Kristīnes dzīve, par spīti liktenim. Vēzis, amputēta kāja, taču pārsteidzoši saturīga ikdiena

Kristīne ir Brocēnu iedzimtā – atgriezusies mājā, kurā vadījusi bērnību. Jau gadsimta ceturksni viņa ir kopā ar Mārtiņu, abi audzina trīs vitalitātē dzirkstošus dēlus. Kristīne strādā, aizrautīgi kopj dārzu, priecājas par pagrabu, kur plaukti pilni ar pašas gatavotiem labumiem. Tomēr šīm saldi paņemošajām ainām pāri krīt pa skarbākai ēnai. Deviņpadsmit gadu vecumā Kristīne saslima ar vēzi. To izdevās uzveikt, taču radās komplikācijas, kas izraisīja strutaino osteomielītu, tāpēc nācās amputēt kāju. Pat pēc veiksmīgākās operācijas pārvietošanās ar protēzi vienmēr ir sarežģīta. Kristīnei ļoti palīdzējis vīra atbalsts – ne tikai izdzīvot, bet arī uzdrošināties laist pasaulē bērnus. Tomēr atelpu liktenis neatvēlēja. Uzreiz pēc vecākā dēla pieteikšanās Mārtiņam atklāja izkaisīto sklerozi. Šī slimība aizvien uzstājīgāk koriģē katru iepriekš saplānoto maršrutu, atgādinot, ka arī tā var būt: atsevišķi tveramas pagātnes un nākotnes nav. Ir tikai tas tagadnes punkts, kurā ik brīdi no jauna jāizvēlas, vai gribi būt upuris vai uzvarētājs. Sev, ne citiem. Neapmulst šajā izvēlē Kristīne mācās pati un zināšanās dalās ar citiem.

Nevis aprīt, bez izgaršot

– Vai arī psihologiem, līdzīgi skolotājiem, vasara ir elpas ievilkšanas laiks?

– Ja vasaru tver kā iespēju ar katru ieelpu izbaudīt to, kas ar mani pa īstam notiek, tad jā. Atļaut sev tvert mirkļus no sirds. Tos izdzīvot – pa īstam priecāties, pa īstam skumt. Visam, kas izjusts un piedzīvots arī ķermeniski, ir pavisam cits spēks. Nevis aprīt, bet izgaršot – tā ir vērtība. Par to pārliecinājos arī nupat pabeigtajos kursos procesuāli orientētajā psiholoģijā. Tajā notikumu plūsmas uztverē vairāk akcentēta sekošana dabai. Uzsvērts: viss, kas notiek ķermenī, dvēselē, sapņos, attiecībās, garīgajā un fiziskajā telpā, ir tverams kā bezapziņas signāls par organisma patiesajām vajadzībām ceļā uz veselību, uz veselumu. Diemžēl ne vienmēr protam šos signālus saklausīt un ņemt vērā.

– Ko darām nepareizi?

– Pārāk daudz laika pavadām virtuālās informācijas laukā. Norisēm tikai pieskaramies – ar prātu, bet neizdzīvojam, nepiedzīvojam, neizjūtam. Skrienot uz priekšu, nepievēršam īstu uzmanību ne sev, ne otram. Ja to darām, tad visbiežāk prātā, nevis ar sirdi, tātad ķermeni. Liekam otram būt citādam, nekā esam īstenībā. Un tas grauj. Piemēram, tev šodien gribas visus sūtīt ratā, bet feisbuka siena aicina uz pretējo: dzīve ir skaista, priecājies! Jo vairāk lasi, jo neglābjamāk saproti, ka esi neriktīgais. Visiem veiksmes stāsti, tev cits stāvoklis. Sāc justies vainīgs, jo neatbilsti kaut kādam ideālajam tēlam.

