Mans bērniņš nolēma nepiedzimt. Reāls Elīnas stāsts un speciālistu viedokļi
Kad nomirst mazulis – vienalga, vai tas bijis kādā no grūtniecības nedēļām vai dzemdībās, vai īsi pēc tām –, jāapzinās, ka vienīgā palīdzošā roka ir runāšana un būšana līdzās.
Esi vesels
2016. gada 9. oktobris, 07:47

Mans bērniņš nolēma nepiedzimt. Reāls Elīnas stāsts un speciālistu viedokļi

Jauns.lv

Ieelpa un spēcīgā, tembrāli zemā izelpa ar pēdējo spiedienu parasti nes sveloši siltu un atvieglojošu nopūtu, sajūtot mazo ķermenīti izslīdam starp kājām un iegulstam rokās. Šeit sākas eiforijas pilns sastapšanās laiks – dabas un likteņa dāvāts piepildījums, katram citāds un tomēr fizioloģiski līdzīgs, ja vien...

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Pelni zem rožu krūma. Elīnas stāsts

“Nāc, nāc, mazulīt, pie manis!” Šie vārdi sākumā skan kā apjucis aicinājums un maigs lūgums, vērojot tikko piedzimušo un silto, no manām miesām iznākušo zīdainīti, kas nez kādēļ aizvēris acis, sakniebis lūpiņas un ir tik kluss. Bez krūšu kustību vilnīšiem elpojot. Vārdiskais lūgums sekundes simtdaļā pārvēršas par izmisuma pilnu, caururbjošu kliedzienu smadzenēs, kad dzirdi drudžaini mulsus ārstus sakām: “Te vairs neko nevar darīt.” Kā nevar darīt? Nu masējiet, elpiniet, lūdzu, lūdzu, lūdzu, jūs taču esat ārsti, mazulim tikko vēl bija sirds toņi, jūs taču pārbaudījāt, visi dzirdējāt!

Tu raugies uz zīdaino miesiņu, kas nezin kādu iemeslu dēļ ir atvadījusies no dvēseles. Pēkšņi un nesaprotami izlēmusi nepiedzimt šajā pasaulē. Paņemot rokās un piespiežot mazo sev klāt, nesaproti, kāpēc, nu kāpēc, kāpēc viņa neelpo!? Tu taču biji parauggrūtniece, ar labām analīzēm un rezultātiem, ar bērniņa kustībām un skaistiem sapņiem. Taču pēkšņi turi mirušu – nē, nē, varbūt tikai aizmigušu – mazuli, kas nez kāpēc negrib mosties. Skūpsti acis un vaidziņus, kam vajadzētu pieplakt pie krūts, bet vēl nevari aptvert, ka tas nesekos...

Ārsti rūpīgi notīra bērniņu, sasedz kā ikvienu jaundzimušo siltā segā, apkopj tavu ķermeni kā pēc ikkatrām dzemdībām, tikai šķiet, ka runā klusāk nekā ar citiem jaunajiem vecākiem. Jautā, cik ilgi vēlēšos pagulēt dzemdību zālē un kad pārvest uz palātu. Izpilda lūgumu mazuli paturēt un apklāj manas drebošās kājas ar vēl siltāku segu. Informē, ka rīt atnāks sociālais darbinieks un informēs par sekciju, kā arī bērna sūtīšanu kremēšanai.

Nezinu, vai ārprātīgāka ir nakts pēc dzemdībām vai tomēr laiks, kas seko vēlāk. Kad pārgājis šoks un no robotveidīgas būtnes sāc attapties savās sajūtās, kad esi gatava ar nagiem iekrampēties apmetumā un iekosties pati savā miesā. Sajust asiņu garšu un varbūt tās notecināt, lai aiznestu savam bērnam – varbūt var pārliet un atkal atdzīvināt. Vai arī visu sevi izraudāt, tā arī izkust un iesūkties zemē.

Bet tev dod nomierinošus līdzekļus un medikamentus piena apturēšanai krūtīs un skaidro racionālus, līdzjūtīgus iespējamos iemeslus – medicīniskus, fizioloģiskus, kas tieši uz tevi šoreiz nospēlējuši to procentuāli reto iespējamību, lai no dzemdību nodaļas vēlāk izrakstītu ar tukšumu – aklu un trulu. Pēc tam tu iemācies raudāt kā upe palos – nekontrolēti un alkaini, jo burtiski visa miesa brēc pēc bērna – daļas tevis, kas neizprotami zaudēta. Simtiem, tūkstošiem jautājumu maldās galvā – nu kā, kā tas varēja notikt, ko es darīju nepareizi, kur katrs no iesaistītajiem kļūdījās, ko esmu noziegusies sava bērna priekšā, ka viņš izvēlējies nepiedzimt? Vai esi zaudējusi pazemību debesu priekšā, ka uzskatīji – bērns tev pienākas tāpat vien? Varbūt kāds noskauda? Ko tieši tu darīji nepareizi?

