Spridzeklis bez laika degļa. Karims Rašids 1

Skaistums
2013. gada 30. janvārī 14:20 2013. gada 30. janvārī 14:20
Vasarā miegaini mierīgo Rīgu gluži kā pēkšņs negaiss pāršalca ziņa par dizainera Karima Rašida ierašanos. It kā lai apmeklētu konkursu Jaunais Vilnis, it kā saistībā ar kādu nekustamā īpašuma projektu Jūrmalā, kuram Rašids veidošot interjerus, bet pašmāju stārhitekts Andis Sīlis arhitektūru.

Patiesībā – lai ar vienu šāvienu nošautu abus šos zaķus. Viņa ierašanās šīs vasaras karstākajā nedēļā bija izrāde dzīvajā, kas pārliecinoši demonstrēja, kāpēc dizainerus mēdz dēvēt par mūsdienu popzvaigznēm – baumas, pārpratumi, skaļš pieteikums, spilgts šovs ar krāšņiem tērpiem un pārplīsuša ziepju burbuļa sajūta pēc tam. Pastaiga arī bija tik ziņkārīga, lai mēģinātu satikt dizaineru-popzvaigzni pašu mājās. Tas nekas, ka ne gluži Rašida karjeras ziedu laikos...

Karima Rašida ziedu laiki bija 20. gadsimta nogale. Viņš ir piedzimis īstajā laikā. Tikai 90. gados pasauli varēja iekarot ar tik vaļsirdīgu cinisma un viegla joka sajaukumu, turklāt izmantojot vispārējo apjukumu, ko bija izraisījusi straujā virtuālās un digitālās realitātes ienākšana mūsu visu ikdienā. Tagad jau esam ar tehnoloģiju klātbūtni apraduši, spējam tās arī kritiski izvērtēt un pasmaidīt par dizaineru, kurš saka, ka piecus gadus neesot lasījis nevienu drukātu mediju. Viens ir pilnīgi skaidrs – Rašids ir prasmīgs pārdevējs un visveiksmīgāk viņš prot pārdot sevi un savu tēlu. Turklāt nekad neizkrītot no lomas, jo mums netiek ļauts pat nojaust, vai viņš tikai prasmīgi tēlo vai patiešām tic visam paša sludinātajam. Rašida šarmam ir ļāvušās ne tikai ātru un spīguļojošu slavu kārojošas kompānijas, bet arī patiesi izcili savu laiku dizaina tirgus spēlētāji. Un arī pašu dizaineru nevar apsūdzēt talanta trūkumā. Varbūt tikai pārāk izšķērdīgā tā šķiešanā pa labi un kreisi. Turklāt viņš pats bilst, ka ticot nevis veiksmei, bet gan čaklumam, neatlaidībai un talantam. Rašīdam šo triju īpašību tiešām netrūkst, un varbūt tā arī ir viņa panākumu atslēga.

Karims Rašids vienā ziņā ir pagātnes cilvēks – mūsdienās reti kurš atļaujas tik izkoptu un pastāvīgu stilistisko rokrakstu, kurš 20 gadu laikā ne par matu nav mainījies. Ir grūti nojaust Rašida radīto lietu izstrādes gadu, tik līdzīgas tās ir. Un tā 21. gadsimtā ir liela greznība un pat ietiepība – nemainīties laikam līdzi.

Jūs citu dizaineru vidū vienmēr esat izcēlies ar optimistisku skatu nākotnē un nebaidāties prognozēt, kāda tā būs. Kā spējat saglabāt optimismu arī pašlaik, kad lielākā daļa arhitektu un dizaineru nevēlas runāt par nākotni, to paredzēt?

Es vienkārši ticu progresam. Pasaule ir dramatiski mainījusies pat tik īsā laika sprīdī kā pēdējie 20 – 30 gadi, tas ir, apmēram tajā laikā, kopš es pats darbojos dizaina jomā. Robežas un barjeras izzūd. Mēs visi komunicējam un strādājam globāli. Manuprāt, pasaule ir kļuvusi labāka, tāpēc neredzu iemeslu, kas apšaubītu manu ticību arī turpmākai tās attīstībai pozitīvā virzienā. Nu, varbūt es vienkārši pēc dabas esmu optimists.

Jau kopš 90. gadiem esat jūsmojis par digitālās un virtuālās pasaules estētiku un vēlējies to ieviest mūsu sadzīvē. Šķiet, ka pašlaik dizaineri izvairās no visa digitālā un labprāt atgriežas pie analogajām tehnoloģijām...

