem. Reizēm Andrejs viņu pārtrauc: “Tu baigi gudri runā. Vai nevarētu lēnāk? Es nespēju izsekot līdzi.”

Televīzija – slimība un maģija

Atskatoties uz aizvadīto laiku Latvijas Televīzijā, Andrejs atzīst: “Man pat ir bijusi doma mainīt profesiju, jo žurnālistika sagādājusi daudz vilšanos. Īstais brīdis bija deviņdesmito gadu sākumā, kad bija daudz iespēju. Redzu, ka cilvēki, kas no televīzijas aizgāja, neko nav zaudējuši, tāpēc varu pārmest tikai pats sev, ka man pietrūcis drosmes. Manā vecumā mainīt dzīvi vairs nav viegli, turklāt esmu pieradis slinkot un riktīgi strādāt nemaz negribu,” smej Andrejs. “Tas ir šausmīgi – strādāt no zvana līdz zvanam. Žurnālisti ir iemācījušies loderēt un sadalīt spēkus distancē. Tu noskrien un atpūties, noskrien un atkal atpūties.”

Niks gan par notikušo ir gandarīts. “Mani jau kopš pusaudža gadiem vilka uz televīziju. Tēvs mudināja studēt ekonomiku vai jurisprudenci, bet es izvēlējos žurnālistiku. Un nenožēloju. Esmu strādājis gan radio, gan presē, bet visērtāk jūtos televīzijā un vislabāk spēju izpausties kā producents, nevis raidījuma vadītājs. Man patīk atrasties aizkulisēs, nevis uz skatuves.”

Andrejs piebilst, ka atpazīstamība arī neesot galvenais. “Svarīgākais ir izpaušanās veids. Televīzija ir gan slimība, gan maģija; es jūtos kā radītājs, montēju savu pasauli. No tā nevar tik viegli atteikties.”

Andrejs karjeru sācis kā rakstošais žurnālists, strādājis laikrakstā „Literatūra un Māksla”. “Tur bija izcila kompānija – Ēvalds Vilks, Māris Čaklais, Arnolds Bomiks, Ģirts Dzenītis, Jānis Škapars, Gunārs Binde, Anda Burtniece. Uz televīziju aizgāju aizvietot kolēģi. Bet – tik ļoti iepatikās, ka paliku.”

Viņš atceras arī, kā saslimis ar zvaigžņu slimība. “Tā ātri atnāca un ātri aizgāja. Filmējos Oļģerta Dunkera mācību filmā par vieglas uzvedības sievietēm. Filmēšana notika Āgenskalna restorānā „Baltika”. Izgāju ārā uzsmēķēt. Lepni pīpēju un raudzījos apkārt, vai mani redz meitenes. Un tad satiku skolasbiedreni, kas aizrādīja, ka es pārāk lielīgi sevi demonstrējot. Sapratu – jā, patiesi! Tad arī izveseļojos.”

Elitārisms pret masu produkciju

 “Lai gan, kopš dzīvojam atsevišķi, strīdamies arvien mazāk, reiz Niks teica: “Tēti, tev ir sabiedriskās televīzijas darbinieka domāšana,” stāsta Andrejs. “Un es dēlu labi saprotu, jo viņam ir komerctelevīzijas darbinieka domāšana. Mums katram ir savi uzskati.”

Niks cenšas situāciju izskaidrot: “Tēvs ir mākslinieks, bet es – meistars. Mākslinieka veikums vairāk paredzēts elitāram lokam, bet meistara darbs – plašai auditorijai. Piemēram, Eiropā mēģina taisīt augstvērtīgu kino, kas saprotams tikai kino gardēžiem, bet Amerikā to ražo plašai ļaužu masai. Un tāds kino atšķirībā no elitārās mākslas ir saprotams visiem. Mēs ar tēvu, kolīdz sākam tēmu par kino, uzreiz strīdamies. Man patīk filmas, kas viņam liekas galīgi stulbas.”

“Nikam taisnība,” Andrejs piekrīt. “Mani neinteresē filmas, kas paredzētas miljoniem. Ko var gūt no tāda „Graustu miljonāra”? Pilnīgs komercprojekts!”

