Briesmas tavā šķīvī
Ir tik daudz dažādu mācību, skolu un filozofijas virzienu, kas skaidro, kā pareizi jāēd, jājūt un jādomā, ka reizēm šķiet — atrast zelta vidusceļu ir teju neiespējami.
Ko ēdam, tas esam
“ASV konkrēti var redzēt, ka reģionos, kuros audzē graudus, cilvēkiem ir resni vidukļi; kur audzē liellopus — cilvēkiem ir lieli, smagi kauli; kur audzē vistas — viņiem kūkums ir uz muguras, bet tur, kur audzē sivēnus, paši līdzinās sivēniem — apaļi un rozīgi,” to Roberts Lācītis piebildīs sarunas beigās.
Un tas visā pilnībā saskan ar seno teicienu “tu esi tas, ko tu ēd”, kuru visi zinām, tomēr ne tuvu visi ievērojam. Tāpat kā to, ka ķermeņa labsajūtu un veselīgumu lielā mērā nosaka mūsu domas, emocijas un attieksme. Robertu Lācīti uz sarunu aicināju tāpēc, ka ir dzirdēts — viņš palīdz cilvēkiem atveseļoties, atkarībā no diagnozes, dzimuma, vecuma un citiem rādītājiem izveidojot individuālu ēdienkarti. Ja cilvēkam šķiet, ka to nu gan viņš nevarēs, Lācītis viņu iepazīstina ar emocionālās brīvības tehniku. Jāpiebilst, daudzi Robertu pazīst arī kā masāžas speciālistu, tomēr, lai nemestu visu vienā katlā, šoreiz uzmanību pievērsīsim galvenokārt uzturam un tam, ko tas ar mums dara (vai nedara).
“Mācījies esmu ļoti daudz — Latvijā, Amerikā, Indijā, Nepālā, Tibetā, Holandē –, un visur gudrie sen visu ir pateikuši —nav svarīgi, pirms simts, tūkstoš vai piectūkstoš gadiem. Tāpat, kā tad taisīja un dzemdēja bērnus, to dara arī tagad — nekas jauns nav izdomāts. Un, ja es samainīšu kāda gudrā frāzē kādu vārdu, lai pateiktu — tas ir mans... Nu, darīt jau var, bet kāda jēga? Svarīgi ir sakombinēt no visām zināšanām to, kas vajadzīgs konkrētajam cilvēkam, kurš atnāk pie manis pēc palīdzības,” teic Lācītis.
Ir tikai divas emocijas
“Ko dara labs speciālists? Viņš nemeklē, kur ir problēma, viņš meklē, kur ir risinājums. Ja es dziedātu katram līdzi, cik gan nelaimīgs viņš ir... nu, tie, kam to vajag, no manis risinājumu nesaņem,” strikti nosaka Roberts. “Es daru visu iespējamo, lai viņiem nāktu smiekli, un lai viņi aizietu pacilātā garastāvoklī. Jo, redz, patiesībā ir tikai divas emocijas. Pirmā cilvēku ceļ, otrā — nogāž. Viena rada asinīs sārmainu vidi, otra — skābu. Ja vide ir skāba, tad ir slimības un kreņķi. Sārmaina vide savukārt asinīs rada koncentrētību, prieku, jautrību. Tā, kas veido skābo vidi, ir žēlošanās. Un nav svarīgi, vai es žēlojos tev vai tu man — mums abiem ir slikti, un tu apkārt redzi tikai tos, kas žēlojas, bet nepamani neko labu.
Otra emocija, kas cilvēku maina uzreiz, momentāni — pat izrauj no saskābušā žēlošanās stāvokļa —, ir atzinība. Viss, kas saistās ar atzinības izteikšanu vai saņemšanu, veido organismā sārmainu vidi.
Protams, nevar arī būt bezgalīgs sārmainums — Ph līmenim asinīs ir jābūt 7,45 — tad viss ir normāli. Ja iet uz skābo pusi, tad rodas depresija, apātija, neko negribas, cilvēks kļūst kā veca trauku lupata. Ja ir pārāk sārmains, cilvēks ir kašķīgs, uzvilkts, rokas, kājas saraujas čokurā — tā ir otra galējība. Tālab man ēdienā jātaisa pretējības, lai dabūtu to cilvēku vaļā. Tomēr samērā daudz cilvēku šo praksi ar ēšanu un emocionālo brīvības tehniku neturpina tikai tāpēc, ka pirmajā reizē tas uzreiz nostrādā, un viņi pēkšņi saprot, ka viss mainīsies — vairs nečīkstēs, dzīvei būs citas krāsas. Un tā tak ir cūcība — atņemt čīkstēt prieku un potenciālo līdzjūtību!
