"Es ieteiktu paskatīties uz pozitīvo pusi!" Garā stiprais Rihards ar zirgu cer nokļūt Riodežaneiro

Dzemdību traumas rezultātā mazā Riharda smadzenēm katastrofāli bija trūcis skābekļa un bojāta nervu sistēmas daļa, kas atbildīga par saskaņotām kustībām. Brīžiem, skatoties uz viņu, šķiet neticami, ka viņš pats var paiet. Arī atbildot uz jautājumiem, pats ar savu muti Rihards spēj izmocīt vien Jā vai nē. Tomēr ar domāšanu un valodas attīstību jaunietim viss ir kārtībā – to pārliecinos, intervējot viņu elektroniski. Bieži vien viņš sazinās ar cilvēkiem, telefonā rakstot īsziņas, bet šoreiz izmantojam datoru.

Ar divriteni viņš brauc daudz veiklāk par mani, baldonieši ir iemīļojuši viņa vadītās diskotēkas, viņš pārzina datorus no labošanas, instalēšanas līdz programmēšanai, trīs reizes nedēļā trenējas jāšanā, un pats apsedlo un kopj savu zirgu.

Kad sāki apzināties, ka atšķiries no citiem? Kā tas bija?

Visu laiku esmu zinājis, ka esmu atšķirīgs, gan domāšanas ziņā (teiksim tā, ka citādi skatos uz daudz ko, kā to dara mūsdienu jaunieši), gan fiziski. Bet es par to arī nekad nedomāju, ka esmu ļoti atšķirīgs, jo kaut vai tāpēc, ka dzīvoju salīdzinoši mazā pilsētā Baldonē, kur praktiski visu par visiem zina un kaut kā pierod.

Sarakstē redzu, ka tava valoda ir normāli attīstīta, bet dzīvē runāt tev grūti. Mazi bērni mācās runāt, paši runājot, kā bija ar tevi?

Diemžēl nevaru sazināties dzīvē, kā man pašam gribētos. Mani vecvecāki, un arī es pats mazliet atceros, kad biju maziņš, nokļuvu slimnīcā, jo biju saslimis ar gripu. Man atnesa grāmatu, ko sāku lasīt skaļi. Istabiņā biju kopā ar vienu citu puisi, kurš klausījās, kā lasu. Kā man teica vecvecāki, es pat ļoti skaidri lasīju vārdus un visu varēja saprast. Bet, kas pēc tam notika, kad iznācu no slimnīcas valodas ziņā, to gan neatceros.

Pārsteigta video skatījos, cik veikli tu brauc ar divriteni. Zinu, ka ar velosipēdu tu brauci uz bērnudārza speciālo grupu, pēc tam uz skolu. Ko tu pats atceries par mācīšanos braukt ar velosipēdu?

Velosipēds ir manas otrās kājas, un bez tā praktiski visu laiku sēdētu mājās. Tas man dod brīvību pārvietoties. Braukt ar riteni iemācījos vienā dienā agrā bērnībā. Todien mājās bija tikai vectēvs un strādāja ar malku. Mani interesēja, ko viņš tur dara, un ik pa brīdim turpat pagalmā mēģināju pabraukt ar riteni. Sākumā nesanāca, jo baidījos krist, bet vectēvs mani vēl pamācīja, un pamazām man tā lieta aizgāja. Vakarā, kad vecmamma atbrauca mājās no darba, tad vectēvs viņu pasauca, un es parādīju, kā protu braukt. Vecmamma toreiz bieži sapņoja, kā braucu ar riteni, un šis sapnis piepildījās. Velosipēds mani iedrošināja vairāk ko darīt un trenēja līdzsvara sajūtu.

Laika gaitā esmu iemācījies labot velosipēdu – ja kas saplīst, salaboju un braucu tālāk.

Tu esi pabeidzis parasto skolu. Vai sāki jau no pirmās klases? Parasti bērnus ar tavu diagnozi sūta uz speciālām skolām.

Ar saviem klasesbiedriem kopā sāku mācīties otrajā klasē. Pirms tam skolā gāju uz individuālajām mācībām. Pārējie bērni, prasīja audzinātājai, kāpēc es nevaru iet kopā ar viņiem. Audzinātājai uz to nebija atbildes. Uz speciālajām skolām negribēju iet pat ļoti, jo domāju, ka tur man pašam būtu pārāk viegli, un galīgi nebūtu tās motivācijas, kas man bija, mācoties parastajā klasē.

Kā tev izdevās iedraudzēties ar klasesbiedriem, kā iejusties skolā?