Ķermenis nonāk trauksmē un sauc: sāc just, piedzīvo! Tad jāved cilvēks atpakaļ pie apzināšanās, cik svarīgi ļaut šīm emocijām būt, vienlaikus saprotot, ko tās gribējušas paust. Visam ir sava vieta un nozīme. Bet cik ir cilvēku, kuri spēj aptvert, kālab, piemēram, pēc intensīvas darbošanās mēneša garumā neko negribas darīt? Un spēj mierīgi pieņemt, ka beidzot tas laiks – neko nedarīt – ir pienācis, ka drīkst atslābt un ļaut sev to sajust un izbaudīt.

– Šādus ieteikumus ievēro arī pati?

– Mēdz būt dienas, kad ķermenis ziņo, ka tam nepieciešama īsa atslēgšanās. Ja esmu ceļā, apstādinu mašīnu – vai nu izkāpju un pastaigājos, vai uz piecām minūtēm aizveru acis un ļauju sev izbaudīt pabūšanu ar sevi. Gandrīz vienmēr ar to pietiek. Ja, kārtojot mājas lietas, jūtu, ka kļūstu neiecietīga, uzreiz saku sev: stop! Apstājies, piesēdi, pasmaržo rozi, pievērsies tam, ko dari šobrīd! Mēģini saprast, par ko tā uztraucies, kas tevi dzen un ko īstenībā vēlies. Jo tas vien, ka radusies neiecietība, ir signāls, ka neapzināti vēlies būt cits.

Atgriezusies no darba, rosos pa dārzu vai virtuvi, izgaršojot vienatni. Rast līdzsvaru būšanai ar citiem un ar sevi – ja iemanies būt tādā mijiedarbībā, risks tikt izmestai no sistēmas sarūk. Kā dabā. Puķu dobē starp rozēm uz brīdi atļauju kuplot arī nelielam, bet dzīvelīgam nātru pudurim, un rozes cenšas spēkā neatpalikt. Turpat blakus aug kliņģerītes, savākdamas tos mošķus, kas citādi būtu apsēduši rozes. Katrs dara savu darbu, un neviens necīnās, kurš labāks. Simbioze. Ja tās likumus zini, nekam nav jāuzbrūk ar skarbiem apkarošanas līdzekļiem, tikai jāregulē, lai viss būtu savietots tādā kārtībā, secībā un proporcijās, ka cits citu nevis nomāc un iznīcina, bet pasargā, balsta un aktivizē. Diemžēl aprunāšana un kritizēšana visbiežāk notiek nevis tādēļ, lai visiem labāk, bet vēlmē sevi paaugstināt, pakāpjoties uz otra galvas. Vai nespējā pieņemt, ka esam dažādi un drīkstam dzīvot arī citādi, nekā pieņemts uzskatīt par pareizu.

Sirds pieņemšanas līmenī

– Kā tu savā ikdienā atrodi tādai līdzsvarošanai laiku? Gan darbs, gan vīrs, gan puikas taču prasa maksimālu uzmanību. Vēl kaķis un zeltainais skaistulis Namejs, kas arī piepulcināmi pie ģimenes.

– Dēli man tiešām brīnišķīgi. Un ļoti atšķirīgi. Ādamam jau trīspadsmit gadu, ģimenē viņš kustīgākais – sportists. Arnolds ir mūsu filozofs, bet Arvīds vēl ir piecgadnieks, taču ārkārtīgi atbildīgs. Prot daudz saimniecisku darbiņu un to, kam ķeras klāt, nodara līdz galam. Mani priecē, ka zēni saprot: brāļi – tas ir spēks.

Audzināšanā neder salīdzināšana, jo tā vienmēr rada ciešanas – gan tam, ar ko salīdzina, gan otram. Pēc pieredzes zinu, kādas pēdas šīs ciešanas atstāj dvēselē, kā bīda pie cenšanās būt labam, labākam, par katru cenu izpelnīties atzinību: lūdzu, lūdzu, pieņem mani! Bet dari tā – nepieņem, dari citādi – iznākums tāds pats. Taču tam ir arī labums – vienā brīdī saproti: kāpēc jācenšas, lai tevi pieņem? Pieņem to, ka tevi nepieņem, un sāc pieņemt pats sevi! Šī atziņa ir ieguvums, lai attīstītos.