Turpinot par sabiedriskās un komerctelevīzijas darbības principiem, Andrejs pauž neizpratni, kāpēc sabiedriskās televīzijas vadība uztraucas par reitingiem. “Uztraukties vajadzētu tikai un vienīgi par raidījumu kvalitāti. Komerctelevīzijai galvenais ir reitingi, un tos var dabūt augšā arī bez kvalitātes. Godīgi sakot, agrāk par latviešiem biju daudz labākās domās, bet tagad redzu, ka daudzi ir vienkārši stulbi. Tas attiecas arī uz politisko vidi. Pie mums sociāli aktīvākais slānis ir pensionāri, un viņi arī nosaka, kam jāsēž Saeimā. Kā pensionāri izlemj, tā notiek.”

“Esmu sabiedriskajā televīzijā tā „sabojājies”, ka nezinu, vai komerctelevīzijā vispār spētu strādāt,” Andrejs turpina. “Cinisma man pietiktu, bet, vai es būtu gatavs pārskatīt savus kritērijus, šaubos. Agrāk uzskatīju, ka Niks nespētu strādāt sabiedriskajā televīzijā, bet tagad domāju – kāpēc ne? Dēlam ir dinamiska domāšana, viņš spētu piemēroties. Interesanti, ka es runāju emocionāli, bet Niks atbildes uz jautājumiem konstruē. Kad Niks bija maziņš, vēroju, cik viņš ir dinamisks, aktīvs un pat agresīvs. Jau tad sapratu, ka viņš būs priekšnieks. Nopietni! Tagad viņam ir padotie, ar kuriem viņš mēdz daudz runāt.”

Niks piekrīt, ka viņam tiešām patīkot daudz runāt. “Kad biju puika, mums bija sadalītas lomas. Tēvs bija lielais nerunātājs, es – lielais runātājs. Vēl tagad daudz runāju. Iespējams, reizēm pietiktu ar diviem teikumiem, bet es pasaku desmit, lai visiem būtu skaidrs.”

Andrejs novērojis, ka starp abiem ir vēl kāda atšķirība. Viņš parasti ierodas laikus, bet dēls – kavē. “Diemžēl neprotu precīzi izplānot savu laiku,” piekrīt Niks. “Tēvs izbrauc 15 minūtes agrāk, lai būtu drošs, ka nenokavēs. Savukārt es izbraucu 15 minūtes vēlāk, lai nokavēto atgūtu ceļā. Ne vienmēr tas izdodas.”

Uz jautājumu, vai abi spētu strādāt televīzijā, kur viens būtu priekšnieks, bet otrs – padotais, abi atbild ar kategorisku – nē. “Neviens no mums to nepieļautu,” saka Andrejs. “Profesionālajā jomā mums ir liela nesaderība.”

“Te pat nav runas, kurš kura vadībā strādātu,” spriež Niks. “Modernajā izpratnē priekšnieks daudzviet ir tāds kā spēlējošais treneris. Arī es domāju, ka mums nekas nesanāktu, jo katram ir savs skatījums.”

Andrejs teic, ka komerctelevīzijā daudz kas apgriezts otrādi. “Agrāk televīzijā rādīja ievērojamus cilvēkus, kas par tādiem bija kļuvuši, pateicoties savam darbam un talantam, bet tagad nevajag ne darbu, ne talantu. Cilvēki kļūst par zvaigznēm tikai tāpēc, ka viņus rāda televīzijā.”

Nikam par popularitāti ir sava teorija. “Esmu ievērojis, ka sabiedrībā populāri cilvēki ir daudz vitālāki un smaidīgāki. Kāpēc? Jo vairāk tevi mīl sabiedrība, jo vairāk tu mīli sabiedrību. Sabiedrība ar savu uzmanību tevi uzlādē, un tu sāc mirdzēt.”

 “Nu, re! Viņš atkal uzkonstruēja baigo atbildi!” iesaucas Andrejs.

Bērnībā Līga vēlējās kļūt par mežzini, bet meita Anna – par veterinārārsti. Dzīve veica savas korekcijas, un abas ir talantīgas un skatītāju mīlētas aktrises.
Ģimenes teātris. Divas aktrises

Nacionālā teātra aktrisi Līgu Liepiņu un viņas meitu, Valmieras teātra aktrisi Annu Putniņu vieno ne tikai izvēlētā profesija, bet arī vīri. Gan Pauls Putniņš, gan Lauris Gundars ir dramaturgi, turklāt abi dzimuši vienā datumā. Anna smej, ka ļoti ilgi meklējusi dzīvesbiedru, lai savu laulību pieskaņotu vecākiem.

