Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ļoti daudziem šķiet, rakstniecība nav darbs – drīzāk hobijs vai kaut kas tamlīdzīgs. „Nē! Es strādāju. Labi, man par to nemaksā tik daudz kā tev, man par to visu ir jācīnās, bet rakstīšana ir darbs,” uzsver Lelde.

Lelde Stumbre: par rakstniecību, bērniem un vīriešiem 31

Ziņas
2012. gada 30. septembrī 06:23 2012. gada 30. septembrī 06:23
Rakstnieces Leldes Stumbres jaunākā grāmata ir brīžam smieklīgs, brīžam aizkustinošs, brīžam traģisks un bezgala interesants stāsts par rakstniecību, dzīvi un mīlestību. Ļoti atklāts stāsts. Ne velti grāmatas nosaukums ir „Personīgi”.

Leldes dārzā bagātīgi zied rozes. Divstāvu pelēkā māja ir dzīvelīga zaļuma ieskauta, visapkārt valda miers un klusums. Mūs sagaidīt izļepato milzīgā, plušķainā Berta – visdraudzīgākais suns pasaulē. Nekļūdīgi sajūtot fotogrāfa klātbūtni, šķietami nevērīgi, tomēr ārkārtīgi graciozi parādās arī kaķis Rūsiņš.

Cauri omulīgai verandai, kur var sēdēt līdz vēlai naktij un pa atvērtajām durvīm vērties zvaigznēs, ienākam mājā, kuru domās uzreiz nodēvēju par īstu rakstnieces māju. Tā ir pilna dzīves. Virtuvē lielā bļodā iemērktas gailenes. Lielajā istabā, kur Lelde strādā, uz galda ir rozes. Pēc viegla pieskāriena to ziedlapiņas teatrāli un skaisti mūsu acu priekšā nobirst. Lielais kamīns ir nesen kurināts. Datora ekrānā mirguļo burti. Ja nebūtu mūsu, Lelde, visticamāk, sēdētu pie sava datora un strādātu – viņas dienas režīms ir nemainīgs – no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā viņa raksta.

Pēc 50 gadiem un 50 dzīvokļiem

Šī ir Stumbru dzimtas māja?

Šo māju cēlis mans vectēvs, viņš bija būvinženieris. Mans tēvs ar brāli te pavadīja bērnību. Tad nāca 50 padomju gadi, kad mājā bija ierīkoti seši dzīvokļi. Ne mans tēvs, ne viņa brālis dzejnieks Olafs Stumbrs tolaik, protams, šeit nedzīvoja. Mans tēvs bija leģionārs un atradās Zviedrijā, karagūstekņu nometnē, bet Olafs ar vecākiem aizbrauca uz Ameriku. Kad tēvu izdeva Padomju Savienībai, viņš atgriezās Latvijā, bet uz šejieni nebrauca, baidījās.

Lai nesāpinātu sirdi?

Arī tāpēc. Olafam, kad viņš 1968. gadā pirmoreiz atbrauca no Amerikas ciemos un ieraudzīja savu bērnības māju, tas esot bijis pamatīgs trieciens. Māja izskatījās baisi un ne mazākajā mērā neatbilda tam, ko viņš atcerējās kopš bērnības. Tēvs mums ar māsu ļoti ilgi nestāstīja, ka tāda māja vispār eksistē.

Sargāja jūs?

Nu, noteikti. Lai nebraucam un nesākam sist ārā logus… It sevišķi es. Jo tādā ziņā biju diezgan jestra. Pirmo reizi šo māju ieraudzīju deviņdesmitajā gadā, kad tēvs mani paņēma aiz rokas un atveda to parādīt.

Tagad aplis ir noslēdzies?

Jā, bet es ceru, ka tā ir spirāle – mana meita turpinās šeit dzīvot, un te būs mazbērnu bari... Esmu nenormāli daudz mainījusi dzīvesvietas – kādus 50 dzīvokļus. Šī beidzot ir vieta, no kuras man nav jāvācas projām. Lai kas arī notiktu, es palikšu te, un ceru, ka mana meita arī.

Tas ir vienīgais ultimāts, ko esmu Silvijai izvirzījusi: viņai jādzīvo šeit, šajā mājā, kopā ar mani. Es teicu: “Ja tu nedzīvosi šajā mājā, tad es arī te nedzīvošu – rādīšos kā spoks!” Skaidroju Silvijai, ka viņa ar šo māju ir saistīta asins saitēm – ar savu vectēvu, ar vecvecākiem… Liekas, viņa to arī saprot, lai gan, es, protams, apzinos, ka jaunam cilvēkam tīri labi patiktu dzīvot atsevišķi no mātes. Bet neko nevar darīt!