– Vai šajā procesā iesaistās arī tētis?

– Mārtiņam nav viegli ar savu slimību – ik pa laikam par sevi atgādina garīgās un fiziskās pendeles. Nevar to un nevar šito. Nākas uzmundrināt, jo arī pati dažreiz nespēju paiet – kad protēze saplīst, bet uz kājām tik un tā jānoturas. Iesprēgājusi protēzes virsma pie katra soļa traumē stumbenīša ādu, bet šo ierīci maina tikai Zviedrijā, kur tika veikta operācija. Kamēr bojājumu piesaku un turp aizlidoju, paiet laiks. Manā gadījumā tas saucas – velna kodieni divu nedēļu garumā. Kad Mārtiņam nāk lielās sāpes, ļauju panīdēt, bet tad palīdzu atgriezties pie tā, kas daudzmaz notur līdzsvarā. Dziļāk apzināt tos ieguvumus, kas nākuši tikai caur slimību. Fiziskais nevarīgums ļauj viņam būt kopā ar dēliem tādā tuvībā, kāda citos apstākļos nebūtu iespējama, – izrunāties, izvadāt pa pulciņiem, izlīdzināt konfliktus. Kad dodos uz vairāku dienu semināriem, dziesmiņu vakaros zēniem dzied Mārtiņš. Pakasa muguriņu, palasa grāmatu.

Kad precējāmies, Mārtiņš bija vīrietis pilnbriedā – slaids, muskuļots, iznesīgs. Daudzi tad izmeta, ka no viņa puses tas nav prāta darbs – sasaistīties ar invalīdi. Nu ir gandrīz otrādi. Bet tāds jau ir dzīves fenomens: mirklis, un viss var diametrāli mainīties. Paliek vienīgi tas, kas pašā centrā, cilvēka patībā, būtībā. Arī par sevi nevaru teikt, ka turu galva tikai augšā, ka visu laiku esmu stabila kā vērsis. Bieži kāpju uz vecajiem grābekļiem, tikai vairs tur nestāvu un neaurēju, bet zinu, kā tikt nost. Tāpēc arī tiem, kuru situācija terapijas laikā uzlabojas, saku: šis stāvoklis nav mūžīgs. Jo stiprāks jutīsies un sevi vairāk būsi sakārtojis, jo biežāk uzpeldēs tās vecās lietas, kuras arī prasīsies kārtojamas, un atkal būs jāparaud un jāpārdzīvo. Bet galveno tomēr esi ieguvis – ticību, ka atgriezties pie savas patības ir iespējams. Tevi izsit no orbītas, bet tu zini, kā nokļūt atpakaļ. Iestrēgšana traumā vairs nedraud. Tāpēc apkopojošā atbilde uz to, kā ģimenē visu kārtojam, patiesībā ir ļoti īsa: mēs sirds pieņemšanas līmenī netraucējam cits citam būt tam, kas viņš ir.

– Ko tas nozīmē – sirds pieņemšanas līmenī?

– Reāla situācija: nesen gāju pa Krišjāņa Barona ielu. Apstājos, jo ielas pretējā pusē kāda sieviete nenormāli raustīja bērnu. Parasti tādos gadījumos ieslēdzas iekšējais trauksmes signāls: iejaukties, nosodīt! Taču es nepazīstamajā pēkšņi saskatīju nevis bezsirdīgu bērnu nīdēju, bet pārgurušu un bezpalīdzīgu būtni, kura pārdzīvo tādu pašu stāvokli, kādā esmu atradusies es, – zaudējumu un sēru sagrauztu, izsistu no līdzsvara. Savus bērnus nekad tā neesmu raustījusi, tomēr smagajos dzīves brīžos nesavaldīga esmu bijusi vairākkārt.

