Omītes mokas mūža beigās liek Pēterim vākt parakstus par eitanāziju Latvijā

Mūsdienu medicīna sniedz iespēju dārgi un ilgi nomirt. Īsti stāsti ir tie, kas nāk no paša pieredzes. Mana vecmāmiņa bija stalta, inteliģenta sieviete, veterinārārste, kura mīlēja zvērus un cilvēkus. Mūža nogalē viņa kļuva akla un nespēcīga, lēnām dzisa ārā. Bet tad asinsvadu problēmas kājās izraisīja gangrēnu. To pavadīja ārkārtīgas sāpes. Viņa teica: tas ir kā urbtu smadzenēs. Tika pieņemts nepareizs lēmums – amputēt vienu, pēc laiciņa otru kāju. Tā nebija vecmāmiņas izvēle, viņa bija jau padevusies.

Vecam cilvēkam neļāva vis mierīgi nomirt, bet mūža beigas padarīja par mocību virkni. Es turēju viņas roku, kamēr viņa agonijas krampjos izdzisa. Tādi brīži paliek atmiņā. Tā nav līdzjūtība, kas ļauj uz nāvi slimam cilvēkam mocīties. Un tā nav Dieva griba vai karmas policija, jo cietējs pats nevar pat padzerties un bez citu "palīdzības" noslāptu vai nomirtu badā, kas tomēr būtu ātrāk un mazāk mokoši, raksta Pēteris. Tāpēc viņš izveidojis parakstu vākšanu portālā Manabalss.lv.

Viņš skaidroja, ka eitanāzija ir ar nolūku izraisīta otra cilvēka nāve ar mērķi atvieglot nenovēršamas un neatgriezeniskas viņa sāpes un ciešanas un tā tiek pielietota, ja neārstējami slims cilvēks cieš neizturamas sāpes vai arī ir dziļā bezapziņā bez cerībām uz atlabšanu. Buks uzsvēra, ka eitanāzija dod iespēju cilvēkam cieņpilni beigt savu dzīvi, nekļūstot par apgrūtinājumu sev un citiem.

Buks zināja skaidrots, ka aktīvā eitanāzija ietver nāvējošu substanču vai citu nāvējošu līdzekļu izmantošanu un parasti tā ir kādas letālas injekcijas ievadīšana cilvēka organismā. Par eitanāziju netiek uzskatīta, bet līdzīga tai ir ārsta asistēta pašnāvība - ārsts pacientu apgādā ar nepieciešamajām zināšanām un / vai līdzekļiem pašnāvības veikšanai. Pats būtiskākais - eitanāzijai jābūt diagnostiski pamatotai un brīvprātīgai - pēc paša slimnieka lūguma vai viņa tuvinieku lūguma, ja slimnieks ir bez apziņas un bez cerībām to atgūt, piebilda Buks.

Iniciatīvas mērķis ir eitanāzijas legalizēšana Latvijā. Buks pauda, ka aktīva brīvprātīga eitanāzija ir atļauta tādās Eiropas valstīs kā Beļģija, Luksembruga un Nīderlande, savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un tādos ASV štatos kā Kalifornija, Oregona, Vašingtona, Montana un Vermonta. Iniciatīvas autora ieskatā aktīvās eitanāzijas un ārsta asistētas pašnāvības atļaušanas ieguvums būs iespēja neārstējami slimiem cilvēkiem brīvprātīgi pārtraukt savas ciešanas.

Eitanāzijas legalizācijas jautājums Latvijā no jauna kļuva aktuāls pirms gada, kad portāls Kasjauns.lv vēstīja par vēža nomocīto Viesturu Bundžu, un sabiedrība saziedoja visu nepieciešamo summu - 10 000 eiro -, lai nedziedināmi slimais Viesturs piepildītu savu pēdējo vēlēšanos un viņš varētu doties uz Šveici, kas pazīstama kā eitanāzijas tūrisma galamērķis. Turp viņš gan neaizbrauca, un novembra vidū viņš devās mūžībā tepat Latvijā.

Toreiz Veselības ministrija (VM) pauda, ka eitanāzijas legalizācija Latvijā nav ministrijas dienaskārtībā. Toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) sacīja, ka tā ir politiska izšķiršanās, un Latvija vēl nav gatava.

Kā vēstīja LNT raidījums "Top 10", mediķu vidū vienotas nostājas par to nav. Uzskatot, ka cilvēkam ir tiesības neciest mokas līdz pat savai nāvei, reanimatologs Pēteris Kļava iestājas par eitanāziju. Tikai, viņaprāt, šis jautājums ir jāizlemj profesionāļiem, nekādā ziņā ne sabiedrībai.

Onkoloģijas centra ārste psiholoģe Maija Kārkliņa savukārt iestājās pret eitanāziju. "Šobrīd noteikti nē, mēs neesam ne morāli, ne materiāli, ne juridiski uz to gatavi. Padomājiet paši - ja mēs tagad atļausim eitanāziju, ko tik mums neradīsies doma eitanizēt. Labāk fantāziju šajā jomā nedarbināt, es domāju," sprieda Kārkliņa. Viņa ir pārliecināta, ka mūsdienu medicīnā teju 100% sāpju var noņemt. Turklāt, viņasprāt, nedziedināmi slimo aprūpe Latvijā ir augstā līmenī, jautājums tikai, vai visiem pieejama.

Juriste, medicīnas tiesību eksperte, Latvijas Universitāte medicīnas fakultātes docente Solvita Olsena pauda viedokli, ka Latvijas situācija ir katastrofāla cilvēkiem, kuriem ir neārstējamas slimības un kuriem ir jācieš, jo paliatīvā aprūpe cilvēkiem nav pieejama, ja viņiem nav naudas. "To aprūpi, ko mums par valsts līdzekļiem piedāvā, es nevaru saukt par paliatīvo aprūpi. Ja mums ir jāstāv garā rindā un tad mums valsts apmaksā septiņas dienas," norādīja Olsena.

Eksperti pauda, ka Latvijā visi ir nolaiduši acis un aizspieduši ausis un problēmu izliekas neredzam, nedzirdam.
Kasjauns.lv/Foto: Shutterstock