Tagad jau viņi atkal pievēršas digitālajai estētikai. Cilvēki joprojām baidās un cenšas izvairīties no šīs – paralēlās realitātes, bet mums tā ir jāpieņem, jo digitālā pasaule nu jau ir mūsu dzīves neatņemama realitāte. Un pasaule tikai arvien ātrāk un dziļāk ripo šajā virzienā. 2001. gadā, kad tirgū ienāca iPod, neviens nespēja noticēt, ka 4 GB mūzikas un video failu kāds varētu nēsāt tik mazā niekā savā kabatā. Es to uztvēru kā pagriezienpunktu tehnoloģiju attīstībā. Ja var notikt šādas lietas, tad var notikt viss! Mēs ikdienā izmantojam neiedomājami sarežģītas tehnoloģijas. Turklāt nebūt neaizdomājoties, cik komplicētas tās ir, un tehnoloģiju ietekme nepaliek tikai digitālajā laukā vien, tā ienāk arī mūsu fiziskajā pasaulē un iespaido to. Ir skaidrs, ka visas sabiedrības aktivitātes, kustības un notikumi pasaulē, tajā skaitā arī publiskā vide, restorāni, mākslas galerijas un muzeji, – tas viss kļūst arvien tehnoloģiski komplicētāks. Manuprāt, viena no mūsdienu laikmeta zīmēm ir LED gaismu tehnoloģija, kas pilnībā izspiež tradicionālās elektriskās spuldzītes.

Brīžiem liekas, ka jau esam noguruši no visām šīm tehnoloģijām...

Nu nē! Tas ir mediju radīts mīts. Pirmkārt, cilvēkiem patīk tehnoloģijas, un, otrkārt, mūsdienās nevar no tām izvairīties. Piemēram, zemeslodi kontrolē tik milzīgs skaits satelītu, ka nemaz nav iespējams izsprukt ārpus to uzmanības loka. Turklāt mēs pie tehnoloģiju sniegtajām iespējām esam tā pieraduši, ka tās ir kļuvušas par vienu no mūsu pamatvajadzībām. Es neticu nogurumam, bet, protams, katrai kustībai un virzienam ir sava opozīcija – kontrvirziens. Tiesa, parasti tas ir niecīgs un nenozīmīgs. Pirms pāris gadiem daži puiši demolēja McDonald ēstuves Parīzē, tā cīnoties pret globalizāciju. Bet kur viņi ir tagad? Par viņiem neko nedzird, bet globalizācijas process turpinās. Vai atceraties, bija tāda slow food kustība – tā nekad nav kļuvusi un nekļūs par masu parādību, jo cilvēkiem mūsdienās nav laika stundām ilgi gatavot ēdienu. Tāda ir pasaule, kurā dzīvojam! Vienmēr ir viens procents, kas iestājas pret kopumā toni nosakošām lietām. Tāda ir lietu kārtība. Tikai nevajag to vienu procentu un tā paveikto pārvērtēt un domāt, ka viņi mainīs pasaules gaitu. Pirms kāda laika visi runāja par Occupy Wall Street, par antivolstrītas kustību. Taču arī tas ir tikai nenozīmīgs mirkļa protests. Cilvēki ir neapmierināti, jo viņiem pašlaik nav darba. Lielākoties protesti ir egoistiska, nevis politiska rīcība.

Vai tas nozīmē, ka mums jāakceptē lietas, kādas tās ir?

Nē, nē, nevajag visu pieņemt nekritiski. Vienkārši esošais ir jāizmanto savā labā. Patiesībā atsevišķu cilvēku vara ir tikai pieaugusi. Agrāk visu noteica politiķi, bet tagad pat tik lielu un ietekmīgu kompāniju kā Microsoft likteni nosaka sabiedrība, tas ir, patērētāji. Vai Latvijā ir Starbucks kafejnīcas?

Nē, nav gan.

Ak, laimīgie jūs! Ja pasaulē cilvēki vienotos vairs neiet uz Starbucks, tad iznīcinātu ne tikai šo uzņēmumu, bet vēl virkni kompāniju, kas apkalpo kafejnīcu tīklu. Mēs paši izvēlamies pasauli, kādā gribam dzīvot, kāda tā ir un kāda tā būs nākotnē. Visu nosaka patērētāji un mūsu izvēle pirkt vai nepirkt kādu lietu. ASV katru dienu atkritumos tiek izgāzts neiedomājami milzīgs skaits tukšo PET plastmasas pudeļu. Ja mēs nelietotu pudeļu ūdeni, mēs apstādinātu visu industriju un samazinātu atkritumu daudzumu. Mēs katrs varam būt tas taureņa spārna vēziens, kas izraisa zemestrīci. Es varu tviterī uzrakstīt vienu teikumu un pārliecināt savus padsimt tūkstošus sekotāju. Ja manis teiktais patiešām būs kaut kas gudrs un vērtīgs, viņi pārliecinās vēl tūkstošus tvitera lietotāju un tie vēl tūkstošus un vēl tūkstošus. Āzija un islāma pasaules valstis kļūst arvien demokrātiskākas. Kālab lai mēs nelūkotos pasaules nākotnē optimistiski?

Vai mūsu vara, izmantojot sociālos medijus, mainīt pasauli nav pārspīlēta? Jūs patiešām ticat, ka, piemēram, arābu pavasara nemierus izraisīja tviteris un feisbuks?

Tie ir līdzekļi, kurus prasmīgi lietojot, varam mainīt pasauli. Visas zemeslodes gaitu nosaka atsevišķu cilvēku lēmumi, nevis kolektīvas grupas vai masa. Pastāv 70. gados pausts sociologu uzskats, ka visas būtiskākās 20. gadsimta gaitas izmaiņas ir izraisījuši vien daži atsevišķi cilvēki. Turklāt mūsdienās ir arvien vairāk instrumentu, kas atsevišķiem cilvēkiem ļautu mainīt lietu gaitu.

Vai ir kaut kas, ko nevaram mainīt? Jums ir sarežģītas attiecības ar dabu...

Es dabu neienīstu, bet gan no tās baidos. Jā, atzīstu – tā ir mana personīgā problēma. Manuprāt, mēs glorificējam dabu. Skatāmies glītas kartītes ar dabas ainavām un jūsmojam, cik viss ir jauki un skaisti. Neaptverot, ka daba mūs nogalina. Tā ir ļauna. Viena vienīga vētra, piemēram, Katrīna, pilnībā iznīcina lielas teritorijas. Daba ir bīstams un nemitīgi uzbrūkošs dzīvnieks. Tā ir mežonīga un entropiska. Turklāt mēs nevaram paredzēt dabas rīcību. Tāpēc man nav saprotama cilvēku jūsmošana par to. Tā ir tikai tāda estētiska aizraušanās bez iedziļināšanās dabas patiesajā būtībā. Visa mūsu vēsture taču ir bijusi cīņa ar dabu. Cenšanās izdzīvot. Galvenais iemesls, kāpēc gan mūsdienās, gan senatnē tika radīta arhitektūra, ir mēģinājums patverties un norobežoties no dabas ar vienu vienīgu iemeslu – lai izdzīvotu. (Raksta tapšanas laikā Ņujorkā plosās ciklons Sendija. Karims savā tviterprofilā vienlaikus dusmojas uz pilsētas pašvaldību par tās ieviestajiem stingrajiem drošības pasākumiem un uzskata, ka pašvaldība pārspīlē draudošās briesmas, kā arī ievieto bildes ar ciklona izraisītajiem postījumiem un skaistiem Ņujorkas skatiem ar draudoši zilām debesīm. – Red.)

Vai sintētiskie materiāli sniedz cilvēkam patvērumu no dabas?

Ja vēlies radīt kaut ko patiešām lētu un daudziem cilvēkiem pieejamu, materiālu izvēle nav liela. Plastmasa ir viena no nedaudzajām iespējām. Jebkura lieta, ja to izgatavo no kāda dabiska materiāla, pagaidām būs dārgākā nekā no sintētikas ražota. Plastmasas sliktā puse ir tā, ka to izgatavo no naftas pārstrādes produktiem, kas ir kancerogēni. Mūsdienās sintētisko materiālu industrija rūpīgi pēta, kā naftas produktus aizstāt ar citām izejvielām. Uzskatu, ka ir tikai laika jautājums, kad šo problēmu izdosies atrisināt un varēsim naftu aizstāt ar kaut ko nekaitīgāku. Jums taču ir jāatzīst, ka mums apkārt lielākoties ir lietas no sintētiskiem materiāliem. Piemēram, modernā slimnīcā pilnīgi viss aprīkojums ir sintētisks.

Kāpēc jūs ienīstat pagātni un tradīcijas?

Tāpēc, ka tam visam nav nekāda sakara ar to, kā dzīvojam mēs. Mums jābūt uzmanīgiem ar tradīcijām un rituāliem – ar to oriģinālo nozīmi un lietojumu. Pavisam neliela daļiņa cilvēku svin, piemēram, Helovīnu vai Ziemassvētkus, izprotot to patieso nozīmi un jēgu. Visiem pārējiem tradicionālie svētki ir kičs un iemesls jauniem pirkumiem. Man nepatīk tradīcijas, jo tās mūsdienās zaudējušas savu jēgu un kļuvušas par tukšu čaulu. Manuprāt, mums godīgi jādzīvo tādā pasaulē, kāda tā mūsdienās patiešām ir. Ziemassvētki nozīmē to pašu, ko tagad, 21. gadsimtā, celt baroka stila ēkas. Tas viss ir neīsts atdarinājums.

Par godīgumu – jūsu mājaslapā publicētajā manifestā un jūsu monogrāfijās izklāstāt ļoti nopietnu attieksmi pret dizainera sūtību, taču sabiedrībā uzturat rozā uzvalkā tērptā jautrā puiša tēlu.

Manuprāt, tas nav nekas pretējs. Es patiesi esmu nopietns un ļoti atbildīgi izturos pret savu darbu, bet uzskatu, ka dizaineram jāspēj radīt patīkamas emocijas un bauda publikai. Padarīt pasauli humorpilnāku un jautrāku nozīmē to darīt labāku.

Pastaiga.lv / Foto: Bulls Press


Citi šobrīd lasa

Ļaudis pamatīgi izsmej Britniju Spīrsu un viņas mākslu. Noskaties, kāpēc 11
Kilbloka asi kritizē profesori Ancāni, kura norādīja uz "bezcerīgo un nevarīgo obligāto literatūru" 108
Leģendārais krievu aktieris Džigarhanjans šķiras no gados jaunās sievas: "Zagle. Viņa ir zagle!" 39
Pievienot komentāru