Neko citu par šo sievieti nezināju, vienīgi to: es saprotu, kas ar tevi patlaban notiek. Ielaižot šo sevis pašas daļu savā sirdī – ķermeniski to sajūtot, nosodījuma vietā radās spēja līdzjūtība, vajadzība domās svešo apskaut, samīļot, iekļaut drošības telpā. Tiklīdz manī tas bija noticis, sieviete apstājās, pietupusies apskāva bērnu, kaut ko klusi viņam iečukstēja austiņā un paņēma opā. Abi aizgāja.

Sirds pieņemšanai ir fenomenāls spēks un iedarbība, kaut ārēji nekas nenotiek. Jo sirds stars ir katrā, pat ja to neapzināmies.

Neiestrēgt sāpēs

– Bet varbūt dažbrīd pārliecinošāk iedarbotos otra pabīdīšana uz stingrākas pašdisciplīnas pusi? Saņem sevi rokās un nostājies uz zemes, tad būs vieglāk tikt laukā no nevarības, sērošanas un citādas sevis žēlošanas par visu veidu zaudējumiem?

– Protams, ir brīži, kad sev vai otram jāpasaka: stop, pietiek, saņemies un dari, jo tev pašam jābūt to robežu turētājam, ko esi pazaudējis. Te der tāda kā spēle – salīdzinājums ar zoodārzu, kurā mīt dažādi dzīvnieki. Katrs no tiem var tikt uztverts arī kā simbols kādam noteiktam psihes stāvoklim. Bailīgs – tātad zaķītis. Biezādains – zilonis. Cilvēkam nevis jāasociē sevi ar kādu no zvēriņiem, bet jājūtas kā dārza direktoram, kurš zina, kā kura no šīm radībām jābaro un kā jāizvieto, lai tā neapskādētu sevi un pārējos. Trusīšu savairojies par daudz? Samainām kādu bariņu pret gana stabilo nīlzirgu! Šis salīdzinājums ļauj saprast, ka vienu savu stāvokli iespējams samainīt pret citu, bet, kaut ko piedzīvojot ilgstoši, mainās arī reakcija. Un nevis es esmu trusītis, bet manā zoodārzā ir truši, ar kuriem es rīkojos. Nevis es pats esmu ciešanas, bet ciešanas manī radījušas vienu no stāvokļiem, ko es piedzīvoju. Iegūstam tad, kad apzināmies – visi šie stāvokļi ir mūsos un atrodas mūsu rīcībā, nevis kāda ārpusē esošā pārvaldījumā. Diemžēl tas mums nav mācīts, tāpēc piedēvējam savus stāvokļus – gan augšupceļošos, gan graujošos – citiem, tā uzmetot viņiem saiti, ar kuru piesaistīt saviem procesiem. Tas attiecas gan uz attiecībām ar cilvēkiem, gan uz zaudējumiem.

– Kā tādos gadījumos rīkoties?

– Te iederas stāsts par Žani, mūsu suni, kas pagājušajā gadā nomira. Vecs, sešpadsmit gadu. Kādā reizē, ejot blakus viņam, spriedu: lūk, Žanis, mans suns, ja jau viņš ir manā dzīvē, tātad rāda kaut ko par mani. Jā, vecs, klibs, akls, kurls, bet tik ļoti uzticams. Pieņemt arī šo savu veco, daudz piedzīvojušo daļu, kas uzticīgi soļo līdzi. Kad Žanis bija pagalam, mūsu ģimenē ienāca retrīvers Namejs – mīļuma un zinātkāres pilns, ar visiem grib runāties, visus mīl un pamana. Un atkal spriešana par būtību: jā, arī šis suns ir atgādinātājs par kādu manas būtības daļu. Spogulis, kas ļauj saredzēt, ka arī manas emocijas ir tikpat stipras un saziņa ar cilvēkiem tikpat aktīva.