“Latvijā jau tā ir maz dramaturgu, un kur nu vēl lai atrastu tādu, kas dzimis vienā datumā ar manu tēvu. Tēvs pēc horoskopa ir Skorpions, un agrāk es jokoju, ka nav nekā „interesantāka”, kā dzīvot kopā ar Skorpionu. Nu, lūk, tagad pati dzīvoju kopā ar Skorpionu. Kā sacīja vecmāmiņa, nespļauj akā, no kuras būs jādzer,” rezumē Anna.

Stāstot par abu ģimeņu attiecībām, Līga Liepiņa atklāj: “Lai nebūtu jāstrīdas, ne Pauls, ne Lauris principā nerunā par dramaturģiju. Katram ir savi uzskati, tāpēc viņi runā par mašīnām, gaidāmo laiku un sēņošanu. Mēs ļoti labi sadzīvojam, jo neapspriežam strīdīgus jautājumus. Nerunājam arī par politiku, jo katram ir savas simpātijas.”

Anna piebilst, ka profesionālajās lietās viņai ar māti ir laba saprašanās. “Teātra vidē ir tikai daži cilvēki, kam uzticos, tāpēc mātes vērtējums man ir īpaši svarīgs. Jo ne visi saka, ko domā. Gadās, ka izsaka vērtējumu tikai tādēļ, lai pieglaimotos vai speciāli sāpinātu. Mātes teiktajam es uzticos, turklāt mūsu gaumes un vērtību sistēmas ir līdzīgas.”

Māte zinot meitas stiprās un vājās vietas un labi redzot, kas Annai ir izdevies un kas – nav. “Tomēr jāatzīst, ka esam atšķirīgas, meita ir sabiedriskāka par mani. Es nekad neesmu izjutusi nepieciešamību būt sabiedrībā, tieši otrādi – ja kaut kur noteikti jāiet, eju sakostiem zobiem.”

Anna iebilst, ka nemaz tik sabiedriska neesot. “Atšķirībā no mātes es savu vīru nekur nelaižu vienu; pārvaru slinkumu un eju līdzi. Ja uzrodas problēma, metos iekšā un to risinu. Ārkārtas situācijā mobilizējos un darbojos vēl ātrākā tempā. Mani arī kaitina, ja citi ilgi lolo un nerealizē kādu ideju. Vajag rīkoties izlēmīgi, vienalga – pareizi vai nepareizi. Ja redzu, ka citi čammājas, reizēm ņemu un izdaru viņu vietā. Atceros, mana vecāmamma neprasīja citu domas, viņa gāja un darīja.”

Tam piekrīt arī Līga: “Jā, mana mamma gāja citiem pa priekšu. Iespējams, tāpēc neesmu sevišķi uzņēmīga. Toties Anna ir līdzīga vecmammai, praktiska un izdarīga. Reizēm apbrīnoju meitas izturību, viņa bieži uzņemas par daudz.”

Mātei un meitai ir līdzīgi uzskati arī par publicitāti, kas skar privāto dzīvi. “Kad presē sevi demonstrē saldie pārīši, nodomāju – aha, tad jau drīz šķirsies,” saka Līga. “Ja esi ielaidis savā guļamistabā tūkstošiem lasītāju, tiek izjaukta kaut kāda enerģētika, kaut kas nojūk.” Arī Anna domā tāpat: “Ir lietas, par kurām nevajag runāt publiski. Ir teiciens: ezers, nosaukts vārdā, zemē krīt. Tomēr redzu cilvēkus, kuriem publicitāte ir kā zivij ūdens, bez tās viņi nevar. Un vienalga – pozitīva vai negatīva publicitāte, galvenais – būt apritē.”

Nervu bendēšanas profesija

Līga novērojusi, ka tagad jaunie aktieri savos centienos ir daudz dzelžaināki nekā agrāk. “Mana paaudze tā neplēsās, arī konkurence nebija tik izteikta. Protams, profesija bija prestiža, un priekšroka tika dota talantīgākajiem, tomēr visi, kas beidza skolu un sāka strādāt teātrī, bija nodrošināti ar darbu.”

