Pasaulslavena dizaina izstrādātāji pamet civilizāciju, lai dzīvotu Slīteres mežos
Rākstos dzīvojot, esot sajūta kā zooloģiskajā un botāniskajā dārzā, ir sēņu un ogu pārpilnība.
Sabiedrība
2016. gada 12. augusts, 13:19

Pasaulslavena dizaina izstrādātāji pamet civilizāciju, lai dzīvotu Slīteres mežos

Jauns.lv

Slīteres Nacionālā parka teritorijā, meža un pļavu ieskauti, pirmajā lībiešu apmetnes vietā, blakus Rākstupītei, četri vīri raduši jaunu mājvietu – Rākstus.

Krišjānis, Zigmārs, Mārtiņš un Vannī aizbēguši no dzīves lielpilsētās, lai dzīvotu saskaņā ar dabu, pārtiekot no tās veltēm, nelietojot nekāda veida sadzīves ķīmiju, atmetot kaitīgus ieradumus un turpinot savu starptautisko biznesu – bērnu līdzsvara divriteņu Brum Brum ražošanu. Tik laimīgus un starojošus cilvēkus nav nācies sastapt nekur, raksta Talsu Vēstu žurnāliste Mārīte Jankeleviča.

Dzīve skaidrītī

Galvenais idejas iniciators ir Krišjānis Jermaks, kuru visi sauc par Krišu. Vannī ir itālis no Florences, Zigmārs – Kriša labākais draugs no divu gadu vecuma, uzauguši vienā mājā Jēkabpilī, arī Mārtiņš ir draugs jau ilgu laiku un domā tieši tāpat kā pārējie.

“Mūki bez žēlastības, tā gribētos teikt,” savu jauno dzīvesveidu raksturo Krišs. Viņi dzīvo, kā paši saka, skaidrītī – bez cukura, alkohola, tabakas, pārspīlētas WiFi un Bluetooth lietošanas, ziņām, televīzijas.

“Lai kāds man pasaka vienu labu iemeslu, kāpēc tas būtu jādara. Savā laikā lietoju alkoholu, smēķēju, spēlēju azartspēles, skatījos televizoru un spēlēju videospēles... Sapratu, ka tā bija kompensācija, kas attālināja no patiesās dzīves,” skaidro Krišs.

Balti zobi ar priedes zariņu

12. martā viņi pārcēlās uz Rākstiem. Sākumā pievienojusies arī lielākā daļa Brum Brum komandas (aptuveni astoņi cilvēki), tomēr pārējie nebija gatavi palikt.

“Dzīvojot laukos, saprotu, kas man patiesi ir vajadzīgs. Svarīgi būt fiziski labā stāvoklī, tāpēc katru rītu no 6 līdz 8 trenējamies Vannī pavadībā. Viņam ir 30 gadu pieredze kung fu, cigun un tai chi. Katra nodarbība ir citādāka, bet to laikā tiek izmasēts katrs kauliņš ķermenī,” stāsta Krišs.

Katru dienu viņi peldas un norūdās, Krišs jau vairākus mēnešus staigā basām kājām. “Visas manas mantas ietilpst vienā mugursomā. Divus gadus neesmu lietojis nekādu ķīmiju. Mazgāju matus, katru dienu peldoties jūrā vai ar zilajiem māliem. Zobus tīru ar priežu zariņu (tie ir tik spoži balti kā no zobu pastu reklāmām! – ievērojusi žurnāliste). Tagad, kad nelietoju cukuru un nesmēķēju, vairs neveidojas zobu aplikums. Priežu zariņā ir pilnīgi viss nepieciešamais smaganām.”

Jurista darbs un sieva Jūrmalā

Rākstos dzīvojot, esot sajūta kā zooloģiskajā un botāniskajā dārzā, ir sēņu un ogu pārpilnība. “Cik vien ir laiks, aizejam uz Mazirbes baznīcu, kur ir burvīgs mācītājs un mūsu draugs Kārlis Irbe. Viņš ir pirmais cilvēks, ar kuru varu parunāt par Dievu. Pirms tam lielajā dzīves steigā nebija laika padomāt, kas ir kas. Un es arī neieklausījos,” atzīst Krišjānis.

Viņš pēc septiņu gadu ilgajām studijām jurisprudencē vairākus gadus strādāja savā profesijā, bet pirms diviem gadiem pilnībā nobrieda mainīt dzīvi. Nejuties fiziski labi, lai arī cik sakārtoti viss izskatījies, “iekšā bija tāds melns caurums, kurā vari likt jebkuru nodarbi, izklaidi, bet smaidu, kas man ir tagad, nav iespējams iegūt”.