Vērts atcerēties, kas pilnīgi viss, kā pēkšņi pietrūcis saistībā ar kādu zaudējumu, mūsos tomēr ir palicis. Pārcirsta ir tikai saitīte ar to cilvēku vai objektu, kurš palīdzēja šai daļai būt akceptētai, aktīvai. Šī apziņa dod spēku: jā, manī ir tā daļa, ko bija vērts mīlēt. Padarot to dzīvu, mainās enerģētiskais lauks, jo iekšējās izmaiņas vienmēr rada arī ārējās. Un mēs paši varam uzņemties atbildību – aktivizēt kādu no saviem iekšējiem stāvokļiem vai ne. Jo vairāk daļu neapzināti esam piedēvējuši vienam cilvēkam, norisei vai izpausmei, jo smagāk izjūtam zaudējumu. Līdz pat secinājumam, ka visa dzīve sabrukusi.

– Esi to pārbaudījusi uz savas ādas?

– Pilnā mērā. Visskaudrāk tad, kad zaudēju kāju. Pēc amputācijas sākumā bija cīņa par izdzīvošanu. Izdzīvotājs neņem vērā neko citu, vienīgi: jātiek galā, pieciest, izdarīt, varu. Šī loma bija tik spēcīga, ka tajā iestrēgu. Tomēr manā gadījumā tas pat bija labi, jo palīdzēja tikt pie trim bērniem. Tā neapšaubāmi bija drosmīga atļaušanās. Tāpat atteikšanās no ķeizargrieziena, parakstīšanās uz dzemdībām mājās. Es to nenožēloju, jo apkārt bija labi speciālisti. Un kā ķermenis, tā gars satrenēts spēcīgs.

Protams, bija ārkārtīgi daudz brīžu, kad pēc mēģinājuma notikušo ignorēt, izstumt zaudējuma daļu no sevis, nevis ietvert sirds pieņemšanas līmenī un pārdzīvot, man nācās izrādīt ļoti daudz līdzjūtības sev. Jo tā iziešana no izdzīvotājas lomas bija ļoti sāpīga: vairs nav, nav, nav. Vairs nevaru, nevaru, nevaru. Taču tā lika uzņemties atbildību par savu dzīvi. Man tik svarīga ir spēja kustēties, prieka izjušana par dzīves dinamiskumu un mainību, taču kājas zaudējums to liedz. Pag, pag, bet vai pārvietoties es varu? Jā! Tiesa, ne tik zibenīgi kā agrāk, bet kustos. Jā, bet es vairs nevaru mesties nevienā sportiskā aktivitātē! Pag, pag, neviens taču man nav aizliedzis, vērojot zēnu sportošanu, tikt pie emocijām, kā piedaloties sacensībās pašai!

Tā par daudz ko: dziedāt taču varu, spēlēt klavieres, braukt ar automašīnu, rīkoties pa dārzu un virtuvi. Dejošana? Katrā manā seminārā iespējams ieplūdināt arī deju, izkustēšanos mūzikas ritmā. Vairs nevaru uzvilkt augstpapēžu kurpes, lai defilētu skaistas sievietes gaitā? Bet vai tad tas ir vienīgais veids, kā justies skaistai? Uzvelku kleitu, kas patīk, uzlieku rotu un jūtos gana sievišķīga. Tāda iekšējā atskaite pat līdz domai: bāc! Ja man būtu kāja, es būtu torpēda! Jo nu man gribētos izpausties vairāk un spilgtāk nekā tālajos pusaudža gados, kad pati spēju sameklēt pasākumiem sponsorus, spēlēt bērēs vijoli, brāļiem un māsām būt mammas vietā, jo mātei patika, ka atbildību par mājas tīrīšanu, ēst gatavošanu un veļas mazgāšanu varēja atstāt meitas ziņā. Beigās saproti, ka pat tik smagā situācijā visas savas daļas tomēr pazaudējusi neesi. Tā ir tikai kāja. Tikai... Pēc jebkura zaudējuma ir svarīgi atrast tās daļas, kuras joprojām ir paša un kurām var ļaut būt dzīvām. Taču, ja tādas nemeklē, sāpes diktē savu. Tajās var iestrēgt un palikt ļoti ilgi.

