Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Sonora Vaice: „Patlaban mācos sevi paslavēt. Ja esmu paspērusi kādu mazu soli uz priekšu – dzīvē, uz skatuves vai savās izjūtās –, uzsitu sev uz pleca.”

Daiļā Sonora Vaice par intuīciju un Visuma policiju 21

Ziņas
2012. gada 4. augustā 08:07 2012. gada 4. augustā 08:07
Operdziedātāja Sonora Vaice intervijas sniedz ļoti reti. Arī šo sarunu gaidījām ilgi. Gan tāpēc, ka dziedātāja intensīvi strādāja pie Lučijas lomas Latvijas Nacionālās operas jauniestudējumā – Doniceti operā „Lucia Di Lammermoor”, gan tāpēc, ka Sonora šobrīd ir pārdomu un mācību procesā. Viņa mācās domāt egoistiski un uzticēties nevis sabiedrības noteiktajām normām, bet Visuma policijai.

Vairākkārt sarunājoties ar Sonoru pa telefonu, nodomāju: balss kā lakstīgalai. Viņas balss tiešām ir neparasti muzikāla un skaista pat telefona sarunā. Kad tiekamies, dziedone ir mazliet aizsmakusi, un viņas kaklu sargājoši ieskāvusi mīksta rozā šalle. Taču pašā Sonorā nav nekā no aizsardzības pozīcijas – gluži otrādi, viņa labprāt dalās savā pieredzē, uzticoties un pastāstot pat vairāk, nekā drīkstu rakstīt. Nav šaubu – pēc zināma pieklusuma perioda Sonora ir gatava atgriezties. Tikpat skaista un spoža kā agrāk, bet stiprāka un gudrāka.

Runā, ka visu operdziedātāju lielākās bailes esot zaudēt balsi...

Veselība ir tāda, kādu mēs esam pelnījuši, tāda, kādu paši sastrādājam. Šobrīd esmu aizsmakusi, tātad esmu kaut kā negatīvi rīkojusies. Vai nu laikus neesmu noķērusi un apturējusi indes pilienu, kas nācis iekšā, kaut ko pārdzīvojusi vai neļāvusi sev būt atklātai. Vai arī neesmu sadusmojusies tad, kad vajadzētu. Norīt dusmas, noklusēt, kaut ko neizteikt – arī tas nozīmē sevi indēt.

Protams, dziedātāja garastāvoklis ļoti atkarīgs no tā, vai balss ir vai nav. No tā atkarīgs mans darbs. Tāpēc ir daudz ierobežojumu, higiēnas normas, sauksim to tā. Ja nākamajā dienā ir izrāde, skaidrs, ka neeju uz karaoki, nebļaustos, skatoties futbolu. Jātaupa ne tikai balss, jātaupa arī enerģija, to lieki neizšaujot gaisā.

Kādu laiku baidījos, kā būs tad, kad vairs nevarēšu dziedāt. Tagad esmu sapratusi: par to nav jādomā. Kā Bībelē teikts, domājiet par šodienu, nedomājiet par rītdienu. Es, protams, domāju par nākotni, veidoju pozitīvus plānus, bet esmu gatava pieņemt jebkurus pagriezienus. Jebkurš pagrieziens ir uz labu, ja vien mēs nesākam visā tajā jaukties iekšā. Ja nesākam sevi bloķēt un ieciklēties tikai uz saviem plāniem “man būs tikai tā, es darīšu tikai to”... Tā var sasmīdināt Dievu.

Reizēm ir ļoti grūti vienkārši paļauties, ļaut visam notikt tā, kā tam jānotiek. Bet, kad to iemācās...

Iemācās necīnīties pretī?

Ir reizes, kad jācīnās. Bet laikam jau jāmācās izprast situāciju – kad ir vērts cīnīties un kad – apstāties un paskatīties: varbūt ir cits, labāks piedāvājums, par kuru nav jācīnās, bet kas pats iekrīt klēpī!

Protams, katram ir kaut kas, ko gribas piepildīt, par ko gribas, lai tas attīstītos tieši tā, kā esi paredzējis, bet... Ja viss būtu tik vienkārši, nebūtu interesanti dzīvot.

Lučijas mīlestība

Vai Lučijas loma ir viena no soprānu sapņu lomām?

Tā ir gan. Šis man būs jau ceturtais „Lucia Di Lammermoor” iestudējums, un vēl pāris reižu esmu vienkārši ielēkusi Lučijas lomā, kad ārzemēs pēkšņi bija saslimusi kāda dziedātāja. Tagad šo lomu izdzīvoju citādāk, arī balss būs citādāka, nobriedušāka. Katrā posmā ir savs skaistums, savi plusi un savi mīnusi. Loma aug līdz ar mani.

„Šis man būs jau ceturtais „Lucia Di Lammermoor” iestudējums, un vēl pāris reižu esmu vienkārši ielēkusi Lučijas lomā, kad ārzemēs pēkšņi bija saslimusi kāda dziedātāja. Tagad šo lomu izdzīvoju citādāk, arī balss būs citādāka, nobriedušāka,” par gaidāmo izrādi saka operdziedone.

Kāda ir jūsu Lučija?

Man ļoti patīk jaunā uzveduma režisoriskā doma, patīk, kā Andrejs Žagars redz Lučiju un kādi apstākļi doti darbībai, tas ir Musolīni laiks. Tajā saskatu ļoti lielas iespējas tieši Lučijas lomai. Viņa atšķirībā no pārējiem ir kā dabas bērns, kas laikmeta spriedzi tik daudz neizjūt, Lučija ir vairāk tendēta uz mīlestību, uz jūtām. Viņa ir cilvēks ar mazliet ezoterisku ievirzi: redz spokus, asinis...

Citi teiktu, ka viņai piemīt trakuma iezīmes. Manuprāt, tas tā nav, Lučijai ir viegls dīvainības piesitiens, daudz augstāks jūtīguma līmenis. Varbūt viņa vienkārši ir patiesāka nekā visi pārējie. Bet kas tad ir lielāks bloks attīstībai – tas, ka cilvēki ir situācijas un politiskā spiediena nozombēti, vai tas, ka viņi ir jūtīgāki? Kas ir graujošāk, kas vairāk iznīcina cilvēku dvēseles, dzīves...

Lučija iet nāvē mīlestības dēļ. Vai, strādājot ar šo lomu, gadu gaitā mainījušies arī jūsu uzskati par mīlestību?

Mīlestībai jebkurā laikā ir dažādi aspekti. Es nedomāju, ka ir vecuma ierobežojums. Ir cilvēki, kas mīlestību atrod septiņdesmit gadu vecumā, un ar ko viņi atšķiras no tiem, kas iemīlas septiņpadsmit gados? Domāju, ne ar ko! Varbūt ar to, ka viņi aiz laimes nelēkā pa peļķēm. Bet iekšējā sajūta jau nemainās. Kādā grāmatā lasīju, ka vecums ir tad, kad attēls, ko tu redzi spogulī, neatbilst attēlam, ko tu sajūti sevī.

Ne velti saka – katrs ir tik jauns, cik jauns viņš jūtas...

Domāju, ka cilvēkam visu mūžu ir viens garīgais vecums. Ir kaut kāds mūsu zemes vecums, un ir garīgais vecums. Esmu satikusi ļoti daudz vecu cilvēku, kuri no vecuma sēž ratiņkrēslos. Bet tu paskaties viņam acīs un redzi: viņš ir jauns! Viņš domā daudz jauneklīgāk un progresīvāk nekā es savos gados! Tajā pašā laikā tu vari satikt daudz jaunu cilvēku, kuri savā domāšanā ir vecīši.

Mīlestībai ar vecumu nav nekāda sakara. Ja interesē ārējais izskats vai „šmotkas”, kas savilktas virsū, nu, tad tam ir nozīme. Bet citādi... Jā, ir kaut kādi pieņēmumi, izdomātas normas, bet laikam jāiemācās to visu nerespektēt. No tā mēs tikai iegūsim. Visās jomās.

Nav jārespektē tas, ko es redzu spogulī, nav jārespektē, kādu gadu skaitu uzrāda pase, nav jārespektē kanoni par to, ko es drīkstu un ko nedrīkstu atļauties. Protams, ir zināmas pamata normas, bet viss pārējais... Kāpēc lai es neizrādītu prieku tikpat stipri, kā to izrāda sešpadsmitgadīgs cilvēks? Ja kāds to uzskata par manu trakumu, tās ir viņa problēmas! Jo vairāk būs cilvēku, kas spēj brīvi uztvert otru, jo labāk.

Sevi paslavēt, nevis sist

Lai akceptētu citu cilvēku citādību, laikam vispirms jātiek skaidrībā ar sevi.

Jāiemācās akceptēt sevi un to, kas notiek. Vai mēs gribam kaut ko pierādīt citiem, vai arī dzīvot paši sev un būt laimīgi? Tas, ka esam iemācījušies sevi visu laiku sist, laikam nāk no padomju laikiem. Tā ir tāda kā pieklājības norma: izdarot kaut ko labu, gandrīz vai atvainoties.

Patlaban mācos sevi paslavēt. Ja esmu paspērusi kādu mazu soli uz priekšu – dzīvē, uz skatuves vai savās izjūtās –, uzsitu sev uz pleca. Varbūt neviens cits to solīti pat nebūs pamanījis, bet es būšu kādā jomā tikusi ar sevi galā. Un nav svarīgi, vai tas ir skalas apakšgalā vai augšgalā, tas ir solis uz priekšu. Jāapzinās mazo solīšu svarīgums. Lieli lēcieni notiek pasakās. Lai gan, ja negaidīti gadās liela laime, domāju, tā ir enerģētiski nopelnīta.

Jūtaties pelnījusi? Cilvēki bieži domā, tikai kautrējas skaļi teikt – esmu labs, nu, kāpēc man neiet... Esmu pelnījis vairāk...

Līdzīgas domas man ir mūžīgi! Nav runa par atzīšanu – tas, vai mani atzīst vai neatzīst, mani vairs absolūti neuztrauc. Bet bieži mēdzu domāt – nu kāpēc es šito nesaprotu? Vai – kāpēc nevaru nolikt to malā? Vai – kāpēc nevaru to izdarīt labāk...

Teikšu atklāti un skarbi: esmu pārgājusi uz tīri egoistisku vērtējumu. Tagad vērtēju tikai un vienīgi sevi un savas izjūtas. Mani nepavisam neinteresē, vai no sabiedrības viedokļa rīkojos pareizi vai nepareizi. Ne viņi zina situācijas, ne viņi zina to, no kā es sāku.

Domāju, tā darīt vajadzētu visiem, jo mūsu laimes un nelaimes ir tikai mūsu. Staigāt un visu laiku indēt sevi – redz, kā man neveicas, redz, kā mani nenovērtē... No tā jātiek vaļā.

Tās ir indes piles, kas bojā arī balsi?

Tās bojā visu. Es esmu tā indējusies, visi mēs esam indējušies. Jāmācās noķert brīdi, kad inde sāk iedarboties. Tad momentāni jāizstrādā pretinde, jāsaka sev: stop! Un jādomā, ko pats vari darīt.

„Intuīcija man ir devusi mājienus. Agrāk brīžos, kad darīju to, ko nevajadzētu darīt, mani pārņēma izteikta baiļu sajūta,” atklāj Sonora Vaice.

Kā to panākt?

Kad kaut kas notiek, vispirms kārtīgi izraudos, nodomāju: ārprāts, cik tas ir grūti, kā es tikšu galā... Pēc tam nāk dusmas, pati uz sevi saskaišos: ko es te pīkstu? Vai no tā kaut kas mainīsies? Un tad sāku rakt, darboties, meklēt izeju. Citreiz pat neizdomāju, kurā virzienā jārok. Protams, būtu labi visu izdomāt, bet reizēm to nespēju, zinu tikai, ka kaut kas jādara. Sanāk vai nesanāk – tā ir cita tēma, bet darba procesā aizmirsti, ka tev ir grūti.

