Mans bērniņš nolēma nepiedzimt. Reāls Elīnas stāsts un speciālistu viedokļi

Kam vajag piedzimt, tas piedzims

Ilgus gadu būdama pasniedzēja topošajiem mediķiem, Vera Novikova apzināti slēpusi savas spējas un dabas dotu dāvanu – redzēt enerģētisko pasauli, sazināties ar vēl nedzimušām dvēselēm, skaidrot ikvienam interesentam, kā ar sevi strādāt, lai iemācītos sajust it kā vairākumam cilvēku neredzamo. Sarunā par bērna atnākšanu viņa paziņo lakoniski: “Kam vajag piedzimt, tas piedzims. Ja reiz sieviete ir palikusi stāvoklī, tātad šai dvēselei vajadzēja nolaisties. VAJADZĒJA! Neatkarīgi no tā, kāds būs rezultāts. Dažām dvēselēm ir ļoti īsa dzīve, citām – gluži vai nopelnīta tikai iemiesošanās un tad atkal atgriešanās. Piemēram, ja dvēsele nav ieguvusi spēku, lai piemērotos dzīvei, viņai ir jāizcieš bailes un šaubas un atkal jāatgriežas atpakaļ, nevis jāpiedzimst. Šī pieredze – gribēt, bet nevarēt piedzimt – dvēselei sniedz dziļu satricinājumu, pēc kura viņa kaut ko būs mācījusies un attīrījusies, lai gatavotos citai dzīvei. Tas viņai vienkārši ir nepieciešams kā laba mācība. Kā labs atrisinājums. Dvēsele attīrās un piedzimst nākamajā reizē, caur zaudējuma sāpēm mācot topošos vecākus.”

Topošā māmiņa savu bērnu var redzēt sapnī – dvēsele meklē kontaktu ar vecākiem. Taču nav viennozīmīgu atbilžu un scenāriju, nav visiem vienādu skaidrojumu.

“Bērnu var izlūgties,” apstiprina Vera Novikova. “Tas atkarīgs no tā, cik ticīga ir bērnu gaidošā sieviete, cik ļoti viņa prot paļauties. Protams, arī dzimumu var izlūgties, taču tas neattiecas uz situācijām, kad konkrētajiem vecākiem kā mācību stunda ir nepieciešams sūtīt konkrētā dzimuma bērnu. Un var būt tā, ka dvēsele ir izvēlējusies vecākus, viss atbilst izvēlētajam plānam, bet pēkšņi kādas vecāku izvēles dēļ mainās sākotnējie parametri – tie vairs neatbilst dvēseles projektam. Lai gan dvēsele redz visu iepriekš, nedrīkst aizmirst arī to, ka gan tēvs, gan māte atrodas attīstībā, kustībā – varbūt ir kvalitatīvs lēciens vai pagrimums. Vienmēr ir izvēles iespējas, nekad viss līdz pēdējam nav izlemts, jo citādi jau mēs būtu tikai roboti. Tāpēc var būt situācija, ka dvēsele saprot – sākotnējais starts viņai vairs nav atbilstošs, un seko spontānais aborts. Var būt arī tā, ka dvēselīte, kas nāk ar mīlestību, grib vecākus pamodināt no kāda garīga miega vai pati kādā veidā iegūt mācību stundu, tāpēc izvēlas piedzimt un nodzīvot tikai dažas dienas vai uzreiz iziet caur nāves faktu.

Pat tad, ja dvēsele nodomājusi sievietes ķermenī uzkavēties tikai četrus piecus mēnešus un tad ar spontāno abortu aiziet, sieviete ar lūgšanām var mainīt dvēseles nodomu. Ja vien laikus jūt. Jo dvēselīte dzird, saprot, izjūt ikkatru vārdu, domu, nojautu. To nevar piemānīt. Dvēselei nepieciešamas tīras, patiesas emocijas. Ja sievietei visu laiku prioritāte bijis darbs, karjera, nauda, bērns nemaz nenāks. Ja arī viņš nāk un sieviete to grib izmantot par līdzekli mērķa sasniegšanai, ieslēdzas seku ķēde – slimība, sarežģījumi, spontāns aborts. Augstākais saprāts strādā, lai sieviete mainītu savu apziņu, lai apjēgtu, ka kaut kā liela priekšā ir jānoliek vecais un noietais. Tāpēc arī tad, ja rodas sarežģījumi, vienkārši ir jāguļ un jādomā, kāpēc tu atrodies tur, kur tu atrodies. Beidzot ir jādomā par to, kas dzīvē ir svarīgāks. Šādā situācijā, kad sieviete ir gatava bērnam veltīt sarunas, domas, upurēt darbu vai savas daudzās lomas, viņa var izlūgties dvēseli mainīt nodomu aiziet. Taču ir dvēseles, kas apzināti izvēlas šādu ceļu, viņas iet bezgalīgu moku un ciešanu ceļu pie mātes, kas viņu negribēs. Neatkarīgi no rezultāta bērns ies pie tās mammas, ko iepriekš nolūkojis un izvēlējies.”

Atceros pati – man ritēja grūtniecības 20. nedēļa. Dažas dienas iepriekš saņēmu zīmes, bet nepratu tās iztulkot. Pirmā bija taurenis, kas nolaidās man uz galvas, tad nosēdās uz rokas. Nodomāju – cik dīvaini… Tajā pašā dienā, kad ar pļaujmašīnu pļāvu mauriņu, man pa priekšu tecēja putnēns – varbūt zvirbulis. Viņš kustējās tā, it kā viņam būtu traumēta kāja. Apstādināju pļaujmašīnu, lai viņam neuzbrauktu virsū, paņēmu putnēnu plaukstās. Viņš brīdi stāvēja mierīgi uz manas rokas, tad aizlidoja. Kā dvēsele atvadīdamās. Nākamajā dienā, kad man bija paredzēta ultrasonogrāfija, uzzināju, ka gaidāmā bērna sirsniņa ir apstājusies – varētu būt dienu vai divas iepriekš. It kā bez iemesla. It kā ģenētiska patoloģija, kā mēdzot notikt, ja pati Daba jau iepriekš un laikus paredz, ka konkrētajam bērnam labāk nedzīvot. Tas taurenis un putnēns man arvien vēl rēgojas acu priekšā. Kā mana bērna dvēsele, kas bija savu ceļu izlēmusi, bet atvadījās.