Jonizētais ūdens: patiešām veiksmes stāsts vai tautas muļķošana?
Kādu ūdeni dzert? Tas ir aktuāls jautājums ikvienam, kurš, domājot par savu veselību, izvērtē dzeramā ūdens plašo piedāvājumu. Viens no jaunākajiem produktiem šajā klāstā ir jonizēts ūdens, kura iegūšanai nepieciešams speciāls aparāts. Kādi ir jonizētā ūdens plusi un mīnusi, pētī žurnāls "Ko Ārsti Tev Nestāsta".
Aizvien vairāk mūsdienās cenšamies atgriezties pie pirmavotiem – arī burtiskā nozīmē, piemēram, dzeramā ūdens gadījumā. Izpētīts, ka piedzimstot 90% mūsos ir ūdens, ko laika gaitā zaudējam, tā kā ap 70 gadiem organismā no tā palikuši tikai 50–60 procenti.
Tieši tāpēc ūdens atgūšana ķermenī tiek izvirzīta kā viena no tām dabīgajām, bet mūsu laikos pazaudētajām brīnumlietām, kas varētu atjaunot veselību un skaistumu. Līdzīgi kā daudzu tautu pasakās, kur princis dodas meklējumos pēc mītiskā dzīvā ūdens, lai vecajam tēvam, karalim, atdotu dzīvotspēju.
Vēsture apliecina, ka ne viens vien mīts vai pasaka satur patiesības graudu. Pašlaik par dzīvo ūdeni mēdz cildināt ar jonizēšanas aparātiem iegūtu sārmainu ūdeni, kura popularitāte aug visā pasaulē. Vai tiešām dzīvā ūdens noslēpums būtu atklāts – vai arī jautājums joprojām ir aktuāls?
Padomju zinātnieku atklājums
Mūsdienās jēdzieni “dzīvais” un “mirušais” ūdens asociējas ne tik daudz ar pasakām un brīnumainām pārvērtībām, kā ar jonizētā ūdens iegūšanu un ārstniecisko īpašību atklāšanu 60. gados bijušajā PSRS un vēlāk arī Amerikā, Japānā, Anglijā un citās Eiropas valstīs. Padomju Savienībā šo atklājumu veica Taškentas Gāzes zinātniskās pētniecības institūta zinātnieki, kuri patiesībā meklēja jaunas emulsijas sastāvu, ko izmantot naftas un gāzes urbšanas darbos, bet nejauši nonāca medicīnas ūdeņos.
Ar to vēl pārsteigumi nebeidzās. Eksperimentējot ar jonizēto ūdeni, atklājās: apmazgājoties ar to, daudz ātrāk sadzija pušumi, brūces, sasitumi, saules apdegumi un pat izzuda hroniska ekzēma. Laistot ar šo aktivizēto ūdeni kokvilnu, arī tika novērotas izmaiņas: sārmainais ūdens veicināja kokvilnas augšanu, bet skābais – dezinficēja augsni. Izrādījās, to var veiksmīgi izmantot arī medicīnas instrumentu sterilizācijai.
Visi šie eksperimenti atgādināja tautas pasakas par dzīvo un mirušo ūdeni, un šie apzīmējumi pielipa arī jonizētajam sārmainajam un skābajam ūdenim. Intensīvi turpinot jonizētā ūdens izpēti, zinātnieki veica simtiem izgudrojumu, to skaitā radīja sadzīves ūdens jonizatoru, kuru pirmie sāka ražot japāņi.
Kas ir jonizēts ūdens?
Ūdens jonizatoros, izlaižot caur parastu dzeramo ūdeni elektrisko līdzstrāvu, atsevišķos nodalījumos iegūst divus dažādus ūdeņus. Elektrolīzes laikā ūdens molekulas, kas sastāv no ūdeņraža un skābekļa, sadalās ūdeņraža jonos un hidroksila jonos. Sadalās arī ūdenī izšķīdušie sāļi: pozitīvos metālu jonos (kalcija, magnija, kālija, nātrija) un negatīvos hlora, sēra, fosfora un citos jonos.
Pie katoda pievelkas sārmu metālu, kalcija, nātrija un hidroksila joni. Tas ir jonizēts sārmains (dzīvais) ūdens ar vieglu negatīvu lādiņu un ūdeņraža rādītāju pH 10–12. Pie anoda sakrājas nemetālu (hlora, fosfora, sēra) un ūdeņraža joni, veidojot jonizētu skābo (mirušo) ūdeni ar vieglu pozitīvu lādiņu un pH 2–4.