Kāds par mani bija teicis – nevis es integrējos skolā, bet gan otrādi: skolēni integrējās manis dēļ. Zināmā mērā tam varu piekrist.

Ar saviem klasesbiedriem iedraudzējos ļoti ātri, jo, domājams, ka viņiem bija interesanti uzzināt, kas esmu, ko protu, varu un tādā garā. Un arī ar blakus grupiņām sākumskolā iedraudzējos. Protams, sākumā jau skatījās, kas es tāds, bet tas jau tikai normāli. Kad pārgāju uz lielo skolu (piekto klasi), tad tur no sākuma bija man pavadonis, jo tur mācību priekšmetu stundas notika dažādos kabinetos. Daži skolēni no vecākajām klasēm man bija pazīstami, jo ar tiem biju iedraudzējies, braukājot pa Baldoni ar riteni. Salīdzinoši ātri pieradu, un tagad pat brīnos, kā pārējie skolēni pierada pie manis! Pēc kāda laika man vairs pavadoni nevajadzēja, jo pats secināju, ka mierīgi varu tikt galā. Tā nokļuvu līdz vidusskolai un pabeidzu sekmīgi visas 12 klases.

Kā notika mācīšanās? Parasti bērni sāk ar lasīšanu, rakstīšanu, zīmēšanu. Tev taču tas ir stipri grūti, gandrīz neiespējami.

Mācīšanās notika kā pilnīgi parastam skolēnam un pilnīgi bez jebkādiem izņēmumiem. Vienīgi no sporta gan man bija atbrīvojums, bet tāpat es gāju, darbojos pats. Jau piektajā klasē man stundās bija portatīvais dators, ar kuru varēju ātri rakstīt atbildes, jo man nesanāk tik ātri darboties ar roku kā citiem, bet tas man galīgi nepatika, un bija ļoti neērti, un es atteicos no datora izmantošanas stundās un visu sāku rakstīt ar roku.

Kā sākās zirgu būšana? Kā saprotu pēc pirmajām reitterapijām – vēl ar jāšanu nebiji saindējies?

Pirmais kontakts ar zirgu notika tad, kad biju maziņš. Ja nekļūdos, tas bija Vaivaros, kur biju sanatorijā. Baldonē darbadienās mani veda uz speciālo bērnudārza grupu sociālās aprūpes centrā.

Tur katru nedēļu bija jāšanas terapija. Piecu gadu vecumā mani pirmo reizi uzsēdināja zirga mugurā uz apmēram pusstundu un vadāja. Biju ļoti saspringts, bet pēc tam pieradu. Jāšanas nodarbības apmeklēju apmēram gadu, kamēr biju centra specializētajā bērnudārza grupā.

Pēc kāda laika pusaudža gados atsāku iet pie zirgiem uz reitterapiju. Tā nogāju kādus divus gadus, līdz viena paziņa man prasīja, kāpēc es nevaru pamēģināt trenēties ar visiem? Tā nu padomāju un arī parunājām ar treneri, un bijām ar mieru. Sāku ar to nodarboties, jo tas attīstīja visu ķermeni, palīdzēja atslābināties, bet pēc tam tas šķita un joprojām liekas aizraujoši. Tad jau arī nāca azarts. Es neteiktu, ka esmu saindējies ar šo sportu un zirgiem, bet man patīk ar to nodarboties. Esmu tāds cilvēks, kam vajag dažādas nodarbes, un es diez vai varētu tikai un vienīgi ar zirgiem nodarboties. Domāju, ka viena nodarbe ar laiku man apniktu un tāpēc arī tik daudz daru ko citu, lai būtu dažādība manā dzīvē.

Kad tev radās doma būt uzvarētājam?

Lai gan vairākus gadus jau esmu Baltijas labākais paraolimpiskais iejādnieks, tomēr, lai būtu uzvarēts, ir jāuzvar četrgades nozīmīgākajās starptautiskajās sacensībās, kas ir Paraolimpiskās spēles, un tikai tad es sevi varēšu saukt par uzvarētāju. Turklāt vienmēr jau var vienmēr atrasties kāds, kas būs labāks un stiprāks.

Esmu redzējusi cilvēkus ar BCT: šķiet, tev ir diezgan stipri traucētas kustības. Vai to ņem vērā sacensībās?

Jā, protams! Visi dalībnieki nestartē vienā grupā. Kopā ir sešas grupas, kur ceturtajā startē tie, kam praktiski nav redzams, kas sportistam par vainu, un ir 1a grupa, kur startē paši smagākie dalībnieki ar uzreiz redzamām pazīmēm, piemēram, roku vai kāju trūkums, vai tādi kā es. To, kurā grupā sportists startē, nosaka speciāla komisija.