Līga domā arī, ka agrāk aktieri bija draudzīgāki. “Esmu dzirdējusi, ka tā paaudze, kas spēlēja teātri vēl pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, arī nebija sevišķi draudzīgi. Iespējams, tā ir padomju laika iezīme, kad visi bija nonivelēti, un neatlika nekas cits, kā draudzēties. Tolaik arī bohēma sita augstāku vilni, bet tagad... Tagad vairs nedrīkst dzert, uzodīs dzeltenā prese un uzrakstīs. Viens gan palicis nemainīgs – visos laikos aktieri ir piehalturējuši, vadot izklaides pasākumus. Agrāk – bagātajos kolhozos, tagad – privātuzņēmumu ballītēs.”

Anna domā, ka aktiera profesijā nepieciešamas arī cīņas spējas. “Kam tās nav, tas neko nepanāks, pat ja būs talantīgs. Diemžēl ne viss ir atkarīgs no talanta un darba. Ja kādam nepatiksi, nemaz netiksi līdz iespējai sevi parādīt. Aktiera karjera atkarīga no veiksmes, situācijas, režisora simpātijām un paša rakstura. Vecāki negribēja, lai kļūstu par aktrisi, viņuprāt, tā ir nervu bendēšanas profesija.

Ir vēl kāds interesants aspekts. Aktiermākslā sievietēm ir nelabvēlīgākas pozīcijas nekā vīriešiem. Viņiem ir mazāka konkurence, vairāk lomu. Sevišķi uzskatāmi tas redzams vecumā pēc četrdesmit, kad sievietēm lomu skaits samazinās, bet večiem viss tikai sākas. Lugās visi liktenīgie vīrieši lielākoties ir jau pusmūžā, spilgtu jaunekļu lomu ir daudz mazāk.”

Līga piebilst, ka aktieris nereti spiests norīt aizvainojumus, lai nezaudētu darbu. “Iespējams, tā notiek arī citās profesijās, bet aktiermākslā šī sevis apspiešana ir sevišķi izteikta. Tāpēc aktierim ir svarīgi neizpostīt, nesašķaidīt savu cilvēcisko kodolu, saglabāt savu patību un sevi neiztirgot.”

Septiņdesmitajos gados Līga apsvērusi iespēju teātri atstāt: “Aizgāju no Jaunatnes teātra, jo biju neapmierināta ar dīkstāvi. Ādolfs Šapiro iestudēja tikai vienu kārtīgu izrādi divās sezonās un necieta sev blakus citus režisorus. Tagad daži raud, ka Raimonds Pauls likvidēja Jaunatnes teātri, bet, manuprāt, Šapiro pats daudz izdarīja, lai tā notiktu. Toreiz paņēmu mazo Anniņu un devos padzīvot uz laukiem. Biju gatava aiziet no teātra pavisam, bet vēlāk pārdomāju un pēc gada sarunāju randiņu ar Nacionālā teātra galveno režisoru Alfrēdu Jaunušanu. Atceros, satikāmies parkā un sēdējām uz soliņa. Biju ļoti uztraukusies un teicu, ka vēlos strādāt. Sākumā mani paņēma ārštatā, vēlāk – štatā. Tā es tur strādāju vēl šobaltdien.”

Kopspēle ģimenē

“Man bija astoņi gadi, kad mājās ar mammu skatījāmies filmu „Vālodzīte”,” atceras Anna. “Tur bija epizode, kur mammu nošauj. Man bira asaras, un nevarēju saprast, kur ir īstenība – mamma taču sēž man blakus, bet filmā – pagalam. Te jāpiemin kāds kuriozs. Kad mans dēlēns Uga bija pavisam maziņš, viņš televīzijā skatījās režisora Ģirta Nagaiņa iestudējumu, kur es biju Brīvības piemineklis, kas atdzīvojas. Līdz pat šai dienai viņam Brīvības piemineklis ir Mammas piemineklis.”

Annai ir divi dēli – Jurģis un Uga. Jautāta par bērnu virzīšanu uz kādu noteiktu profesiju, viņa atbild: “Mans piemērs skaidri norāda, ka profesijas izvēle nav atkarīga no vecāku vēlmēm. Galvenais, lai viņi darītu to, kas patīk un saista.”