Tādējādi elektrolīzes laikā iegūtais pozitīvais vai negatīvais lādiņš, ko sauc par oksidēšanās-reducēšanās potenciālu (ORP), un sārmainums vai skābums, ko izsaka ūdeņraža rādītājs pH, ir galvenie jonizētā ūdens parametri. Un abiem ūdens veidiem tie ir stipri atšķirīgi. Piemēram, ja oksidēšanās-reducēšanās potenciāls ir negatīvs, šķidrumā ir elektronu pārpalikums, un tas ir elektronu donors. Elektroni ir kustība, bet kustība –dzīvība. Tātad, jo negatīvāks ūdens ORP, jo vairāk tajā brīvo elektronu un tas ir dzīvāks. Pozitīvi lādētam ūdenim elektronu trūkst, un tāds šķidrums cenšas piesaistīt trūkstošos elektronus.
Savukārt pH līmenis rāda, cik ūdeņraža jonu ir šķidrumā. Tā rādītājs svārstās no 0 līdz 14 vienībām. Neitrālam ūdenim pH līmenis ir 7, tas nozīmē, ka ūdeņraža jonu un hidroksila jonu daudzums tajā ir vienāds.
Ja pārsvarā ir hidroksila sārmu joni, tad pH aug no 7 līdz 14; jo to vairāk, jo šķidrums sārmaināks. Rādītāja samazināšanās no 7 līdz 0 liecina, ka šķidrums kļūst skābāks, t. i., tajā pārsvarā ir ūdeņraža joni.
Tā kā jonizēts ūdens pēc savas struktūras un īpašībām ir daudz tuvāks mūsu organisma šķidrumiem nekā parastais dzeramais ūdens, tas uzreiz iekļaujas dzīvības procesos un daudzpusīgi iedarbojas uz veselības stāvokli. Tā arī ir jonizēta ūdens galvenā priekšrocība.
Organisma šķidrumi
Cilvēka organismā kopumā ir 40–45 litri šķidruma: ap pieciem litriem asiņu, 28 litri starpšūnu šķidruma, limfa, gremošanas sulas, siekalas, urīns u. c. Šī šķidrumu kustība šūnās un starp tām – ir dzīvība; ja tā palēninās vai tiek traucēta, cilvēks saslimst. Organisms pats no taukiem, ogļhidrātiem var saražot tikai 300 gramus ūdens dienā, bet izvada daudz vairāk – turklāt tā organisms atbrīvojas no atkritumvielām. Ūdens nepietiekamība vai tā slikta kvalitāte noved pie saslimšanām, tāpēc ir tik svarīgi uzņemt vismaz pusotru, divus litrus ūdens dienā.
Vislabāk būtu dzert tādu ūdeni, kāds ir mūsu šūnās. Starpšūnu šķidrums ir sārmains, šūnas iekšējais šķidrums ir vairāk skābs. Kamēr ūdens ir skābs, pat ne piliens iedzertā ūdens nevar nokļūt starpšūnu šķidrumā. Lai ūdens kļūtu sārmains, organisms to piesātina ar saviem minerāliem: magniju, kalciju, nātriju un kāliju. Turklāt starpšūnu šķīdums ir negatīvi lādēts – apmēram mīnus 100 milivolti (mV), tāpēc šūnās var nokļūt tikai negatīvi lādēts ūdens (vismaz –50 mV).
Tādējādi dzīvs ūdens ir tāds, kuram vienlaikus piemīt šādas īpašības: pH līmenis lielāks par 7 un ORP ar mīnus zīmi. Piemēram, krāna ūdenim vidējais pH ir 5–6 , un tas ir pozitīvi lādēts. Pievienojot dzeramo sodu, var panākt, ka tas kļūs sārmains, taču ORP paliks pozitīvs, tāpēc šis ūdens būs nedzīvs. Kad iedzeram šādu nedzīvu ūdeni, organisms to atdzīvina, izmantojot savu skābekli, dodot savu elektrisko lādiņu, minerālus un sasildot. Tikai tad ūdens var nokļūt starp šūnām.
Jonizēta sārmaina ūdens rādītāji atbilst šāda dzīva ūdens prasībām: tā pH ir no 10 līdz 12 un ORP no mīnus 150 līdz 200 mV.