Tas ir mans „cīņas modelis” pret dažādām negatīvām lietām un sajūtām, kurās joprojām iekrītu ļoti bieži. Bet es mācos saņemt sevi rokās un brist uz priekšu!

Sieviete, kurai ir viss

Par jums domā: lūk, sieviete, kam ir viss – talants, skaistums, ģimene...

Ļoti jauki, domājiet tā! Tas rada ļoti labu enerģētisko lauku, es par to tikai priecājos!

Neviens jau nezina, ar ko katrs ir samaksājis par to, ka viss ir spoži un skaisti.

Ja pieņem, ka tas, ka tu maksā, ir mācībstunda, tad neviena no tām nav viegla. Esmu pateicīga, ka tās man bijušas, un nevienu negribētu mainīt, jo, pateicoties smagākajām mācībstundām, es esmu tā, kas tagad esmu.

Pēdējā laikā esmu salasījusies dažādas gudras grāmatas. Vienā izlasīju: pirms nonākam uz zemes, mēs savu dzīvi izplānojam. Manuprāt, nonākot atpakaļ vietā, kur tā lielā plānošana notiek, izrādīsies, ka tas, kas šeit nācies visgrūtāk, būs devis visvairāk plusiņu.

Nav svarīgi, vai mācībstundu tu saņem stundas, gada vai desmit gadu laikā. Ja ir apgūtas zināšanas, kas palīdz izkļūt no grūtās situācijas, tad tam ir rezultāts. Jāsaprot arī, ka nekam šajā dzīvē nedrīkst pieķerties, ir brīži, kad kāds cilvēks jāatlaiž. Zināms posms ir beidzies, akceptējam to un laižam vaļā.

Droši vien nav viegli ar lielu ģimeni būt arī lielai māksliniecei.

Tās daudzās plaknes, kas mani dzīvē novirza, varbūt neaiznes mani līdz pašai augšai dziedāšanā. Tajā pašā laikā nejūtu, ka tās mani ierobežo, un esmu laimīga. Jo, kad esi pašā augšā, tev vairs nav savas dzīves. Tu esi atkarīga no tā, kā tevi vērtēs. Tev bail uz skatuves kļūdīties. Vai tu vairs vari dzīvot uz skatuves, ja tev bail par katru noti? Vai tu vairs vari dzīvē dzīvot? Vai tu vari iziet ārā saldējumu apēst? Nē. Nezinu, vai esmu gatava tādam pārbaudījumam.

Labi dziedāt gribu tāpēc, ka man to patīk darīt. Dziedāšana ir mans hobijs. Marija Kallasa bija pašā augšā. Pajautājiet uz ielas – vai visi viņu zina? Nezina! Vai viņai vajadzēja, lai viņu zina? Domāju, ka ne. Viņai vienkārši patika to darīt.

Jāteic, ka jūs par popularitāti arī diez ko nerūpējaties, tikpat kā neesat redzamam sabiedriskos pasākumos, nesniedzat intervijas...

Es tiešām izvairos. Nevaru runāt runāšanas pēc. Ir lietas, par kurām runāt nav jēgas. Bet to koncentrātu, par ko būtu vērts runāt, var izteikt vienā intervijā reizi gadā.

Popularitātes es tiešām nealkstu. Kad atbraucu no mācībām Itālijā, negribējās nevienam atteikt. Sāku sniegt intervijas citu pēc citas un... noguru. Pat tirgū, kad ar vīru gājām iepirkties, tantes sačukstējās: “Re, ku’ Vaiči, re, ku’ Vaiči!”