– Vai pašas piedzīvotais nerada kaut ko līdzīgu īgnumam pret tiem, kuri vēršas pie psihologa pēc padoma, bet skaidri redzams, ka tikt ārā no savām ciešanām nemaz negrasās?

– Zaudējuma sāpes ir viens no tiem dzīves procesiem, ar kuriem jāsatiekas ikvienam. Visiem jāpiedzīvo dzīves un nāves klātbūtne. Ieguvumi un zaudējumi. Diena un nakts. Un tad svarīgi, ko ar to darām. Kā tam, kas notiek, ļaujam ietekmēt savu dzīvi.

Pirms semināriem cilvēki parasti nezina, ka nodarbības par ceļu uz veselumu vadīs sieviete bez kājas. Kad iekliboju un jūtu tādu kā mulsumu, sāku ar stāstu par mūku. Klosterim, kurā viņš nolēmis kalpot, jāceļ papildēkas. Mūkam uztic mūrēt sienu. Kad tā gatava, vīrs ierauga, ka veidojuma vidū divi ķieģeļi iegūluši šķībi. Sienas stiprumam tas netraucē, bet acīs krīt. Jaunizceptais celtnieks priekšniekam lūdz atļauju kļūdu izlabot, taču saņem atbildi, ka citi darbi svarīgāki. Vainas apziņas tirdīts, mūks soda sevi par pieļauto kļūdu, pieminot ķieģeļus ikreiz, kad iet garām sienai. Dažreiz viņam jāvadā pa klosteri tūristi. Nonācis pie nelaimīgā veidojuma, allaž sāk stāstījumu ar norādi uz šiem ķieģeļiem. Un tā līdz brīdim, kamēr pienāk vecs vīrs, bijušais celtnieks, un rāmi apstiprina, ka šķībie ķieģeļi visnotaļ lieliskajai sienai godu nedara, taču piebilst, ka pārējie 998 ir iemūrēti patiešām labi un ka šo izvirzījumu varētu arī uztvert un parādīt citiem tā, kā mācījis viņa priekšnieks, – defektu pārveidojot par efektu un par to prasot lielāku samaksu.

Jautājums – kāpēc tik ļoti pievēršam uzmanību tiem diviem ķieģeļiem? Tādējādi es jau iepriekš pasaku pašai svarīgo un ikvienam noderīgo: virspusē redzamā novirze no kāda visu pieņemta standarta nav bīstama, jo to iespējams gan ignorēt, gan pārvērst efektā, gan apvaimanāt, taču katram no mums arī sirdī ir kāda slēpta vieta, ar ko klibojam. Un tad uz jautājumu, cik daudz uzmanības pievēršam tai un cik atstāt pārējām lietām, atbildēt ir krietni grūtāk. Jo enerģija ir tur, kur uzmanība. Mainot tās pielikšanas punktus, mainās arī viss pārējais. Sacītais nenozīmē, ka zaudējums, lai kāds tas būtu, vairs neeksistē, bet tam vairs netiek veltīts tik daudz uzmanības. Ja gribi, lai tavā dzīvē valda nebeidzamas sēras – lūdzu, tas notiks! Bet iespējamas citādas izvēles, un tad arī tām pienākas uzmanība. Mēs to varam ietekmēt.

Dzīvot istabā ar sienām

– Kur tagad visvairāk virzīta tava enerģija?

– Gatavības stadijai tuvojas mana otrā grāmata, kas rudenī, cerams, sāks ceļu pie lasītāja – Mana dzīves telpa. Pirmā – Ceļš pie sevis – garīga revīzija jautājumu formā, iznāca pirms dažiem gadiem. Šī iecerēta kā fiziskās telpas revīzija. Nevis tīrīt māju, lai tikai izmestu vecās mantas, bet lai iegūtu resursus. Varbūt lai kaut ko mainītu. Kāpēc kārtot? Kas ir mūsu teritorija – cik plaši esam? Kā kārtot? Taču atceroties, ka māja nav tikai telpa vai telpu savirknējums, bet arī galva. Grāmata nebūs praktisku padomu krājums, bet iedrošināšana palūkoties uz šo tēmu no cita skatpunkta.