Ūdens struktūra
Uzskata arī, ka jonizēta ūdens struktūra ir tuva tam strukturētajam ūdenim, ko satur vesela organisma šūnas un audi, tāpēc tas organismā tiek uzņemts kā savējais un var momentāni iekļauties visos procesos.
Patiesībā strukturēts ūdens atšķiras no jonizēta ar pH rādītāju un oksidēšanās-reducēšanās potenciālu atkarībā no ūdens jonizācijas ierīces un izmantotajiem materiāliem. Strukturēšana ir ūdens molekulas struktūras mainīšana (molekulu ķēdītes garuma saīsināšana, molekulu novietojuma, izkārtojuma izmaiņas), bet jonizācija ir process, kurā atoms vai molekula atdod vai atņem elektronu citam atomam vai molekulai.
Jautājums par ūdens struktūru joprojām ir viens no strīdīgākajiem speciālistu vidū. Piemēram, vairums tradicionālo zinātnieku nepieņem un sauc par pseidozinātni japāņu pētnieka Masaru Emoto atklājumu, ka uz ūdens struktūru iedarbojas apkārtējā vide. Masaru Emoto ar mikroskopiskām fotogrāfijām apliecināja, ka dabā ūdens molekulas kārtojas simetriskā rakstā, kas atgādina sniegpārsliņas. Tāds strukturēts ūdens ir augu šūnās, tāds arī ir atkusuša sniega, ledus un avota ūdens. Taču negatīvu emociju enerģija, griezīgi trokšņi, ķīmiskas vielas šo molekulu ornamentu izjauc un pārvērš haosā. Tā par enerģētiski piesārņotu uzskata arī krāna ūdeni, jo tas savāc apkārtnes negatīvo informāciju un enerģiju, plūstot cauri ūdensvada caurulēm. Saskaņā ar Emoto ūdens harmonisko kristālisko režģi var atjaunot klasiskā mūzika, lūgšana, ar mīlestību teikti vārdi.
Otrs neskaidrs struktūras jautājums ir ūdens klāsteri – dažāda lieluma un uzbūves ūdens molekulu kombinācijas, kas joprojām ir viens no neatrisinātiem ķīmijas uzdevumiem. Par spīti tam, ka starpmolekulārās saites starp ūdens molekulām klāsteros ir ļoti vājas, tās nevar sagraut ne mehāniskā ceļā (ūdeni maisot, saskalinot u. tml.), ne arī vārot.
Lai nu kā, dzīvā ūdenī, piemēram, kūstošā un lietus ūdenī, vērojams minimāls klāsteru daudzums un daudz savā starpā nesaistītu molekulu. Tāds ūdens būtu vajadzīgs arī organismam, jo lielie klāsteri savu izmēru dēļ nevar izkļūt cauri šūnu membrānām – tad organisms spiests tērēt savu enerģiju, lai ūdeni strukturētu, bet ar gadiem šīs spējas samazinās.
Neraugoties uz to, ka zinātniekiem klāsteri vēl ir tumša bilde, ūdens jonizatoru ražotāji apgalvo: jonizēts ūdens satur mazākus klāsterus, veidotus no četrām līdz sešām molekulām, nekā fasētais dzeramais ūdens, kura struktūrā ir atrasti klāsteri no 12–14 molekulām. Šādus mikroklāsterus esot iespējams iegūt tikai ūdens eloktrolīzē.
Pret pārskābinātu organismu
Kopš zinātniskie pētījumi apstiprinājuši, ka vairuma hronisko slimību pamatā ir mūsdienu rietumnieku diēta, kas izraisa organisma acidozi jeb pārāk lielu skābumu, šī jautājuma izpēte pamazām izvēršas par veselu zinātnes nozari. Aktuālas ir bāziskas diētas un jo īpaši sārmaina ūdens ietekmes pētīšana. Vai zinātne apstiprina, ka sārmaina ūdens lietošanai uzturā ir labvēlīga iedarbība uz veselību?
Vispirms gan jāatšķir sārmains ūdens, ko var iegūt, parastam dzeramam ūdenim pievienojot sodu vai citas piedevas, no jonizēta sārmaina ūdens. Vienkāršu sārmainu ūdeni raksturo tikai pH, kas augstāks par 7, bet jonizācijas aparātā iegūtajam sārmainajam ūdenim piemīt arī negatīvie ūdens jonu lādiņi un mikroklāsteri, kam ir izšķirīga nozīme mijiedarbībā ar šūnām un efektā uz veselību. Tiesa, lai gan ir veikti simtiem pētījumu, vēl līdz galam nav saprasts process, kā jonizētais ūdens iedarbojas uz organismu un uzlabo veselības stāvokli. Iespējams, ka uz dažādām kaitēm iedarbojas atšķirīgi mehānismi.