Reiz bijušais Jūrmalas mūzikas skolas direktors mums izstāstīja patiesu gadījumu, kas ar viņu bija noticis, braucot mājās no Sibīrijas, no izsūtījuma. Viņš kādā stacijā, gaidot vilcienu, iegriezies ēdnīcā. Uz letes izliktas maizītes ar sieru un desu, tādas mazliet apžuvušas. Kamēr viņš pēta, kuru ņemt, no virtuves izskrien virtuves strādniece un pilnā balsī kliedz: “Maņa! Pojezd!” (Maņa! Vilciens! – krievu val.) Bufetniece Maņa skrien pie letes un ņemas visas maizītes aplaizīt – lai spīdētu un izskatītos svaigas...

Teiciens “Maņa! Pojezd! ” mums lieti noderēja, kad izdzirdējām – mūs atpazīst. Normunds tik iesaucās: “Maņa!!!”, es atsaucos: “Da?”, un apkārt iestājās atslābums un intereses zudums – nē, tie nav viņi! Tā bija „cīņas metode”, kad sapratu – gribu normāli dzīvot!

Man arī tagad reizēm saka: “Ārprāts, kā tu staigā?! Operdziedātāja džinsos!” Protams, ir brīži, kad jāievēro etiķete, bet neesmu uz to tendēta. Neatceros cilvēkus pēc apģērba. Ja jūs man prasīsiet, kas jums bija mugurā, rīt to vairs nevarēšu pateikt. Būtu jāuzvelk zaķa tērps ar visām ausīm un ļipu, lai es to atcerētos...

Pēc kā tad atceraties cilvēkus?

Pēc acīm. Un pēc deguna formas. Man ļoti patīk gudri cilvēki, un gudrību pamanu uzreiz. Esmu kā švamme: kolīdz ieraugu gudru cilvēku, gribas to gudrību uzņemt sevī. Gudrība ir vissvarīgākais. To „šmotku” varu aiziet un nopirkt, ja briesmīgi vajag, bet gudrību jau nenopirksi.

Vēl svarīga ir prasme saprasties ar cilvēkiem. Mēs katrs esam noteiktā attīstības posmā. Ja kādā brīdī jūtos gudrāka par piektklasnieku, tas nedod atļauju viņu mazāk cienīt. Galu galā, kad satiekos ar kādu daudz gudrāku par mani, esmu laimīga, ka viņš ir gatavs ar mani parunāt!

Vispār tas ir interesanti – ne tikai pašam mācīties, bet vērot, kā to dara citi. Cilvēki pieļauj aptuveni vienas un tās pašas kļūdas. Un tad tu skaties: aha, es šajā attīstības posmā biju pirms gada. Vai arī: o, man tas vēl jāiemācās!

Bet mēdz būt arī sajūta, ka veltīgi tērēju laiku, jo sarunas biedrs izrādās duraks, kurš neko no dzīves nevēlas, un tāds pašapmierināts dzīvo uz pilnu klapi. Tad labāk netraucēt viņa idilli un mēģināt, viņu neaizvainojot, tikt no tā pasākuma ārā.

Manā dārzā komposta kaudzē dzīvoja žurka ar kuprīti uz muguras. Viņa pa dārzu skrēja ļoti lēnām un dīvaini – kaut kā sāniski. Mans kaķis bija ļoti medīgs. Un es nevarēju saprast: ja viņš spēj nomedīt visas jaunās peles un žurkas, nu kā viņš šito veco nevar noķert? Viņa lēni staigā pa dārzu krustu šķērsu, bet viņš viņu neķer! Sapratu, ka acīmredzot ir kāda noruna un kaķis šo žurku respektē. Acīmredzot viņi abi viens no otra kaut ko bija iemācījušies!

„Teikšu atklāti un skarbi: esmu pārgājusi uz tīri egoistisku vērtējumu. Tagad vērtēju tikai un vienīgi sevi un savas izjūtas.”

Vistaisnīgākā ir Visuma policija

Kādas ir jūsu attiecības ar laimi?

Visi esam tikai cilvēki, un visas mūsu laimes būs sadzīviski cilvēcīgas laimes un tīri egoistiski attieksies tikai uz mums. Mums nav jāgaida, ka visa pasaule priecāsies ar mums reizē.

