Vai tetovējumi var ārstēt? Kur un ko tetovēt, lai uzlabotu veselību

Par tetovējumu izplatīšanos mūsdienu Eiropā varam pateikties slavenajam kapteinim Džeimsam Kukam, kurš, 1769. gadā atgriezies Anglijā no sava pirmā ceļojuma pa Taiti un Jaunzēlandi, pavēstīja par turienes cilšu tetovēšanas tradīciju.

Tad arī angļu un citas valodas no polinēziešu vārda tatau (tulkojumā – rakstīt) aizguva šīs ieražas nosaukumu.
Jau 18. gs. beigās tetovējumi iekaroja rietumnieku vidū aizvien lielāku popularitāti, sākot ar jūrniekiem, bet nākamā gadsimtā savaldzinot pat augstākās sabiedrības dāmas, piemēram, izcilā britu premjera Vinstona Čērčila mātei rokas locītavu apvija smalks čūskas tetovējums. Vēl pēc gadsimta – 20. gs. 70. gados – tetovēšanās jau bija viena no Rietumu modes galvenajām tendencēm, un tai pievērsās gan abu dzimumu, gan visu vecuma grupu cilvēki.

Vairāk nekā dekoratīvi

Būtu nepareizi teikt, ka kapteinis Kuks eiropiešiem ieviesa tetovēšanu, patiesībā Eiropas teritorijā, tāpat kā citviet pasaulē, cilvēki tika tetovēti jau tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras. Lai gan lielākoties tetovējumiem bija rituāla nozīme vai tie bija domāti aizsardzībai, daļa tika izmantoti arī kā dziedniecības līdzeklis.

Daudzas seno ēģiptiešu mūmijas, kas tika atrastas 19. un 20. gs., liecināja, ka ēģiptieši bagātīgi izmantojuši tetovējumus. Jau 1898. gadā franču medicīnas doktors Daniels Fukē (Daniel Fouquet), kas pētīja tetovētās mūmijas, izteica domu par medicīniskās tetovēšanas praksi Senajā Ēģiptē: “Šo rētu izpēte, no kurām dažas ir baltas, citas zilas, neatstāj šaubas par to, ka tās nav ornaments, bet gan noteikta ārstēšana pret kādu iegurņa slimību, ļoti iespējams, pret hronisku iegurņa peritonītu.” Fukē to secināja, atklājot, ka vairākām sieviešu mūmijām, kā arī skulptūrām uz vēdera ir ļoti līdzīgi punktveida tetovējumi.

Arī citās vietās un laikmetos atrasto mūmiju tetovējumi pētniekus vedina domāt, ka tie ir kaut kas vairāk nekā vienkārši dekoratīvi zīmējumi, piemēram, kādu mūmiju, ko atrada nekropolē Peru dienvidos un kuras vecumu datēja ar 400. g. p. m. ē., arī klāja neizskaidrojami tetovējumi terapeitiski svarīgās ķermeņa vietās. Savukārt kāda skitu jātnieka mūmija liecināja gan par ornamentāliem, gan neornamentāliem tetovējumiem – atšķirība bija tik izteikta, ka pētniekiem gribot negribot bija jādomā par tetovējumu dziedniecisko dabu. Šie “medicīniskie” tetovējumi bija vienkārši apļi, kas bija ietetovēti gar mugurkaulu un potītes daļā.

Tetovējumu dziedniecisko nozīmi apliecina fakts, ka dažviet vēl ir saglabājusies tradīcija tetovēt, lai iegūtu ārstējošu efektu. Arābu zemēs, piemēram, Irākā un berberu ciltīs, zina, ka tetovēšana attiecīgās ķermeņa vietās var palīdzēt pret reimatisma sāpēm. Pret reimatismu tetovējās arī Samoa salas iedzīvotāji, kur šī slimība ir ļoti izplatīta jau bērnu vidū – reimatismam paredzēts speciāls tetovējums. No Ēģiptes līdz Dienvidāfrikai pazīstami medicīniskie tetovējumi uz sejas, kas pasargā no acu slimībām un galvassāpēm.

Eiropā mūsu ēras sākumā ievērojamais sengrieķu ārsts Galēns atstājis liecību par nežēlīgu medicīnisko tetovēšanu – lai ārstētu acs radzenes apduļķošanos, tās virsma piededzināta ar nokaitētu metāla irbuli un piesūcināta ar pulveri no samaltām ozola pangām (populārs ārstniecības līdzeklis un krāsviela) un dzelzs vai granātābola mizas pulvera, kas sajaukts ar vara sāli.
Pieaugot kristietības ietekmei, tetovēšana samazinājās un galu galā tika aizliegta ar pāvesta ediktu 787. gadā. Starp citu, tetovējumus neatzīst neviena no lielajām reliģijām, un, piemēram, Tēvreizes vai tibetiešu mantras tetovējums ir tīrais jaunievedums.

61 tetovējums uz Eci

Atgriežoties pie senajām mūmijām, Eiropā visvecākās atliekas, kas atrastas, ir tā sauktais Eci jeb Tiroles ledus cilvēks, ko 1991. gadā nejauši atklāja tūristi Ectāles Alpos. Visu šo laiku zinātnieki ir pamatīgi pētījuši šo ledus mūmiju, kuras vecums, kā noteikts, ir ap 5300 gadiem. Eci dzīvojis vara laikmetā, pārejas periodā no neolīta uz bronzas laikmetu. Viņi secinājuši, ka tas bijis 45–46 gadus vecs vīrietis, rekonstruējuši tā izskatu, atšifrējuši viņa genomu, kā arī atraduši 61 tetovējumu uz viņa ādas – pasaulē visvecākos tetovējumus.

Eci tetovējumi veikti, iegriežot ādā svītras un krustus un ieberžot šajās vietās koka pelnus. Tos dēvē par sodrēju tetovējumiem un atzīst par pašu senāko tetovēšanas formu. Eci tetovējumi izkārtoti 19 grupās, tos veido melnas līnijas, kuru platums variējas no viena līdz trim milimetriem, bet garums no 7 līdz 40 milimetriem. Paralēlas līnijas ietetovētas gar mugurkaula un jostas daļas abām pusēm, krusta formas tetovējumi atrodas labā ceļa locītavas iekšpusē un uz potītes – Ahilleja cīpslas rajonā, divas paralēlas līnijas kā rokassprādze apvij kreiso rokas locītavu. Lielākā tetovējumu koncentrācija ir uz kājām, kur izvietotas 12 līniju grupas.

Eci kaulu radiogrāfijas izpēte liecināja par deģenerāciju, saistītu ar vecumu vai lielu piepūli, turklāt tieši tajās vietās, kur bija visvairāk tetovējumu, piemēram, Eci bija osteohondroze un viegla spondiloze jostas daļā, kā arī nolietojuma deģenerācija (artrīts) ceļa un jo sevišķi potītes locītavās. Tāpēc zinātnieki uzskata, ka šie tetovējumi pirmām kārtām ir nevis simboli, bet gan terapija pret sāpēm, ko šis cilvēks atkārtoti izmantojis.

Vēl vairāk – dažādu jomu speciālistu grupa no atsevišķiem Austrijas institūtiem ievēroja, ka Eci tetovējumu atrašanās vietas lielā mērā sakrīt ar klasiskās akupunktūras punktiem, kas viņiem ļāva izteikt pieņēmumu: “Šie tetovējumi varētu norādīt uz kādu stimulējošu ārstēšanas formu, līdzīgu akupunktūrai.”

Pētnieki piesaistīja ekspertus no trim akupunktūras biedrībām, kuri apstiprināja, ka “deviņi no tetovējumiem pilnībā sakrīt vai atrodas 6 mm attālumā no tradicionālajiem akupunktūras punktiem. Vēl divi novietoti uz akupunktūras meridiāniem, bet ne punktu tuvumā. Trīs tetovējumi izvietoti 6–13 mm attālumā no tuvākajiem akupunktūras punktiem.” Tādējādi jāsāk apšaubīt, vai senie ķīnieši bija pirmie, kas atklāja akupunktūras metodi.

Antropologs Larss Krutaks, kurš specializējies dažādu cilšu tetovējumu izpētē un aprakstījis tos grāmatā Spiritual Skin: Magical Tattoos and Scarification, arī atbalsta teoriju par Eci medicīniskajiem tetovējumiem. “Neticami, bet apmēram 80 % no šiem tetovējumiem daļēji sakrīt ar klasiskās ķīniešu akupunktūras punktiem, kas tiek izmantoti reimatisma ārstēšanā. Šī slimība mocīja Ledus cilvēku. Citi tetovējumi novietoti vai atrodas tuvu akupunktūras meridiāniem, kas saistīti ar citu slimību, piemēram, kuņģa un zarnu trakta problēmu, ārstēšanu,” raksta Krutaks. Starp citu, pētnieki atklāja, ka Eci cietis no parazītu kā matgalvji invāzijas.

