Kā kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis meditējot kļuva vesels

Kad sazinājāmies ar Mārtiņu, viņš Vācijas nometnē trenēja jaunos kamaniņu braucējus un uz mūsu jautājumiem atbildēja virtuāli. Viņš raksta: - Meditācija palīdz katrā dzīves situācijā, jo tā iemāca nodalīt emocijas un gaisā ņibrošo domu jūkli, no tā, kas esi Tu pats. Līdzīgi kā datorā, kad tiek aizvērtas visas nevajadzīgās programmas, un var koncentrēties vienīgo, tajā brīdī būtisko, uzdevumu pildīt ar pilnu jaudu.

Kas meklē, tas atrod

Es ticu, ka it viss kas notiek cilvēka dzīvē, nav nejaušs. Arī man pienāca laiks, kad vienkāršiem apcerējumiem vairs nepadevās jautājumi par to, kas es esmu. Sāku meklēt atbildes grāmatās, bet tās runāja apkārt un pa virsu, nesniedzot skaidras atbildes. Pēcāk uz mana rakstāmgalda parādījās dažādu prakšu pasniedzēju telefonu numuri, bet kaut kāds nezināms spēks neļāva man pacelt klausuli un piezvanīt. Tad kādu dienu iezvanījās telefons un klausules otrā galā mans treneris Jānis Liepa diezgan pacilājošā balsī teica: Internetā izlasīju par Faluņ Dafa, cilvēka sevis pilnveidošanas praksi. Izklausās interesanti, turklāt, nodarbības ir bez maksas, zaudēt īsti nav ko, aizejam aprunāties? Bez vilcināšanās viņam atbildēju: Ejam.

Tas bija 2005.gada pavasaris, brīnišķīga saulaina silta diena. Kronvalda parkā pie lapenītes ievēroju dažus cilvēkus, kas, apkārtējo soļu netraucēti, nomierinošas mūzikas pavadībā izpildīja skaistas un plūstošas kustības. Viena no praktizētājām atvēra acis, un it kā sen jau mūs pazītu, ar smaidu devās mūsu virzienā.

Uzzinājām, ka Faluņ Dafa prakse ir brīvi pieejama jebkura vecuma, dzimuma un tautības cilvēkam, kam vien ir vēlme pilnveidot sevi saskaņā ar Īstenības, Labestības un Pacietības principu. Ka prakse sevī ietver arī piecu meditatīvu vingrojumu kompleksu, kas palīdz izlabot visus nepareizos stāvokļus cilvēka organismā un dod kārtīgu tīras enerģijas lādiņu, lai dienu varētu uzsākt vai turpināt pavisam možs.

Pilnveidošanās ir ārkārtīgi smalks process

Manas profesionālā sporta gaitas un straujā ikdienas dzīve bija atstājuša nospiedumu manā veselībā: divdesmit trīs gadu vecumā biju paguvis iedzīvoties pamatīgā muguras starpskriemeļu diska trūcē, kad gandrīz pusgadu zeķes varēju uzvilkt tikai pretsāpju zāļu iedarbības laikā. Naktī ikreiz, kad mēģināju pagriezties uz otriem sāniem, modos no dunču dūrieniem mugurā. Ārstu apmeklējumi bija kļuvuši par ikdienu un gandrīz katrs no viņiem tieši vai netieši norādīja uz to, ka prātīgi būtu teikt sportam ardievas. Protams, manā ceļā gadījās arī cilvēki, kas šo bezcerību uz kādu laiku kliedēja, bet lielos vilcienos, tas bija kā braukt ar tramvaju pa vienu un to pašu maršrutu, kad pēc noteikta laika attopies vienā un tajā pašā pieturā, tikai citā diennakts vai gada laikā.

Arī attiecības ar cilvēkiem bija kļuvušas kaitinošas un manās acīs zaudējušas jēgu, un jautājums - kādēļ tas viss notiek ar mani prātā sāka ienākt arvien biežāk.

Vai tiešām pasaule ir sazvērējusies? Kas ir uzlicis šo lāstu? Kādēļ visi pret mani tā izturas? Kā tikt laukā no šī apburtā loka?

Nenojautu, ka atbildes uz šiem jautājumiem zaudēs jēgu brīdī, kad sapratīšu, ka nejaušību un netaisnību nav un, ka viss, ar ko savā dzīvē saskaros, ir reiz manis paša aplamās attieksmes un darbu radīts. Turpināju rakt dziļāk.

Tad pienāca tā diena, kad pavisam citādi nekā iepriekš sadzirdēju vārdus Īstenība, Patiesums, Labestība, Iecietība, Pacietība, Tolerance - tie atbalsojās tik dziļi tukšumā, kuru bija izgrauzis nepārtrauktais cīniņš par vietu zem Saules, komfortu, slavu un pašlabumu, arī mans egocentrisms, nevīžība pret apkārtējiem un citas iezīmes, pie kurām šobrīd nepavisam negribētos ieraudzīt pierakstītu savu vārdu.

Uzzināju arī to, ka ķermenis un gars ir vienots vesels un mūsu apziņas, rakstura pilnveidošanai ir tiešs sakars ar to, vai ķermenis spēs atbrīvoties no karmas, jeb reālas melnās matērijas (slimību, likstu un citu ciešanu) radītā diskomforta.

Jau pirmajā nodarbībā, kopīgi mācoties izpildīt Faluņgun vingrojumus, sajutu spēcīgu enerģijas straumi, kas gāja cauri ķermenim, un vietās, kur iepriekš sāpēja, brakšķēdami leca vaļā gan fiziski, gan enerģētiski bloki. No tā brīža, jo biežāk vingroju, jo vairāk jutu, ka viss tas, ko savas dzīves laikā biju paguvis sabojāt, beidzot soli pa solim sāk nostāties savās vietās. Reizēm sāpēja, bet klusībā teicu sev: Pacieties mazliet un tad jau redzēs, kas notiks tālāk. Un tā arī bija. Pabeidzot vingrojumu, ķermenis jutās viegls un kā no jauna piedzimis.

Pilnveidošanās ir ārkārtīgi smalks process. Mācījos klātienē pie skolotāja Li Hundži. Tagad lekcijas apkopotas un izdotas grāmatu formā, lai cilvēki, kam nav bijusi tā iespēja dzirdēt Skolotāja lekcijas, varētu arī saviem spēkiem apgūt šo mācību. Grāmatas Faluņgun un Džuaņ Faluņ ir pieejamas arī Latvijas lasītājiem lielākajos grāmatu veikalos, vai arī bez maksas elektroniski internetā: www.FalunDafa.lv. Turpat var atrast kontaktus dzīvesvietai tuvākajai praksei.

Meditācija ir mainījusi attieksmi no egocentriskas uz pasaules kā vienota veseluma apzināšanos. Visam ar mums notiekošajam ir savi iemesli, un visam ko darām, ir tālāk izrietošas sekas. Par raksturu runājot, pirms sāku praktizēt Faluņ Dafa, biju diezgan nevaldāms un ass cilvēks. Protams, nevaru teikt, ka tagad vairs nekad neizlien pa asumam, taču daudz dziļāk saprotu jēgu teicienam - nedari citiem to, ko nevēlies, lai darītu tev.

Attiecībās ar mīļotajiem meditācija iemāca pieņemt sevi ne ideālu esam, un tajā pašā laikā pieņemt otru cilvēku, kā Dieva radību, kuram savas patiesās būtības meklējumos ir sperami pašam savi soļi. Tā iemāca nenosodīt un augstprātīgi nevērtēt notiekošo, iemāca būt pateicīgam par to, kas mums dots, un redzēt sevi kā līdzatbildīgu otra cilvēka kļūdās. Tā liek aizdomāties un cienīt Debesu gribu, kas savedusi divus cilvēkus kopā, tādējādi dāvājot labāko iespēju vienam no otra mācīties.

