Kā mandalu krāsošana spēj dziedināt cilvēku

Francijā un Lielbritānijā krāsojamās grāmatas pieaugušajiem ir kļuvušas par bestselleriem. Piemēram, franču izdevējs Hachette radījis 20 grāmatu kolekciju, kas nosauktas par mākslas terapiju un iekļauj dažādu veidu at-stresošanas zīmējumus, no taureņiem un ziediem līdz pat kūciņām, krievu matrjoškām, grafiti un psihodēliskiem motīviem.

Lielbritānijā furoru sacēla jaunās skotu mākslinieces Džoannas Basfordas 2013. gadā izdotie filigrānie melnbaltie zīmējumi krājumā Slepenais dārzs: tintes dārgumu medības un krāsojamā grāmata, kas tagad pasaulē izdota jau vismaz 14 valodās vairāk nekā divos miljonos eksemplāru. Anglijā populāras ir arī ilustratores Melas Simonas Eliotas grāmatas sērijā Izkrāso mani labi – katra no tām veltīta kādai slavenībai, piemēram, dziedātājai Lēdijai Gagai, supermodelei Keitai Mosai, aktierim Benediktam Kamberbačam. Spānijā par bestselleru kļuvusi spāņu karikatūrista Forgesa pretstresa grāmata ar vairāk nekā pusotra simta humoristiskiem zīmējumiem krāsošanai.

Aplis mūs fascinē

Mandalu jeb svētā apļa (burtiskā tulkojumā no sanskrita) zīmēšana un krāsošana ir ļoti, ļoti sena cilvēces prakse. Cilvēkus – neapzināti vai apzināti – aplis ir vienmēr fascinējis. Piena Ceļa spirāle, planētu orbītas, dzīves cikli – tā ir tikai daļa no dabā sastopamā apļa noslēpuma. Pirmais aplis, ko uzzīmē bērna roka, ir ne tikai katra normāla mazuļa mākslinieciskās attīstības vispārēja pakāpe un pirmais pagrieziena punkts attēlu radīšanā, patiesībā tas ir arī viens no pirmajiem bērna sevis paša attēlojumiem.

Aplis mākslā ir viens no senākajiem un nozīmīgākajiem elementiem. Faktiski pasaulē visvecāko alu zīmējumu vidū, kas atklāti, ir ne tikai dažādi dzīvnieki, bet arī vienkārši apļi un pusapļi, kuru nozīme vēl nav īsti izprasta. Apļu attēli atrasti daudzos mistiskos un svarīgos cilvēces kultūras mantojuma pieminekļos, piemēram, Stounhendžas neolīta un bronzas laikmeta piemineklī vai 13. gadsimta grīdas labirintā Šartras katedrālē Francijā.

Sevišķi svarīga loma aplim jeb mandalai ir austrumu kultūrās – hinduismā un budismā tas ir garīgs, rituāls simbols un reizēm mākslas darbs, kas apzīmē Visumu. Tibetas budistu Kālačakra, pazīstama arī kā Laika Rats, iespējams, ir visslavenākā mandala. Šis Rats – bez sākuma un gala – ir arī universāls budisma simbols, kas attēlo Budas mācību. Pati mandala, ko budisti veido no krāsainām smiltīm, iemieso pili divās dimensijās, kurā kopumā mīt 722 dievības.

Budisti mandalas izmanto mācībām – tās var lasīt un studēt kā tekstu, iegaumēt meditācijas laikā, kā arī interpretēt. Mandalas mērķis ir iepazīstināt mācekli ar konkrēto dievību (kas parasti atrodas mandalas centrā) un ļaut viņam ieiet mandalā – dieva mājoklī, kas simbolizē to esamības stāvokli, kurā mīt dievība.

Vēsturiski daudz mandalu ir saistītas ar tantriskajām praksēm, kurās mācekļi tieši no skolotāja saņēma slepenās mācības. Mūsdienās šis slepenības plīvurs vairākumā gadījumu ir zudis. Taču radusies lavīna ar kļūdainiem un spekulatīviem mandalas skaidrojumiem un praksēm rietumos. XIV Dalailama pat aicinājis visus mandalas interesentus izmantot autentiskus avotus, lai izvairītos no pārpratumiem un kļūdām saistībā ar mandalām.

Mandala: Patības simbols

Par austrumu mandalu jēdziena ieviesēju rietumos uzskata slaveno šveiciešu psihiatru un filozofu, analītiskās psiholoģijas skolas dibinātāju Karlu Gustavu Jungu.