Ko tas no tevis prasa – virzīties uz panākumiem šajā jomā, gūt tos?

Pirmkārt, tā ir enerģija, ko atrodu pats sevī, pats dzenu sevi uz priekšu, jo negribu dienām sēdēt mājās un neko nedarīt. Protams, ir brīži, kad neko negribas, bet tad es padomāju: ja es neko nedarīšu, tad arī neko nesasniegšu. Tāpat man ģimene devusi gribasspēku, kas mani ļoti dzen uz priekšu.

Pastāsti par saviem lielākajiem gandarījumiem!

Es domāju, ka gandarījumi jeb sasniegumi ir viss, kam esmu gājis cauri, lai būtu tāds sportists, kāds esmu. Pašlaik esmu labākais Latvijas paraolimpiskais iejādnieks jau kuro gadu. Sākot no piedalīšanās treniņmačos tepat, Latvijā, tai skaitā vairākkārtējs čempions Latvijas kausā paraolimpiskajā iejādē. Biju arī divreiz Krievijā, kur abas reizes izcīnīju trešo vietu, jājot ar svešu zirgu, kas padara sacensības sarežģītākas. Īpaši gribu pieminēt Dānijas sacensības, kur notika trīs zvaigzņu (CPEDI3) augstākā līmeņa sacensības paraolimpiskajā iejādē. Savā grupā paliku pēdējais (laikam devītais) otrā dienā priekšpēdējais, bet biju ļoti apmierināts ar to braucienu, jo ieguvu ļoti lielu pieredzi un lieliski sapratu pie kā man ir jāstrādā. Francijā dabūju normatīva izpildi 2012. gada paraolimpiskajām spēlēm Londonā. Viens liels panākums bija Portugālē, kur visās trijās dienās uzvarēju un arī katrā dienā uzlaboju savu personīgo rezultātu. Pats lielākais gandarījums ir piedalīšanās Olimpiādē.

Tu esi diskžokejs – kā tu sāki, un kā tu dabū to gatavu? Ko par to saka baldonieši?

Viss sākās bērnībā, kad, klausoties radio, atklāju – katru piektdienas, sestdienas vakaru un arī naktīs skanēja tiešraides no Rīgas naktsklubiem – Larocca, Nautilus un Essential. Tā nu es sāku šīs tiešraides klausīties arī naktīs. Ierakstīju pat kasetēs. Tad sekoja pirmā vidusskolas diskotēka, kur ieraudzīju, kā dīdžejs spēlē, turklāt vēl tās gaismas. Tā arī šī “slimība” sākās. Internetā apskatīju cenas aparatūrai, lēnām sāku krāt naudu un pirkt. Sāku kolekcionēt mūzikas diskus. Baldonieši atzīst, ka man ļoti labi sanāk, un laikam jau arī tāpēc mani ņem spēlēt privātajās ballītēs, diskotēkās, sporta pasākumos un tamlīdzīgi. Gribētos jau arī daudz vairāk ārpus Baldones uzstāties, bet gūt atpazīstamību ir sarežģīta lieta.

Vai neesi nekad aizdomājies, ka daudzi ar tavu diagnozi pavada dzīvi ratiņkrēslā aprūpes namā, bez izaicinājumiem, uzvarām vai, varbūt tuvinieku apčubināti, diezgan pasīvi vadot savas dienas.

Šad tad esmu par to aizdomājies, bet uz to raugos kaut kā citādi. Jā, piekrītu, ka tie, kuri tiešām nevar un galīgi nevēlas, tie arī tādi būs. Tur ir savs slinkums un neticība saviem spēkiem. Kad noskaņo sevi negatīvi, rezultāts ir likumsakarīgs. Vienreiz piecelies, izdari! Ja nesanāk, dari vēl un vēl līdz sanāk. Kaut vai pastaigāties svaigā gaisā, aprunāties ar apkārtējiem, tā arī būs sevis motivēšana, un cilvēks jutīsies labāk.

Ko novēlētu tiem, kurus slimība ierobežojusi kādā savā varēšanā? Ko novēlētu vispār Tautas Veselības Avīzes lasītājiem?

Es ieteiktu paskatīties uz pozitīvo pusi! Es domāju, ka ar to būtu jāsāk.

Anda Leiškalne, “Tautas Veselības Avīze” / Foto: Ieva Lūka/LETA