Skābumu–sārmainumu var regulēt ar ēdienu. Arī kafija un tēja (kurā ir vairāk kofeīna nekā kafijā) iedarbojas dažādi. Kafija veicina sārmainās vides veidošanu, arī labu vēdera izeju, savukārt tēja visu aiztaisa ciet — ja ir caureja, jāpakošļā viena tējkarote melnās tējas lapiņu. Tomēr kafija pieder pie produktiem, kas izraisa atkarību. Uzreiz jāpasaka: tādi produkti ir arī kartupeļi, tomāti, paprika, baklažāns un tabaka — visi nakteņi. Vai zinājāt, ka kafija ir otrs visvairāk patērētais šķidrums pasaulē pēc benzīna (ūdens nav iekļauts)? Bet problēma ir, ka patlaban kafija ir teju vai pirmā ģenētiski modificēto produktu sarakstā. Labu, kvalitatīvu kafiju, kas nav ģenētiski modificēta, par trim latiem kilogramā nopirkt nevar!
Bet, par ģenētiski modificēto pārtiku runājot, pietiek ar vienu piemēru, kas izsaka visu. Tad, kad tas viss sākās — un sākās no kukurūzas —, zinātnieki un pētnieki atrada kādu sakritību, proti, ir ļoti skaisti taureņi, kas pārtiek no kukurūzas ziedu nektāra. Kā zināms — vispirms veidojas kūniņa, tad jauns taurenis utt., un, lūk — tad, kad taureņi sāka pārtikt no ģenētiski modificētās kukurūzas nektāra, jauna paaudze vairs neveidojās, viņi vienkārši izbeidzās... Vai vēl būtu jāspriež par to, ģenētiski modificētā pārtika iedarbojas vai ne? Mēs nevaram zināt, kurā brīdī kuram nošķiebsies smadzenes, krāniņš, vēl kaut kas... Zinātne ir ļoti laba lieta un pilda to, kas ir pasūtīts – vairāk neko... Taču tai zinātnes daļai, kas tiešām veicina veselību, naudas parasti nepietiek. Ko varam darīt paši? Lielākais prieks man būs tad, kad cilvēkiem sāks maksāt par to, ka viņš neslimo, nevis apmaksās slimības lapu (to varētu darīt tikai tad, ja noticis nelaimes gadījums).”
Zarnu trakts — visa sākums
Kādā veidā tiek noteiktas katram cilvēkam nepieciešamās produktu grupas?
“Kad cilvēks atnāk, es ar īpašu aparātu veicu neirofunkcionālo diagnostiku, kas faktiski ir atskaites punkts. Manai zelta nūjiņai (aparātam) ir vienalga, ko tu ēd! Ēd kaut Baldones dūņas, tas vienalga parādīs, kas un kā... Ko tas parāda? To, kādā stāvoklī ir cilvēka orgāni pašreizējā brīdī. Un vēl neviens nav sūdzējies, ka kaut kas būtu nepareizi noteikts. Ar 70—80% ticamību var konstatēt, kurš orgāns būs nākamais, kas cietīs, kurš jau ir cietis un kurš ir labā stāvoklī.
Nav noslēpums, ka mūsos pa meridiāniem cirkulē elektrība — uz tā pamata ir arī veidota akupunktūra un elektropunktūra (ar ko arī strādāju), aparāts rāda kondīciju un prognozi, turklāt pēc tā rādītājiem var secināt arī vēlamo terapiju. Kad tas izdarīts, es izstrādāju ēšanas ciklu un tos, kuriem tas vajadzīgs, iepazīstinu arī ar emocionālo brīvības tehniku. Pēc tam cilvēks pēc mēneša nāk atrādīties, tad pēc diviem, tad trijiem,” skaidro Roberts. “Būtiski arī, vai klients ir vīrietis vai sieviete, cik vecs, vai sporto, ir vadītājs vai padotais — no tā visa ir atkarīgs, kas viņam būtu jāēd. Kad viņš nāk atkārtoti, mēs atkal veicam to pašu testiņu, lai redzētu, vai un kas ir mainījies. Ko došu agresīvam? Pirmām kārtām jāsaprot, vai viņš vispār grib kļūt ne-agresīvs. Ja grib — tad jānoņem divi produkti — pilnībā gaļa un pilnībā cukurs.”