Savos ceļojumos Krutaks sastapis dažādu cilšu pārstāvjus, kuri tetovē uz locītavām, lai atvieglotu sāpes, un, kā viņi stāstījuši, parasti nedēļas laikā locītavu kustīgums atjaunojies. Antropologs domā, ka šāda veida medicīniskā tetovēšana radusies daudzās vietās vienlaikus, nevis izplatījusies no kāda īpaša centra. Vai nu nejauši, vai eksperimentējot cilvēki atklāja, ka tetovēšana palīdz pret slimībām.
Tā vien šķiet, ka varētu pastāvēt noteikta saikne starp orgāniem, punktiem, locītavām un tetovējumiem, bet tā vēl jāatklāj.

Jo vairāk, jo labāka imunitāte?

Par spīti tetovēšanas prakses senumam, zinātnei nav daudz, ko pavēstīt par tās ietekmi uz veselību, sevišķi par tetovēšanas pozitīvo pusi. Tikai pirms gada Alabamas Universitātes pētnieki veica interesantu pētījumu, kura rezultāti vedināja domāt, ka tetovēšana ir saistīta ar imunitāti.

Zinātnieki paņēma siekalu paraugus 29 pētījuma dalībniekiem (24 sievietēm un 5 vīriešiem) vecumā no 18 līdz 47 gadiem pirms un pēc tetovēšanas, lai noteiktu imūnās funkcijas rādītāju imūnglobulīna A un kortizola līmeni. Pētnieki arī apkopoja katra dalībnieka tetovēšanas pieredzi – kopējo tetovējumu skaitu, tetovēšanā pavadītās dzīves stundas, laiku, kas pagājis kopš pirmā tetovējuma veikšanas, ar tetovējumiem noklātā ķermeņa laukuma proporciju un tetovēšanas seansu skaitu.

Deviņi dalībnieki bija tetovējušies pirmo reizi. Šie aspekti bija svarīgi, lai noteiktu, vai imūnsistēma ar laiku citādi reaģē uz tetovēšanu.
Siekalu paraugu analīze liecināja, ka dalībniekiem, kurus tetovēja pirmo reizi, imūnglobulīna A līmenis pazeminājās daudz būtiskāk nekā tiem, kas bija tetovējušies vairākas reizes. “Mūsu dati liek domāt, ka ķermenis ar laiku pierod pie tetovēšanas kairinātāja jeb stresora. Iespējams, cilvēki ar veselīgāku imūnsistēmu atlabst ātrāk, kas viņus vieglāk pamudina veikt daudzkārtējus tetovējumus,” secināja amerikāņu zinātnieki.
Imūnglobulīns A ir pirmā aizsardzības līnija pret vairākām izplatītām infekcijām, tostarp saaukstēšanās slimībām. Tas, protams, nenozīmē to, ka, lai tiktu pie spēcīgas imunitātes, viscaur jāaptetovē ķermenis. Pētījums apliecināja, ka organisma imūnā un stresa atbildes reakcija uz tetovēšanu ar laiku mainās.

Tiesa, pētījuma autori atzīst, ka tetovēšana var stimulēt imūnsistēmu vakcinācijai līdzīgā veidā, padarot to mazāk uzņēmīgu pret patogēnu iefiltrēšanos organismā. Šis maza mēroga pētījums sniedz pārsteidzošu ieskatu, cik veiksmīgi var uztrenēt ķermeni, lai ar laiku organisms dotu pretsparu stresoram.

Nākotnes vakcinācija – tetovēšana?

Zinātnieki velk sava veida paralēles starp tetovēšanu un vakcināciju, sevišķi nākotnes perspektīvā, proti, vairums ļaužu domā, ka tetovēšanas adatas injicē krāsu cilvēka ādā, taču tas ir nepareizs priekšstats. Patiesībā tetovēšana notiek, pateicoties kapilāru darbībai. Tetovējot krāsa tiek saņemta starp vairākām sīkām adatiņām, līdzīgi kā tā turas otas saros, un, kad adatas ieduras ādā, krāsa tiek uzsūkta dziļāk ādā.