Jungs uzskatīja, ka mandala ir viens no visvecākajiem cilvēces reliģiskajiem simboliem, kas sastopams visā pasaulē. Daļa no viņa pacientiem spontāni zīmēja mandalām līdzīgus attēlus, tāpat kā to darīja arī Jungs pats, turklāt pirms uzzināja par šo Āzijas tradīciju. “Es skicēju ik rītu piezīmju grāmatiņā mazu, apaļu zīmējumu, mandalu, kas, šķiet, atbilda manam iekšējam stāvoklim tajā brīdī. Ar šo zīmējumu palīdzību varēju novērot savas psihiskās pārvērtības no dienas uz dienu,” Jungs rakstīja grāmatā Atmiņas, sapņi, pārdomas.

Laikposmā no 1916. līdz 1920. gadam nodevies mandalu zīmēšanai, Jungs pakāpeniski atšifrēja mandalu īsto būtību. “Sākumā es varēju tās saprast tikai vāji; bet man tās šķita ļoti zīmīgas, un es tās sargāju kā dārgas pērles,” viņš atcerējās. “Manas mandalas bija kriptogrammas. (..) Man bija skaidra sajūta, ka tās ir kaut kāds centrs, un ar laiku es uztvēru caur tām Patības īsto jēdzienu. Patība, es nodomāju, ir kā monāde (esamības struktūras, substances vissīkākā, tālāk nedalāmā daļa – Red.), kas arī es esmu un kas ir mana pasaule. Mandala attēlo šo monādi un atbilst psihes mikrokosmiskajai dabai.”

Galu galā Jungs bija pārliecināts, ka mandala ir Patības (kas apvieno gan apzināto, gan neapzināto) simbols. “Mandalas pamatmotīvs ir nojauta par personības centru, sava veida psihes centrālo punktu, ar ko viss ir saistīts, caur ko viss tiek sakārtots un kas pats ir enerģijas avots,” Jungs uzskatīja, rakstot par mandalas simbolismu. Tieši mandalas viņam lika atmest domu par Ego augstāko pozīciju, jo cilvēks kā centru izjūt nevis Ego, bet gan Patību. “Kaut arī šis centrs pārstāv visdziļāko un apslēptāko punktu, to ietver perifērija, kas satur visu Patībai piederošo – pretstatu pārus, kas veido kopējo personību. Šis kopums vispirms aptver apziņu, tad personīgo bezapziņu un galu galā nenosakāmi lielu kolektīvās bezapziņas segmentu, kuras arhetipi ir kopīgi visai cilvēcei.”

“Šāds apļa zīmējums attēlo psihes pamata viengabalainību vai, runājot mītiski, dievišķo, kas iemiesots cilvēkā,” teica Jungs. No šejienes arī mandalu intuitīvais, iracionālais raksturs un simboliskais saturs. “Tāpēc tām piemīt maģiska nozīme, līdzīgi kā ikonām, kuru iespējamo iedarbību pacients nekad apzināti neizjūt,” skaidroja Jungs, piebilstot, ka mandalu faktiski var saukt par “viengabalainības arhetipu”.

Slavenais psihoanalītiķis ievēroja: kad mandala pēkšņi parādās sapņos vai mākslā, tas parasti liecina, ka notiek kustība jaunas pašizziņas virzienā. Un tas ir ļoti svarīgi, jo: “Es sāku saprast, ka psihiskās attīstības mērķis ir Patība. Nav lineārās evolūcijas, ir tikai riņķī staigāšana ap Patību.”

Saviem pacientiem, kas zīmēja mandalas, Jungs novēroja, kā “stingrais raksts, ko diktē šāda veida aplis, līdzsvaro psihiskā stāvokļa traucējumus, proti, radot centrālo punktu, ar kuru viss ir saistīts, vai koncentriski izkārtojot nekārtīgu daudzveidību un pretrunīgus un nesavienojamus elementus. Acīm redzami tas ir pašārstēšanās mēģinājums no Dabas puses, kas nedzimst no apzinātām pārdomām, bet gan no instinktīva impulsa”.

