Aļona Ostapenko pieļauj tikai vienu spēles iznākumu - uzvaru! (Foto: Leslie Billman/CSM/REX/ Vida Press)

Iepazīstam tuvāk! Sportiste, teicamniece un vienkārši skaistule – Aļona Ostapenko 39

Sporta zvaigznes
31. maijā 21:20 2017. gada 31. maijā 21:20
Juris Vaidakovs
Par deviņpadsmitgadīgo Aļonu Ostapenko no Latvijas plaši runā visā pasaulē – viņai prognozē lielu nākotni tenisā. Protams, ja pati darīs visu, lai tā notiktu. Un, šķiet, tā arī būs, jo no šīs jaukās meitenes piemēru var ņemt jebkurš. Šodien Ostapenko, demonstrējot lielisku sniegumu, Francijas atklātajā čempionātā jeb "Roland Garros" apspēlēja Riodežaneiro olimpisko spēļu čempioni Moniku Puigu no Puertoriko, otro reizi karjerā sasniedzot "Grand Slam" turnīru trešo kārtu. Kasjauns.lv vēl pirms Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm uz sarunu aicināja Latvijas tenisa zvaigzni, kura nu jau nostabilizējusies pasaules 50 labāko tenisistu vidū un paguvusi arī debitēt olimpiskajās spēlēs.

Par Ostapenko kā vienu no talantīgākajām Latvijas jaunajām tenisistēm runā jau vairākus gadus. Pirmo reizi pasaules mērogā viņa sevi skaļi pieteica 2011. gadā, uzvarot prestižajā Les Petits turnīrā Francijā, kas uzskatāms par neoficiālo pasaules čempionātu tenisistiem līdz 14 gadu vecumam. Tajā savu ceļu pretī virsotnēm sākuši lielākā daļa no pašreizējās tenisa elites – Rodžers Federers, Rafaels Nadals, Novāks Džokovičs, kā arī nesenās beļģu tenisa zvaigznes Žustīne Enēna un Kima Klijstersa. Regulāri panākumi jaunatnes turnīros Eiropas un pasaules līmenī ļāva rīdziniecei nostiprināties ranga vadošajās pozīcijās. Juniores karjeras kulminācija tika sasniegta aizpagājušajā vasarā, kad sportiste triumfēja slavenā Vimbldonas" Grand Slam" tenisa turnīra junioru sacensībās, finālā trīs setos pārspējot slovākieti Kristinu Šmiedlovu un gūstot nozīmīgāko panākumu Latvijas jauniešu tenisā kopš neatkarības atjaunošanas.

Aļona vai Jeļena?

Tiem, kas Latvijas tenisam seko pastiprināti, nav svešs stāsts par to, kāpēc jaunā tenisiste sacensībās tiek pieteikta kā Jeļena Ostapenko, bet ikdienā tiek saukta par Aļonu. Bieži vien tas rada nelielu sajukumu arī avīžu slejās, taču pati sportiste aicina sevi dēvēt vārdā, kādu vecāki viņai gribēja dot pēc piedzimšanas, bet nevarēja, jo Aļona nav atrodama latviešu kalendārā. “Tiku pierakstīta kā Jeļena – tā, kā sauc arī manu mammu. Vārdi ir līdzīgi, turklāt arī paplašinātajā kalendārā tie ir vienā datumā,” stāsta tenisiste. Nekādu lielu kuriozu gan šo divu vārdu sakarā nav bijis. Biežāk cilvēkos sākotnēji bijusi neizpratne par atšķirību, kas ātri pagaisusi, uzzinot iemeslu. Aļona un viņai apkārtējie cilvēki ar situāciju jau izsenis ir apraduši un vārda maiņu neapsver. Tas varētu radīt vairākas problēmas, tostarp sportiskās karjeras attīstībā, jo pasaules rangā tādējādi var parādīties divas atšķirīgas tenisistes. “Katrai būtu savi izcīnītie punkti, bet man ir svarīgi, lai visi mani punkti tiktu skaitīti kopā,” saka Ostapenko. Pasaules rangs ir viena no nozīmīgākajām tenisista meistarības mērauklām, kas var gan pavērt, gan aizcirst karjeras iespēju durvis.