Siltu gaidu pilnas ir domas par krievu romanču vakaru, ko savā dzimšanas dienā esmu sagatavojusi kā dāvanu draugiem. Dziedāšu tepat mūsu dārzā. Vārīsim dzimšanas dienas soļanku. Dejosim, muzicēsim, runāsimies, izjutīsim to, ka labi būt kopā.

– Kāpēc šāda repertuāra izvēle?

– Vienmēr esmu daudz dziedājusi. Spēlējusi klavieres. Reiz pat kādā kafejnīcā palūdzu saimniekiem atļauju paspēlēt. Viņi: vēl, vēl. Pēcāk visu vakaru apmaksāja. Man bieži sacīts: tu dziedi ar sirdi. Taču krievu romances citādi nemaz nav iespējams izpildīt – smeldzes un apliecinājuma dēļ, kas ir šajā mūzikā. Varbūt tāpēc, ka man dzīslās rit arī slāvu asinis. Mans brīnišķīgais tētis Nikolajs Šingirejs, nozīmīgākais cilvēks manā dzīvē, pēc tautības bija baltkrievs, un mūzikas mīlestība man galvenokārt no viņa. Arī mamma pirms manas nākšanas pasaulē dziedāja, kāpa uz skatuves. Kad pirms deviņiem gadiem tēti apglabājām, uz zārka uzlikām ģitāru. Arī kapa piemineklī attēlota no ģitāras austoša saule. Tētis pārsvarā dziedāja Visocki un dziesmas, kam pats bija sarakstījis vārdus un mūziku, tomēr manās atmiņās visvairāk viņa klātbūtni jūtu krievu romancēs. Kad dziedu, tās slāvu asinis dzīslās virpuļo un dzīvo, skumst un līksmo. Ar dziesmu uzjundīt sajūtas, kurām ikdienā nepieskaras, – tas ir tik skaisti un maģiski. Man ļoti patīk.

– Vai kādreiz padziedi arī kopā ar savu slaveno brāli?

– Daudzus gadus pat draugi nezināja, ka Dons ir mans brālis Arturs. Šo radniecību nereklamēju. Retajās reizēs, kad kāds par to jautāja, atbildēju: jā, man ir brālis Arturs, kurš strādā par Donu. Varbūt tā ir principa lieta: saskatīt un izcelt otrā tās šķautnes, kas viņu raksturo vairāk nekā atrašanās slavas saulē. Arī skrējējs ir sportists tikai tik ilgi, kamēr skrien, taču vēlāk kļūst par gājēju vai braucēju, rakstītāju vai lasītāju, pavāru vai treneri. Identificēt kādu ar tas dziedātājs vai tas dusmīgais onkulis nozīmē saskatīt tikai kādu no lomām, turklāt rēķinoties, ka tajā viņa īstā patība atklājas tikai daļēji.

– Tev patīk graut tradicionālus priekšstatus, tradīcijas?

– Tieši otrādi – man tās patīk. Tās palīdz izbaudīt svētkus un padarīt tos jēgpilnus. Tas sevišķi svarīgi bērniem. Katros Ziemassvētkos aizdedzinām eglē svecīti arī par tiem, kuri ir mūsējie, bet klāt būt nevar. Par manu tēti. Par mūsu nepiedzimušo dēlu Ansi. Puikas zina, ka viņiem ir arī vecākais brālis, kurš tikai nav nolaidies uz zemes. Tāpat aizdedzinām svecīti par tiem, kuri ir vieni un nav, kas par viņiem atceras un priecājas. Nākamajā dienā pēc Ziemassvētkiem mēs braucam uz mežu meklēt eglīti, kuru neviens nekad nenocirtīs un nenesīs mājās. Tādu, kurai vai nu galotne nolauzta, vai vienā pusē stumbrs savainots un zaru trūkst. Izpušķojam ar āboliem, burkāniem un speķīti, lai tiek putniem un zvēriem. Aizdedzam mazās svecītes. Padziedam. Tas rosina aizdomāties par tām daļām, kas tiek izstumtas. Būt izstumtam nav viegli, to zinu pēc savas pieredzes.

18. novembri vienmēr svinam, dāvinot Latvijai tīru mežu – rīkojam mežā sakopšanas talku. Pārbraukuši ēdam pašceptu torti, kas izrotāta valsts karoga krāsās. Man ir Kaucmindes recepšu grāmata, tajā noskatītā ar dedzinātā cukura krēmu gatavotā kūka visiem garšo vislabāk. Divreiz gadā kopā vārām ziepes – no dabiskām izejvielām, klāt pieberot vasara puķes un sēkliņas. Sanāk dāvanas draugiem. Klāt zīmīte Gatavots Maku rokām.

Mūsu ģimenē bērniem patstāvība un izpausmju plašums ir tikpat pašsaprotams kā rāmis, kas nosaka pieļaujamās robežas. Ja tādu nav, dzīvošana iznāk kā istabā bez sienām. Tradīcijas un rituāli ir viens no veidiem, kā robežas neuzspiest, bet rosināt pieņemt un ievērot. Man liekas – ja tādas ir, cilvēkam vieglāk atrast un iekārtot savu dzīves telpu. Piepildīt ar svarīgāko, kas šajā pasaulē atrodams, – ar siltumu un mīlestību. Un brīvību.

Maku ģimenē iecienītas ēdienu receptes

Asā adžika

Puskilograms burkānu, 5 tomāti un 5 paprikas, sauja čili piparu. Visu gaļas mašīnā samaļ un vāra 40–50 minūtes, tad pievieno 2 galviņas sasmalcinātu ķiploku (to var darīt arī sākumā, bet tad garša ir cita) un zaļumus – dilles, pētersīļus, selerijas lapas un kātus, koriandru, vēl pusstundu pavāra, pēc sajūtas pielej eļļu, pieber ap 300 gramiem sasmalcinātu valriekstu un vāra vēl 10 minūtes. Pirms gatavības pēc garšas pievieno cukuru un sāli. Pilda burciņās ar skrūvējamiem vākiem.

Gaišo jāņogu piedeva, asā

Kilogramu sarkano sīpolu pārber ar tējkaroti asā paprikas pulvera un maisot karsē 5 minūtes. Sasmalcina 3 lielas ķiploku daivas un gabaliņu ingvera, šai masai pielej 100 gramu sarkanvīna un uzvāra, tad pāris minūtes pakarsē, pievieno sīpolus, pielej 100 gramu etiķa, nepilnu glāzi brūnā cukura, tējkaroti sāls un garam masala garšvielu maisījumu (koriandrs, melnie pipari, fenhelis, krustnagliņas, anīss, kardamons u. c.), 5 minūtes visu vāra. Beigās pievieno ap kilogramu jāņogu ar sēkliņām un lēni vāra, līdz ogas pārsprāgst. Šāda piedeva sader gan ar sieru, gan kartupeļiem un gaļu, gan izmantojama mērces vietā vasaras salātu pārliešanai.

Ķirbju sautējums ar upeņu balzametiķi

Sautētiem ķirbjiem pievieno eļļā apceptus sīpolus, burkānus un gabaliņos sagrieztu antonovkas ābolu, masu sablendē, pieliek sāli un piparus, sauju diļļu un pielej nedaudz upeņu etiķa.

Pirmās ielas mohito (Maki dzīvo Brocēnos, 1. ielā)

Krūzi gaišo jāņogu sablendē kopā ar ēdamkaroti brūnā cukura un laima, pielej pudeli gāzēta minerālūdens, nokāš un dzer; karstā dienā šī darbība jāatkārto vairākas reizes.

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris, no Maku ģimenes privātā arhīva