Mandalu lielais aplis ar 12 fāzēm

Mūsdienās Junga mandalu teoriju visnopietnāk attīstījusi amerikāņu mākslas terapeite Džoanna Kelloga. Reiz viņa nosapņoja, ka uz viņu cieši skatās mazs vīriņš, atmuguriski ejot pa apli un zīmējot ar nūju smiltīs rakstus. Sapnis rosināja Kellogai atklāsmi par mandalām. Gadu desmitiem analizējot tūkstošiem pašas un savu pacientu zīmētās mandalas, viņa tās iedalīja pēc to formas, rakstiem un krāsām 12 grupās. Astoņdesmitajos gados viņa radīja sistēmu, kas palīdz saprast mandalu gudrību, – Mandalu lielo apli. Tā pamatojas uz vienkāršu atklāsmi, ka zināmas formas un kontūras, ko cilvēki izmanto mandalās, nodod viņu tā brīža fizisko, emocionālo un garīgo stāvokli.

Sistēma atspoguļo arhetipu 12 fāzes – mūsu apziņas attīstības posmus, kam ejam cauri dažādos dzīves posmos. Šīs fāzes mēs cikliski piedzīvojam atkal un atkal, tā sasniedzot arvien lielāku un integrētāku sevis apzināšanos. Vieglākai uztveršanai Mandalu lielo apli var aplūkot arī kā 12 mēnešu dabas ciklu vai auga, cilvēka attīstības fāzes, emocionālos stāvokļus un jautājumus, kas risināmi katrā fāzē. Šīs fāzes ir: Tukšums (janvāris, sēkla zemē, embrijs dzemdē); Svētlaime (februāris, šūnu dalīšanās un vairošanās, augļa attīstība un dzimšana); Labirints/spirāle (marts, dīgšana, zīdainis); Sākums (aprīlis, plaukšana, agra bērnība); Mērķis (maijs, vides ietekme, bērnība); Cīņa ar pūķi (jūnijs, vajadzību un resursu balansēšana, pusaudzis); Apļa kvadrāts (jūlijs, harmoniska integrācija, jaunība); Funkcionējošais Ego (augusts, izaugšana, pilngadība); Kristalizācija (septembris, pilnbrieds, spēka gadi); Nāves vārti (oktobris, vīšana, vecums); Sadalīšanās (novembris, trūdēšana, nāve); Transcendentālā ekstāze (decembris, organiskās vielas baro zemi, dvēseles nemirstība).

Balstoties uz šo 12 mandalu pamatformu principa, Kelloga izveidoja arī diagnostikas un psihoterapijas metodi MARI (Mandala Assesment Research Instrument), kas tiek plaši lietota. Šī metode palīdz labāk izprast cilvēkā notiekošos iekšējos procesos un saņemt nepastarpinātu zemapziņas informāciju par realitāti, kas nav filtrēta caur cilvēka Ego. Kelloga radīja vairākas kāršu kavas ar dažādiem mandalu dizainiem.

Mūsdienās daudzus Junga skolas psihoanalītiķus un mākslas terapeitus intriģē simbolu tulkošana, kas tiek izmantoti mandalās. Protams, ir aizraujoši ar to palīdzību izzināt cilvēka Patību. Tomēr vienkāršos mandalu krāsotājus vairāk piesaista kas cits – iespēja uz brīdi aizmirst ikdienas stresu un baudīt radošu procesu.

Vai var runāt par terapiju?

Mākslas terapija ir gan empīriski, gan zinātniski pierādīta kā efektīvs ārstēšanās līdzeklis. Tas ir, māksla nevar izārstēt slimības, bet tā noteikti var palīdzēt justies labāk. Piemēram, 2006. gadā tika veikts pētījums, kurā mākslas terapija sievietēm ar vēzi palīdzēja būtiski samazināt fizisko un emocionālo stresu ārstēšanas laikā. Zinātniski pierādīts, ka vizuālās mākslas terapija var palīdzēt arī cilvēkiem, kas cieš no depresijas, demences, trauksmes.

Daļa speciālistu tomēr uzskata, ka cilvēkam ir jābūt mākslas izpratnei, lai šī terapija iedarbotos un viņu nomierinātu. Amerikas Mākslas terapijas asociācijas vadītāja Dona Betsa domā: “Tas ir tāpat, kā salīdzināt mūzikas klausīšanos un instrumenta spēlēšanu. Abas šīs darbības ir cieši saistītas, bet klausīties un spēlēt instrumentu pašam ir divas dažādas nodarbes.”