Jauno grāmatu esi veltījusi ģimenes bērniem.

Rakstot sapratu, ka grāmata varētu būt interesanta bērniem, tāpēc veltīju to savai meitai Silvijai un māsas un māsīcas meitām. Trakums, ka aizmirsu pieminēt māsīcas dēlu Mārtiņu. Tā kā viņš jau ir cilvēks ar savu ģimeni, es viņu no ģimenes bērnu loka savā prātā laikam biju izstūmusi un pieskaitījusi pie pieaugušajiem. Gribu, lai Mārtiņš zina, ka grāmata veltīta arī viņam.

Tas diemžēl nav vienīgais, ko, grāmatu uz tipogrāfiju sūtot, esmu aizmirsusi. Grāmatā nav pateikts, ka grāmatas vāka fotogrāfijas autore ir Teiksma Puriņa. Tas, kā radās šī fotogrāfija, kurā ir redzama mana būtība, ir atsevišķs stāsts, tas lai šoreiz paliek.

Ikdienā jau ģimenes bērniem reizēm kaut ko par savu bijušo dzīvi pastāstu, bet grāmatā to var izlasīt koncentrētā veidā. Mana meita, lasot grāmatu, ik pa laikam iesaucas: “Mamma! Bet mamma!!! Kas tad tas bija?!”

Kas meitu visvairāk pārsteidz?

Laikam jau tā klaiņošana, kas man jaunībā bija raksturīga. Dzīvokļus mainīju bez mitas, ar stopiem uz Krimu braukāju... Tas liderīgums, kas man piemita, viņai ir pārsteigums. Tagad vairāk sēžu mājās pie datora un ceļoju tepat pa Latviju.

„Tagad pilns internets ar visādiem... tekstiem. Ja gribi nevis nodarboties ar „tekstiem”, bet rakstīt lugu, romānu, dzejoli, ir jāstrādā,” iesaka rakstniece.
Viss jau ir izraudāts

Iespējams, grāmata daudziem būs pārsteigums – tā ir ļoti atklāta.

Esmu tiešām pārsteigta, ka atsaucība ir tik liela. Cilvēki raksta īsziņas, pienāk pat noslēpumaini e–pasti – katru dienu saņemu kādu atsauksmi par grāmatu. Ne ar vienu lugu tā nav bijis, ka cilvēkiem tik ļoti būtu paticis. Esot tik interesanti, aizraujoši. Grāmatas beigās, lasot par Emīliju, raudot... Pārsvarā sievietes, protams.

Es gan negrasījos nevienu saraudināt, bet nevarēju arī izvairīties no tā, kas ir bijis. Tomēr negribēju, lai grāmatas beigas būtu traģiskas. Tas viss jau ir iztraģiskots un izraudāts, viss ir izdarīts…

Cik gadu pagājis kopš tavas vecākās meitas Emīlijas nāves?

Trīs gadi. Rakstot par Emīliju, nevēlējos akcentēt traģiku, man to gandrīz pat tā kā pārmeta. Gribēju, lai grāmata beidzas ar pozitīvu noti – ka daudz kas labs vēl ir priekšā. Galu galā pašai Emīlijai tas nebija traģiski. Kā jau grāmatā rakstīju, viņa līdz pēdējam brīdim nezināja, ka mirst. Viņa bija satikusi jauku puisi, paguvām vēl noorganizēt ļoti krāšņas kāzas – tieši tādas, kādas viņa gribēja, ar princešu kleitu un visu pārējo.

Viņa jau bija slima?

Jā. Viņai bija kuņģa vēzis jau pamatīgā stadijā.

Un viņa to nezināja?

Nezināja. Viņai likās, ka vienkārši ir kaut kādas kuņģa problēmas. Viņa aizgāja augustā, bet vēl jūnijā iesniedza dokumentus vakarskolā. Septembrī man zvanīja no skolas un jautāja, vai meita nāks uz skolu vai nenāks... Domāju, viss bija pareizi. Skaidrot deviņpadsmitgadīgam bērnam, ka – viss, cauri! –, man liekas pilnīgs absurds.

Tādas traumas apstādina?