Ko tad, ja cilvēkam ir tik taustāma un teju par neārstējamu uzskatīta kaite psoriāze? “Pirmais — mute ciet uz visiem ēdieniem! Gandrīz vai pārejam uz ūdeni, lai attīrās zarnu trakts (badošanās gan man nepatīk — badoties var vienu reizi nedēļā, tas ir OK). Vēl svarīgi, kurā galvas vai ķermeņa daļā tā ir sākusies — vai tas ir saistīts ar tievo zarnu, urīnpūsli vai nervu sistēmu... Nekad nebūs tā, ka aizmetnis būs no akupunktūras punktiem pilnīgi tukšā vietā; tas vienmēr izlec tur, kur cilvēkam ir nojaukta kāda darbība. Vienam varbūt būs jāēd prosa, otram — grūbas, bet pēc mēneša varbūt abi tiks pie rīsiem... Jo katrs ēdiens ir zāles.
Piemēram, griķi organismā izraisa karstumu, tāpēc tie jāēd ziemā vai vasarā tad, ja ir drēgns un līst. Esmu redzējis klientus, kuri fantastiski labi tikuši galā ar psoriāzi tieši pēc tīrīšanām — kad ir iztīrītas zarnas, asinis utt., un viņš saka — man viss ir labi. Bet... pēc kāda laika viss sākas no jauna. Un tad viņš paziņo: man dakteri nepalīdzēja. Muļķības! Viņš pats sev iesita ar āmuru pa galvu, jo sāka dzīvot, kā dzīvojis iepriekš. Bet tas kategoriski nav pieļaujams! Šajā situācijā nepastāv — vai drīkst palaizīt to vai nokost šito? Nē, nedrīkst! Ļoti daudzi parazīti, kā arī ļoti daudzi audzēju veidi (audzējam galvā un audzējam dibenā ir pilnīgi dažāda ēšana — ja ir galvā, tad C vitamīns ir kategoriski noņemams; ja dibenā — to var lietot vairumā) ir likvidējami; ja tiem nedod ēst, tad viņi no organisma iet prom.
Bet to, vai klients ievērojis režīmu, uzreiz parāda aparāts. Jau pirmā mēneša laikā organismā notiek lūzums — tas uzrāda, ko tas grib, ko negrib, kā, piemēram, mainās cukurs — jo tas, ka diabēts tik ļoti vēršas plašumā, ir tikai ēdiena dēļ. Lai mediķi mani gāž gar zemi, bet jāatceras viena vienīga patiesība — kad satiekas olšūna ar spermatozoīdu, rodas jauns bērniņš, un bērniņš ir piestiprināts pie mātes nevis ar dibenu, sirdi vai smadzenēm, bet ar nabiņu — ar zarnu traktu. Tādējādi pirmajās nedēļās veidojas zarnu aizmetnīši. Un kā mēs varam runāt par to, ka galvenā ir nervu sistēma, sirds vai kājas, ja tas viss veidojas tikai pēc zarnām? Nākamās ir asinis, un tad tikai veidojas ķermenis — no tā, ko apēd mamma. Tātad jebkurā gadījumā galvenais ir uzturs.
Nost ar kartupeļiem...?
“Tikko biju konferencē, un prakse ir diezgan satriecoša. Piemēram, kāpēc mums ir tik daudz locītavu problēmu? Viens no iemesliem — cilvēki ēd gaļu, bet lopiem vairs nav to vielu, kurām būtu jābaro mūsu skrimšļi, jo lopi vairs neaug trīs četrus gadus, bet dažus mēnešus. Ēdam it kā normālus produktus, bet mums nepietiek ne olbaltumvielu, ne minerālvielu, ne vitamīnu. Tāpēc mēs briestam, pampstam un slimojam.
Otrs — ir daudz pētījumu, kāpēc ir labi ēst nakteņus (tostarp kartupeļus un tomātus), bet gandrīz tikpat daudz pētījumu ir par nelaimēm, kādas tie izraisa cilvēka organismā. Tomēr no pieredzes varu teikt — tikko es, iesakot mainīt uzturu, pasaku, ka jāņem nost kartupeļi un tomāti, tā dzirdu — nu, beidz!