Piemēram, atklāts, ka, pateicoties lielajam skaitam aktīvo ūdeņraža molekulu, jonizēts sārmains ūdens darbojas kā spēcīgs antioksidants, kas atrod un neitralizē brīvos radikāļus. Brīvie radikāļi var bojāt šūnas un DNS, izraisot vai veicinot tādas slimības kā vēzi, diabētu, čūlas u. c.
Vairāki pētījumi liecina, ka jonizētajam dzīvajam ūdenim ir potenciāls vēža novēršanā, kā arī vēža šūnu iznīcināšanā vai vairošanās apturēšanā. Piemēram, 2009. gadā Taivānas Medicīnas universitātes zinātnieki atklāja, ka dzīvais ūdens sekmē leikēmijas šūnu iznīcināšanu. Tajā pašā laikā japāņu pētnieki atrada liecības, ka šis ūdens spēj palēnināt audzēju palielināšanos, kavējot asinsvadu augšanu, kas piegādā audzējam barības vielas. Savukārt cits Japānas zinātnieku pētījums vēsta par spēju aizkavēt vēža šūnu vairošanos.
Vairāki zinātniskie darbi veltīti arī jonizētā sārmainā ūdens ietekmei uz diabēta profilaksi. Atklāts, ka, pateicoties antioksidanta spējai, šis ūdens iznīcina brīvos radikāļus aizkuņģa dziedzerī, tā pasargājot šūnas, kuru bojājumi var izraisīt diabētu.
Izpēte liecina, ka sārmainais ūdens kā antioksidants profilaktiski noder pret ļoti daudzām kaitēm, ko pamatā izraisa brīvie radikāļi, turklāt tas palēnina novecošanās procesu.
Lietojams arī mirušais ūdens
Lai gan jonizētais skābais ūdens iemantojis apzīmējumu mirušais ūdens, arī tam ir atklāta labvēlīga ietekme uz organismu – tikai jāzina, kādos gadījumos to lietot. Šim ūdenim piemīt pārbaudītas antibakteriālas īpašības, ko nodrošina pozitīvais lādiņš, skābā vide un neliels daudzums hlora, kas radies no ūdenī izšķīdušajiem sāļiem. Tādējādi šis ūdens lieliski kalpo cīņā pret baktērijām, vīrusiem un infekcijas slimībām. Pārmaiņus lietojot sārmaino un skābo jonizēto ūdeni, ārstē gripu, alerģiju, angīnu, hemoroīdus un citas slimības. Turklāt šo ūdeni ražotāji iesaka plaši izmantot kā dezinfekcijas līdzekli – sākot ar galda piederumiem un beidzot ar tualetēm un grīdām.
Interesanti, ka jonizatoru ražotāji pārsvarā akcentē dzīvā ūdens priekšrocības, taču 2011. gadā parādījās novatorisks modelis The Miracle M.A.X., kas fokusēts tieši uz skābo ūdeni. Tajā pirmoreiz jonizatoru tehnoloģijā izmantots dabīgs Himalaju sāls, lai varētu ražot tik skābu ūdeni (pH 1,8!), kas tiek galā ar E. coli, Giardia baktērijām, stafilokokiem un citiem vīrusiem un baktērijām, kas izraisa infekciju saslimšanas. Ražotājs apgalvo, ka šis skābais ūdens palīdz ne vien uz pusi ietaupīt izdevumus par sadzīves ķīmiju, bet arī ar brīnumainu efektu lietojams ķermeņa, sejas ādas un matu kopšanai.
Skeptiķu balsis
Ūdens jonizatori pasaules tirgū pieejami apmēram 30 gadus, un pārdoti miljoniem aparātu, kaut arī to cenas svārstās no dažiem simtiem līdz dažiem tūkstošiem dolāru vai eiro. Taču ūdens jonizatoriem netrūkst arī kritiķu gan vienkārši neticīgo, gan zinātnieku vidū. Kādi ir galvenie argumenti pret jonizētu ūdeni?