Viņš izšķīrās no sievas, kurai ir ļoti sakārtota dzīve Jūrmalā, bet bērni bieži brauc ciemos. Hugo (5) un Teo (7) paliks te līdz skolas sākumam. Hugo šogad jāiet pirmajā klasē, viņš ir arī Brum Brum nosaukuma autors un iemesls, kāpēc Krišs sāka gatavot ritenīti. Šeit viņš cels māju un pilsētā neatgriezīsies.

Negrib pilsētas dzīvi un grēkus

“Pilsētā vīrietim nav iespēju, kā būt par piemēru savām atvasēm. Kamēr būs satelītu šķīvji uz jumtiem, pelnu trauki, bāri ar alkoholu, noslēptais šķīvis ar saldumiem, nežēlīga konkurence uz ielas un skolās, rupjības, azartspēļu iestādes uz katra stūra, veikalos sakārtotie saldumi bērnu acu līmenī un tā tālāk, nevar. Ja kāds man prasītu – kas tu par vīrieti? Teiktu, ka esmu puika. Mēs visi esam,” uzskata Krišs.

“Kurš dzīvo pilsētā jauku, sabalansētu dzīvi? Viss tur provocē tērēt naudu, tātad jāiet strādāt. Nepārprotiet, man ļoti patīk darbs, es to mīlu. Katru dienu šeit darbojos – cērtu, pļauju, kopju, kurinu, smīdinu, priecājos, lasu ogas; darbs no rīta līdz vakaram. Bet strādāt, lai palīdzētu kādam direktoram kļūt bagātam... Negribu rādīt nevienam bērniņam, ka tā būtu jādara,” spriež Krišs, kuram pašam bijusi laimīga bērnība – smaidīgi vecāki, labi draugi, superīgs brālis, dzīvojis Daugavas krastā. “Gribu atpakaļ bērnību, jo tieši no turienes visi nākam,” saka Krišs.

Piedāvājums īstajā brīdī

Mārtiņš ir dzimis un audzis Rīgā, 12 gadus nostrādājis televīzijā – par operatoru, montāžas inženieri, pults režisoru, līdz sapratis, ka pats televizoru neskatās. Kriša piedāvājums nācis īstajā brīdī.

Zigmārs dzīvojis pārmaiņus trīs pilsētās – darbojies tēva biznesā Jēkabpilī, Rīgā ar Brum Brum un dzīvoju Aizkrauklē. “Man klājas ļoti labi. Ēdu kabačus un priecājos par to, ka izdevies kaut ko pamainīt savā dzīvē. Viss kopā izveidoja lielu haosu. No rīta pamosties, pa dienu skrien darba darīšanās, vakarā mājās atbrauc pārguris. Tad vēl jāsēž pie datora. Savā laikā lietoju daudz muļķīgu produktu — alkoholu, saldumus... Liels prieks, ka Krišs izvilka no tā bardaka,” priecājas Zigmārs.

Viņam ir divas atvases — sešus un trīs gadus vecas. Kad Zigmāra un Krišjāņa bērni šeit ir kopā, tēviem ir smaids līdz ausīm, redzot, kā viņi visu izbauda. “Saprotam, ka esam trāpījuši mērķī. Lai arī sanāk aizbraukt uz galvaspilsētu, negribu palikt. Gribu ātrāk atpakaļ. Mūs vairs neiemānīt, jo tur ir viens liels teātris,” uzskata Zigmārs.

Brum Brum turpinās arī šeit

Krišs savu jauno dzīves pozīciju raksturo šādi: “Ko Dieviņš noliek priekšā, to daru. Ticu, ka tiekam vadīti un sargāti. Neredzu šajā pasaulē neko, kas gribētu mani apdraudēt. Redzu tikai burvīgas iespējas. Idejas, kas ir galvā, man neviens neatņems.”

No idejas galvā līdz gatavai mantai arī īstenojies Brum Brum – divritenis divus līdz sešus gadus veciem bērniem, bez pedāļiem, zobratiem un ķēdes, lai mazie mācās noturēt līdzsvaru. Tos ražo Mālpilī un pārdod visā pasaulē, iegūtas gandrīz visas dizaina balvas un nominācijas, kādas vien iespējamas. Arī iepakojums ieguvis vairākas nominācijas, jo tas nav jāizmet, bet gan pārtop par mēbeli un garāžu, ko bērni pēc tam var izmantot.

Pašlaik pārdots ap 200 velosipēdu, augusta beigās būs gatava jauna partija, Lauku atbalsta dienests piešķīris finansējumu. Uz Rākstiem plānots pārcelt darba laboratoriju, tā būs maza vietiņa, kur attīstīt esošo modeli un strādāt pie jauniem.


Mārīte Jankeleviča /Foto: Edgars Lācis/“Talsu Vēstis”