Kā jau teicu — nakteņi izraisa atkarību, turklāt kartupeļu un tomātu ķīmiskā enerģētiskā kvalitāte rada ļoti plašu ietekmi, kas var padarīt vājākus kaulus, locītavas, zobus, smaganas... Mums bija vajadzīgas piecas paaudzes, lai ar šādu ēdienkarti iznīcinātu savus tagadējos bērnus, kuri ir resni, gari, ar vāju muskuļu sistēmu un ļoti haotiski aktīvi.
Nakteņu ēšanas ietekmē rodas artrīts un osteoporoze, kas tagad jau ir epidēmijas līmenī. Un mēs varam ēst, kādas zāles gribam, bet ar mūsu kauliem ir cauri, ja mēs katru dienu stumjam iekšā kartupeļus – turklāt ģenētiski modificētus! Man patīk, kā cilvēki saka – jā, bet es stādu pats! Labi. Bet kur tad tu to sēklu ņem? Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki, kuriem bijušas kaulu sāpes, pilnībā izslēguši no uztura nakteņus, un viņiem pusgada laikā uzlabojas kaulu sistēma, un viņi atbrīvojas no sāpēm.
Cilvēka zarnu traktā ir sava mikroflora — pēc profesora Danilāna, teiktā, tur dzīvo aptuveni divi kilogrami dažnedažādu baktēriju — gan labās, gan sliktās. Un katram mazam kukainītim, kas dzīvo mums iekšā, gribas ēst, un viņš fantastiski māk atrast tās mazās stīdziņas, kuras paraujot, viņš ziņo mūsu smadzenēm — kur ir mans ēdiens? Kur ir mani ceptie kartupeļi? Es gribu! Un cilvēks to apēd, un parazīts dzīvo laimē, jo paēdis. Brīdī, kad mēs sevi pārvaram un viņam to nedodam, mēs pasakām — vecīt, čau! Tinies ārā no manis! Tā ir mana pārliecība un pieredze, jo esmu redzējis cilvēkus, kam jau sen it kā bija jāmirst ar ātri progresējošu to vai citu slimību, bet viņi dzīvo vēl arvien, lai gan pagājuši 30 gadi. Zinu cilvēku, kurš no diabēta (kas medicīniski tiek uzskatīts par neārstējamu) jau bija zaudējis redzi, bet gada laikā redze atjaunojās, un viņš no potēm varēja pāriet uz tabletēm. Es uzskatu, ka nevar izārstēt “pliku” aizkuņģa dziedzeri, bet var izārstēt cilvēku kopumā.
Bet, ja cilvēks saka — man to gribas, un es to ēdīšu! —, man ir viens arguments — tā var darīt bērni līdz divu gadu vecumam. Cits jautājums — ko tad mēs vispār drīkstam ēst šajā pasaulē? Kāds Sanktpēterburgas profesors teica — ja mēs gribam labu veselību, katru dienu jāēd cits ēdiens — šodien dzeru kafiju, rīt — tēju, parīt — tīru ūdeni, tad — citronūdeni, tad — zāļu tēju. Tāpat ar ēdienu — katrai dienai var piemeklēt savu graudu vai dārzeni. Tad organisms saņem visu, kas vajadzīgs.
Sporta pedagoģijas akadēmijas anatomijas pasniedzēja, kurai pašai jau tagad ap septiņdesmit, stāstīja, ka mazotnē viņai vecmāmiņa mācījusi, ka mēnesī jāēd trīsdesmit dažādi ēdieni. Ko darām mēs? Katru dienu kartupeļi, mērce, karbonāde, kefīrs un viss... Un brīnāmies, kāpēc trīs dienas nevaram pakakāt... Vēderam jāiziet katru dienu — tas ir obligāts nosacījums. Turklāt vēl kāds tests — ja pēc tam, kad esam bijuši tualetē, tur cits nevar ieiet, pats pirmais, kas jādara, — jāiet uz aptieku un jāpērk skaistākā diēta, kāda vien pasaulē var būt — to sauc par plāksteri, un jālīmē mutei priekšā!
Riepa no maizes, celulīts no jogurta
Ne jau tauki veido taukus — tik daudz tauku mēs nemaz nevaram apēst. Ogļhidrātu pārtēriņš — cukurs, tie paši kartupeļi, maize organismā tiek deponēts kā tauki. Sak, tu mūs neizmantoji, tāpēc liekam skapī. Maize un kartupeļi veido riepas. Sauciet to, kā gribat, — par mīlas rokturiem vai kā, bet riepa paliek riepa, un tās ir nelabas vietas. Ir ļoti labi eksperimenti — ar klientu piekrišanu mēs nemainām diētu, tikai noņemam nost trīs pozīcijas. Pirmā — vispār nav kartupeļu, otrā — vispār nav miltu, trešā — nav neviena cepta ēdiena. Un mēneša laikā 4—5 kilogrami aiziet nost tieši jostasvietā...