Man likās, ka vajag kaut ko darīt. Ja tikai sēdēšu, pīpēšu un pinkšķēšu... Apzinājos, ka man ir vēl otrs bērns, kuram visa dzīve priekšā. Silvijas dēļ nelaidu vaļā visas bremzes, kas varbūt būtu jāatlaiž, kad nomirst bērns. Kāds sirmāks mats varbūt ir, bet es jau matus krāsoju, neviens neko neredz.

Kad Emīlija pie tevis ieradās, viņai bija jau trīs gadi, vai ne?

Jā, Emīliju paņēmu no bērnunama. Man bija jau 40 gadu. Padomju laikā visi ārsti bļāva virsū tām vecajām mātēm… Mēs skaitījāmies vecas dzemdētājas. Tas bija baisi, kā izturējās pret sievietēm, kas bija drusku nokavējušas bērnu dzemdēšanu.

Zināju, ka bez bērniem noteikti nepalikšu, un devos uz bērnunamu. Izmantoju blatu, tagad varu atzīties. Tikko Emīlija bija mājās, paliku stāvoklī. Pēc tam daktere teica, ka tas esot diezgan populāri – kad esi atmetis visas cerības un par to vairs nedomā, viss notiek.

Vectēva celtajā mājā Lelde Stumbre ienāca pēc 50 padomju gadiem, kad šeit bija iemitināti sveši ļaudis. Mūs sagaidīt izļepato Berta, visdraudzīgākais suns pasaulē, šķietami nevērīgi parādās kaķis Rūsiņš. „Sadalīt mājas teritoriju ar vīrieti būtu vienkārši. Bet dzīves teritoriju? Vai es to vispār gribētu?” aizdomājas saimniece.

Vispirms meitas, vīrieši pēc tam

Tad Silvija nāca kā brīnums…

Viņa vispār ir manas dzīves brīnums. Silvija bija bērniņš, kas visu izdarīja pareizi. Kā pareizi divu stundu laikā piedzima, tā pareizi turpināja attīstību. Viņa bija smuka, mīļa, jauka, viņa neslimoja. Bet Emīlija... bija citāda. Emīlija man parādīja, cik grūti būt mammai. Viņa parādīja, ka bērnam var būt arī kašķi, ka viņš pīkst un čīkst, ka grib un negrib…

Kad meitenēm nāca pusaudžu gadi, ar šausmām gaidīju, kas tagad notiks. Silvijai nekas – pilnīgi nekas. Bet Emīlija kļuva par drūmu pusaudzi, pilnīgi klasiski – visādi te bļāvām, brēcām, viss notika! Viņa muka no mājām, tad atkal atgriezās, tad atkal muka. Patiesībā viņai gāja tāpat kā man manos pusaudža gados. Skatoties uz Emīliju, to visu atcerējos – kā tas ir, kad tu visus nīsti, neviens tevi nesaprot, un galvenais nīšanas objekts, protams, ir māte.

Emīlija man parādīja, ka ar meitiņu var ne tikai ucināties un lepoties, ka ir arī cits variants. Ka būt mammai nav tik vienkārši – tavs zīdainis tik plaukst un zeļ, un aug, un tālāk viss ir kārtībā līdz pilngadībai. Var gadīties arī, ka nav viss kārtībā, un esmu Emīlijai ļoti pateicīga, ka varēju to visu izjust. Cīnījos, lai iegrozītu viņas dzīvi kaut kādās sliedēs, un domāju, ka beigās viss sanāca tīri labi. Jo Emīlija varēja būt arī ļoti mīļa un jauka. Bet pusaudža gadi ir pusaudža gadi. Abas māsas ļoti labi satika. Un vispār mēs labi dzīvojām. Es savu bērnu dēļ pat esmu atteikusies no mīļotā vīrieša.

Tiešām?

Jā. Jo sapratu, ka mums tā ir labāk. Trijatā mēs jūtamies labāk nekā tad, kad mājās ir vīrietis. Sapratu, ka mums jāšķiras no viņa, jo... Kad dzīvojām trijatā ar meitenēm, mums bija ļoti laba ģimenes sajūta. Viens par visiem, visi par vienu. Mēs viena otru pazinām, mīlējām, mums bija visādi kopīgi gājieni, svētki, tradīcijas, kopā skatījāmies filmas, ēdām kūkas... Vīrietis ienāca no malas, un mēs visas jutāmies tā kā drusku neveikli ar viņu. Viņš mums izjauca māju sajūtu. Nē, nu, droši vien arī mana mīlestība pret viņu nebija pietiekami liela, lai es viņu paturētu.