Mājās daudzi neveikli dialogi šķaida tevi kā lodēm – paziņu jautājumi, īsziņas un dabiski priecīgā interese par to, kas piedzimis, ikreiz apraujas un kļūst saspringta. Istabas smaržo tāpat kā pirms aizbraukšanas uz stacionāru, bet, nolādēts, visur, kur raugies, ir mazajam gādātas lietas – rūpīgi saliktas pamperu pakas, ratiņi priekšnamā, rāpulīši un mīkstās cepurītes kaudzītēs skapī, visur jūtama gaidīšana un siltas elpas apdvestas rūpes.

Pēkšņi tu vēlies, lai laiks apstājas un visa pasaule sastingst kā pēc fejas mājiena, bet psihes aizsargmehānismi darbojas paši – tu kārto dokumentāciju bērna dzimšanas un miršanas reģistrācijai, nodrošini kremēšanas procesa virzību, virzies pa trajektoriju ierastajās aktivitātēs un vēro, cik daudz sieviešu ar ratiņiem uz ielām. Mazie guļ, niķojas, aizrautīgi smejas. Vienalga, ko viņi darītu, tas rada smeldzi krūšu apvidū. Kāpēc manam bērnam bija jānomirst?

Iespējams, tuvinieki gaida, ka jau pēc mēneša, diviem, trim viss būs kā agrāk un prāts norims. Temats vairs netiek cilāts, tas pat netiek aiztikts, un ikviens baidās pajautāt: “Kā jūs pašlaik jūtaties?” Apkārtējiem varbūt šķiet, ka tas, ko viņi nav redzējuši, ir mazāk sāpīgs zaudējums. Vai tieši otrādi – nezinot, kā rīkoties, uzvedas kā latvietis parastais, un tas ir – nerunā nemaz. Taču mans ķermenis deviņus mēnešus ir fiziski, morāli, dvēseliski noskaņojies uz bērna sagaidīšanu, un to nevar vienā dienā kā radio pārslēgt uz citu staciju. Un nelīdz līdzjūtības pilnie teksti “cik labi, ka jums vēl ir citi bērni” vai “jūs vēl jauni – gan jau būs vēl cits mazulis”...


Šajā vasarā manam bērnam apritētu pusgads – viņš vēl smaržotu pēc mana piena un jau ēstu dārzeņus, čāpstinādams lūpas. Tā vietā savos jautājumos esmu apstaigājusi astrologu, dvēseļu redzētājus, speciālistus un medicīnas profesionāļus, mēģinot likt kopā gabaliņus piedzimšanas un aiziešanas iemeslu kartei, sēru un izsērošanas jēgai un Visaugstā providencei, ko gan Viņš ar to visu gribējis pateikt. Ar katru atbildi esmu ieguvusi kaut vienu atziņu, kas man palīdzējusi. Un, lai gan zinu, ka tieši sāpes ārda mūsu uzaudzētās ādas, tik un tā žēlums un smeldze ir manas ceļa biedrenes ik dienu. Es nekad nevarēšu pateikt, ka man ir trīs bērni, jo man ir četri, pat ja citi to vienu neredz. Dažu mēnešu laikā, šķiet, sevī esmu novecojusi par desmit gadiem. Pat ja no psiholoģijas viedokļa vēl esmu kādā no konkrētām sēru stadijām, sāpe ir mazliet dzidrāka. Tā nevienu nevaino un neapsūdz, tā mācās pazemībā izdzīvot šo laiku kā pārbaudījumu vai uzdevumu. Vienīgi tās skumjas… Tās dzesē asinis un pa šķiedrai vien noārda siltumu ķermenī. Emocijas dažkārt dzīvo savu dzīvi – kā viļņi paisumā un bēgumā uzplūst un atkal noplok, prāts nepakļaujas miesas savdabīgajam ritmam. Mazā bērniņa pelnus piemājas dārzā sedz rožu krūms – dažreiz vajag līdz tam aiziet un noglaudīt ziedus. Un diemžēl tas ir nežēlīgākais pret sevi – izlikties, ka nekas nav noticis, vai tēlot citiem par labu, ka viss jau ir kārtībā. “Viss kārtībā” nevar būt vēl labu laiku, un “labu laiku” nozīmē – vismaz vēl gadu, divus.

Nākamā lapa: Spontāns aborts vai tomēr bērns