Tetovējumi kļūst permanenti, apmānot cilvēka imūnsistēmu. Kad adatas ieduras ādā, ķermenis reaģē kā parasti, ja kaut kas ievaino ādu, – tas cenšas “aizlāpīt” šo caurumu. Šūnas, kas steidzas glābt, atklāj ne tikai brūci, bet arī svešu “iebrucēju” – krāsvielu. Šīs šūnas aprij krāsu, bet daļa no tām iesprūst ādas dermas slānī. Ja palūkojas uz tetovējumu, tā nav tikai krāsa, kas atrodas zem ādas. Patiesībā tā ir krāsa, kas ir iesprostota šūnās, kuras cerēja šo krāsu iznīcināt. Un šie “gadījuma partneri” paliek kopā un ir diezgan labi saredzami uz mūžu, par spīti balināšanai vai izņemšanai ar lāzeri.

Šī krāsas nogādāšanas metode rosināja zinātniekus apsvērt tās lietderīgumu citā jomā, proti, kā ievadīt vakcīnu organismā. 2008. gadā zinātnieki no Vācijas Vēža izpētes centra Heidelbergā veica laboratorijas eksperimentu un injicēja pelēm radikāli jaunu – DNS – vakcīnu kā poti muskulī vai kā tetovējumu ādā (bez krāsvielas, neatstājot pēdas uz ādas). Zinātnieki atklāja, ka tetovēšanas metode, ievadot trīs devas DNS vakcīnas, paaugstināja antiķermenīšu līmeni vismaz par 16 reizēm, nekā potējot trīs vakcīnas muskulī. Tetovējums (apmēram viena kvadrātcentimetra ādas laukumā) ir daudz sāpīgāks, taču daudz efektīvāks nekā parasta injekcija. Zinātnieki skaidro, ka, iespējams, tas ir tāpēc, ka tiek bojāti audi, un tas ietekmē imūnās šūnas, kuras meklē antigēnus.

Tā kā DNS vakcīnas paredzētas pret vēzi un citām smagām slimībām, ārstniecības nolūkā sāpes varētu paciest. Tomēr nākamajos gados pētnieki atrisināja arī šo problēmu – nesen izgudroti DNS vakcīnu plāksteri ar simtiem mikroadatiņu, kas ir gan efektīvs, gan drošs veids, kā ievadīt jaunākās paaudzes vakcīnu. Eksperiments ar rēzus pērtiķiem liecināja, ka, atbildot uz mikroadatu vakcināciju, viņi spēja ražot 140 reizes vairāk atbildes olbaltumvielu nekā pēc parastās injekcijas ar šļirci.

Jaunie atklājumi liek dziļāk palūkoties uz tradicionālo tetovēšanu – skaidrs, ka tā atstāj neizdzēšamas pēdas ne tikai ādā, bet arī ietekmē visu organismu. Jautājums: vai mēs atšķirībā no senajiem cilvēkiem zinām, kur un kas jātetovē, lai no tā būtu labums?

Dānija. Tetovētāja eksperiments

Kanādā dzimušais mākslinieks un tetovētājs ar ilggadēju pieredzi Kolins Deils-Grandbergs (Colin Dale-Grandberg) ir apguvis indiāņu un citu tautu tradicionālos tetovēšanas veidus, kā arī interesējas par medicīniskajiem tetovējumiem. 2011. gadā savā tetovēšanas salonā Dānijā, atzīmējot Ledus cilvēka atrašanas divdesmitgadi, Deils veica nelielu eksperimentu sadarbībā ar savu klientu Deividu Šutci (David Schütze). Viņa klients cieta no astmas, reimatisma vairākās locītavās, galvassāpēm, tinīta vienā ausī, kā arī no skaļas krākšanas. Deils-Grandbergs tetovēja Šutcem līdzīgus tetovējumus, kādi bija atklāti Eci, turklāt vairākus tajās pašās vietās. Deilam asistēja akupunktūriste, kas ieteica tetovēšanas vietas, lai tās atbilstu noteiktiem akupunktūras punktiem.

Pēc trim mēnešiem Šutce ziņoja, ka viņam sāpes un gandrīz visi simptomi ir ievērojami samazinājušies vai pat izzuduši. Pēc gada dažās vietās simptomi atgriezās, taču nelīdzinājās intensitātei, kāda bija iepriekš. Akupunktūras ārsts Irgs Bernhards (Irg Bernhardt) pielīdzināja šos tetovēšanas rezultātus tam, ko varētu sasniegt 10–15 akupunktūras terapijas reizēs. Viņš uzskata – šis projekts liecina, ka tetovēšana akupunktūras punktos sniedz terapeitisku efektu un ne tikai uz īsu laiku, jo iedarbojas ilgākā posmā.

Medicīniskie tetovējumi

Viena no tetovējumu funkcionālajām grupām ir tā sauktie medicīniskie tetovējumi, kas pēdējā desmitgadē kļūst aizvien populārāki. Tos veic dažādos nolūkos.

* Lai maskētu ādas nepilnības un rētas. Estētiskos nolūkos tetovējumus izmanto kā permanento kosmētiku, lai, piemēram, ietetovētu uzacis (alopēcijas – matu izkrišanas gadījumā) vai noklātu ādas tonī vietas, kur trūkst pigmentācijas (vitiligo plankumus). Populārs paņēmiens, kā defektu padarīt par efektu – uz neglītas rētas tetovē kādu zīmējumu. Sievietes nereti tetovē krūšu galus pēc mastektomijas – uz rētām vai rekonstruētajām krūtīm.

* Identifikācijai un informācijai par pacientu. Daudz cilvēku, lielākoties militāristu, izvēlas tā saukto gaļas žetonu – tetovējumu ar savu vārdu, asins grupu, alerģiju un citu slimību uzskaitījumu gadījumam, ja tiek atrasti smagā stāvoklī, lai atvieglotu ārsta darbu. Parasti šāds tetovējums ir paduses rajonā. Bieži vien vārds tiek ietetovēts arī Alcheimera slimniekiem, lai viņus varētu identificēt, ja tie ir noklīduši un neatceras ne savu vārdu, ne adresi. Arī daudzi diabēta un smagu alerģiju slimnieki izvēlas ietetovēt diagnozi, lai varētu ātri palīdzēt, ja viņi zaudējuši samaņu.

* Staru terapijas palīglīdzeklis. Daudzviet pasaulē radiologi terapeiti izmanto metodi, ar ietetovētiem punktiem iezīmējot apstarošanas vietu – tas ļauj precīzāk virzīt staru kūli un trāpīt to tajā pašā vietā arī nākamajā starošanas reizē, tā iespējami samazinot kaitējumu apkārtējiem audiem.

Tetovēšanās galvenie riski

Saskaņā ar statistiku un novērojumiem desmitā daļa cilvēku, kam ir kāds tetovējums, ir saskārušies ar vieglākām vai smagākām komplikācijām.

* Inficēšanās, sarētojumi. Brūcē var iekļūt infekcija – baktērijas, sēnītes u. c. un attīstīties ādas slimības, var veidoties rētas. Iespējams arī risks inficēties ar HIV vīrusu, B un C hepatīta vīrusiem. Var veidoties keloīdi (audu izaugumi), granulomas un citas rētas.

* Alerģija pret krāsu. Tetovēšanas krāsas ir neorganisko un organisko krāsvielu maisījums, kam ir ļoti daudz variantu, un to gatavošanas veidi un papildu vielas pārsvarā nav zināmas. Ir krāsvielas, kas ķermenī var pārveidoties vēzi izraisošos amīnos. Īpaši uzmanīgiem jābūt, ja ir alerģija pret smagajiem metāliem, ko bieži pievieno krāsaino tetovējumu tintēm. (Tie arī reaģē, piemēram, magnētiskās rezonanses laikā – var izraisīt sāpes vai dedzināšanu.) Melno tetovēšanas krāsu var veidot nanodaļiņas, bet nav pietiekamu pētījumu par to, kā nanodaļiņas uzvedas ādā. Iespējams, mazo izmēru dēļ tās var nonākt limfmezglos un arī citos orgānos. Samērā bieži novēro kontaktalerģiju saistībā arī ar īslaicīgiem hennas tetovējumiem. Iemesls – para-fenilendiamīns, ko pievieno hennai kā melno krāsu (ES gan tas ir aizliegts).

* Organisma ilglaicīgā reakcija uz krāsām. Līdz šim vēl neizskaidrota parādība. Iespējams, pigmenti sadalās, un to sadalīšanās produkti nonāk limfmezglos un orgānos, un sekas vēl nav izpētītas. Ir varbūtība, ka daudzie ādas vēža veidi tetovētiem cilvēkiem varētu būt ar to saistīti.

* Fototoksiskā reakcija. Saules ultravioletais starojums reaģē ar krāsu, un veidojas ādas pietūkums, dedzināšanas sajūta, apsārtums, reizēm ādas pūslīši.

* Nervu bojājumi, ja adata tiek iedurta par dziļu.

* Psiholoģiskas problēmas. Atklāts, ka tetovēšanās nereti saistīta ar psihes un personības traucējumiem. Jaunībā veidoti tetovējumi vēlāk var radīt problēmas: sākot no nožēlas līdz mazvērtības kompleksam.