Ja streiko nervi, palīdzēs salda tabletīte

Kā jums patīk šāda doma – dosim katram pacientam, kas sirgst ar kādu garīgu slimību, piemēram, depresiju, trauksmi, cukura tabletīti vai, kā ārsti to sauc, – placebo līdzekli. Bezatbildīgi? Pierādījumi liecina, ka tā nebūt nav. Izrādās, lielai daļai psihiatrisko medikamentu, iespējams, ir tikai placebo iedarbība. Citiem vārdiem sakot, ja pacients domā, ka viņam no šīm zālēm kļūst labāk, tad arī tā notiek. Turklāt cukura tabletītei nav nekādu nevēlamu blakņu, kas parasti ir neatņemama psihiatrisko medikamentu īpašība.

Aplūkojiet pierādījumus! Demence un Alcheimera slimība ir vienīgās (kā arī dažas retas hromosomu patoloģijas), kam ir bioloģisks cēlonis. Tas nozīmē, ka tās var diagnosticēt, veicot izmeklējumus vai analīzes. Pārējās slimības (gandrīz katra otrā) tiek noteiktas, pamatojoties uz psihiatra subjektīvo vērtējumu.

Lai noteiktu diagnozi, psihiatrs mēģina izprast uzvedības modeli – depresīvs cilvēks jūtas noskumis vai ir zaudējis jebkādu vēmi kaut ko darīt, savukārt pie psihozēm parādās dažādas iracionālas pazīmes, pacientiem ar bipolārajiem traucējumiem ir satraucoši garastāvokļa pacēlumi un kritumi, bet bērnam ar uzmanības deficīta sindromu – raksturīgas uzvedības problēmas un tā tālāk. Tomēr Starptautiskā Pilsoņu cilvēktiesību komisija (Citizens Commission on Human Rights), kas garīgās veselības jautājumos pārstāv jebkuru indivīdu, norāda, ka uzvedība vēl neliecina par garīgu saslimšanu. Un, ja nav slimības, tad nevienas zāles pacientam nelīdzēs.

Pierādījumi nav līdzsvaroti

Farmācijas nozarei ir pretējs viedoklis. Jau vairāk nekā četrdesmit gadus tās pētnieki ir aizstāvējuši ideju, ka depresijai ir fizisks cēlonis – to izraisa ķīmisks disbalanss smadzenēs, it īpaši pazemināts neirotransmitera serotonīna līmenis, kas kavē smadzeņu šūnu saziņu. Šīs teorijas rezultātā tapa selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SSAI), antidepresantu grupa, no kuras pazīstamākais psihiatriskais medikaments ir Prozac (kam cieši seko Paxil un Zoloft). SSAI pārdošana visā pasaulē gadā ienes apmēram 11 miljardus dolāru.

Tomēr šī teorija ir kļūdaina, un pat Amerikas Psihiatru asociācija ir nemanot no tās norobežojusies. Konservatīvā izdevuma Psychiatric Times galvenais redaktors Ronalds Paiss ir rakstījis: “Patiesībā ideja par ķīmisko disbalansu vienmēr ir bijusi tikai “urbāno leģendu” līmenī – šo teoriju nekad nav apstiprinājuši nozares cienījamākie pētnieki.”

Ja reiz šī teorija ir maldīga, kā tad antidepresanti darbojas? Patiesībā tie nedarbojas, vismaz – ne vairāk kā placebo tabletes. Analizējot visus datus, ieskaitot publicētos pētījumus, nepublicētos ziņojumus un pētījumus, kuru nonākšanu atklātībā kavējusi farmācijas nozare, Irvins Kiršs no Hārvarda Medicīnas koledžas secina, ka daži antidepresanti paaugstina serotonīna līmeni, daži to pazemina, bet pārējiem vispār nav nekādas ietekmes uz to, tomēr tiem visiem piemīt vienāds terapeitiskais efekts, kas ir precīzi tāds pats kā placebo. Daži pētījumi par placebo ietekmi liecina, ka pacienta stāvoklis var uzlaboties tā sauktā superplacebo efekta rezultātā, jo līdz eksperimenta beigām pacientiem parasti pasaka, vai viņi ir lietojuši zāles vai placebo līdzekli.

SSAI ir medikamenti, kas ne tikai nedarbojas, bet ilgākā laikposmā var pat pasliktināt pacienta stāvokli. “Serotonīna teorija ir viena no tām teorijām zinātnes vēsturē, kuras gandrīz pilnībā ir atspēkotas. Populārie antidepresanti nevis ārstē depresijas slimnieku, bet padara cilvēku bioloģiski mazāk aizsargātu pret depresiju nākotnē,” raksta Kiršs.

