Mans bērniņš nolēma nepiedzimt. Reāls Elīnas stāsts un speciālistu viedokļi
Ieelpa un spēcīgā, tembrāli zemā izelpa ar pēdējo spiedienu parasti nes sveloši siltu un atvieglojošu nopūtu, sajūtot mazo ķermenīti izslīdam starp kājām un iegulstam rokās. Šeit sākas eiforijas pilns sastapšanās laiks – dabas un likteņa dāvāts piepildījums, katram citāds un tomēr fizioloģiski līdzīgs, ja vien...
Runāšana palīdz – atkal un atkal, vēlreiz un vēlreiz
“Sēras iet pa spirāli vai veido viļņveidīgu kustību,” skaidro ģimenes psiholoģijas centra Līna vadītāja psihoterapeite Vita Kalniņa, jo šoku nomaina izmisums, sāpes, ilgošanās, iekšēja vai ārēja vainošana, vainīgā meklēšana, tad dezorientācija, skumjas un bezcerība, bezjēdzīguma un nespēka sajūta, apātija un prieka zudums. Tas viss kā kamols ceļas un veļas un ietekmē gan uzvedību, gan pašsajūtu, gan imunitāti un veselību. Tikai tad, kad tas viss pierimst, var veidoties pieņemšana. Tas var ilgt gadu, divus vai pat ilgāk. Būtiskākais, ko der atcerēties, – sērošana ir nepieciešams process, kas palīdz atvadīties, integrēt zaudēto savā dzīvē un rast no jauna dzīves jēgu, cerību un līdzsvaru. Tiesa gan, to vecāku sēras, kuri zaudējuši mazuli grūtniecības vai dzemdību laikā, ir īpaši apgrūtinātas, jo sabiedrība nepiešķir šādam zaudējumam nozīmi. Vecāki jūtas nesaprasti un izolēti, turklāt apkārtējie viņiem neļauj sērot, mierinot ar tukšiem vārdiem.
“Patiešām pēc Matīsa aiziešanas neviens nedrīkstēja aiztikt viņam iegādātās mantas. Es zinu, ka tuvinieki centās izturēties ļoti iecietīgi, bet es vienalga jutos kā no citas pasaules. Kaut kas bija pārtrūcis – man nebija ne laika izjūtas, ne dzīvu emociju, manuprāt, varu teikt, ka no savas dzīves veselu gadu esmu bijusi kaut kur citur – ārpus šīs zemes. Jā, nāca un gāja vasara, rudens, es kaut kā eksistēju, bet neko no tā gada neatceros. Neizturamākais ir tas, ka nevar izstāstīt un nav kam izstāstīt, cik ļoti tā mazā visu laiku pietrūkst, cik ļoti,” atzīst Ilze.
Vita Kalniņa uzsver: “Kad nomirst mazulis – vienalga, vai tas bijis kādā no grūtniecības nedēļām vai dzemdībās, vai īsi pēc tām –, jāapzinās, ka vienīgā palīdzošā roka ir runāšana un būšana līdzās. Klusēšana sēras tikai iekapsulē, bet sērojošajiem jādod iespēja savu stāstu stāstīt atkal un atkal. Sēru darbs var notikt veiksmīgi, ja tajā ir ieguldīti 25 procenti savas enerģijas, 20 procenti no partnera, 55 procenti no ārpuses (citi cilvēki, aktivitātes, ticība, atbalsta grupa, mūzika, dejas utt.). Katram jāsaprot – mēs nevaram vecākiem atņemt sāpes, un mēs neliekam sērojošajiem ciest vairāk, ja ar viņiem runājam par zaudējumu. Sarunājoties par maz, gan var nodarīt vairāk pāri.”
Sajūta, ka trūkst vārdu, vai bezpalīdzība šādā brīdī ir normāla. Pieskāriens, apķeršana, silts skatiens, asaras acīs, vienkārši klusējot sēdēt blakus – tas viss aizstāj tūkstošiem vārdu. Turklāt vajadzētu atšķirt, kad klusēšana ir vietā, un spēt pašiem klusumu izturēt. Patiesībā vecākiem gribas kādam izstāstīt, kāds bijis viņu bērniņš, viņi taču to jau gara acīm redzējuši lielu izaugam, viņi mazuli turējuši rokās piedzimstot. Šī vēlme – parādīt to, kas vairs nav parādāms, izstāstīt par to, ko citi nav redzējuši – ir diezgan izmisīga. Parasti, izvairoties runāt par zaudējumu, it kā liekam mammai vai tētim izmest no galvas savu bērnu, lai mainītu viņu domas uz citu pusi, bet vajag tieši otrādi – ļaut viņiem par to stāstīt, atkal un atkal pajautāt – kā ar tevi ir tagad? Izteicieni, ko paust sērojošiem vecākiem, var būt tik dažādi: “man ir ļoti žēl”, “es domāju par jums un par to, kā jums klājas”, “ko es varu tavā labā izdarīt?” Un noteikti derētu aizmirst tik vispārpieņemtās frāzes: “tu vēl esi jauna, tev būs vēl citi bērni”, “esi priecīga, citādi varbūt tavs bērns nebūtu bijis normāls”, “es zinu, kā tu jūties”, “neraudi, padomā, kā bija Jānim, kad viņam sabrauca dēlu...” vai izlikties, ka nekas nav noticis, un ignorēt tēmu vispār.