Tad, kad viņš aizgāja... Es perfekti atceros to dienu. Kad viņš aizgāja ar visām savām mantām, mēs visas trīs tā priecājāmies, ka gandrīz vai kauns to atcerēties. Mums tā patika, ka māja nu ir atkal tukša un brīva un gaiss tīrs! Tūlīt aizskrējām uz veikalu, sapirkām visādus garšīgumus un kārtīgi to nosvinējām!

Neesi to nožēlojusi?

Nē, man nekādā gadījumā nav žēl, ka viņš aizgāja, jo man ir cits vīrietis, daudz labāks! Par vīriešiem runājot – man liekas, tieši pirmais vīrs man iemācīja un ieborēja, ka vīrietis tomēr nav pasaules naba. Ka es varu tikt galā arī pati. Es tiešām jūtos pašpietiekama. Man ir vajadzīgs draugs, tas gan. Nevis vīrietis, kurš obligāti māk iedzīt naglu sienā, kas arī nav slikti, protams, bet draugs, ar kuru varu parunāt, kuram varu pastāstīt, ko es rakstu un kāpēc rakstu.

Cilvēks, ar kuru šobrīd esmu kopā, ir tieši tāds. Man nav svarīgi, lai viņš te sēž dienu un nakti. Viņam jābūt pašam savai dzīvei. Bet es zinu viņa attieksmi pret mani, un tā nemainīsies. Es zinu, ko jūtu pret viņu, un arī manas jūtas, visticamāk, nemainīsies. Esmu pieņēmusi situāciju, kāda mums abiem izveidojusies, un esmu ar to apmierināta.

Negribu teikt, ka sievietei nav vajadzīgs vīrs. Tas ir ļoti individuāli. Cita visu mūžu mocīsies ar dzērāju vai kaut kādu ķēmu, jo – kā tad tā, bez vīra… Bet cita sapratīs, ka var arī tā – bez! Modeļi galu galā ir daudz un dažādi. Ja mans draugs pēkšņi teiktu: “Paklau, precamies!”, es būtu... pārsteigta.

Tev atkal būtu jādala teritorija?

Tas pat nebūtu trakākais. Māja ir pietiekami liela, lai mums katram būtu sava vietiņa un mēs cits citu netraucētu. Man liktos trakāk, ja būtu jādala nevis mājas teritorija, bet dzīves teritorija. Zinu, ka vīrietis ir vīrietis, viņam jāpievērš uzmanība, jāpiemērojas... Un piemērošanās arī nav nekas slikts, tas ir dabiski. Ja tev blakus dzīvo cilvēks, tu ar viņu rēķinies, tāpat kā viņš rēķinās ar tevi. Es rēķinos ar savu meitu Silviju, es rēķinājos ar savu meitu Emīliju, es rēķinos ar savu māsasmeitu, kas dzīvo otrajā stāvā, un tāpat man vajadzētu rēķināties ar vīrieti. Dzīve būtu jāiekārto citādi.

Vai tu vispār to gribētu?

Jā, jautājums, vai es to vispār gribētu. Mani visā pilnībā apmierina pašreizējais modelis: mēs satiekamies, kaut kur aizbraucam, pavadām laiku kopā, sazvanāmies, sarakstāmies, viss ir kārtībā. Viņš var ierasties jebkurā laikā – lūdzu! Bet es varu arī pateikt: “Atvaino, šodien ne!” Un tāpat viņš man var pateikt: “Šodien ne, pēc divām dienām.” Tas ir godīgi, vai ne?

Patiesībā viss, kā es esmu organizējusi savu dzīvi, bijis cieši saistīts ar manu darbu – ar rakstniecību. Esmu bijusi precējusies divas reizes un trešo reizi... nē, tas neskaitās. Nemaz nebija tik slikti. Nē, tomēr – pirmais vīrs bija šausmīgs, otrajam gan nebija nekādas vainas. Taču tik un tā izšķīrāmies. Acīmredzot tāpēc, ka es nevaru savu dzīvi veltīt tikai vīrietim, pusdienām.

Bērni, tas ir kas cits, bērniem jābūt pusdienām un visam kārtībā. Bet vīrietis? Viņš nav bērns, viņš ir pieaugušais.

Esi apmierināta ar savu sievietes dzīvi?