Savukārt “galifē” — kukuļus uz gūžām — veido piena produkti. Tur atliekas piena miskaste, sevišķi no “veselīgiem” jogurtiem ar mirušām baktērijām. Man bijuši klienti, kas sporto, skrien, vingro... Un stāsta — es katru dienu no rīta un pusdienlaikā ieēdu veselīgu jogurtiņu, bet man celulīts kā bijis, tā ir, uz ciskām tauki kā neiet, tā neiet nost... Celulīts ir ļoti slikta slimība! Organismā sāk izmainīties struktūra, kas satur tauku šūnas – jo viss jau ir sasiets ar tādām kā saitītēm –, un, ja sāk izirt saitītes, izirt sieniņas, tas nozīmē – notiek deģenerācija, atmiršana. Vismazākais celulīts, starp citu, ir kundzēm ap astoņdesmit, jo viņām ir ļoti laba pamata bāze – viņas gan ēda pienu un gaļu, bet tie bija kvalitatīvi produkti. Nebija cukura pārdozēšanas, baltmaizes pārdozēšanas, nebija stipri saceptu produktu – pārsvarā ēda vārītu ēdienu.
Bet, ja sieviete atnāk maijā un grib, lai viņai jūlijā vairs nebūtu celulīta, es saku — ej mājās un atnāc pēc gada! Bet pirms tam — prom uz aptieku pēc plākstera! Lai tu no šā brīža aizmirstu to, ko vismaz pēdējos desmit gadus esi ēdusi. Nekādu piena produktu, nekādu ceptu produktu, nekādu cukuru (var būt medus, augļi), jo traģiskāks par cukuru ir tikai cukura aizvietotājs. Tad jāsāk vingrot, tad jārīvējas — vislabāk ar rupju lina dvieli (visu cieņu Ziņģītes kundzei!) vai birsti. Vajadzīgas arī masāžas, citādi izvadīt ārā to miskasti būs samērā grūti.
Vai tas ir izpildāms? Teikšu tā, ir, bet tiem, kas tiešām grib. Tas ir ilgtermiņa process. Ja mēs to sākam darīt šodien, tad divu gadu laikā organismu var atjaunot perfektā stāvoklī. Ja man jautā, vai to var arī 40 un 50 gadu vecumā, atbildu — arī tad, ja cilvēkam ir 90 gadu un viņš sāk cilāt hanteli, muskulis aug un šūnas atjaunojas! Tagad ir zināms, ka atjaunojas gan nervu, gan smadzeņu šūnas, tātad – ļauj organismam to darīt, netraucē to! Bet tie ir daudzi pasākumi. Organismam ir tikai trīs problēmas, kas jāatrisina. Pirmā — barību uzņemt (un ne tikai ar ēdienu, bet ar visu, kas saistīts ar redzi, dzirdi, ožu, kustībām, ādu, bet uz uzturu vismaz sešus mēnešus jāskatās diezgan stingri, pēc tam var sākt kombinēt kaut ko citādāk); nākamais process — izvadīt sakrāto miskasti (tās ir visas tualetes vajadzības, pirts, svīšana, arī domas); trešais process ir visvienkāršākais — regulāras un apzinātas fiziskas nodarbības. Nevis — es slauku grīdu, tātad kustos, bet sporta zāle, nūjošana, peldēšana (tad gan vajadzīgs treneris, kurš parāda, kā to darīt pareizi — krampjaina ķepurošanās nebūtu dēvējama par peldēšanu), kas nu kuram. Viss ir savstarpēji saistīts, jo bez kustībām arī vēders neiziet...