Amerikāņu kosmonautikas inženieris Roberts Slovaks, kurš jau vairāk nekā 30 gadu darbojas ūdens attīrīšanas un bagātināšanas jomā, ir viens no zinātniekiem, kurš ūdens jonizatorus sauc par tautas muļķošanu. Viņš norāda, ka sārmaina ūdens iegūšana ar jonizatoru nav iespējama, ja izejmateriāls, piemēram, ūdensvada ūdens, nesatur pietiekami daudz sārmu metālu. “Jonizēts ūdens ar augstu pH vēl nenozīmē, ka šim ūdenim ir pietiekama sārmainība,” uzskata Slovaks, līdz ar to apšaubot, ka tas spēj mazināt skābumu un atjaunot skābju-sārmu līdzsvaru organismā. Turklāt zinātnieks kritizē jonizatoru filtrus, pieļaujot, ka tie pietiekami neattīra ūdeni no piesārņojuma un negarantē attīrītu ūdeni. Viņaprāt, tie būtu jākombinē ar reversās osmozes filtriem, kas visu šo pasākumu sadārdzinātu vēl vairāk.
Vēl asāks savos izteikumos ir kanādiešu ķīmiķis, bijušais prestižās Saimona Freizera universitātes pasniedzējs Stīvens Louvers. Viņš ūdens jonizatoros saskata tikai kārtējo pseidozinātnisko ūdens uzlabošanas shēmu, ko atbalsta veiksmīgs mārketings, un arī pats nosaukums jonizēts ūdens ir tikai pārdošanas triks, kas ķīmiķim neizsaka neko. “Tīrs ūdens nevar būt ne sārmains, ne skābs, nedz arī to var tādu pārveidot ar elektrolīzi. Sārmainā ūdenī ir jābūt metālu joniem – parasti nātrija, kalcija vai magnija,” uzsver ķīmiķis. Viņam šķiet smieklīga ideja, ka jādzer sārmains ūdens, lai neitralizētu potenciāli bīstamo skābumu organismā. “Dzerot sārmainu ūdeni, tā sārmainums tiek ātri nomākts ar stipri skābo kuņģa sulu,” apgalvo Louvers. “Bet kad kuņģa saturs nonāk zarnu traktā, pateicoties aizkuņģa dziedzera sulai, tas tiek neitralizēts un padarīts sārmains – tādējādi viss ūdens, ko iedzer, galu galā tāpat kļūst sārmains.” Ķīmiķis arī norāda, ka nav nekādas nozīmes tā sauktajam organisma pH līmenim: “Atsevišķām ķermeņa daļām (un pat šūnu tipiem) ievērojami atšķiras pH rādītājs. Dzeramā ūdens pH līmenim ir nulles ietekme uz asins vai ķermeņa šūnu pH.” Arī katrs ārsts pateiks, ka neatkarīgi no tā, ko ēd vai dzer, organismam ir efektīvs mehānisms, kā uzturēt, piemēram, asins pH šaurā robežā no 7,35 līdz 7,45.
Faktiski šie ir galvenie pārmetumi, ko simtiem kritiķu izsaka par jaunības strūklaku un dzīvo ūdeni dēvēto produktu mums tik svarīgajā dzeramā ūdens piedāvājumā. Protams, būtisks iebildums ir arī tas, ka joprojām trūkst kvalitatīvu un vērienīgu zinātnisku pierādījumu tiem labumiem, ko dāsni sola jonizatoru ražotāji un pārdevēji.
Iespējams, tikai laiks rādīs, vai jonizatori un jonizētais ūdens ir veiksmes stāsts vai tikai veiksmīgi uzpūsta lieta.
Ko jonizatoru ražotāji negrib atklāt
• Lielākā daļa jonizatoru aparātu tiek gatavoti no plastmasas, kas var izdalīt ķīmiskas vielas, piemēram, bisfenolu A (BPA), kam atklāta kaitīga ietekme uz veselību. Daudzās valstīs jau aizliegts to izmantot vismaz bērnu pudelīšu ražošanā.
• Lai paaugstinātu ūdens pH rādītāju, daļā jonizatoru izmanto ķīmiju, piemēram, nātrija hipohlorītu, kas ir sen pazīstams dezinfekcijas līdzeklis.
• Jonizatoru izplatītāju tīklā pastāv ļoti augsts uzcenojums – visizdevīgāk iegādāties jonizatoru tieši no ražotāja.
Inguna Mukāne, žurnāls “Ko Ārsti Tev Nestāsta” / Foto: Shutterstock
