Mans bērniņš nolēma nepiedzimt. Reāls Elīnas stāsts un speciālistu viedokļi
Ieelpa un spēcīgā, tembrāli zemā izelpa ar pēdējo spiedienu parasti nes sveloši siltu un atvieglojošu nopūtu, sajūtot mazo ķermenīti izslīdam starp kājām un iegulstam rokās. Šeit sākas eiforijas pilns sastapšanās laiks – dabas un likteņa dāvāts piepildījums, katram citāds un tomēr fizioloģiski līdzīgs, ja vien...
Mums nepieder dzīvības un nāves atslēgas
Piedzimšana un nomiršana ir pārāk būtiski fakti, lai tiem piemistu nejaušība. Ja jau katram ir dvēsele, kas tiecas, pilda kādu uzdevumu šajā dzīvē, tad tās atnākšanai un aiziešanai ir sava procedūra. Mēs skaidri apzināmies, ka mirstot cilvēkam aiz muguras paliek viņa paveiktais, pateiktais, izdarītais vai aprautais, taču mazam bērnam – vairāk jautājumu nekā atbilžu. Un tomēr – kā vārdā tiek atcelta atnākšanas misija, kad mazs zīdainītis pēkšņi atstāj savu dzīvi?
Vecmātes Dinas Ceples viedoklis ir ilgi pārdomāts: “Mēs esam maz runājuši par aizgājušo, ļoti mazo bērnu vecāku jūtām. Tomēr vēl mazāk pieskaramies notikumā iesaistīto mediķu sajūtām. Apjukums, vainas apziņa, vēlme pasargāties, bailes, izmisīga atbilžu meklēšana un nesaudzīgs sava darba iekšējais un ārējais audits ir tas, kas vienmēr seko mazo bērnu aiziešanai. Tas viss notiek kopā ar nepieciešamību sniegt profesionālu medicīnisku palīdzību un psiholoģisku atbalstu sērojošiem, apjukušiem vecākiem. Mums, tostarp mediķiem, nepieder dzīvības un nāves atslēgas. Nekad nav piederējušas. Mēs esam kā vārtu apsargātāji, palīdzētāji, ja cilvēkam lemts ienākt šajā pasaulē. Mēs varam darīt savu darbu ļoti labi, bet vienmēr būs kāds bērns, kas izvēlēsies aiziet. Tā ir diezgan bezspēcīga sajūta, it īpaši ņemot vērā Dievam neticošas sabiedrības spiedienu un šīs Dieva lomas piešķiršanu mediķim.”
Dina Ceple ir pārliecināta, ka sēras ar visām tās stadijām izjūt arī mediķi, kas bijuši klāt aizgājuša mazuļa piedzimšanā. Tikai, veicot profesionālos pienākumus, mediķi ir spiesti savas izjūtas apslāpēt, noglabāt un būt stipri. Tāda iekšēja nocietināšanās likumsakarīgi noved pie neiejūtīgas attieksmes pret jaunajiem vecākiem. Ir gandrīz neiespējami sagaidīt tūlītēju, pareizu, iejūtīgu un mierinošu attieksmi no tiem, kas paši ir apjukuši, nobijušies vai sērās. “Savās domās pamazām tuvojos tam, kad vecāki un mediķi šādos bēdīgos notikumos varētu nestāvēt katrs savā notikuma pusē, bet kopīgi atkal un atkal pārrunāt notikušo, izdzīvot, atvadīties un izvadīt mazo cilvēku,” skaidro Dina. “Galu galā tieši mediķi ir tie, kas redz mazo piedzimstam un vēlāk var apliecināt vecākiem, ka mazais patiešām bija un kāds viņš izskatījās.”