Nav arī tāda viena notikuma, kas tavu dzīvi pārvērš absolūtā laimē uz visiem laikiem. Par katru mazo laimīti jāpriecājas un jāprot to izmantot. Arī to es tagad mācos. Katrs jauns solis, ko pasperu, katra lieta, ko iemācos – pareizāk domāt, pareizāk dziedāt, pareizāk rīkoties –, ir mana laimīte. Tā es kultivēju savu iekšējo lielo laimes sajūtu.

Ja cilvēks gaida vienīgo, pareizo, lielo laimi, viņš nekad to nesagaidīs. Tādas nav.

Un veiksme – kā ir ar to? Vai uzskatāt sevi par veiksmīgu?

Kad mācījos Mūzikas akadēmijā, man nebūt nebija tā labākā balss. Un, ja paskatās kopumā, tie, kas patlaban ir uz lielajām skatuvēm, nemaz nav tie ar tām izcilākajām balsīm. Tas nozīmē, ka nepietiek ar to, ka tev Dievs ir devis dāvanu.

Tas ir tas pats stāsts par maisiem no Bībeles. Ja tev Dievs iedod maisu ar talantu, tev jādara viss iespējamais, lai to vairotu. Ja tev iedod maisu un tu vēlies to kaut kur norakt, tev atņems arī to, ko būsi noracis... Noraktos maisus Dievs atdos tam, kam varbūt bijis daudz mazāks maiss, bet viņš mēģinājis vairot to, kas viņam dots. Laime un veiksme ir komplekts, kas atkarīgs no tā, kā tu pats sevi vadi.

Bet, šķiet, ir cilvēki, kuriem veicas vienmēr.

Daudzi domā: es nesaprotu, kāpēc tam otram veicas, ko viņš tādu izdarījis... Bet tas taču ir enerģijas zudums, koncentrējoties uz citiem. Kāpēc viņiem ir labi vai slikti? Tā nav mūsu darīšana! Ja kādam ir slikti un tev ir iespēja palīdzēt – palīdzi. Ja tu redzi, ka viņš neņem to palīdzību pretī, nebāzies virsū. Tas ir viņa mācīšanās process.

Galvenais – nekļūt par garīgu piepi. Ja tev neveicas – padomā, kāpēc! Varbūt jāpārkož tas stienis un jāpieņem lēmums: es mēģināšu mainīt sevi. Nevis mainīt visus apkārtējos. Mēs bieži paši sevi sodām, bet reizēm ļaujam sev visu.

Es domāju, ka vērtējumu jāatļauj izdarīt Visuma policijai. Visuma policija ir vistaisnīgākā. Tā zina patiesos iemeslus, kāpēc tu esi rīkojies tā vai citādi. Kādreiz izdari sliktu darbu un sevi par to ienīsti, bet varbūt konkrētajā situācijā tas bija vienīgais pareizais risinājums.

Ja būs bijis nepareizi, tev tiks dots mājiens. Mēs taču zinām, kad rīkojamies nepareizi. Mēdz arī būt, ka izdaru tā, kā man šķiet labi, bet Visums dod ziņu, ka tas nebija pareizais solis.

Kā tas notiek?

Es saslimstu. Regulāri. Tik ilgi, kamēr sāku piefiksēt, ka slimība pienāk tieši tad, kad sāku domāt nepareizas domas, rīkoties nepareizi. Kamēr man pielec. Bet arī tad nav sevi jānīcina ārā un jādomā: redz, kā mani soda... Ir jāsāk laboties! Tas ir kā kaķim – tu viņam piecreiz pasaki, ka tajā stūrī čurāt nedrīkst, viņam nepielec, bet, kad viņu ieper, viņš sāk saprast.

Domāju, mēs mazliet par tālu esam aizstaigājuši no Visuma patiesības. Ar sabiedrības normām, ar audzināšanu, ar “drīkst” un “nedrīkst”, “pareizs” un “nepareizs”, esam pazaudējuši intuīciju. Mēs domājam, ka zinām, kā ir pareizi. Bet vai pareizi ir arī labi? To bieži vien nezinām...

