Treneris Stankēvičs: "Ja nav laimes sajūtas par sportošanu – apstājies"

Latvijā diezin vai atradīsies vēl kāds, kurš pats uz savas ādas pārbaudījis tik daudz dažādu paņēmienu. Arī visai radikālus labsajūtas atgūšanā, saglabāšanā un uzlabošanā un, braukādams pa visu Latviju, mācījis to praktiski izmantot arī citiem. Tieši viņš deviņdesmito gadu sākumā popularizēja pirtī iešanu, viņš arī izveidoja leģendāro “Dzīves skolu” veselības kopšanai. Nu jau padsmit gadus Alvis trenē arī profesionālos sportistus un nupat sarakstījis grāmatu par vispusīgu fizisko sagatavošanu kā sportistiem, tā karavīriem. Un par to, ko vajadzētu darīt ikdienā, viņam ir praksē un pētījumos pamatots viedoklis.

Soļo, soļo, soļo un attopas slimnīcā

 “Pa šiem gadiem esmu pārliecinājies, ka tikai ar uzturu vien, bez atbilstošas fiziskās slodzes, nevar sasniegt vēlamo – ne izturību, ne ideālu augumu, ne labu veselību. Bet cilvēks ir slinks uz kustēšanos. Statistika par to, cik cilvēku Latvijā aktīvi kustas, ir diezgan dramatiska, tikai daži procenti, un pētījumi Eiropas līmenī rāda, ka šajā ziņā esam pēdējā vietā...

Kustību slodze katram cilvēkam ir individuāla – vadoties no viņa veselības stāvokļa, nevis pēc kaut kādiem vispārējiem ieteikumiem vai žurnālā ierakstītiem norādījumiem. Un to visbiežāk neņem vērā! Kaimiņiene saka, nāc, ejam straujā solī pastaigāt, draudzene aiziet līdzi, un viņai kļūst slikti. Jo – kaimiņiene ir uztrenējusies, viņa bieži tā staigā, bet draudzene ne. Un par nūjošanu kundzes bieži vien stāsta zilus brīnumus, kā pirms tam ieņem dopingu, kādu balzamiņu. Kamēr dopings darbojas, tikmēr soļo, soļo, soļo, un, kad dopings beidzas, attopas gandrīz vai slimnīcā. Pareiza rīcība būtu šāda – lai cilvēks tiktu skaidrībā, kādu slodzi var atļauties, būtu labi, ja aizietu nevis pie ģimenes ārsta, bet pie sporta ārsta. Jo tikai sporta ārsts var pateikt, kādām fiziskām aktivitātēm cilvēks ir gatavs un kas viņam piemērots, lai nesabojātu veselību, bet gan uzlabotu. Un nav tiesa, ka sporta ārsts pieejams tikai Rīgā.

Pie mums kopš septiņdesmitajiem gadiem nav bijis vispusīgas fiziskās sagatavotības programmas, tās likvidēja. Un tagad sanāk tā, ka Sporta pedagoģijas akadēmiju pabeidz bariem fitnesa treneru, kas aiziet strādāt uz sporta zālēm, un sākas problēmas, jo vienkārši nav apgūta sapratne par vispusīgu fizisko sagatavotību. Jauniešiem pēdējos divdesmit gados ir ne tikai pasliktinājies veselības stāvoklis, bet arī kritušās fiziskās spējas, jo viņiem nemāca pareizi kustēties un sportot. Un – katrs dara uz dullo. Viens ķeras pie visvisādām uztura korekcijām, cits meklē glābiņu pirtī. Taču patiesībā uzturs, pirts, badošanās ir nevis pamats, bet nākamais solis – atjaunošanās pēc slodzes, kurā organisms ir iztērējis rezerves, tātad trenējis sirdi, trenējis muskuļus utt. Un nu organisms prasa – tagad dod man! Un pareizi būtu dot organismam to, ko viņš grib; ja grib sieru – tad sieru, ja grib desu – tad desu, ja burkānu – tad burkānu. Bet! Lielākajai daļai cilvēku jau nav bijusi šāda pareiza fiziskā slodze, un tāpēc viņi nezina, ko īsti ēst, jo viens saka, ka jāēd tā, otrs – ka šitā! Pareizi būtu ieklausīties, ko organisms pats pasaka priekšā.

Ar ko sākt?

Cilvēkam, kurš ikdienā ilgi sēž pie datora un neiet uz sporta zāli, būtu jāsāk ar vingrošanu, ar stiepšanās un lokanības vingrojumiem. Es pats staipos visu mūžu. Pieceļos un, kad citi dzer tēju vai kafiju, es nolieku savu paklājiņu, un vingroju. Minimālais laiks 15–20 minūtes, normālais – pusstundu. Katru dienu! Lieta tāda, ka vairākumam muguras skriemeļi neatrodas tur, kur vajadzētu atrasties, bet ar šiem vingrojumiem panāk to, ka tie nostājas savā vietā, nav šķībi, nespiež. Tiklīdz kauliņi ieiet savās vietās, uzlabojas asinsrite, cilvēks jūtas mundrāks, garastāvoklis kļūst priecīgāks.

Ja gribas citādi izkustēties un redzēts, ka, lūk, viena vai otra kaimiņiene skrien, bet pati šajā ziņā neko neesmu darījusi, tad labāk sākt ar iešanu. Ej kādas 40 minūtes ātrā tempā, pieradini pamazām sevi, pieradini kājas, muskuļus un sirdi! Nevajag uzreiz skriet. Mēnesi patrenējies šādā garā – dodies laukā un ātrā tempā ej stundu. Pēc mēneša, ja nav reiboņu, ja ceļgali nesāp, muskuļi nesāp, pamēģini mierīgā riksītī paskriet 15–20 minūtes. Nākamajā nedēļā vari pielikt piecas minūtes klāt un turpini tā, lai otrajā mēnesī tiec līdz četrdesmit minūšu ilgam skrējienam. Ilgāk nevajag! Skriešana ilgāk par četrdesmit minūtēm jau skaitās ar sportisku novirzienu un ne pārāk veselīga parastam cilvēkam. Svarīgs rādītājs, ka tu nepārvērtē savus spēkus un nenodari sev pāri, ir spēja visu šo laiku, kamēr skrien, normāli sarunāties, piemēram, ar blakus skrejošu cilvēku.

Nekontrolēta aktivitāte sagrauj veselību

Ja jautā, vai, skrienot pa asfaltu, nevar nodarīt sev pāri, tad atbilde ir viennozīmīga – var! Jebkurā gadījumā, kad sāk skriet, ir jāpadomā par labiem apaviem, it sevišķi pilsētniekiem. Jo, redz, kas iznāk – ja cilvēks skrien, ir skaidrs, ka viņš grib uzlabot veselību. Bet tad vajag atvēlēt naudu arī piemērotu apavu iegādei. Ja grib būt vesels, nevar skriet vienalga ar kādām čībām! Jo skrienot mugura saņem triecienus. Ražojot speciālos apavus, šis triecienspēks jau ir izrēķināts un neitralizēts, un risks ir mazāks. Bet daudzi, sākot skriet, iedzīvojas vēl lielākās muguras problēmās. Kāpēc? Tāpēc, ka, pirmkārt, skrien ar nepareiziem apaviem, un, otrkārt, uzreiz sāk ar garām distancēm.

Svarīgi! Ja cilvēks bez sagatavošanās un bez sapratnes, cik un kas organismam vajadzīgs un ko var atļauties, sāk sparīgi trenēties, viņš vairākumā gadījumu nodarīs sev pāri, par vēlamo rezultātu nemaz nerunājot. Jo aktīvāks cilvēks, kurš kaut ko salasījies internetā un dara uz dullo, jo lielākas iespējas, ka viņš ar savu nekontrolēto aktivitāti sagraus sev veselību. To rāda mana pieredze!

Lielai daļai vīriešu, kas nāk uz sporta zāli, ir muguras problēmas – tāpēc, ka bezjēgā cilā svarus, nesaprotot, ka katram jāpiemeklē sava individuālā slodze. Savukārt lielai daļai sieviešu rodas citas problēmas, jo viņas sevi izdzen, domādamas, ka tā kļūs tievas. Bet taukus dedzinošā slodze ir pavisam citāda – mērena, turklāt jāskatās, kas konkrētam cilvēkam konkrētā ķermeņa zonā un periodā der. Ja to dara nepareizi, tad atliek apēst kaut vai četrus ābolus, un svars pieaug vēl ātrāk. Tāpēc vizītei pie sporta ārsta, kas pēc tam ar secinājumiem un rekomendācijām aizsūta pie zinoša, profesionāla trenera, vajadzētu kļūt par absolūtu normu.

No veselības līdz pārslodzei

Aizvien vairāk cilvēku iet uz sporta zāli, skrien, it kā veselīgi ēd, bet – aizvien vairāk slimo. Kāpēc tāda pretruna? Es teiktu – vainīga pārslodze. Ļoti vienkāršs rādītājs, kā pateikt, vai cilvēks dzīvo labsajūtā, ir jautājums, kā viņš naktī guļ. Reti kurš atbild, ka laikus iet gulēt un piecēlies jūtas izgulējies. Bet, ja naktī nevar labi gulēt, tas bieži vien nozīmē pārslodzi. Ja līdz divpadsmitiem nevar aizmigt, tā ir nepārprotama zīme. Daudziem pārslodze jau ir radusies sadzīvē, un, ja vēl nāk klāt pārmērīga trenēšanās, tad...

Nākamais aplamais solis – cilvēks ņemas aktīvi sportot vai dodas uz sporta zāli vakarpusē pēc darba. Ar to viss ir izteikts! Un tad brīnās, ka naktī nevar gulēt! Ja ir bijusi aktīva diena un pēc tam turpinās aktīvs vakars, nav ilgi jāgaida, ka cilvēks kļūst slims. Pareizi ir nodarboties ar fiziskām aktivitātēm un skriet no rīta. Ja vien iespējams, vajag mainīt režīmu. Cilvēki, kas to izdarījuši, pēc tam strādā ražīgāk, paši kļūst priecīgāki, jauneklīgāki, kafiju dzer mazāk un padara darbus ātrāk nekā iepriekš.

Ja jāstrādā birojā un tikai pēc pieciem vai sešiem var tikt prom no darba, bet gribas kaut ko darīt savā labā, tad pareizākais būtu aiziet mājās, mazliet atpūsties un pēc tam vai nu ātrā gaitā kādu stundu pastaigāties, vai – ar lielāku sportisku rūdījumu – paskriet minūtes četrdesmit. Pēc astoņiem vakarā gan to noteikti nevajadzētu darīt.

Nav laimes sajūtas? Apstājies!

Tas ir mīts, kas cilvēkam visu laiku jābūt aktīvam un tad viss notiks. Tieši otrādi – cilvēks kļūst vēl neveselāks; nepareizā aktīvā rosīšanās, kad cilvēks ir mūžīgā stresā, visu sabojā, rodas visādas psiholoģiskās problēmas. Tāpēc es tādiem ļoti aktīviem cilvēkiem saku – nevajag pārāk dot virsū! Jo – kas notiek? Jā, sākumā izdalās laimes hormoni, bet turpmāk? Ja šo sajūtu nemitīgi stimulē, tā sāk pārvērsties pretmetā. Organisms vairs nespēj atpūsties, visu laiku tik jāskrien uz priekšu, uz priekšu darba un aktivitāšu ritenī, līdz vienā svētdienā cilvēks iziet pļavā un saprot, ka neko vairs nejūt. Smadzenes šo rukāšanu ir pieņēmušas par normu, prāts to uztver par normu, un cilvēks vairs nejūt, ka mīļas, jaukas lietas, patīkami sīkumi attālinās, pasaule sašaurinās. Viņš izvēlējies nezin kādu mērķi, gāzt kalnus, tikai laimes sajūtas vairs nav. Nav tās brīnišķīgās sajūtas kā bērnībā. Un tā ir skaidra zīme, ka iestājusies pārslodze. Un, ja grib saglābt veselību, ir jāapstājas, jāpārkārto režīms, un tad daudzas problēmas pazūd pašas no sevis. Kad es pats biju pārtrenējies, bija tā – viss it kā ir kārtībā, bet nav laimes sajūtas. Kāpēc? Man neko negribas. Ko nozīmē – neko negribas? Es nejūtu vasaras siltumu, es nejūtu puķu smaržu, liekas, ka esmu ieslēgts tādā kā čaulā. Un tad es sev atzinu, ka tā tiešām ir pārslodze un ka jānoņem nost viss, kas nevajadzīgs. Es to darīju apzināti – pagāja pusgads bez liekām slodzēm, bez liekām pirtīm, bez nevajadzīgām diskusijām ar cilvēkiem, kas tevi uzvelk tā, ka pats uzvelcies. Un, kad to visu noņem nost, atgriežas smaržas, krāsas, sajūtas, izrādās, ka cilvēki ir mīļi, un problēmas pašas pazūd.