2000. gadā Anna Putniņa ar vīru Lauri Gundaru izveidoja teātri TT. Atceroties projekta pirmsākumus, Līga stāsta: “Viss sākās ar manu iniciatīvu, kad teicu vīram Paulam, lai taču uzraksta lugu, kurā es varētu uzspēlēt kopā ar meitu. Kamēr viņš domāja, lugu uzrakstīja znots. Tā arī radās TT teātris, kurā Anna ir producente. Vispirms spēlējām lugā „Okeānā kāds svilpj”, vēlāk tapa vēl viens kopīgs iestudējums – „Tiritomba jeb Zelta zivtiņa”. Spēlēt ar Annu ir aizraujoši un skaisti. Uz skatuves pazūd mātes un meitas attiecības, tur esam kolēģes un partneres.”

Vērtējot šodienas aktiermākslas līmeni, Anna domā, ka teātris kļuvis daudzpusīgāks un profesionālāks, bet dažos aspektos arī paviršāks. “Man kā skatītājai reizēm pietrūkst līdzpārdzīvojuma. Spēlēšanās ar formu un tekstu ir interesanta, bet ātri sevi izsmeļ. Pietrūkst vecmodīgo izrāžu, kur kopā ar varoņiem varu raudāt un smieties.”

Uz jautājumu, kā viņai izdodas apvienot dzīvi Rīgā un darbu Valmierā, Anna stāsta: “Kad Varis Brasla 1995. gadā uzaicināja mani uz Valmieras teātri, manā privātajā dzīvē bija liels ķīselis, un gribēju kaut ko kardināli mainīt. Mani uzrunāja arī Dailes teātris, bet, tā kā biju apsolījusies Valmierai, devos turp. Jāteic, ka nenožēloju. Vēlāk tiku aicināta arī uz Nacionālo teātri ārštatā, tomēr paliku uzticīga Valmierai. Nesen bija tukšāks periods, bet tagad piedalīšos divos jauniestudējumos. Nekas nav neiespējams – bez manis bērnus pieskata gan vīrs, gan auklīte, gan abas vecmammas. Kad devos uz viesizrādēm Amerikā, uztaisīju speciālu tabulu abām vecmammām, lai zina, kad, kur un kas jāpaņem, jānoliek un jāaizved. Kad Jurģis vēl negāja skolā, abus bērnus ņēmu līdzi uz Valmieru. Kā būs tālāk – nav ne jausmas. Toties zinu, kas visas problēmas ir atrisināmas.”

Jaunajam Valteram ir pietiekami daudz neīstenotu ieceru, tāpēc par precēšanos un ģimenes veidošanu viņš vēl nedomā. Toties Valts apprecējies pavisam jauns. “Mēs bijām studenti, kad mums – baukš! – uzradās divi bērni. Bet kaut kā izkūlāmies,” pasmaida Valts.

Jaunais Pūce steidzas, vecais vairs ne

“Valters ir jauns un ātrs, viņš domā, ka izdosies sagrābt vēl un vēl,” par savu dēlu teic komponists Valts Pūce. Par sevi viņš izsakās filozofiskā mierā: “Es nesteidzos, esmu pietiekami pieredzējis un apmēram zinu, kas par desām.”

Savukārt čellists, grupas „Melo M” dalībnieks Valters Pūce dedzīgi stāsta par nerealizētām iecerēm. Viņš ātri runā un trauksmaini klāsta savus plānus. Tikmēr Valts Pūce lēnām malko viskiju un spriež, ka steigties nav jēgas, jo viss griežas pa riņķi.

Par izvēli saistīt dzīvi ar mūziku Pūce seniors saka, ka uz to viņu piespieduši vecāki. “Pirmo uz mūzikas skolu aizstūma māsu, kura ir četrus gadus vecāka. Viņa čīgāja čellu, un man tas baigi nepatika. Kad vecāki arī mani uzstājīgi virzīja uz mūziku, teicu – labi, bet tikai ne čellu, es labāk spēlēšu klavieres. Vispār es gribēju būt šoferis, tomēr vēlāk ne brīdi nenožēloju, ka esmu mūziķis. Mūzika – tā ir brīnišķīga pasaule, valoda, kas saprotama visiem. Esmu bijis gan Rietumos, gan Austrumos, un atliek tikai pateikt, ka esmu mūziķis, un attieksme kļūst daudz labvēlīgāka. Mūziķi pēc būtības ir humānisti, viņi neuzspiež sabiedrībai savas konstrukcijas, kā to dara politiķi, biznesmeņi un zinātnieki.”

Valts atceras, ka septiņdesmitajos gados iespējas izpausties mūzikā bijušas tuvu nulles līmenim, bet astoņdesmitajos jau kaut ko varēja darīt. “Vienalga iespēju bija dramatiski maz. Ja kāds mūziķis bija radošāks un neparastāks, uz viņu skatījās kā uz potenciālu trakās mājas iemītnieku. Gandrīz vienīgā vieta, kur varēja realizēt radošās idejas, bija teātris. Interesants paradokss – toreiz teātros patiesības bija vairāk nekā reālajā dzīvē.”

Nākamajā paaudzē atkārtojies līdzīgs scenārijs. Vispirms uz mūzikas skolu aizsūtīta Valtera māsa, tad – Valters. “Māsa apguva vijoļspēli, bet man tika čells. Mana pirmā skolotāja bija tēta māsa.”

Valters teic, ka visa viņa dzīve esot liels konkurss. “Laikam esmu tā audzināts, turklāt klasiskajā mūzikā darbojas sporta principi. Vienu instrumentu spēlē daudz mūziķu, tāpēc ir liela konkurence. Lai kaut kur iekļūtu un dabūtu vietu, jābūt labākajam. Tāpēc, ja gribi būt labs čellists, jātrenējas vai katru dienu. Skaidrs, ka nav viegli, tā ir vergošana instrumentam. Reizēm gribas paslinkot un atpūsties, bet nevar – zaudēšu formu. Ir arī priekšrocības. Piemēram, baletā karjera beidzas aptuveni 35 gados, kad klasiskajā mūzikā tikai viss sākas. Tas ir lieliski!”

Ceļš uz Karalisko akadēmiju

Atceroties studiju gadus, Valts teic, ka konservatorijā centies noskaidrot, kur ir mūzikas sāls. “Sapratu, ka nav labu vai sliktu žanru, ir laba vai slikta mūzika. Štruntīga klasika nav vairāk vērta par štruntīgu popsu. Pasaulē žanri vairs tik krasi netiek šķiroti, galvenais ir labas idejas. Ja kāds uzsver, ka modē ir tas un tas, pajautāju: “Nu un tad?” Viss mainās, bet labas idejas ir modē vienmēr. Labas idejas un labs izpildījums – tā arī ir mūzikas sāls. Tad nu arī mēģinu taisīt to, ko pats uzskatu par labu.”

Valters stāsta, ka viņam ir dubultā dzīve – nodarbojas gan ar klasisko, gan populāro mūziku. “Esmu beidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju un tagad mācos Briseles Karaliskajā akadēmijas maģistratūrā. Paralēli klasiskās mūzikas studijām spēlēju grupā „Melo M” un pagaidām nevēlos sevi ierobežot tikai vienā virzienā – klasiskajā vai populārajā. Doties uz Briseli man ieteica kāds ārvalstu pedagogs, kas pasniedza Latvijas Mūzikas akadēmijā. Esmu gandarīts, ka to izdarīju. Galvenais – uzdrošināties.”

Vienubrīd gan likās, ka klasiskā mūzika – tas nav man. Kad biju beidzis Dārziņa mūzikas skolu un vēl nebiju iestājies Mūzikas akadēmijā, spēlēju grupā „Melo M” un pie sevis domāju: nu, kam man klasika? Bet ar laiku uzskati mainījās. Pasaule kļūst arvien mazāka, atliek ieslēgt datoru un apskatīties internetā, kādas jaunas muzikālas lietas izdomājuši čaļi, piemēram, no Amerikas vidienes. Tas ir interesanti.”

Valts uz to teic: “Man vairs nav svarīgi zināt, ko jaunu izdomājuši čaļi no Amerikas vidienes, jo to pašu pirms gadiem trīsdesmit jau izdomāja čaļi Londonā. Jauninājumi tehnikā, formā un atraktivitātē – tas ir uzklājums, bet būtība jau nemainās. Tagad aug jaunieši, kas nemaz īsti nezina, kas mūzikā notika septiņdesmitajos gados. Viņi spēlē un domā, ka ir baigie pirmatklājēji, lai gan tas viss jau ir bijis.”

