Dizainere Alise Trautmane: "Nu, nevelciet tās bēšīgās zeķbikses ar likras spīdumu!"

Kā jums šobrīd klājas?

Labi! Esmu atsākusi gleznot, un manas gleznas tikko izstādīja pop up izstādē Soho galerijā Ņujorkā. Tas man ir kaut kas jauns.

Tas ir smalki?

Nē, tas ir vienas dienas pop up, bet mani tas pārsteidza, jo gleznoju savam priekam un nekad nevienam neko neesmu rādījusi, vēl jo vairāk – pretendējusi, ka to varētu pārdot. Maijā manas gleznas uz mēnesi izstādīja arī kādā Ņujorkas restorānā. Tas gan nav šovs galerijā, bet man tas ir – uh! Ņujorka ir ieviesusi korekcijas manā sapratnē un spējā uzdrīkstēties.

Pirms modes biznesa jums bija cita specialitāte un nodarbošanās, var teikt – cita dzīve.

Pirmā augstskola bija Konkordijas universitāte Igaunijā, studēju tiesības. Maģistrantūrā bija cita programma – tiesības un ekonomika, trīs valstīs – Itālijā (Boloņā), Austrijā (Vīnē) un Vācijā (Hamburgā). Prakse – Vīnē. Atgriezusies Latvijā, sāku strādāt juridiskajā birojā, pēc tam aizbraucu uz Maskavu. Jurisprudence man patika, jo tā ir prātu urdoša nozare. Tomēr, pirmkārt, man ļoti gribējās padzīvot un pastrādāt ārpus Latvijas, taču, praktizējot vienā valstī, tu labāk zini tās valsts likumdošanu, kas ierobežo. Otrkārt, mani allaž urdījusi vēlme būt uzņēmējai, un to algotā darbā apmierināt nevar. Mani aizrauj tieši process – izdomāt, uzcelt un attīstīt kaut ko savu.

Ko darījāt Maskavā?

Strādāju vienā no lielajiem auditoru un konsultēšanas četriniekiem, starptautiskā uzņēmumā Deloitte. Tas bija interesants laiks, izbraukāju Krieviju, biju Sibīrijā.

Presē lasīts, ka Maskavā jums bija arī mīļotais cilvēks. Vai tas joprojām ir spēkā?

Vairs nav spēkā. Bet – jā, primārais, kāpēc biju Maskavā tik ilgu laiku, bija attiecības. Maskavā gan joprojām ir veikali, kas pērk mūsu kolekcijas, bet tāpēc man nav turp jābrauc. Kopš pagājušā gada janvāra esmu Ņujorkā.

Kā notika pagrieziens uz modes biznesa pusi?

Apriori nebija domas veidot modes zīmolu. Tolaik, tieši pirms krīzes, braukājot pa lielām Krievijas pilsētām ar labu ekonomiku, pamanīju, ka modes ziņā piedāvājums ir diezgan mazs. Mana ideja bija atvērt nelielus veikalus reģionos, importēt Eiropas dizaineru kolekcijas un izveidot arī savu modes līniju, kas būtu tur pieejama. Tad iestājās krīze, un mazumtirdzniecība bija pēdējais, ko darīt reģionos, kuri cieta visvairāk. Bet ideja par savu līniju saglabājās, un es pamēģināju. Par pirmās kolekcijas izveidi vienojos ar dizaineru, bet sapratu, ka tas nestrādā, jo mode ir ārkārtīgi subjektīva. Turklāt man vēl nebija pārliecības par to, ko gribu.

Vai mākslinieciskais pirmsākums jūsos jau bija?

Protams! Esmu beigusi mākslas skolu, vēlāk gāju pie māksliniekiem uz studijām, kur gleznoju, bet tajā laikā mākslinieks kā profesijas izvēle netika pat apspriests. Jo īpaši, ja sekmes skolā bijušas lieliskas. Tu gāji mācīties biznesu vai jurisprudenci. Varbūt vēl arhitektūru un medijus.

Vēlāk mācījāties arī modes skolā.

Milānā mācījos vasaras skolā Istituto Europeo di Design, vienā no labākajām Eiropas universitātēm. Tur no A līdz Z uzšuvu pirmo kleitu. Man tas bija svarīgi – uzkonstruēt, uzšūt tā, lai der, lai neplīst pa vīlēm... Kleita bija supersarežģīta, var teikt, es pati sevi izaicināju.

Mācījāties arī Londonā?

Tas bija ļoti īss kurss Central Saint Martins universitātē, bet man kā iesācējai pamatzināšanas deva. Tālāk nāca riktīga samoučka, mācījos darot un pieļaujot visas iesācēja kļūdas, kādas vien modes biznesā ir. Ļoti daudz lasīju, bet neviena grāmata nevar pastāstīt, kā īsti tas notiek.

Nebija neviena, no kā pašpikot?

Redziet, špikot nav jēgas. Kad izveidoju zīmolu, bijām vieni no pirmajiem, kurus pieņēma modes izstādē Tranoi Femme Parīzē, kurā tagad piedalās vairāki Latvijas zīmoli. Protams, skatījos uz citiem jauniem zīmoliem pasaulē – kur viņi pārdod, kādās izstādēs piedalās, kādas PR aģentūras izmanto. Bet nav tādas formulas, kas darbotos visiem, es nevaru pateikt – dariet to, to un to, un jūsu zīmolam veiksies!

Varbūt par kaut ko var teikt: noteikti nedariet!

Ļoti daudz! ( Smejas.) Daži uzskata, ka mode ir tikai kaut kas kreatīvs, atnāc, pataisi kādu kleitiņu... Bet neiedomājas, ka tas ir ļoti grūts bizness. Ja jauns dizainers man prasītu padomu, es, lai cik neiedvesmojoši un nemākslinieciski tas šķistu, teiktu – vispirms reāli paskaties uz savām finansēm vai pieejamajām investīcijām. Vai tu vari atļauties uztaisīt trīs, četras kolekcijas.

Ar piecciparu skaitli var nepietikt?

Var nepietikt, jā! Ja tev ir daži tūkstoši, labāk aizbrauc ceļojumā uz Brazīliju. Jo uztaisot vienu kolekciju un aizbraucot uz to pašu Parīzi... Es arī domāju, ka atliek tikai ar savu kolekciju tur ierasties, un pasūtītāji būs klāt. Pēc pirmās izstādes, kad pie tava stenda neviens nepienāk, sāc domāt – varbūt tomēr ir citādi... Ja gribi būvēt biznesu, nevis nelielu ateljē, jārēķinās, ka ieguldījumi būs milzīgi!

Bez garantijas, ka atmaksāsies...

Jā, tā bija liela vilšanās! Agrāk, kad strādāju, vienmēr bija rezultāts, modes biznesā vari strādāt, cik gribi, rezultāts nav garantēts. Cik nakšu esi sēdējis un domājis – viss, es slēdzu šo kantori, kam man tas vajadzīgs... Tad atkal ir mazās uzvaras, un tu ej tālāk, bet ļoti bieži ieguldītais darbs neatsver rezultātu.

Tomēr jūs ejat tālāk.

Nezinu, cik tālu esmu tikusi, katrā ziņā – ne tur, kur gribētos. Mums neiet slikti, pamanīti esam, bet man nav svarīgi kļūt pazīstamai atpazīstamības dēļ. Mērķis bija pierādīt, ka Latvija ir lieliska vieta, kur ražot – un ražot ne tikai drēbes ar zemu, bet arī ar augstu pievienoto vērtību. Man šķiet, ka vide ir piemērota, kvalitāte – konkurētspējīga, izmaksas salīdzinoši nelielas, bet... Joprojām eksporta apjomi, ko radām, ir niecīgi. Lai pierādītu to, ko es gribēju pierādīt, tiem būtu jābūt daudz, daudz lielākiem.

Kas bremzē?

Daudzi faktori. Varbūt mana līdz šim egoistiskā vēlme, ka būšu neatkarīgs zīmols. Svarīgāks par cenu modē ir zīmola stāsts, kas iekārdina pircēju kļūt par tā daļu. Lai šo pasaku radītu, vajadzīgas milzīgas investīcijas. Mazs zīmols nevar sacensties ar lielajiem luksusa zīmoliem. Arī masu produkcijas zīmoli Zara un H&M jau pretendē uz kaut ko vairāk nekā zema kvalitāte par zemu cenu. Tāpēc vajadzīgs vai nu investors, vai valsts atbalsts. Mazs piemērs. Decembrī mēs Ņujorkā piedalījāmies vairāku jaunu zīmolu pop up veikala atvēršanā. Veikalu atklāja Ņujorkas mēra sieva. Rīgas mēra sieva uz mūsu skati nav ieradusies ne reizi. Mode ir industrija, nevis amatniecība vai hobijs, un bez valsts atbalsta tas ir neiespējami. Jā, mēs, Latvijas dizaineri, braucam uz Parīzi, sēžam katrs savā mazajā stendā, dažu sezonu ir labāk, dažu – sliktāk, bet turpat vien esam un, ja nekas nemainīsies, turpat būsim vēl pēc pieciem un desmit gadiem.

Vai nav arī tā, ka daži cilvēki ir maldīgi augstās domās par sevi kā potenciālo biznesmeni?

Man šķiet, ka vajadzētu iedomāties vēl vairāk! Ja projekts neattīstās veiksmīgi, tas vēl nenozīmē, ka tu esi neveiksminieks. Varbūt pieļāvi kļūdu, kuru nākamajā projektā nepieļausi, varbūt nesakrita ārējie apstākļi, bet – vajag mēģināt! Donalds Tramps, lai kāda pret viņu būtu attieksme (es savu labāk te neizklāstīšu), ir trīs reizes bankrotējis, bet joprojām tiek uzskatīts par veiksmīgu biznesmeni. Ir pilnīgi normāli, ja sāc vienu projektu, neizdodas, otru, neizdodas... Tie paši Angry birds attīstītāji veiksmīgi kļuva tikai ar piecdesmit otro spēli!

Kādi ir jūsu tiešie pienākumi?

Es vadu uzņēmumu un komandu, kas aizņem vairāk laika, nekā varētu domāt. Piedalos arī jaunu sadarbības partneru meklēšanā un, protams, veidoju kolekcijas. Pārsūtīt skices nav problēmu, bet audumu izvēle, mērīšana – tas jādara uz vietas. Ņujorkā dzīvojot, ar komandu komunicēju ik dienu, tāpēc ceļos septiņos, lai pagūtu kaut ko padarīt. WhatsApp, e-pasts, skype – tas ir kļuvis tik vienkārši. Komandā esam seši, katrs cilvēks ir no svara.

Jūs arī mācāties.

Mācos universitātē Parsons School of Design , kas ir Top 3 universitāte pasaulē modes studiju jomā. Gribu apgūt modes mārketingu, lai saprastu, ko mēs darām ne tā. Tev var būt lielisks produkts par lielisku cenu, bet ja neproti to pārdot... Tā ir pilna laika maksas programma, jāmācās divi gadi (ja augstākā izglītība jau ir), vasarā beigšu. Semestris bija tik intensīvs, ka no septembra līdz janvārim gulēju ne vairāk kā četras piecas stundas diennaktī.

Runā arī par NARCISS starptautiskajiem panākumiem. Vai tādi ir, un vai no tiem ir bijusi jēga?

Trīs gadus mums Londonā bija PR aģentūra, ik mēnesi mūs pieminēja presē, bet, ja kādam Londonā pajautātu, neviens tādu NARCISS nezinātu. Tāpēc no tās atteicāmies. Kā eksperimentu izveidoju e-pastu ar izdomātu vārdu, jo pati kā dizainere nevaru Amerikā atļauties sūtīt e-pastu modes redaktoriem un stilistiem ar tekstu, ka vēlos tikties ar presi. Man bija piecas veiksmīgas tikšanās, kas deva divas publikācijas, tostarp amerikāņu Vogue. Tad tiešām bija gandarījums! No neeksistējošās Annas e-pasta izsūtīju ap 150 vēstuļu nedēļas laikā, un – jā, tas ir iespējams! Ņujorkā vispār viss šķiet iespējamāk. Piemēram, ejot uztikšanos ar Vogue.com modes redaktori, liftā satiku sievieti, kurai iepatikās mans mētelis. Viņai ir savs liels blogs, un tagad mēs runājam par kopēju projektu. Otrs gadījums – lielā veikalā, kurā man ir sapnis kādreiz pārdot NARCISS apģērbus, man pieskrēja klāt pārdevēja un prasīja, no kurienes man ir šis mētelis, iedeva kolekciju iepircējas telefonu...

Tas bija tas pats mētelis?

Nē, cits! Šķiet, mums vajadzētu ražot tikai mēteļus... Jāpatur prātā, ka biznesā vienmēr ir arī veiksmes un sagadīšanās faktors, bet tev pašam tas jāveicina. Pat, izejot Ņujorkā uz ielas, tu nekad nezini, ko satiksi.

Kāpēc tieši Ņujorka?

Tā ir vienīgā pilsēta pasaulē, kur jutos kā mājās jau pirmajā dienā, kad ierados. Kad man bija 22 gadi, vasarā ar divām draudzenēm aizbraucām uz Ņujorku. Oficiālais, vecākiem domātais iemesls bija, ka vienu kursu mācīsimies Ņujorkas universitātē. Patiesībā strādājām par oficiantēm un izbaudījām jaunību. Nolēmu – pēc universitātes noteikti uz Ņujorku! Bet... Pirmās darba iespējas, maģistrantūra, stipendijas, prakse Vīnē, un – pošla, pojehala... Tagad, pēc gadiem tur atgriežoties, jau pirmajā nedēļā jutos laimīga – savā pilsētā un savā vietā. Ik reizi, lidojot prom no Ņujorkas, man bail – ja nu neatbraucu atpakaļ, varbūt nevajag braukt prom...

Kas bija galvenais iemesls, lai atgrieztos Ņujorkā? Mācības, darbs, privātā dzīve?

Labs jautājums, jo pati īsti to nesaprotu. Laikam tas bija kopums. Pirmkārt, man vajadzēja aizbraukt, lai paskatītos no attāluma, kas notiek privātajā dzīvē. Arī uz NARCISS paraudzījos citādi. Otrkārt, biju ļoti, ļoti nogurusi. Arī pēc trakā pagājušā semestra esmu nogurusi, bet tad biju nogurusi no visa – no attiecībām, no tā, ka tu darbā ieguldi tik daudz, bet atdeves īsti nav...

Kā Ņujorkā pietrūkst?

Dabas! Esmu pagāns, latvietis, dabasmīlis. Pirmais, ko, iebraukusi Latvijā, daru – nolieku čemodānus un braucu uz Jūrmalu staigāt. Pat izkāpjot Rīgas lidostā un ieelpojot gaisu... Agrāk šķita, ka runas par svaigo gaisu ir tādi mammu un vecmāmiņu stāsti, es vienmēr smīkņāju.

Kādi ir ņujorkieši?

Manā draugu lokā ir tikai pāris amerikāņu, pārsvarā – cilvēki no visas pasaules ar atšķirīgu kultūru iezīmēm un dažādām reliģijām. Ņujorkai raksturīga atvērtība un vienkāršība komunikācijā, kas nav tik raksturīga Londonai un citām metropolēm. Ņujorka ir vienīgā vieta pasaulē, kur man nav problēmu aiziet uz restorānu vai bāru vienai pašai. Nedaru tā bieži, tas nav mans regulārais piektdienas vakara plāns ( smejas), bet negatīvas pieredzes nav bijis. Tu tikpat viegli iepazīsties kā ar vīriešiem, tā sievietēm, un neviens tāpēc nedomā, ka tur “kaut kas veidojas”. Jā, tiek pārmesta amerikāniskā virspusība, bet, ejot no rīta pēc kafijas, kur mani allaž sagaida ar smaidu, mani tas nekad nav kaitinājis – pat ja smaids ir mākslīgs. Visi ir noguruši, visi strādā kā traki, lai nomaksātu īri un rēķinus. Spēja neizgāzt savu emocionālo miskasti uz citiem un pasmaidīt ir pluss!

Zīmoliem, vizuālajam tēlam ir liela nozīme?

Ņujorka ir arī vienīgā vieta pasaulē, kur atļaujos iziet ārā apspīlētā jogas tērpā un botās, pa virsu – kažoks (kas ir vienkārši ārprāts!), un aizskriet līdz savai jogas klasei. Ir OK, neviens pat nepamana. Savukārt vakarā labā restorānā redzēsim gaumīgi, atbilstoši pēdējai modei ģērbušos cilvēkus. Bet, iedziļinoties tajā, ko redzi uz ielas... Tur ir viss, par ko mūsu modes redaktori un stilisti saka – nē, nē, nē! Nevis tāpēc, ka cilvēks nesaprastu – viņam, visticamāk, ir vienalga, jo viņš skrien uz sporta zāli vai steidzas uz tikšanos botās, bet somā ir citas kurpes.

Tātad Kerija Bredšova nav masveida parādība?

Tā galīgi nav masveida parādība! Pēc Seksa un lielpilsētas var šķist, ka modņicu ir daudz, patiesībā – ļoti maz. Tas bija arī mazliet cits laiks, kad sporta apavi nebija tik vispārpieņemti. Amerikā ikdienas apģērbā ērtums ir faktors numur viens, tā ir jaunā realitāte.

Kā ar kosmētiku?

Ļoti daudzas, pārsvarā meksikānietes un brazīlietes, krāsojas pārspīlēti. Ar kontūrām uzmālē jaunu seju uz jau esošās. Es ar lielu skepsi skatos uz Kardašjanu ģimeni, bet, riebjas kādam vai ne, viņu ietekme uz skaistuma modi ir jāpieņem – dibena implanti ir visvairāk pārdotā operācija ne tikai Amerikā un Brazīlijā. Tas neraksturo Ņujorku, bet raksturo šā brīža izpratni par skaistumu.

Vai dzīve Ņujorkā atbilst Kerijas Bredšovas dzīvei?

( Smejas.) Atbilst tajā ziņā, ka, savācoties ar meitenēm uz svētdienas brokastīm, vienmēr ir par ko parunāt. Protams, atbilst ārējie faktori, kas raksturīgi tikai lielajām pilsētām, – kultūras dzīve, koncerti, muzeji, galerijas, tas nav pagūstams! Cik nu vari... Man ir entuziastes draudzenes, kuras ik nedēļu atrod vismaz vienu koncertu, izrādi vai izstādi, kas noteikti jāapmeklē. Nekad nelaižu garām lielos laikmetīgās mākslas pasākumus, eju gan uz klasiskās mūzikas koncertiem, gan džezu, gan Metropolitēna operu, bijām aizgājušas uz Kseniju Sidorovu. Un – tipiski Ņujorkai – pirms tam mēs vēl aiziesim uz jogu, bet pēc tam mēs vēl aiziesim uz bāru. Protams, tā nenotiek katru dienu.

Kas no pēdējā laikā redzētā atstājis iespaidu?

Biju uz Brodski/Barišņikovu Ņujorkā un raudāju, jo bija fragmenti, kas ļoti uzrunāja. Droši vien citā laikā, aizejot uz to pašu Latvijā, uzrunātu citi fragmenti. Iespaidu ir ārkārtīgi daudz, katru dienu! Pat NARCISS kolekcijas kļuvušas ļoti krāsainas. Šis gads Ņujorkā bija gan morāli, gan finansiāli ļoti smags, bet vienlaikus tik piesātināts ar notikumiem un iespaidiem, ka mainīja manu priekšstatu par sevi. Tā bija izdzīvošana, morāla cīņa gan ar sevi, gan ar to, ko tu gribi. Darbs un mācības. Bet tagad esmu tiešām laimīga, jo esmu ieguvusi brīvības sajūtu – tā atsver visu!

Ko jaunu uzzinājāt par sevi?

Ka esmu emocionāli ļoti ievainojama. Agrāk biju pārliecināta, ka esmu stiprs, pragmatisks cilvēks, uzņēmuma vadītāja. Nē, pirmkārt, es esmu sieviete, otrkārt, izrādās, pārsteidzoši emocionāla! Tas nav ne labi, ne slikti, es vienkārši ļāvos – atbrīvojos no tā, ko drīkstu, ko nedrīkstu... Tu nolobi sevi un tā paskaties – nu, sīpoliņ, tāds tu esi! Tas nav ar ego attieksmi – tāds nu esmu, ņemiet par labu! Tas vairāk ir atklājums sev. Draugi varbūt neko pat nav pamanījuši. Tā pati gleznošana, kurā metos iekšā. Mūzikas klausīšanās. Pirms tam mana mīļākā mūzika bija klusums. Klausījos mūziku divreiz gadā, lai izvēlētos kaut ko piemērotu skatei. Tagad gleznojot mūziku klausos visu laiku.

Kas Ņujorkā ir citādi?

Pasniedzējs katram studentam jautāja, kāpēc viņš iestājies šajā universitātē. Es stāstīju, ka gribu papildināt zināšanas, lai veiksmīgāk attīstītu zīmolu, viņš teica – nē, tu te esi naudas dēļ! Saki, lūdzu, ja tavam uzņēmumam klātos labi, vai tu te būtu? Apdomājos, un nācās piekrist, ka droši vien ne. Tas pats profesors arī ļoti skaidri raksturoja Eiropas un Amerikas atšķirību attieksmē pret veiksmi un naudu. Piemēram, satiekot rakstnieku Francijā, viņam jautās – ko jūs rakstāt, kur ņemat sižetus u. tml. Amerikā pavaicās, cik liela ir tirāža. Mākslinieku vērtē pēc tā, cik veiksmīgs ir viņa biznesa projekts. Kā vienu no mārketinga piemēriem profesors minēja šādu shēmu: sūtiet draugus uz veikaliem, kuros gribat būt, lai viņi taujā – vai jums ir zīmols NARCISS? Pēc piektā cilvēka veikals sāks gudrot – kas tas ir, varbūt tiešām mums to vajag...

Atšķirības starp rajoniem tiešām ir tik izteiktas, kā rāda filmās?

Jā, atšķirība ir liela. Es dzīvoju Nolita rajonā Manhetenā, kas vairāk ir mākslinieku rajons, ar daudzām galerijām, kafejnīcām, nelieliem veikaliem. Bet tikai 20 minūšu brauciena attālumā Uptown rajonā ir citādi restorāni, publika uzvalkos un vakarkleitās, Metropolitēna opera, lielo korporāciju biroji.

Naktī uz ielas nav bailīgi?

Pēc Maskavas, pēc Sibīrijas?! Ņujorkā? Nē! ( Smejas.) 

Vai Ņujorkai nav neviena mīnusa?

Ir, žurkas!

Suņa augumā?

Jā! Agrāk domāju, ka tas nāk no Betmena filmām, bet nekā – pati redzēju. Tiešām, tiešām lielas! Un netīrība. Nesaprotu, kā var būt tik daudz atkritumu saiņu, cik ik rītu izmet ārā. Vistrakāk bija, kad pērn janvārī sniega dēļ uz divām dienām viss bija paralizēts, neaptverami, kas notiek, ja tādā pilsētā vienu dienu neizved atkritumus!

Vai stereotipiskie amerikāņu rešņi Ņujorkā ir manāmi?

Ļoti maz! Pārsvarā tūristi no Teksasas vai Arizonas.

Ņujorkā ir modē veselīgs dzīvesveids?

Jā! Visi būsim bio, organic un vēl nezin kas... Pat uz augļu smūtija rakstīts, ka tas ir glutenfree. Sevi uzskatu par fiziski normālu, bet sporta zālē pārņem bažas, ka neinvestēju visu enerģiju darāmajā. Tas, cik mērķtiecīgi tiek pildīts katrs vingrinājums, ir apbrīnojami! Tas pārsteidza, jo esmu gājusi uz sporta zāli gan Rīgā, gan Maskavā, tā nenotiek nekur. Skatos un domāju – vai tas ir tas Ņujorkas draivs? Vai tā jānotiek visā – ja dari, tad dari tā, ka izliec pēdējo? Piekrītu, sports ir vajadzīgs, bet – pirmkārt, tev tam ir jāpatīk, otrkārt, bez pārspīlētas nežēlības pret ķermeni.

Kā jums šobrīd klājas privātajā dzīvē?

Kā pēc vētras... Vēl vācu nolauztos kokus (smejas).

Šā brīža statuss ir – brīva?

Ļoti brīva!

Atvainojos par baumu atstāstīšanu, bet ideja bija aptuveni šāda – ja ir bagāts draugs, tad jau var veidot biznesu un dzīvot Ņujorkā. Jūs komentēsiet?

Pat negrasos to komentēt. Negribu izteikties par otra cilvēka mantisko stāvokli, it īpaši, ja attiecības ir beigušās. Patiesībā Ņujorka arī noveda pie tā, ka esmu ļoti brīva. Turp, kā jau teicu, devos ar domu uz visu palūkoties no malas. Redziet, mūsu attiecības ilga deviņus gadus. Tas nebija viegls lēmums, tāpēc arī tā vētra.

Visur aizgūtnēm klāsta, ka attiecības jākopj. Kā jūs to saprotat?

Varbūt tas nav īstais vārds, bet mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā ar attieksmi – o, smuks iepakojums, jāpērk! Kolīdz kāds sīkums nedarbojas – nav jēgas labot, nopirks citu. Daudzi tāpat skatās uz attiecībām – ai, nav vērts pūlēties, būs nākamās. Ar kopšanu saprotu, ka kompromisi ir jāmeklē un arī pašam jāpacenšas. Varu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, cik reižu esmu bijusi iemīlējusies (nerunājot par mīlestību), tad jo skaidrāk saproti, ka tas jānovērtē. Nevis uzreiz jācērt durvis un jākravā čemodāni, ko divdesmit gadu vecumā darīju regulāri.

Varbūt arī tagad ilksis vēl var pagriezties uz otru pusi?

Nē, noteikti ne! Kad esi ticis skaidrībā pats ar sevi, kļūst ļoti viegli. Tas arī aizņēma visvairāk laika, bet esmu laimīga, jo pieņēmu lēmumu. Ir skumji, jā. Man ir trīsdesmit pieci gadi un pirmo reizi gribas domāt par ģimeni un bērniem. Vienmēr ir šķitis, ka tas viss būs – tikai nevis rīt, bet parīt. Esot kopā ar šo cilvēku, uzskatīju to par dabisku turpinājumu. Zinu, ka skumjas pāries. Tās nav skumjas par to, ka vairs neesam kopā, bet par to, ka dzīvē tā notiek. Tas ir zaudējums neatkarīgi no tā, kurš pieņem lēmumu. Vienlaikus ir pilnīgi normāli, ka cilvēki mums ir doti uz zināmu laiku, un, ja attiecības beidzas, tā nav jāuzskata par neveiksmi. Kā jau teicu – esmu par to, ka jāiet uz kompromisiem. Un, manuprāt, darīju visu iespējamo, lai attiecības saglabātu, līdz sapratu, ka to nevajag darīt.

Vai ir kādas īpašības, no kurām jūs gribētu atbrīvoties?

Neprasme patikt nē. Visi grib būt tik labi, es arī... Meitenēm taču jābūt labām! Otrs –arī man piemīt mums raksturīgā pieticība. Par laimi, ne vienmēr, bet reizēm, kad draudzene, kādu ar mani iepazīstinot, stāsta par manu uzņēmējdarbību, iejaucos – ai, nu beidz, es jau tikai tāds mazs zīmols, es jau neko...

Kāds ir iztikas minimums Ņujorkā cilvēkam, kurš nav piedzimis jau ar savu dzīvokli?

Dzīvoklis ir lielākā problēma. Agrāk nevarēju saprast, kā trīsdesmitgadnieki var dzīvot kopā ar dzīvokļa biedriem, tagad to saprotu. Tādu īres cenu nav ne Maskavā, ne Londonā! Un gribas taču dzīvot Manhetenā, nevis Hārlemā, citādi – kāda jēga būt Ņujorkā. Ja ienākumi ir mazāki par 5–6 tūkstošiem dolāru, tur nav, ko darīt. Arī tas ir izdzīvošanas režīms, jo vairāk nekā puse aiziet īrei, bet tad tev tas 2 reiz 3 metru dzīvoklis būs vienai pašai.

No provinces iebraucis meitentiņš, kurš krogā mazgā traukus...

...īrēs dzīvokli kopā ar desmit tādiem meitentiņiem, jā! Pēc pāris gadiem varbūt viņš vadīs to restorānu un dzīvos vairs tikai ar diviem meitentiņiem.

Jums ir dzīvokļa biedri?

Nē, tomēr esmu pati par sevi. Kad braucu uz Ņujorku, domāju padzīvot tur pusgadu un tad turpināt mācības distancēti. Plāni mainījās, biju tādā nesaprotamā stāvoklī – pagaidām, pagaidām... Tagad gribu uztaisīt vīzu, lai varētu strādāt un piedalīties projektos. Pagaidām man ir studentu vīza, tas ierobežo. Puse iedzīves ir šeit, puse – tur... Protams, es gribu te atgriezties, un ik pa laikam tas jādara, bet kā bāzes vietu izvēlos Ņujorku, vismaz uz kādu laiku.

Kāds īpašības jums šķiet nesavienojama ar vīrieti?

Stulbums un skopums!

No kā metas zosāda komunikācijā?

Nevaru ciest tenkošanu un aprunāšanu. Ja es rakstītu Bībeli, ierakstītu to kā pirmo grēku. Tā mēs zaudējam laiku, vairojam negācijas – nevis sievišķīga, bet pilnīgi neauglīga laika pavadīšana, kas izsūc enerģiju.

Vai jums ir speciālas vizuālas prasības pret vīrieti? Ja nu ne to savilcis mugurā...

Beidziet, es apģērbšu jebkuru vīrieti! ( Smejas.) Jābūt dzirkstelei un fiziskai pievilcībai, bet tā nav aprakstāma tādā veidā kā – tumšmatis, metrs astoņdesmit, ar rugājiem...

Kas tomēr griež aci kungu garderobē?

Netīri vai veci, nobružāti apavi. Baltas zeķes apavos – traģiski. Zeķes sandalēs pat nepieminēšu – tas vispār ir fenomens...

Ja nu jums tāds nāktu klāt?

Neskati vīru no cepures, bet zeķes sandalēs ņe pokaķit!

Jums ir mierīgs temperaments?

Nē, mājās varu sasist traukus un iemest ar apelsīnu! Darbā gan esmu mainījusies – kad sāku uzņēmējdarbību, mani daudz kas tracināja, es skaitos, pacēlu balsi. Esmu kļuvusi daudz mierīgāka un saprotošāka. Protams, gadās personāži, kas tevi vienkārši tracina, piemēram, mājā, kurā Ņujorkā dzīvoju, supervaizers ir melna lesbiete, sieviešu cietuma uzraudze. Ja satieku viņu kāpņu telpā, man ir sabojāta diena.

Varbūt viņai ir jūtas...

Jā, un viņu droši vien tracina, ka tās nav abpusējas.

Dāmu garderobē...?

Nu, nevelciet tās bēšīgās zeķbikses ar likras spīdumu! Saulē – uh, kā spīd! Vai arī garie zābaki ar kleitām vai svārkiem uz operu vai teātri... Saprotu, ka mēs vairs neņemam līdzi maiņas apavus un nebraucam ar takšiem, bet operas pirmizrādē tos zābakus pārvilkt vajadzētu.

Ar kuriem ievērojamiem cilvēkiem – no jebkura laikmeta – jūs labprāt papļāpātu?

Ar Džeksonu Polloku (amerikāņu gleznotājs, 1912–1956, tiek uzskatīts par abstraktā ekspresionisma radītāju – Red.). Ģeniāls cilvēks, kurš nepieņēma sabiedrību, un sabiedrība nepieņēma viņu. Droši vien viņš mani izmestu ārā jau pēc desmit minūtēm, teikdams – ar šito nelgu es nerunāšu... Bet, ja es atnāktu ar viskija pudeli, varbūt atļautu mazliet pasēdēt. Tikpat labi var arī būt, ka viņš bija vienkārši dzērājs, kuram īstajā brīdī paveicās uztriept to, kā vēl nebija... Noteikti ar Hemingveju, Vonnegūtu. Tie ir ģēniji, dziļi cilvēki, es viņos labprāt vienkārši paklausītos, pabūtu ar viņiem.

Kāda ir vislabākā atpūta?

Ceļošana! Tai varu iztērēt visus brīvos līdzekļus. Esmu izbraukājusi Brazīliju, Indiju, Maroku un Vjetnamu. Esmu Indijā meditējusi un ko tik vēl, bet mana stihija un labākā meditācija ir kalni un sniegadēlis. Nekur citur nespēju tā atslēgties.

Sīkās atpūtas?

O, visas masāžas pēc kārtas – dodiet tik šurp! SPA, manikīrs, pedikīrs, mati, nagi, masāža, skrabītis – šajā jomā esmu tāda meitene!

Ko tu  pašlaik lasi, un kā tev tas patīk?

Latvietes karmu, bet izteikties nevēlos, jo autore darījusi savu darbu pēc labākās sirdsapziņas.

Lūk, vēlme būt labajai meitenei, kuru tikko apspriedām kā izskaužamu.

( Smejas.) Jā, kas ir, tas ir – nevaru tikt no tā vaļā. Grāmatas izlasīšana ir viena vakara jautājums. Domāju – labi, atkodīsim šo cieto riekstu par latvietes karmu. Rezumējums ir tāds, ka latvietei nav tādas vienas karmas...

Kā ar ēst gatavošanu?

Kad man būs ģimene, svētdienas pankūkas apsolu! Pārējo gan negarantēju.

Māra Vilde, žurnāls “OK!” / Foto: Oļegs Zernovs