Ļoti apmierināta. Esmu tā vētraini dzīvojusies jaunībā – to nu nevaru noliegt, jo visi, ar kuriem esmu jaunībā draudzējusies, tik un tā to zina! Bija jautri, visas mīlas gradācijas ir izdzīvotas – no augstākās laimes līdz pat domām par pašnāvību. Ir gājis ļoti vētraini, ļoti skaisti, ļoti traģiski, ļoti komiski – visādi! Domāju, ka savu sievietes dzīvi patiešām esmu izbaudījusi. Man ir ko atcerēties.

Bet katram pārim ir savs modelis un iemesls, kā viņi dzīvo un kāpēc viņi vispār dzīvo kopā. Kādreiz gan, skatoties, kā daži dzīvo, mani pārņem ļoti liels atvieglojums, zinot, ka aizbraukšu mājās, iedzeršu tēju, aizsmēķēšu cigareti, un neviens man aiz muguras neburkšķēs.

Katram savs piegājiens, un man manējais patīk. Jūtos brīva un priecīga, pēc vecas vecenes arī vēl neizskatos. Bet tā varbūt ir tieši tāpēc, ka man bērni nāca tik vēlu, četrdesmit gados. Meiteņu parādīšanās dzīvi noregulēja un salika visu tādā labā kārtībā.

„Es nevaru savu dzīvi veltīt tikai vīrietim, pusdienām. Esmu vētraini dzīvojusies jaunībā ! Bija jautri, visas mīlas gradācijas ir izdzīvotas – no augstākās laimes līdz pat domām par pašnāvību. Domāju, ka savu sievietes dzīvi patiešām esmu izbaudījusi. Man ir ko atcerēties.”
Pasaules slavu negribu!

Kā esi apmierināta ar savu rakstnieces dzīvi un uzrakstīto?

Arī ar to esmu apmierināta. Varētu domāt – žēl, ka neesmu izlauzusies ārpus Latvijas robežām, kaut arī šādi tādi darbi ir tulkoti un uzvesti ārzemēs. Bet mani visā pilnībā apmierina tas, ka esmu lokāla rakstniece. Visvairāk esmu pateicīga Dievam par to, ka esmu latviete. Es dzīvoju šeit un netaisos ne gānīt šo zemi, ne kaut kur braukt.  

Man nav arī vēlēšanās kļūt pasaulslavenai. Kad iedomājos, kas Roulingai (angļu rakstniece, kas kļuva pasaulslavena ar grāmatām par Hariju Poteru – Red.) jāpārcieš un jāpārdzīvo. Ni, ni, negribu to pasaules slavu! Latvija ir tik maza, un man liekas, ka man te jādarbojas un jācīnās, cik vien no manis atkarīgs. Un, ja ar savu rakstniecību es varu padarīt Latvijas dzīvi labāku un interesantāku, tad to arī daru.

Vai tu kā rakstniece, lugu autore jūties noderīga Latvijai? Rakstnieki sūdzas, ka nejūtas novērtēti.

Priecājos, ka grāmata iznākusi tieši tagad, kad sākusies plašāka diskusija par to, vai rakstnieka darbs vispār ir darbs. Ļoti daudziem liekas, ka tas nav darbs – drīzāk hobijs, patīkams laika pavadīšanas veids vai kaut kas tamlīdzīgs. Es pat no sev tuviem cilvēkiem esmu dzirdējusi: “Kas tad tev – tev jau labi, tev nav jāstrādā!”

Nē! Es strādāju. Labi, man par to nemaksā tik daudz kā tev, man par to visu ir jācīnās, bet rakstīšana ir darbs. Darbs, kas notiek visu laiku. Tu jau nevari no tā atvienoties un aizmirst, iebrienot dārzā vai darbojoties virtuvē. Es klusi ceru, ka arī mūsu kultūras ministre sapratīs, ka tas patiešām ir darbs. Gribētos, lai rakstniekiem vismaz būtu iespējams noteikt radoša cilvēka statusu. Tikko mēģināju kārtot priekšlaicīgo pensiju. Es to nedabūju, jo man nav pietiekami ilga vienlaidus nostrādāta darba stāža.

Līdz 1991. gadam skaitījos rakstniece, bet pēc 1991. gada šis statuss tika likvidēts. Līdz ar to esmu kļuvusi par sievieti bez noteiktas nodarbošanās, kas šad tad kaut kur ir pastrādājusi. Ne visi rakstnieki ir spējīgi strādāt tā saukto maizes darbu un vienlaikus rakstīt. Es, piemēram, to nevaru. Jā, esmu strādājusi visvisādus darbus, bet tad ir pilnīgi skaidrs, ka es neko nerakstu. Jo uz darbu jāiet pa dienu, nevis vakarā. Bet vakarā es rakstīt nevaru. Tā nu vienmēr pēc kāda laiciņa no darba esmu aizgājusi – lai varētu atsākt rakstīt.