Mākslas terapija apvieno daudz un dažādus veidus, kā risināt pacientu problēmas. Kā tad ar zīmējumu un mandalu krāsošanu? Tā kā visi cilvēki tomēr nav mākslinieki un nespēj izveidot mākslas darbu uz papīra, izkrāsošana ir ļoti pateicīgs un piemērots paņēmiens, kā mēģināt no mākslas paņemt pēc iespējas vairāk, izpausties, nodoties krāsām un procesam. Šajā gadījumā cilvēkam nav jābūt gleznotājam – krāsošana nodrošina radošas iespējas bez nepieciešamības zināt mākslas pamatus un teoriju. Tieši tāpēc daudzi mākslas terapeiti krāsojamās grāmatas neuzskata par mākslas terapiju, lai gan atzīst tās terapeitisko ietekmi.

Kā krāsošana ietekmē pašsajūtu?

Pat ja krāsošana netiek uzskatīta par atsevišķu terapijas veidu, tas nenozīmē, ka šī nodarbe nav lietderīga un nepalīdz. Gluži otrādi. Ir pietiekami daudz novērojumu un pētījumu, kas apstiprina: krāsojamās grāmatas atstāj labvēlīgu ietekmi uz smadzenēm un vispārējo veselību.

Austrālijas smadzeņu pētnieks Džoels Pīrsons uzskata, ka krāsošana palīdz īstermiņā, taču nav vēl noskaidrots, vai tās labvēlīgā iedarbība darbojas ilgstoši. Tomēr viņš nosauc vismaz trīs ieguvumus: krāsošana neļauj prātā rasties stresam, tas ir labs vērīgums treniņš, un tā rosina radošumu bez spiediena.

“Cilvēkam ir jāskatās uz formām un izmēriem, jāuzmanās nepārkrāsot pāri malām, jāizvēlas krāsa. Par visu šo darbību veikšanu atbildīgas tās pašas smadzeņu daļas, kas pārtrauc arī prāta ainas, kas saistītas ar trauksmi,” domā Džoels Pīrsons. “Koncentrējoties uz attēlu krāsošanu, viegli negatīvas domas aizstāt ar patīkamām”.

Turklāt krāsošana, tāpat kā meditācija, ļauj cilvēkam atslēgties un būt tieši šajā brīdī, citiem vārdiem sakot, koncentrēties. Un, kā zināms, tas palīdz smadzenēm fokusēties, uzlabo lēmumu pieņemšanas funkciju un arī emocionālo regulēšanu. Lai arī nav veikti pētījumi par krāsošanas ietekmi šajā jomā, Pīrsons pieņem, ka krāsošana ir meditācijas forma. “Un viss, kas palīdz kontrolēt uzmanību, palīdz atveseļoties,” viņš saka. Tādējādi krāsošana izteikti palīdz trauksmes ārstēšanā, jo koncentrēšanās problēmas ir viens no galvenajiem slimības simptomiem.

Pie līdzīgiem secinājumiem nonācis arī austrāliešu neiropsihologs Stans Rodskis, kurš pats izdevis krāsojamo grāmatu pieaugušajiem. Viņš krāsojamās grāmatas pielīdzina teju jogai, atzīstot, ka pēc krāsošanas iespējams novērot arī fiziskus uzlabojumus. Faktiski krāsošanai bija tāds pats efekts kā dziļai elpošanai un meditācijai.

Kad deviņiem no desmit Rodska pacientiem radās grūtības meditēt vai relaksēties ar jogas palīdzību, viņš sāka izmantot krāsošanu, lai palīdzētu viņiem sasniegt dziļu atbrīvotību un no stresa brīvu sajūtu. “Ja uz krāsošanu palūkojas no smadzeņu perspektīvas, kad viņi sāka krāsošanu, viņu smadzenes atzina to par laimīgu vietu, un tas palīdzēja viņiem sajusties atkal diezgan jauniem,” Rodskis teica. “Tā ir bezrūpīga laime, jo reizē ar šīm bērnības atmiņām radās arī sajūta, ka nav atbildības, pakļautības vai spiediena, un smadzenes uz to reaģē.” Novērojot šos krāsojošos pacientus ar aparātiem, zinātnieks atklāja izmaiņas viņu sirdsdarbībā un smadzeņu viļņos, kas apstiprināja labvēlīgo efektu.

Pašlaik jau ļoti daudzi psihologi iesaka krāsojamās grāmatas kā labu relaksācijas metodi. Ieguvumi no mandalām varētu būt nozīmīgi gan sevis izpratnē, gan pašārstēšanā, gan pašizpausmē. Saskaņā ar Jungu mandalas simbolizē “drošu patvērumu iekšējai saskaņai un viengabalainībai”. Tām ir potenciāls aizvest mūs pie sevis paša – arhetipiskās Patības.