Aļonas panākumos, protams, nozīme ir arī gēniem, un tie Ostapenko ir sportiski. Māte Jeļena pati bijusi tenisiste un tagad ir trenere, tēvs Jevgeņijs spēlējis futbolu – bijis vārtsargs spēcīgajā Ukrainas klubā Zaporožjes "Metallurg".

Aļonai Ostapenko Dohā izdevās pagaidām veiksmīgākās sacensības pieaugušo konkurencē.

Maksimāliste visās dzīves jomās

Aļona piecas dienas nedēļā trenējas trīsreiz dienā, un tikai svētdienās viņai ir atpūta. “Tā tas ir – jātrenējas daudz. Divas stundas no rīta un divas vakarā spēlēju tenisu, pa dienu vēl treniņi fitnesā. Nopietna darba diena,” uzskaita jaunā tenisa zvaigzne. Bet brīvajā laikā viņa satiekas ar draugiem vai ar ģimeni dodas pastaigās pa pilsētu, kurā tobrīd dzīvo.

“Es cenšos būt mierīga. Protams, dažreiz kaut ko asāku pasaku, jo tad kļūst vieglāk, taču raketes gan nelaužu. Tā ir muļķīga rīcība,” stāsta Aļona Ostapenko.

Kad Aļona sāka profesionālās tenisistes gaitas un spēlēt pieaugušo turnīros, viņa vēl bija skolniece. Aļona mācījā Rīgas Zolitūdes ģimnāzijā, klasē ar matemātikas un fizikas novirzienu. Turklāt bija teicamniece. Kā viņa to visu spēja apvienot – gūt uzvaras tenisa kortos un vēl mācīties? “Nezinu, kā citiem, bet man nav grūti. Kad atrodos ārpus Latvijas, mācos neklātienē un uzdevumus risinu, sūtot tos pa e-pastu. Esot Latvijā, kārtoju visus testus un eksāmenus,” atbild tenisiste. Viņa mācības nav atstājusi novārtā pretstatā citiem jaunajiem sportistiem, kas aizbildinās: lai gūtu panākumus sportā, skolai laika vairs neatliekot. Taču Aļona lieliski pierāda: ja labi grib, tad var visu. Kāpēc viņai mācības ir tik svarīgas? “Esmu maksimāliste visās jomās. Man iepriekšējā gadā liecībā bija daži septiņnieki, tāpēc izlēmu, ka tas jālabo. Izvirzīju mērķi būt teicamniece un mērķi īstenoju – pagājušajā gadā jau saņēmu sudraba liecību.”

Vimbldonā Latvijas labākā tenisiste pagaidām ir izcīnījusi savu karjeras lielāko uzvaru.

Vienmēr būs arī skauģi

Kādas Aļonai bija attiecības ar klasesbiedriem? Zinot, ka teicamniekus ne vienmēr ieredz, turklāt meitene bieži atrodas ārzemēs, ir jau pasaulē ievērību guvusi uzlecošā zvaigzne. Vai skolā uz viņu neskatās ar skaudību? “Jā, ir arī tādi. Bet tādu klasesbiedru, ar kuriem man bija labas attiecības, bija daudz vairāk. Prieks, ka viņi seko maniem sportiskajiem rezultātiem un apsveic, ja esmu guvusi panākumus.”

Aļona uzskata, ka viņas rakstura īpašība – visur būt labākajai – dzīvē palīdz. “Tā ir vieglāk. Izvirzīt mērķi un īstenot. It sevišķi tenisā. Ir tādi, kas spēlē tā, kā spēlē, necenšoties būt vēl labākiem. Taču kāda tam jēga? Nesaprotu. Mans mērķis ir būt pasaules labāko trijniekā. Ja cītīgi strādāšu un tam veltīšu visu dzīvi, domāju, tas ir iespējams. Un tādam darbam gatava esmu, jo man ļoti, ļoti patīk teniss.”