Nav tāds kā aizvainojums pret valsti?

Nē, kas tur ko aizvainoties! Vienmēr, visos laikos, rakstnieki bijuši kaut kādi... dīvainie. Kuros laikos tad rakstnieki ir labi dzīvojuši? Es nerunāju par galma rakstniekiem, bet par kārtīgiem rakstniekiem. Nekas nav mainījies, un diez vai mainīsies. Bet es jau kaut kur esmu teikusi: ja mūsu valstsvīri uzskata, ka kultūra nav svarīga un ka tas ir pēdējais, kam atmest kaut kādu naudu, tad iznesīsim no Saeimas visu, kas saistās ar kultūru! Visas tās smukās tapetes, stila mēbeles, gleznas, grāmatas, traukus...

Viņi jau tur no bleķa krūzēm nedzer, cik es zinu. Bet visus tos mākslas un dizaina priekšmetus taču ir radījuši mākslinieki. Tā ir māksla, kultūra! Un, ja nebūtu rakstnieku, kādā valodā mēs runātu? Iztiktu ar trīsdesmit vārdiem, kas ir Elločkas repertuārā „Divpadsmit krēslos”? Kultūras ministrei būtu jābūt simtpiecdesmit procentu pārliecībai par to, ka viņas nozare – kultūra – ir vissvarīgākā! Pie velna visas ekonomikas un visu pārējo – galvenā ir kultūra! Protams, katram ministram būtu jādzīvo ar uzskatu, ka viņa nozare ir vissvarīgākā, bet arī kultūras ministrei jābūt par to nešaubīgi pārliecinātai!

Vai jaunam censonim ieteiktu pievērsties rakstniecībai?

Viss atkarīgs no tā, vai viņš apzinās, kas viņu sagaida. Un tas, ka viņu sagaida smaga dzīve, ir neapšaubāmi. Nekad nevari zināt, kā viss izveidosies. Vai kļūsi par īstu rakstnieku – tas sākumā nav zināms nevienam. Es arī nezināju. Galvenais ir saprast, vai rakstniecība ir darbs, kuru tu vēlies strādāt. Jo skaidrs, ka būs jāstrādā. Man jaunībā bija labi skolotāji, kas to pateica uzreiz: “Galvenais ir darbs, meitenīt!”

Olafs Stumbris man nolika priekšā Valeiņa „Poētiku” – cik man zināms, šo grāmatu vēl tagad izmanto Universitātē – un teica: “Visu šo grāmatu tagad ņem cauri, un lai katram piemēram klāt būtu uzrakstīts dzejolis!” Tā kā Olafs man bija autoritāte, es tiešām tā arī izdarīju. Vispirms jāsaprot, kas ir trohajs, kas jambs, un tikai pēc tam var skriet pa baltajiem pantiem un darboties bez atskaņām. Tagad pilns internets ar visādiem... tekstiem. Teksti – kas tas vispār ir?! Teksts ir arī ziņa. Izlasīju, aizmirsu – un? Ja gribi nevis nodarboties ar „tekstiem”, bet rakstīt lugu, romānu, dzejoli, ir jāstrādā.

Jārēķinās, ka ar rakstniecību naudu nepelnīsi. Tas būs nemitīgs cīniņš ar naudas trūkumu un kauja par savu dzīvi. Bet nav jau tikai mīnusi. Rakstīšana ir brīnišķīgs darbs. Esmu šo ceļu izvēlējusies pilnīgi apzināti, saprotot, ar ko tas draud, kādas būs grūtības, bet vienalga ejot uz to. Tā dzīves ceļš ir sācies, un tā tas iet uz priekšu – no ejoša vilciena nevari izlēkt laukā, nesavainojot sevi.

Ieva Raiskuma/Foto: Aigars Hibneris

Citi šobrīd lasa

VIDEO: velosipēdists un fūres vadītājs Krasta ielā noskaidro attiecības 49
9 lietas, kuras vīriešiem šķiet absolūti neseksīgas (18+) 13
"Nospiež neatvadīšanās sajūta…." - atmiņās par aizgājušo mūziķi Frīdenbergu dalās viņa brālis
Skatīt visus komentārus

"Любовница" Петросяна впервые прокомментировала слухи о своей беременности

Врачи пытались спасти похороненную заживо овчарку