Jūs jautājat — kas jāēd, lai nekarājas āda? Es pat iesaku nelielās devās kādu uztura bagātinātāju, kas satur olbaltumvielas, jo pirmā zūd muskuļu masa, tauki pēc tam. Dzīves laikā mēs zaudējam aptuveni sešus kilogramus saistaudu — tāpēc tā āda arī karājas. Un, ja mēs to nepabarojam, noļūk seja, vaigi, krūtis, viss pārējais. Jā, mēs tiešām varam kaut ko iesākt! Varam klopēt pa vaigiem, stiept rokas uz augšu — to visu var darīt, tomēr arīdzan jāskatās, kāda ir āda, kāds ēdiens. Vai kvalitatīvs serums var līdzēt? Var, tikai jāzina, ka tas darbojas kā attīrītājs, tālab, uzklājot to uz ādas, var rasties arī dažādas pumpas. Masāžām vislabāk der vīnogu kauliņu eļļa — dabiskā, nevis veikalā pirktā. Ir kāds plaši reklamēts produkts – eļļiņa bērniem, kuru es, ja varētu, vispār aizliegtu – no tās āda vispār aizķep ciet, jo tā taisīta no naftas pārstrādes produktiem. Tad labāk ņemiet persiku kauliņu eļļu, ko var smērēt virsū pat tikko dzimušiem.
Svarīgi par seksu
Tā ir ļoti, ļoti svarīga tēma. Būtiski zināt, ka vīriešiem visbiežāk ir nevis impotence, bet nevēlēšanās uz seksu. Un sievietēm ir precīzi tieši tas pats — viņas kļūst aukstas, viņām to negribas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka organisms neizstrādā attiecīgās vielas, pietrūkst izejmateriāla. Bet vislabākais stimulants vīrietim ir sieviete un sievietei — vīrietis! Tad lietojiet viens otru līdz nejēgai! Sakiet viens otram mīļus vārdus, lai uz abām pusēm šķīst sārmi! Tad viss būs kārtībā.
Jāatceras, ka menopauzes laikā sievietei beidzas tikai viena vienīga funkcija — bērna radīšanas funkcija, līdz ar to sekss var notikt nebaidoties un bez hormonālu preparātu lietošanas (kas manā izpratnē būtu pilnīgi aizliedzami). Mana pieredze liecina — jo vairāk hormonu preparātu lietots, jo vairāk problēmu, kas saistītas ar mastopātiju, olnīcām, arī psiholoģiju. Es nepiekrītu, ka, pārkāpjot noteiktu gadu slieksni, noteikti jābeidzas estrogēnam, tātad – jāsažūst, jāsarūk, ko tik vēl ne. Vienkārši jāēd tā, lai tas estrogēns nebeigtos. Ko? Lietojiet linsēklu eļļu, un viss būs kārtībā! Nez kāpēc prātīgi ginekologi iesaka sievietēm dzert visādus sojas miltus — ļoti normāla lieta, jo austrumniekiem tādas parādības — estrogēna zuduma — nav. Soja satur izoflavonu, un tas veiksmīgi atjauno gan vīriešu prostatas, gan sieviešu hormonālo darbību, turklāt tas notiek dabiskā veidā. Samērā iecienīti ir femisojas preparāti, bet par linsēklu eļļu, manuprāt, mūsu ārsti nemaz nezina – tāpat kā par daudziem citiem Latvijas produktiem. Savukārt saldējums un auksti dzērieni bendē ginekoloģiju un krūtis — tie atdzesē visu sistēmu. Runājot par miomām — ir viena tāda austrumu gudrība, proti, mioma nozīmē, ka sieviete abižojas ar iegurni. Parunājiet ar viņu par seksu – cik viņai gribas, cik gribas vīram, kā tas notiek (un vai tas vispār notiek), un daudz kas kļūs skaidrs. Ja “tajā sfērā” viss sakārtojas, daudzas veselības problēmas pāriet pašas no sevis. Vēl gribu citēt kāda veca urologa vārdus — prostatīts nav vīriešu slimība, tā ir slinko sievu slimība. Protams, šajā brīdī sievietes vienmēr bļauj pretī — bet tie vīri! Nu tad, mīļās sievietes, nedodiet viņiem tos ceptus ēdienus! Tas, ka viņam tādu gribas, nav pamats, lai to dotu.
Vēl viens svarīgs faktors intīmās veselības uzturēšanā ir tas, ka cilvēki pat lāgā nezina, kā pareizi kopjami dzimumorgāni. Nu, nedrīkst piespiest vīrieša kulīti pie ķermeņa! Tāpēc jau daba iekārtojusi, lai tā būtu ārā — tai jābūt vēsākā temperatūrā nekā ķermenis, tad spermatozoīdi labāk veidojas un ir aktīvāki. Sildīšana var veicināt arī impotenci. Ja mēs ar mazām apžmiegtām biksītēm spiežam to visu — arī dzimumlocekli — klāt, ja tā mantība visu laiku ir vienā pozīcijā, “viņš” tā arī skatīsies — uz purngaliem. Un, protams, var būt problēmas arī ar prostatas dziedzeri. Jā, tieši tāpēc vislabākās ir vecās labās semeikas...
Arī apmazgāties vajadzētu vismaz reizi, labāk divas, dienā, lai nekrājas nekādi atlikumi. Mēs svīstam (arī sviedru smaka ir tieši atkarīga no tā, kā un ko ēdam), staigājam, un, ja kulīte ir nepārtraukti piespiesta pie ķermeņa, būtu labi tai dot kādu atelpu – kailu ķermeni. Mans padoms — gulēt plikam, uz kokvilnas, vēl labāk lina palagiem. Ja vēl par gribēšanu, kas zemāk par jostasvietu, to var nokaut arī mašīnas elektriskie sēdekļi. Bet sievietēm — sintētika kājās, sintētika ap krūtīm, mazgāšanās ar ziepēm, kas ar laiku padara sievieti pilnīgi sausu — tas arī nekur neder! Prātīgas ginekoloģes saka — mēs visu mūžu mazgājamies tikai ar ūdeni. Un tā ir taisnība, ūdens ir vislabākais.
Tomēr galvenais, ko es ar lieliem burtiem ieteiktu uzrakstīt uz plakāta, kas jāpiesprauž pie guļamistabas un virtuves durvīm: “Cepts ēdiens = impotence un frigiditāte.”
Jā! Austrumnieki ļoti daudz cep pannā — bet! Viņi cep vokpannā, kas ir speciāli veidota, uz ļoti lielas uguns, ļoti karstā pannā, minimālā eļļas daudzumā un ļoti īsu brīdi. Savukārt mēs visu saplanējam un lielā eļļas daudzumā un čurkstinām, kamēr beidzas eļļa. Tā ir mūsu nāve. Lūk, tā mīļās sievietes ar maigām rokām nokauj vīriešu potenci. Grilēšana nav neko labāka, jo notiek uz nesaprotamas kvalitātes oglēm. Vislabākais gatavošanas veids ir malkas plīts vai ugunskurs. Nākamais pieļaujamais — gāze.
Sliktāks ir elektrība jebkādā izpausmē, un pavisam neēdams produkts ir tas, kas pabijis mikroviļņu krāsnī — tur vairs nedzīvo nekas. Cilvēki, kas pastāvīgi lieto mikroviļņu krāsnī uzsildītus produktus, cieš no aizkuņģa dziedzera, kuņģa, žultspūšļa un aknu problēmām. Viņu vidus parasti ir ļumīgi mīksts. Turklāt ir pierādīts, ka cilvēkiem, kuri strādā ar mikroviļņu krāsni, tajā ķermeņa līmenī, kurā tā atrodas, rodas audzēji. Vēl jāpiebilst – tiem, kas runā pa mobilo telefonu ilgāk nekā 15 minūtes dienā pie vienas auss, var rasties izmaiņas galvā — līdz pat dažādu audzēju iespējamībai. Vai stacionārais telefons ir nekaitīgs? Vislabāk ir bungas un ugunskurs!
Bet — kā var atmest ēst? Ja cilvēkam ierobežos ierasto produktu klāstu, viņš saskums un teiks — kur tad man dzīvē kāds prieciņš? Dzert kaitīgi, pīpēt kaitīgi, tagad arī ēšana jāatmet... Nekā nebij’ – gribu savu eklērīti! Ko viņam atbildēt? – prasu.
“To ļoti vienkārši var izdarīt ar emocionālo brīvības tehniku. Tā ir akupunktūra plus verbālā sistēma, kuru studēju Londonā un kura iedarbojas tik spēcīgi, ka man brīžiem jāpabrīnās par cilvēkiem, kam bijušas šaušalīgas diagnozes un problēmas un kā viņi paši no tā visa tikuši ārā. Kā tas notiek? Ja gribam redzēt rezultātu uzreiz, vienojamies: VIENU mēnesi — vari? Varu! Labi, tad to vienu mēnesi turies! Vislabāk, ja tas ir dilstošā mēnesī un ja nav pa vidu nekādu svētku. Mēnesi izturējām, runājam tālāk.