Valters piekrīt un piebilst, ka pats bijis pārliecināts, ka pirmie čellus popmūzikā sākusi izmantot „Apocalyptica”, bet, kā izrādījies, grupā „ELO” jau septiņdesmitajos gados divi čellisti spēlējuši roku.

Mūzika un bohēma

Valters neslēpj, ka izklaidei laiku atrod vienmēr, tomēr nespējot to izturēt ilgāk par trim dienām. Valts piebilst, ka viņa paradumi šajā jomā esot ļoti mainījušies.

“Kad biju Valtera vecumā, tad tiešām bija bohēma. Bet tagad... reizēm pasēžu krodziņā, patērzēju ar paziņām un pavēroju kolorītos apmeklētājus. Es arī uzmanīgi izvērtēju darba piedāvājumus. Labi zinu savu iespēju robežas, turklāt skatos, vai piedāvājums saskan ar maniem radošajiem principiem. Tāpēc vairs nerakstu reklāmas. Agrāk to darīju daudz un intensīvi, bet kādā brīdī sapratu, ka vairs negribu. Kļuva žēl to labo ideju, ko ieliku reklāmās. Tās bija zudušas skatuvei. Tagad man maksā par koncertmūziku. Man pasūta dziesmas, un es tās uzrakstu. Kaut kā varu iztikt.”

Valters atzīst, ka Latvijā mūzikas tirgus ir ļoti mazs, turklāt sadalīts latviešu un krievu auditorijā. “Latvijas krieviem nav nekādas saskarsmes ar latviešu medijiem, viņi nemaz nezina, kas te notiek. Mūsu grupā spēlē Antons, viņš ir krievs. Kad stāstījām, ka ir tāda „Prāta vētra”, „Cosmos” un Zigfrīds Muktupāvels, Antonam bija pirmā dzirdēšana.”

Valters grupa „Melo M” spēlē jau sešus gadus, koncertējuši arī ārzemēs. “Divas reizes bijām Amerikā. Pirmā tūre bija pa Latviešu biedrības namiem, otrā – Losandželosas amerikāņu klubos, kur pavisam bija 12 koncerti. Sapratām vienu: ja gribi Amerikā izsisties, jādzīvo uz vietas, regulāri jāspēlē klubos un sevi jāpiedāvā. Liels pluss, dibinot sakarus, ir internets. Ieliec „Melo M” klipu vietnē youtube.com, un to var noskatīties Portugālē, Čīlē un Brazīlijā.”

Vērtējot šodienas muzikālās izpausmes, Valts ir skeptisks: “Laiki, kad mūziķi paši izsitās, ir garām. Tagad ir producentu laiks. Viņi, piemēram, izdomā, ka tagad publikai patiks zils, maigs puisēns ar samtainu balsi, atrod tādu un  “uzproducē”. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados mūzika nāca no „andergraunda”, tā tiešām bija īsta mūzika. Deviņdesmitajos sākās pilnīgs sviests, sarosījās visādi producenti un sāka klonēt mūziku. Reizēm paskatos MTV, tur rāda kaut kādus apdauzītus repa māksliniekus. Modificē ne tikai pārtiku, bet arī mūziku, tā kļūst arvien falšāka. Tagad īstas mūzikas ir ļoti maz.”

Attiecībā uz muzikālo gaumi, abi teic, ka nav muzikāli sadarbojušies, tāpēc nav bijis izdevības salīdzināt muzikālos viedokļus. “Vispār mēs bieži netiekamies, pēdējoreiz dēlu redzēju pirms trim mēnešiem un arī tad tikai uz piecām minūtēm. Es gan domāju, ka mums nebūtu problēmu saspēlēties,” spriež Valts.

Andris Bernāts/ Foto: Aigars Hibneris, no Valta Pūces personīgā arhīva

Citi šobrīd lasa

Garāmgājēji uz ielas Rīgā atrod sievietes līķi - ar metāla stieni viņu nositis pašas draugs 32
Adriana Lima izplūst asarās: pēc 18 gadiem viņa atvadās no "Victoria's Secret" 12
Bolderājā uz ielas atrod narkotikas pārdozējušu sievieti, kurai līdzās stāv pārsalis 4 gadus vecs dēls 28
Skatīt visus komentārus

"Мамочка, прости меня за это": последние слова 5-летнего мальчика, умирающего от рака

Как молоды они были: в сети появилось фото Пугачевой и Моисеева 32-летней давности