Bet tas taču ir smags darbs! Neapnīk? “Nē! Man patīk tāds dzīvesveids!” pasmaida Aļona. Vai tiešām jaunu, simpātisku meiteni nevilina ballītes, iepazīšanās ar puišiem? “Īsti nē. Man pietiek ar to kompāniju, kas izveidojusies tenisā. Tā ir man saprotama vide, ar kopējām interesēm, ne tā kā skolā,” atklāta ir Aļona.

Aļona Dohā vēlreiz pārliecinājās, ka spēj uzvarēt jebkuru pasaules tenisisti.

Ja nespēlētu tenisu, būtu dejotāja

Tenisam viņa pievērsās mammas netiešā ietekmē. Aļona bērnībā daudz laika pavadīja kopā ar mammu tenisa kortos, tāpēc gluži loģiski arī šāds iznākums. Bet kas viņa būtu, ja tik ļoti neaizrautu teniss? “Es nezinu. Laikam dejotāja. No piecu līdz 12 gadu vecumam nodarbojos ar sporta dejām. Vēl es trenējos peldēšanā. Dejot man ļoti patīk, taču biju spiesta aiziet no sporta dejām, jo vairs nevarēju savienot ar tenisu. Labprāt dejotu arī tagad, jo dejošana lieliski noder arī tenisam – attīsta kāju kustības. Bērnībā es ļoti gribēju būt par manikīri. Kāpēc? Man ļoti patika krāsot nagus. Bet, visticamāk, nodarbotos ar menedžmentu kādā lielā kompānijā.”

Savos 18 gados Aļona Ostapenko jau bija guvusi lielus panākumus tenisā. Kā ar zvaigžņu slimību, vai meitene nav kļuvusi iedomīga? “Nē, nē! Es domāju, ka nē!” atsmej viņa un vaicāta, kā jutusies, kļūstot par prestižā Vimbldonas turnīra uzvarētāju, acīm mirdzot, atbild: “Es biju ļoti, ļoti priecīga. Man bija mērķis uzvarēt kādā "Grand Slam" turnīrā un tad pabeigt spēlēt junioru grupā. Tas arī izdevās. Patīkami, ka mērķis tiek īstenots. Protams, bija prieks pārstāvēt Latviju tādā turnīrā un uzvarēt, jo varēju reklamēt savu valsti. Gaisotne Vimbldonā ir lieliska.”

Plauktiņš, kurš liecina par viņa pirmo "Grand Slam" triumfu.

Mamma trenere – tas ir labākais variants

Aļonas trenere ir viņas māte, turklāt meitene trenējas pārsvarā Latvijā. Izrādās, panākumus tenisā var gūt, arī netērējot milzu naudu ārzemju speciālistiem. “Esam izbraukājuši daudzas tenisa akadēmijas, un nācās secināt, ka ir maz labu treneru, kas patiešām ir ieinteresēti strādāt ar pilnu atdevi. Pat ja viņiem maksā milzu naudu, viņi ne visai iespringst, lai izdarītu savu darbu līdz galam, lai izaudzinātu labu tenisistu. Es trenējos pie mammas, un tas ir ideālākais variants. Viņa mani pazīst no dzimšanas, viņa vislabāk zina manas vājās un stiprās puses. Un tas, ka esmu kopā ar vecākiem gan sportā, gan ikdienā, mani nepavisam netraucē. Gluži otrādi – man patīk. Daudzas meitenes braukā pa turnīriem kopā ar treneri, bez vecākiem. Domāju, tas nav labākais variants, jo vecāki tomēr ir un paliek vecāki, bet treneris... Viņam tā meitene ir kārtējais audzēknis, kādi nāk un iet... Treneris vienkārši dara savu darbu, saņem naudu ”

Citi šobrīd lasa

Dekora feja Baiba Prindule: "Savā mājā visvairāk es mīlu... gultu"
Briti paguruši no poļu, lietuviešu un latviešu iebraucējiem - uzurpēts bizness, zemas prasības, slepkavības 138
"Tevi spārda kājām, bet visiem vienalga" - lietuvietis Edvards par pārdzīvoto Jāņu naktī Rīgā 88
Skatīt visus komentārus