Daļa gan negrib. Nu, kad negrib – negrib... Ja sākas — es jau gribu, bet man garšo, tad saku — nu, tad ej uz citu kabinetu un čīksti tur. Ir tādi, kas piezvana un paziņo — atvaino, es tam neesmu gatavs, mēģināju, bet man nav spēka, nav laika... Lūdzu, tava darīšana! Bet, ja atkal sagribēsi, — atnāc! Mēs varam sarunāt visu ko, bet tikai ar maniem noteikumiem. Pateicoties emocionālajai brīvības tehnikai, cilvēki mainās pat uzreiz, kabinetā. Vai tas ir ilglaicīgi — tas atkal atkarīgs no tā, vai es patiešām gribu mainīt savu dzīvi. Vēl — mums katrā ir negatīvā atmiņa par to, ka esi bijis slims vai kaut ko pārdzīvojis, kas maina elektromagnētisko tecējumu pa meridiāniem, kā dēļ rodas negatīvas emocijas, kas savukārt jau maina fizisko ķermeni. Ja mēs ārstējam tikai fizisko ķermeni, jēgas no tā nav nekādas (vai ir īslaicīga), jo mēs ik pa brīdim tik un tā atgriežamies negatīvajā atmiņā. Lūk, te parādās emocionālās brīvības sistēmas funktieris, izskaidrojums — proti, vajag izdzēst negatīvās atmiņas pēdas, kā datorā — kancelē, un miers. Pēc tam parādās normāls enerģijas tecējums pa ķermeni, parādās patīkamas emocijas, un, ja ir patīkamas emocijas, sāk izlaboties fiziskais ķermenis.
Nav tā, ka cilvēks ir vāja būtne. Cilvēks ir ļoti stipra būtne, turklāt viņam ir dažādi varianti. Tie, kas ēd gaļu, var to aizstāt ar zivīm. Vai zivis iespējams ēst par daudz? Viss atkarīgs no tā, kur mēs tās dabūjam. Ja ķerat zivis paši — ēdiet kaut septiņas reizes dienā, tikai nežāvējiet un necepiet! Sutinātas, krāsnī gatavotas, lūdzu (tikai ne folijā)! Ja mēs ņemam saldētas zivis — pangasijas un tamlīdzīgus štruntus —, tad labāk naudu uzreiz izmest atkritumkastē, jo saldētus produktus vispār nevajag ēst. Bet, ja pērkam lasi, būtu jāpērk tas bālais, necilais, dabiski dzīvojušais, savukārt, izvēloties audzētavās augušās karpas, foreles un stores, jārēķinās, ka tām var būt tieši tāda pati trakumsērga kā lopiem — viņas tiek barotas ar dzīvnieku kaulu un asiņu miltiem (no filozofijas viedokļa iznāk, ka tas, kas dzīvo ūdenī, sāk ēst to, kas dzīvo uz zemes).
Var atrast daudz variantu, kā iztikt bez tā eklērīša. Ar emocionālo brīvības tehniku to eklērīti var padarīt negaršīgu, un pienāks brīdis, kad cilvēks to vispār negribēs, jo pēc zināma laika atradīs tam aizvietojumu – varbūt tie būs jūras kāposti vai kaut kas cits, kas to lai zina. Bet vispirms sevī jāiedabū apziņa — es to darīšu! Organisms pārslēdzas pirmajās desmit dienās, garšas sajūtas mainās aptuveni divu nedēļu laikā, kad garšas kārpiņas pakāpeniski atmirst un visu laiku veidojas jaunas, tāpēc tajā brīdī, kad tu maini ēdienu, organisms, kas vairs nedabū iepriekšējo uzturu, mainot garšas kārpiņas, arī pamazām mainās, tostarp pieņemot citu ēdienu. Tādās reizēs gadās, ka brīdī, kad tu pēc kāda laika paņem “savu veco” gardumu, nereti šķiet — fui, kā es kaut ko tādu esmu varējis ieēst...
Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz, izņemot karbonādi un kartupeļus, ir dažādu ēdienu — svaigu, tvaicētu, vārītu, sutinātu... Domāju, tā varētu būt lieliska ideja biznesam — kafejnīca, kurā gatavotu tieši ārstējošu, nevis veselīgu, nevis veģetāru, bet ārstējošu ēdienu. Paredzu, ka interese varētu būt ļoti liela. Jo ar to, ka mums vajag ātri, un to, kas pierasts, mēs jau esam iebraukuši dziļā, dziļā, dziļā...
Māra Vilde/Foto: Aigars Hibneris, Bulls Press