Krāpnieku kompānija

Ja tiek apgalvots, ka šo medikamentu iedarbība ir spēcīgāka par placebo, rodas aizdomas par krāpšanu. Zāļu ražošanas milzis GlaxoSmithKline (GSK), gatavojot savu bēdīgi slaveno “Pētījumu 329” (Study 329), kas tika publicēts 2001. gadā, ir atstājusi bez ievērības tūkstošiem citu pētījumu. Šajā pētījumā apgalvots, ka GSK ražotais antidepresants Seroxat (paroksetīns) ir gan efektīvs, gan drošs līdzeklis depresijas ārstēšanai pieaugušajiem.

Tomēr izrādās, ka medikaments nav nedz drošs, nedz efektīvs. GSK pētnieki zināja, ka medikaments neatvieglo depresijas simptomus, vēl ļaunāk – tas varēja pastiprināt pašnāvnieciskas tieksmes. Neērto patiesību viņi noslēpa, pētījuma rakstīšanai noalgoja mārketinga uzņēmumu un tad samaksāja vadošajam psihiatram, kam bija dažāda veida finansiālas saistības ar farmācijas nozari, lai viņš “pārstāvētu šo pētījumu kā savu”.

Balstoties uz safabricēto pētījumu, GSK sāka agresīvu mārketinga kampaņu ASV, kas cildināja “neredzēto Seroxat efektivitāti un drošumu”. Tas nostrādāja – gada laikā amerikāņu ārsti un psihiatri bija izrakstījuši divus miljonus recepšu. Tomēr gandrīz 12 mēnešus pēc “Pētījuma 329” publicēšanas ASV zāļu aprites regulatoram Pārtikas un zāļu pārvaldei (FDA) sāka rasties aizdomas par krāpšanu. Drīzumā noskaidrojās, kā viss notika patiesībā, un 2012. gadā GSK uzlika rekordlielu sodu 3 miljardu dolāru apmērā, kas daļēji bija arī par krāpniecisku mārketingu.

Pēc gada starptautisks pētījumu konsorcijs uzdeva Adelaides universitātei pārbaudīt visus “Pētījumā 329” savāktos datus, un tad viņi atklāja, ka tūkstošiem lapu ar rezultātiem vispār izņemtas no pētījuma. Šie dati atklāja, ka 11 pētījuma dalībnieki, kas lietojuši Seroxat, mēģinājuši izdarīt pašnāvību, nevis pieci, kā to bija atzinis GSK.

“Parakstot šos medikamentus jauniešiem, tā ražotājs ir radījis pacientiem papildu risku, lai gan tā uzdevums būtu ārstēt un palīdzēt viņiem,” saka pētījuma vadošais pētnieks profesors Džons Džureidini.

Briesmas, briesmas

FDA ir ziņots par 470 000 gadījumu, kad psihiatrisks medikaments ir izraisījis blaknes, un tas ir tikai ASV vien, secina Starptautiskā Pilsoņu cilvēktiesību komisija. Organizācija brīdina, ka patiesā aina ir vēl drūmāka, jo par blaknēm ziņo tikai 1% gadījumu.

Nekas no minētā nepārsteidz dāņu profesoru Peteru Gotči, kurš lēš, ka psihiatriskie medikamenti ir tik bīstami, ka ir trešais izplatītākais nāves cēlonis pēc sirds slimībām un vēža. Antipsihotiķi, ko bieži dod demences slimnieku nomierināšanai, paaugstina sirds slimību risku; psihiatriskie medikamenti palielina risku paklupt un krist, kam lielākā vecumā var būt arī letālas sekas. Savukārt antidepresanti var izraisīt aritmiju jeb neregulāru sirdsdarbību un pašnāvnieciskas tieksmes.

Gotče, pētnieks no neatkarīgā Cochrane Collaboration, apgalvo, ka FDA ir apzināti slēpuši psihiatrisko medikamentu radītās briesmas, kā arī nav publiskojuši datus. Pašnāvību risks pieaugušo un jaunu pieaugušo vidū, kas lietojuši SSAI, bijis 15 reizes augstāks, nekā teikts FDA sniegtajā informācijā, apgalvo Gotče. Šīs briesmas ir aprakstītas viņa jaunajā grāmatā Deadly Psychiatry and Organized Denial (“Nāvējošā psihiatrija un datu slēpšana”, izdevniecība People’s Press, 2015).

Gotče ar trīs studentiem analizēja psihiatrisko medikamentu izraisītās briesmas. “Tas, ko mēs esam atklājuši, ir patiešām neticami [..], tur skeleti gāžas ārā no skapja cits pēc cita. Miega zāles, piemēram, pēc divām nedēļām pārstāj darboties, tomēr pacientiem tās ir jālieto gadiem, savukārt antipsihotiķi tiek licencēti, ja to iedarbību apstiprina divi placebo eksperimenti, neatkarīgi no tā, cik spēcīga ir šī iedarbība,” viņš stāsta.

Ja reiz šie medikamenti patiešām nav nekas vairāk kā placebo, kādēļ gan pacientam neizsniegt cukura tabletītes, kurām nav dzīvībai bīstamu blakņu?