Vai meditācija ir tikai laba prakse vai arī ticības jautājums? Prakse bez ticības nav iedomājama, kā arī ticība bez prakses ir vien tukši vārdi. Lai spētu pacelties pāri sabiedrības vispārpieņemtajām dogmām, cilvēkam vispirms ir jānotic tam, ka ir augstāki principi, kas stāv tām pāri, bet tad arī savā ikdienas dzīvē praktiski jāpilnveido sevi saskaņā ar šiem principiem. Daudzi cilvēki meditāciju uztver par kaut kādu garīgu izklaidi vai patīkamiem elpošanas vingrinājumiem, kas palīdz noņemt ikdienas stresu, taču meditācijas būtība nebūt ar to neaprobežojas. Rietumos cilvēki vairāk runā par ticību, Austrumos - par izpratni, taču, lai kā mēs šodien to sauktu, bez ticības tam, ka meditācija ir spējīga atklāt zinātnei nezināmus apvāršņus, nav iespējams nonākt līdz izpratnei. Bet bez izpratnes, kā ķermenis un gars ir vienoti, ir grūti noticēt netaustāmajam un neredzamajam.

Nemeklē iemeslus nedarīt

Ja ir vēlēšanās meditēt, viss ko nevajag darīt, ir meklēt iemeslus lai atrunātos. Vēlme pilnveidoties un kļūt labākam ir lieliskākais, kas ar tevi var notikt, tādēļ nevilcinies, citādi ikdienas rūpes ātri vien omulīgi aizpildīs to vietu sirdī, kur šī doma dzimusi.

Ja jautājat, kā man gāja sākumā.. Es jutos lieliski. Gandrīz katru dienu izpildīju visu vingrojumu kompleksu un uzliku sev arvien jaunus izaicinājumus, cik ilgi spēšu izpildīt Statisko stājas pozīciju vai - kad beidzot spēšu apsēsties lotosa pozā, un cik ilgi varēšu tā meditēt. Tad vēl neaptvēru, ka tā nav parasta vingrošana.

Brīdī, kad esi izvēlējis kādu ceļu iet, ir svarīgi pēc iespējas ātrāk apgūt pamatprincipus, uz kuriem mācība ir balstīta. Tas palīdzēs neapmaldīties jauno sajūtu un domu gūzmā, un nepaklupt. Ne velti Skolotājs Li Hundži, izklāstot Faluņ Dafa pilnveidošanās principus un mācot vingrojumus, daudz laika veltīja, skaidrojot mācības būtību, un salīdzinoši nedaudz laika atvēlēja, lai iemācītu vingrojumus. Ja teiktu, ka neesmu pieļāvis kļūdas, tas droši vien skanētu pasakaini, bet vienkāršā realitāte ir tā, ka no kļūdām var mācīties, tātad, uztvert tās nevis par neveiksmēm, bet mācībstundu.

Mūsdienu sabiedrības ritenī maļoties, taustāmās lietas arvien vairāk pārņem prātu, līdz visbeidzot tas kapitulē. Izjūk ģimenes, sabiedrības morāle arvien degradējas, cilvēki neciena viens otru, jo vienkārši nespēj saprast, ka cilvēka domas ir tās, kas virza viņa darbus un darbi ir tie, kas veido nākotni. Un tas, ar ko mēs saskaramies šodien, ir mūsu pašu rīcības radīts. Taču meditācija ir brīdis, kad cilvēks, nomierinot savu prātu, var saskatīt pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir, un atcerēties par vērtībām, kas mūs visus vieno, nevis šķir.

Mūsdienās vīrieši ir vairāk aizņemti ar to, lai sagādātu savām ģimenēm materiālo labklājību un nodrošinātu finansiāli, kamēr sievietes mātišķais instinkts tur viņas apziņu pieslēgtu augstākām matērijām, jo dzīvības radīšana ir atstāta viņas rokās. Iespējams tādēļ sievietēm ir vairāk vēlēšanās izprast cilvēka dzīves būtību un jēgu.

Varbūt tas ir arī kā glābiņš vīriešiem, kuri tik dikti ir aizņemti ar savu karjeru un cīņu par slavu un pašlabumu, ka tikai no savas mīļotās sievietes ir spējīgi sadzirdēt un pieņemt zināšanas, kuras savā ikdienas skrējienā laistu gar ausīm.

Un Mārtiņš Rubenis piebilst - Viss augstākminētais ir vien mana šībrīža izpratne, kurā ar jums dalos, tādēļ, lūdzu, neuztveriet to par kaut ko absolūtu.