Vai jums ir spēcīga intuīcija? Paļaujaties uz to?

Agrāk tā bija daudz spēcīgāka. Tad sāku domāt ļoti pareizi, un intuīciju kaut kur pazaudēju... Intuīcija man ir devusi mājienus. Agrāk brīžos, kad darīju to, ko nevajadzētu darīt, mani pārņēma izteikta baiļu sajūta. Tās bija stindzinošas bailes.

Pirms skolas dzīvoju pie vecāsmammas laukos, mamma un tētis Rīgā. Kad sākās skola, pārcēlos uz Rīgu. Iedraudzējos ar pagalma bērniem. Viens puika reiz saka: “Atnes savas mantiņas, paspēlēsimies!” Uzskrienu uz dzīvokli, sagrābju pilnas rokas, cik nu varu panest, skrienu lejā – un mani pārņem stindzinošas bailes. Pēkšņi zinu, ka man nevajag tur iet! Kaut gan viņi bija mani draugi. Pēc vairākiem gadiem no kādas meitenes nejauši uzzināju, ka plāns bijis man tās mantas atņemt.

Vēlāk tā ir bijis daudzreiz – es ar savām „mantiņām” rokās sastingstu un eju atpakaļ. Bet ne vienmēr intuīcijai esmu paklausījusi un tāpēc iebraukusi diezgan lielās auzās. Tagad atkal mācos savas bailes, savas izjūtas respektēt. Domāju, agri vai vēlu cilvēki atgriezīsies pie savas intuīcijas. Visas dvēseles esam saistītas, un visi esam zem vienas Visuma enerģijas, bet mums katram Visumā ir sava vieta un sava loma. Tāpēc ir tik svarīgi respektēt vienam otru.

Mūsu sarunas laikā jūs ļoti bieži sakāt, ka joprojām mācāties...

Nevar jau visu laiku sevi kontrolēt, tas nav iespējams. Var tikai vērst savu uzmanību uz konkrētām lietām: ar to es šobrīd strādāšu. Ar šo savu domu. Ar šo savu rīcību. Ar šīm savām emocijām. Dažreiz liekas – ārprāts, kā es kaut ko tādu varēju izdarīt! Vai pateikt! Bet – uznāk aptumsums, un tu to izdari. Bet mēs jau nevaram iemācīties visu uzreiz, nevaram kļūt par eņģeļiem uzreiz. Tāpēc jau mēs šeit esam, lai mācītos. Tikai tā iespējams tikt uz priekšu, cita ceļa nav.

Lai tiktu uz augšu, kaut kas sevī jāizmaina. Pat, ja esi gudrākais pasaulē, vienā brīdī vari saprast, ka tā tava gudrība nevienam nav vajadzīga. Un tu sāc mācīties jaunu gudrību – no nulles.

Reizēm cilvēks sevī plosās un nesaprot, kas ar viņu notiek, ir sajūta, ka nekas vairs nav skaidrs...

Tā plosīšanās ir visu laiku, jebkurā līmenī. Es arī visu laiku turpinu mācīties – runāju ar cilvēkiem, lasu grāmatas, lūdzos, lai man dod kādu zīmi. Varbūt tiem gudrajiem mūkiem Tibetā viss ir skaidrs. Varbūt! Bet arī viņi ir tikai cilvēki.

Ieva Raiskuma/Foto: Aigars Hibneris, Georgs Viljams Hibneris

Citi šobrīd lasa

Adriana Lima izplūst asarās: pēc 18 gadiem viņa atvadās no "Victoria's Secret" 12
Bezpajumtniekam, kurš Melburnas teroraktā metās cīņā ar uzbrucēju, dzīve mainīsies pilnībā 16
Bolderājā uz ielas atrod narkotikas pārdozējušu sievieti, kurai līdzās stāv pārsalis 4 gadus vecs dēls 28
Skatīt visus komentārus

"Мамочка, прости меня за это": последние слова 5-летнего мальчика, умирающего от рака

Как молоды они были: в сети появилось фото Пугачевой и Моисеева 32-летней давности