Monika Zīle atklāj savu dzīvesprieka noslēpumu: "Ar kalkulatoru skaitīt kalorijas - tas nav man"

„Šogad man būs 75 gadi – nav, ko lielīties, un nav, ko sūdzēties,” atzīst rakstniece. „Savos gados jāpriecājas par katru rītu, kad pamostos pie pilna prāta. Mēs nekad nezinām, kurā brīdī pie svētā Pētera būs mūsu iesaukums.” Sava loma ir arī iedzimtībai un apstākļiem, ar kuriem dzīve lutinājusi, vai gluži otrādi – darījusi pāri. „Neveras mute lielīties, ja man blakus noliek manas vienaudzes, kuras daudzus gadus bija spiestas nepiemērotos apavos ikdienā darīt smagus darbus fermā. Liela daļa manas dzīves pagājusi vieglos apstākļos, un, ja mana mugura ir nedaudz staltāka kā viņām, kur ir mans nopelns?”

Pērn meita Moniku Zīli piespiedusi iet uz ārstniecisko vingrošanu un masāžām, bet ikdienā fiziskajām aktivitātēm vai rīta rosmei rakstniece daudz uzmanības nepievērš. „Esmu slinka uz vingrošanu, kaut ar liekajiem kilogramiem vajadzētu cīnīties,” viņa atklāti atzīst. Pietiek jau arī vecumam atbilstošu kriku un vainu, taču par tām gan kuram katram nav gatava stāstīt. Tāpat kā uzklausīt žēlošanos par veselību no tiem, kas nav paši tuvākie. „Katram jārūpējas pašam par sevi. Es mēģinu,” ir pārliecināta rakstniece.

„Gadi ir gadi, un ar to arī jādzīvo. Ir jāpieņem, ka dvēseles māja ar gadiem nolietojas. Tas ir tāpat kā ar vecāku auto – nevar trenkt to pa bedrēm, laist tālā ceļojumā apkārt Eiropai. Mūsu gados jādomā, kādas ir organisma prasības. Jāapzinās savs vecums. Es apzinos savas spējas un nedaru daudz tā, ko varēju atļauties pirms gadiem desmit. Piemēram, vairs nebraucu ar mašīnu vakaros tumsā. Ja mani aicina uz tikšanos ar lasītājiem, no kuras jābrauc mājās tumšā vakarā, atsaku.

Ļoti būtiski veselībai un dzīves sparam ir, ja savos gados cilvēks ir pieprasīts, ir pārliecinājusies rakstniece. Un tas ir vienalga – vai darba jomā, vai ģimenes un tuvinieku lokā. Tad jāmobilizējas un jātur sevi formā. Vistrakāk ir tad, ja šāda pieprasījuma nav un sākas garlaicība. Tieši tā, un piepildījuma trūkums ir laba augsne, lai atdzīvotos visas krikas un vainas. Pārlieku ieklausīšanās sevī un skriešana pie dakteriem par katru nieku, dzīvesprieku un veselību nevairo – uzskata Zīle.

Viņa pateicas Dievam, ka joprojām ir pieprasīta rakstniece un ikdienā jāmobilizējas, lai norunātajā termiņā izdevējiem iesniegtu darbus. Ir arī sava dzīve, radi, draugi, viss, kas pie dzīves pieder.

Monika Zīle dzīvo ne tikai krāsaini un sulīgi, bet arī garšīgi un likumsakarīgi, ir autore arī pavārgrāmatai „Nepareizais ķēķis”. „Tur nav ne vēsts no pareizas ēšanas. Ēšanas modēm, piemēram, vegānismam, nesekoju, zālīti maltītei neplūcu. Dažreiz vienam otram pareiza ēšana izskatās pēc apsēstības. Ar kalkulatoru skaitīt kalorijas, derīgās vielas un vitamīnus – tas nav man. Arī visādiem brīnumlīdzekļiem, uztura bagātinātājiem un modernajiem superproduktiem neticu.

Un kā tad agrāk bija? Cilvēki nezināja ne par kvinoju, ne čia sēklām. Ēda sviestu, pienu, žāvētu cūkgaļu un bija veseli,” atgādina rakstniece.

„Ēdu, kas man garšo, daru, cik vien iespējams, to, kas man patīk. Kamēr tieku ar sevi galā, dzīve nav nasta,” vitāli nosmej Monika Zīle.