Paralimpiskais loka šāvējs Gints: "Tev jātiek galā ar katru sava ķermeņa muskulīti"
Katru dienu, lai apmeklētu treniņus, Gints nobrauc 80 kilometru. “Loka šaušanā, lai tu varētu ko sasniegt, katru dienu jāredz savā priekšā mērķis,” viņš saka.
Esi vesels
2016. gada 2. septembris, 06:31

Paralimpiskais loka šāvējs Gints: "Tev jātiek galā ar katru sava ķermeņa muskulīti"

Jauns.lv

Ar loka šāvēju paralimpieti Gintu Jonastu tiekamies viņa mājās Ziepniekkalnā īsi pirms pasaules čempionāta, kurā viņam bija jāizcīna ceļazīme uz Riodežaneiro paralimpiskajām spēlēm. Tas izdevās, un Gints piepildījis savu sapni – viņš ir Rio.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item
Rīgas sabiedriskā transporta pieturvietās un citviet izvietotajos plakātos jūs redzam kopā ar citiem paralimpiešiem, un jūs esat viens no tiem, kurš sēž invalīdu ratiņos. Bet pa dzīvokli, lai arī ar grūtībām, tomēr pārvietojaties bez palīglīdzekļiem. Kas īsti ar jums noticis?

Apmēram gada vecumā man mugurā diagnosticēja abscesu – audos sakrājušās strutas. Kā man stāstījusi mamma, ārsts, tīrot strutas, ar instrumentu aizķēris nervu, es noraustījos, un pēc tam man vienu pusi ķermeņa uz leju no grieziena vietas paralizēja.

Pēc kāda laika mamma ar tēti mani aizveda uz Sanktpēterburgu (toreizējo Ļeņingradu), kur man uzstādīja pareizo diagnozi – mielo displāzija (muguras smadzeņu piedzimta defektīva attīstība, spina bifida variants, kura saistīta ar muguras smadzeņu trūci, kad muguras smadzenes iziet ārpus mugurkaulāja red.) un veica operāciju. Tur iemācījos staigāt uz kruķiem.

Kā samierinājāties ar to, ka jums ir pārvietošanās grūtības?

Man vienkārši nebija cita risinājuma. Mans brālis ir vesels – mēs bērnībā daudz ko darījām kopā. Es pat iemācījos braukt ar divriteni.

Pēc tam internātskolā mēģināju izsisties un ar visu tikt galā pats.

Kā nolēmāt savu dzīvi saistīt ar sportu?

Sports mani saistījis jau kopš bērnības. Kad mācījos Raiskuma sanatorijas internātskolā, mums bija fizkultūra, visādas sporta nodarbības. Mēs ar ragavām braucām, spēlējām galda tenisu, ko es savā laikā diezgan labi apguvu. Tāpat tur mums bija volejbols, basketbols. Sports tur bija obligāts. No rītiem noteikti bija apmēram 40 minūšu pastaiga. Vienalga, kā tu ej, – ar kruķiem vai ar spieķi.

No astoņdesmito gadu beigām esmu invalīdu sportā. Esmu gan maratonus braucis, gan startējis vieglatlētikā (pieccīņā), tāpat nodarbojos ar pauerliftingu (spiešanu guļus). Pēdējos desmit gadus mani aizrauj šaušana ar loku.

Un kālab tieši loka šaušana?

Tāpēc, ka tas ir sporta veids, kurā varu piedalīties kopā ar veselajiem. Nav teikts, kā jāšauj ar loku, – sēdus, guļus vai stāvus. Galvenais, ka trāpi. Vienu brīdi pat biju Latvijas izlases pamatsastāva dalībnieks starp veselajiem.

Esmu nodarbojies ar vairākiem sporta veidiem. Arī piedalījies Jāņa Daliņa skrējienā no Rīgas uz Valmieru – ar ratiem nobraucu 107 kilometrus. Un pat dabūju medaļu.

Kā uzturat sevi fiziskajā formā?

Viens šāviens man nozīmē apmēram 19 kilogramus uz pirkstiem. Treniņā es vidēji izšauju 200 reižu.

Papildus eju uz trenažieru zāli. Vienkārši, ja kaut kas sāk sāpēt, tad pie tā piestrādāju. Bet loka šaušanā, lai tu varētu ko sasniegt, katru dienu jāredz savā priekšā mērķis. Ja izlaid kādu nedēļu, pusotru, muskuļi sevi sāk aizmirst. Tad atkal caur sāpēm jāatsāk.

Katru dienu braucu un šauju. Tur ir dažādi vingrinājumi. Ir no pieciem metriem, ir no 70 metriem. Vienalga, vai sniegs, vai vējš, vai lietus.

Gints Jonasts ceļā uz Riodežaneiro

Jūsu komandas biedre – loka šāvēja Ieva Melle – pagājušajā gadā jau izcīnīja ceļazīmi uz paralimpiskajām spēlēm.

Pagājušajā gadā man pietrūka vēl vienu cīņu vinnēt – divas reizes izdevās, bet, lai kvalificētos uz Rio, vajadzēja trīs. Manā grupā bija diezgan nežēlīga konkurence – krietni pāri pussimtam. Man bija jātiek devītniekā, bet cīņā par iekļūšanu tajā neizturēju. Tagad būs jāpacenšas Eiropas čempionātā, cits nekas neatliks, lai tiktu uz Rio. Varbūt vienīgi vēl Čehijā, kur būs pasaules reitinga mačs ar vēl atlikušajām vietām.

Un ir cerība?

Es strādāju ar cerību. Ja cerību nebūtu, tad jau tā nenoņemtos. Vispār konkurence loka šaušanā ir pārmērīga.

Latvijā un Baltijā invalīdi loka šaušanā mēs ar Ievu Melli esam divi. Tas ir dārgs prieks. Katru dienu, lai apmeklētu treniņus, nobraucu 80 kilometru. Turklāt, šaujot āra apstākļos, nepieciešams cilvēks, kas aizies pēc bultām. Tev vajag kādu, kurš ar tevi četras stundas būs kopā. Aukstā laikā jāiekurina būdiņa, lai tur ir silts, lai vari no turienes šaut. Jo mīnus 15 grādos ārā tu nepašausi. Šajā sporta veidā jābūt gatavam šaut jebkuros apstākļos – lietū, stiprā vējā, aukstumā. Sacensībās kvalifikācija ilgst vismaz divarpus stundu. Nosēdēt ratos – ne katrs to var izturēt. Tas nav tā, kā citos sporta veidos, kur izpildi savu uzdevumu un uzreiz dodies projām. Šeit, kaut arī sāk līt, tev tāpat visu laiku jābūt uz līnijas. Tas ir pietiekami ekstrēms sporta veids.

Bet kā jums pašam pietiek pacietības tik ilgi tēmēt un šaut?

Treniņā tās ir pat četras stundas. Loka šaušana ir interesanta ar to, ka tur notiek reāla cīņa ar sevi. Visu to divu stundu garumā tev jāmācās koncentrēties, jātiek galā ar katru savu ķermeņa muskulīti.

Gribu tikt uz paralimpiskajām spēlēm, – tad es vienu savu mērķi būšu sasniedzis. Starp citu, paralimpiskajās spēlēs loka šaušanā Latvija ne reizi vēl nav pārstāvēta. Tikai tagad pagājušajā gadā Ieva Melle starp meitenēm dabūja ceļazīmi.

Vai mēdzat uzskaitīt savas sacensībās iegūtās vietas un medaļas?

2010.gadā kā loka šāvējs Eiropas paralimpiskajā čempionātā izcīnīju ceturto vietu. Loka šaušanā pagājušajā gadā individuāli trešo vietu dabūju starp veselajiem. Tad ar Ievu Melli paralimpiskos reitingmačos sudrabu paņemam komandas cīņās – šauj vīrietis un sieviete pārī.

Loka šaušanā Baltijas valstu starpā man ir vairākas medaļas veselo cilvēku konkurencē. Galda tenisā arī ir kaut kas. Neesmu skaitījis, bet „uz svara” iznāk vairāk nekā divi kilogrami.

Jums ir savs bizness – tirgojat bēru vainagus un strausus.

Jau 20 gadus strādāju Rīgas Centrāltirgū – man ir savs kioskiņš. Es gribēju strādāt pats sev. Mamma visu mūžu audzējusi ziedus – vecākiem Imantā privātmāja, kur ar to var nodarboties. Tad nu arī es nolēmu savu biznesu saistīt ar ziediem, un man ienāca prātā atvērt savu kioskiņu.

Kā spējat apvienot darbu ar sportista gaitām?

Parasti mostos četros no rīta, bet reizēm, ja uz pulksten septiņiem pasūtīti vainagi, jāceļas pat trijos. Darbā mani jau gaida gatavie skuju pamati – man atliek salikt ziedus un sēru lentas. Arī lentu tekstus es rakstu pats – iepriekšējā vakarā mājās.

Tirgū esmu līdz desmitiem. Pēc tam manā vietā paliek mamma. Savukārt es kāpju mašīnā un braucu uz sporta bāzi Salas pagastu trenēties.

Katru dienu četras stundas aiziet treniņā. Un tad vēl ceļš turp un atpakaļ.

Jums ir ģimene – sieva un meita.

No pirmās laulības man ir audžudēls, kuru audzināju no četru gadu vecuma. Tagad viņam jau 23, un viņš man ir liels atspaids loka šaušanā – brauc līdzi uz sacensībām. Viņš mani vienmēr ir saucis par tēti un joprojām mani tā dēvē.

Meitai Samantai ir 12 gadi. Un arī viņa, lai gan es tam pretojos, sākusi nodarboties ar loka šaušanu. Kad dabūja pirmās medaļas, tā āķis lūpā.

Kam jūs gribētu teikt paldies?

Mans pirmais treneris loka šaušanā bija Ivo Lipste. Daudzus gadus trenēja Eduards Lapsiņš. Nu pirmos četrus mēnešus strādāju ar Marku Kazusu.

Izstāstiet par brīžiem, kas sportista karjerā jums liek iemirdzēties acīm.

Tā ir katra uzvara. Ja tu izcelies sacensībās, kā tas pagājušajā gadā man bija Igaunijā, kad starp visu trīs Baltijas valstu izlases dalībniekiem ieņēmu trešo vietu. Tas tev liek atkal strādāt uz priekšu. Tu saproti, ka tu vari. Loka šaušanā ir tāpat kā duelī – sākumā izšauj kvalifikāciju, tad saproti, kur tu esi. Un tad iet cīņa vienam pret vienu – stiprākais pret vājāko. Vinnētājs aiziet tālāk, zaudētājs izkrīt. Kā Puškina laikos, kad bija dueļi.

Kāds ir jūsu vēlējums avīzes lasītājiem un vispār tiem faniem, kas varbūt tādi ir un dzīvos līdzi jums, skatīsies, kā tad jums sokas sacensībās, un cerēs, ka jūs tiksit uz Rio?

Vienkārši dzīvot, cīnīties, un viss būs kārtībā. Izvirzīt sev kaut kādu mērķi un uz to arī tiekties.


Ilona Noriete, “Tautas Veselības Avīze” / Foto: Ieva Čīka/LETA, Ieva Makare/LETA, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva