Māra Zālīte: "Esmu saņēmusi tik daudz samazgu uz galvas, vairāk nekā padomju laikā"

Kad izlasīju izdevniecības Mansards atsūtīto grāmatas fragmentu ar darba nosaukumu Laura, visspēcīgākā doma bija, ka šīs Māras sajūtas – precīzas un romantiskas kā skalpeļa grieziens – jau pazīstam. No grāmatas uzzināsim konkrētus notikumus no dzejnieces bērnības, bet pats būtiskākais – no piedzīvojumiem dvēselē. Un tas vienmēr ir atkailinoši – lai aiz kāda vārda tu slēptos.

– Kāds ir tas pamudinājums, kas beidzot liek saņemties un uzrakstīt par savu bērnību?

– Vispirms – tas nav atmiņu stāsts. Taču vienlaikus jāatzīst, ka nevajadzēja neko izdomāt, mana pieredze bija pilnīgi pietiekama, lai varētu radīt romānu. Tā varoņiem ir reāli prototipi, arī manas ģimenes locekļi. Tomēr nevēlos to izziņot kā autobiogrāfiju. Taču distancējos, jo gribu, lai lasītājs to uztver kā literāru darbu, ko vērtēju augstāk nekā atmiņu stāstus – no žanru hierarhijas viedokļa.

– Līdz šim jūs tiešām esat vairījusies runāt par privāto dzīvi. Kaut kas, protams, ir izskanējis Noras Ikstenas grāmatā. Un tomēr – no driskām, ko zinām, spilgtākos notikumus atpazīstam arī jaunajā grāmatā, un distancēties, iedomāties, ka Laura nav Māra, ir ļoti grūti.

– Tas arī nav vajadzīgs! Godīgi sakot, man nav bijis tādas īstas pašapceres par šo darbu, tāpēc nezinu, ko par to domāju. (Smejas.) Viss rodas tā spontāni, mūsu sarunas gaitā. Šķiet, tīri zemapzinīgi gribu distancēties tāpēc, ka robeža starp mani un meiteni romānā patiesībā ir ļoti maza. Man ir piemērs – fragmentu par vīru ar iesauku Svētais Pēteris iedevu izlasīt cilvēkam no manas puses. Viņam tas gabaliņš ļoti patika, bet viņš teica – zin, tev tur ir viena kļūda, Svētajam Pēterim sunīša nebija. Un es mēģinu nodrošināties pret šādiem iebildumiem.

– Ka nedrīkstētu savā daiļdarbā izmantot interpretāciju?

– Jā. Es sapratu, ka man nevajag šo lieko diskusiju. Un no tās meitenes distancējos, bet vienlaikus arī identificējos. To sarežģīti izstāstīt. Kas attiecas uz galvenajiem, man tuvākajiem, mīļākajiem cilvēkiem, tur ir tāda... ļoti tuvu īstenībai un dažkārt – pilnīga sakritība. Protams, varbūt meitenītes redzes leņķis viņus deformē, jo bērna uztvere nav tāda kā pieaugušajam. Un arī, es teiktu, mīlestības klātbūtne. Jo, protams, skatos uz viņiem ar mīlestību... (Domā.) Turklāt, ja saproti, ka radi literāru tēlu uz savas pieredzes bāzes, ir daudz lielāka brīvības izjūta. Drusciņ sajauc realitāti – noliec vienas mājas pie upītes, kas īstenībā tur nebija, otras pie dzelzceļa, un neviens nevar piesieties.

No kupejas augšējā stāva

– Cilvēki, lasot, atļaušos teikt, līdzīgas atmiņas – Tūves Jānsones Tēlnieka meitu vai Vizmas Belševicas Billi –, ir pateicīgi nevis par dokumentāru precizitāti, bet godīgām bērna sajūtām. Tieši šīs godīgās atmiņas noloba dvēseli un liek cilvēkam atcerēties notikumus pašam no savām mazajām dienām.

– Jā, vienīgi šī grāmata nav tik harmoniska kā Tēlnieka meitas atmiņas. Es pat teiktu, ka apakšstrāva ir diezgan dramatiska, traģiska... Redziet, saturs mani ir pavadījis visu dzīvi. Es tiešām neesmu par to stāstījusi, jo negribēju sīknaudā izdāļāt fondu, kas manī. Tam bērnam patiesībā ir laimīga bērnība. Vismaz viņš to izjūt kā laimīgu. Viņam ir tāda vitalitāte, vēlēšanās dzīvot, prieks par visu pasauli... Un tomēr – briesmīgie piedzīvojumi gan ar krustmāti, gan citiem cilvēkiem no Sibīrijas barakas... Ir vienkārša patiesība, ka uz melna nedrīkst rakstīt ar melnu. Un es atradu variantu, lai cilvēkam nebūtu smagi lasīt. Arī par šausmīgo centos rakstīt viegli, un vienīgā iespēja, kā to izdarīt, – ar bērna muti. Ir viens personāžs – Vecais krievs. Lauras bērnības draugs ir krievu puika, tēvs viņu sit, un ir teikums – kad Stasis izaugs liels, viņš Veco krievu nositīs. Jo tik daudz dara pāri. Visi bērni to uztver kā normālu rīcību – dabīgi, ka jāsit nost šitāds riebeklis. Daudzas it kā politnekorektas lietas ar bērna muti skan dabīgi.

– Vai jums, rakstot šo darbu, izkristalizējās sajūtas, ka jebkurš bērns, lai cik mīloši cilvēki viņam būtu apkārt, tomēr ir kā opozīcijā, jo nevar iekļūt pieaugušo pasaulē? Viņš dzīvi vēro kā no kupejas augšējā plaukta.

– Tam varētu piekrist. Bet bērniņam, kurš piecu gadu vecumā atgriežas no Sibīrijas, ir milzīga pieredze. Labi, viņš nekad mūžā nav redzējis ābolu, un dārzs Latvijā viņam kļūst par tādu kā Paradīzes dārzu, bet viņu ir kristījušas lietuvietes, barojusi gruzīniete – tas izklausās pēc mitoloģijas.

– Pēc Svētajiem rakstiem.

– Vai ne? Un tā nu gan ir skaidra patiesība! Ir arī ebreju krustmātes stāsts, ko arī visu dzīvi nēsāju līdzi, domājot, kad to varēšu cienīgi pastāstīt.

– Jūs runājat par operdziedātāju Asju no Londonas?

– Jā. Labi, ka Norai to esmu stāstījusi grāmatā, ko viņa rakstīja par mani, Zīdtārpiņu musināšana, citādi teiktu, ka saceru teiksmas. Patiesībā par katru no tiem cilvēkiem...

– ... varētu stāstu uzrakstīt?

– Romānu. It īpaši par Asju. Mēģināju ļoti sarežģīti – krusteniski, šķērseniski aužot, kā komponējot – ar vadmotīviem, atkārtojumiem, poētisku valodu, drausmīgu slengu un žargonu, dialogiem, tēlojumiem – kopā saaust tā, lai nav tikai diegi un kamoli, bet raksts! Man tas ir jauns žanrs – romāns. Dažs labs saka – kā tu, dzejniece būdama, varēji romānu uzrakstīt?!

– Jums tas ir sanācis dzejisks.

– Un arī dramatisks! Būtībā esmu lietojusi visu savu žanrisko arsenālu.

Pēc grēka plūdiem palikušie

– Vai tiešām to sauca par Noasa baraku?

– Nē! Drīzāk tā bija kā Bābele.

– Noass skan skaistāk – tā ir izglābšanās, kur cits citam, lai cik dažādi būtu, nedara pāri.

– Jā, tie, kas paliek pāri pēc šausmīgajiem grēku plūdiem. Bet es to aizstāju ar Bābeli. Laura lielās, ka protot nez cik valodu. Ne nu prot, nekā! Dzirdējusi gan ir. Bet par Asju – varbūt tāpēc rakstu libretus, ka man bērnībā šūpuļdziesmu vietā dziedāja operu ārijas.

– Jūsu krustmāte Asja?

– Jā. Lai gan īstās krustmātes bija trīs lietuvietes. Nezinu, kas ar viņām vēlāk notika, bet ar Asju saite turpinājās, viņas stāsts nav izstāstīts līdz galam. No baznīcas viedokļa krustmātes bija trīs lietuviešu sievietes. Nesen man laimējās kādā pasākumā satikt katoļu arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, ko ļoti cienu. Īsumā izstāstīju, kā mani kristīja – lai bērns nenomirtu nekristīts, jo tad nenonāks debesu valstībā pie Dieviņa. Prasīju – vai esmu katoliete, sakiet, lūdzu? Vai tā kristība ir spēkā?

– Vai viņas vispār drīkstēja tā darīt?

– Jā, viņas drīkstēja. Tā katoļiem esot. Arī pantiņš tiek minēts. “Kaut arī es neesmu ne priesteris un pat ne diakons, šajā situācijā man ir tiesības.” Vesela mistērija.

– Vai jūs kādu no barakas cilvēkiem vēlāk esat satikusi?

– Kad gadu pēc mūsu atgriešanās no Sibīrijas atbrauca arī vecāmāte, pie viņas sāka braukt draudzenes, dažas tā kā pa miglu atcerējos – kādus sejas pantus, ķermeņa valodu... Un es, protams, piesūcos ar stāstiem, kas nebija manis pašas reālā pieredze. Klausījos vaļā muti, ik reizi saspringstot, ausis spicējot pie teikuma – kuš, bērns klausās… ak, nu, viņš vēl par mazu, nesaprot! Un tādi skanēja bieži. Un interesantākais – es arī izlikos, ka neko nesaprotu.

Spēle ar Lauru

– Romānu sauks Laura?

– Nē, Pieci pirksti. Tā ir Lauras māja ābelē. Vajadzība pēc tās radās, kad pieminētais Stasis bija uztaisījis štābu, kā visi puikas to dara, un man arī, tas ir, Laurai, vajadzēja... Dārzā bija daudz vecu ābeļu, un vienai no stumbra nāca tieši pieci lielie zari – tie veidoja tādu kā sauju. Ierāpties nebija grūti, viens vecs spilvens bija trāpījies istabas augšā, no kura spalvas lidinājās. Laura domāja, ka tas ir ļoti labi, jo tad putni domās, ka viņa arī ir putns, un draudzēsies, neuzskatīs par svešinieci. Pieci pirksti nāk arī norādē – tu nedrīksti par Sibīriju nevienu vārdu runāt, tas tev jāzina kā pieci pirksti. Tas nu bija iekalts. Nedrīkst. Nevienam. Neko. Un Asjai bija salauzti pieci pirksti. Katrai rokai. Tad vēl – Laurai patīk kļavas. Man arī patīk, ļoti! Tāpēc, ka viņām lapas ir kā pieci pirksti. Viņās ir kas cilvēcisks. Ar kļavu var sarokoties.

– Sist pieci.

– Jā! Un Laurai ir pieci gadi – uz katra pirksta pa vienam. Tāpēc arī izvēlējos par virsrakstu.

– Kāpēc tieši Laura? Jums pašai ir tik spēcīgs vārds, ka atrast pienācīgu aizstājēju ir grūti.

– Man ģimenē ir ļoti simpātiska radiniece, jau cienījamos gados, Laura. Un ir interesants stāsts. 1989. gadā biju Amerikā, pirmoreiz brīvi, bez pavadoņiem un grupām, ar Albertu Belu un Māri Čaklo. Katrā pilsētā, kur uzstājāmies, palikām pa nakti pie kādas ģimenes. Es nonācu ļoti jaukā, kur mājasmātes māte bija 86 gadus veca, un viņas māsai Laurai bija 89 gadi. Viņas strīdējās, kura vedīs mani uz pasākumu, un māsa teica Laurai – nē, tu esi par vecu! Es vedīšu! Vakarā sākam runāties, un vecās kundzes saka – zināt, kāpēc mēs tieši jūs gribējām? Jo jūs esat no Slampes! Un, redzat, mēs arī! No kurām mājām? Kalnaķivuļiem? Nevar būt! Tās ir mūsu kaimiņos! Paga, vai tad Ģeņģeru Almu arī pazīstat? Saku – Alma ir mana vecvecmāmiņa! Man patika dzirdēt, ka Ģeņģeru Alma bijusi kārtīga saimniece, taisījusi viesības. Jutu lielu tuvību ar veco cilvēku tieši tāpēc, ka viņa bija saikne ar maniem senčiem. Interesanti – lugu Zemes nodoklis konkursam iesniedzu ar pseidonīmu Laura Kalnciema. Negribēju, lai vērtē kā Māras Zālītes darbu. Nu jā, un luga tajā konkursā vinnēja!

– Visi domāja, ka tūlīt iepazīsies ar jauno dramaturģi?

– Bija vēl trakāk – kāds no žūrijas man klusītiņām teica, ka esot viena baigi labā luga, bet dramaturģe pilnīgi jauna.

– … nu, griezīs pogas laukā?

– Jā, pārspējusi mani. Olga Dreģe palīdzēja taisīt mistēriju – ieradās uz balvas pasniegšanu, tēlojot Lauru Kalnciemu. Vispār apstājos laikā, jo domāju – ja iznesīšu kritiķus cauri līdz tam, ka sāks recenzēt to darbu, viņi man to nekad mūžā nepiedos!

– Ar viņiem jāsaglabā labas attiecības?

– Tas man laikam nav izdevies, bet domāju, ka cilvēki var justies apvainojušies, un to es negribēju, spēlīti pārtraucu. Tā ka ar Lauras vārdu varu labi sadzīvot. Un atcerēsimies skaistos Petrarkas sonetus Laurai!

– Tajos Laura ir mīlētas, apdziedātas sievietes simbols.

– Jā, bet Laura jau arī kādreiz izaugs – no piecgadīgās meitenes. Par sievieti.

Dikti slikti! Dikti slikti!

– Vai tajā bērnā, Laurā vai Mārā, atpazināt kodolu, no kura sāka vīties dzejas pavediens?

– Ir daži slēpti mājieni. Piemēram, Laurai prasa – kā tad Upīšu mātei iet? Un Laura saka – dikti slikti! Viņa ieklausās, kā tas skan, un visu laiku lēkā un atkārto – dikti slikti, dikti slikti. Bet īstenībā nekas nav slikti, vienīgi žurku pilna māja, nav ar ko indēt, ģipsi vajag. Bet Lauru tās skaņas fascinē. Tāpat kā operas Madame Butterfly fragmentā par balto kuģi, kas iebrauc ostā. Tik skaista itāļu valoda, un Laura priecājas par skaņām! To es tiešām atceros, tā bija! Man ļoti patika grāmatas, dzejolīši. Nav tā, ka es Lauras raksturu piemeklēju savam. Es tā kā iepazinu sevi, kad rakstīju grāmatu, – no kurienes man visādas lielās dūšas, vēlēšanās riskēt, un tad sapratu – tas taču no Lauras. Arī visādas sakritības un ļoti daudz laimēšanās. Piemēram, nav daudz cilvēku, kas iekrituši akā un tikuši ārā. Pēkšņi nez no kurienes parādās vecāka meitene un palīdz – kā speciāli atnākusi, lai izvilktu Lauru. Atceros – dzirdēju, ka rītā jārok kartupeļi un vajadzēs zirgu. No rīta ceļos, domāju – jāiet taču pēc zirga! Aizeju pie kaimiņiem, šie smejas – mazais krupis atnācis, ne visai labi runā latviski – nu, kurš tādam dos zirgu!? Bet dūša ir – ja ko vajag, tas jāizdara. Un arī liela patstāvība. Vecvecmāmiņa uztraucās – tā nevar, mēs, veci cilvēki, tev vajag citus bērnus! Bet man bija sajūta, ka īsti nevajag. Man patika ābelē. Man tas bija kaut kas jauns. Un dārzā pilns ar ežiem – varbūt kādi simt! Nāca strīpām ar saviem bērniem, viņi man bija galvenie rotaļu biedri. Es ņēmos, dresēju, audzināju, runājos – mana pasaule bija pašpietiekama. Ilgojos pēc draugiem Sibīrijā, bet no Latvijas bērniem vairījos. Baidījos, ka apcels – par krievēnu saukāja. Tas man nepatika, dikti sāpēja. Un šajā grāmatā gribēju gaisināt mītu, ka tautieši represētos būtu uzņēmuši kā...

– ... varoņus?

– Nu... savā ziņā varoņi, jo izdzīvoja apstākļos, kur tas nebija paredzēts. Bet vismaz apsveikt kā atgriezušos tautas daļu... Nekā tamlīdzīga nebija. Bija aizdomas... Tētis nevarēja dabūt darbu – nevar taču izsūtītajam ko uzticēt. Nav dūmu bez uguns, kaut ko jau viņi bija nodarījuši, par velti jau neizsūtīja! Kāpēc avīzēs neraksta, ka viņi ir bez iemesla aizsūtīti? Jā, ir oficiāli reabilitēti... bet kaut kam tur jābūt.

Histērija 18. novembrī

– Vai jūs tolaik Amerikā un Kanādā jutāt, ka arī tur ļaužu prāti ir apstrādāti un jūs pieņem ne par visiem simt procentiem? Lai arī bijāt pazīstama dzejniece, dramaturģe, bet arī tur nebijāt varone?

– Biju okupētās Latvijas pārstāve. Vēl tagad neizprotu drausmīgo tumsonību – kāda konkrēti bija mana vai latviešu tautas vaina, kas dzīvoja šeit, attiecībā pret trimdas latviešiem? Pirmoreiz Kanādā biju 1985. gadā. Bija kādi četri izsaukumi, un visi noraidīti. Beidzot paziņoja, ka drīkstu braukt, bet bija piestellēts viens džeks. Ļoti labi – koferus nesa. Pirmoreiz biju riktīgā Rietumu pasaulē un jutos šausmīgi. Pirmām kārtām mani nelaida Latviešu biedrībā. Nezinu, kas tiem cilvēkiem bija galvā. Uzstājos citur noīrētā zālē. Tas savā ziņā ir noteicis manu raksturu – esmu diezgan... kā maigāk pateikt... distancēta. No kādām literārām grupām. Man īsti nav savas paaudzes, strāvojumu. Kaut kā instinktīvi esmu mēģinājusi saglabāt to, ko gribēju jau bērnībā, – savos Piecos pirkstos. Ka negribu iet pie citiem, jo riskēju ar pazemojumu, atstumšanu, nepieņemšanu.

– Un arī pielaizīties negribas.

– Tas nav manā raksturā. Bet par tuvošanos latviešiem trimdā – Toronto 18. novembrī bija grandiozas svinības. Universitātes Lielajā aulā 2000 letiņu. Pirmo reizi mūžā tur redzēju valsts simbolus – karogu, himnu, gaidas, skautus, Latvijas armijas formastērpus. Tas bija milzīgs, dziļš pārdzīvojums. Bet kronis visam bija kāda vadoša darbinieka runa. Nu jau viņam esmu piedevusi, viņš pēc daudziem gadiem ir atvainojies. Tā nu viņš tai aulā runā, es aizgrābtībā klausos – manī ir gan sajūsma, ka esmu zudušajā Latvijā, gan traģiskā sajūta, ka, ak, Dievs, pēc divām nedēļām es braucu atpakaļ! Nav runa, ka negribu, bet tā taču Latvijā nekad nebūs. Viss jaucas kopā, un pēkšņi dzirdu no tribīnes – zināt, kādā veidā komunistu propaganda ietekmē mūsu jauniešus, kas ir galīgi neizvēlīgi un klausās visādas dziesmiņas, nezinu, kas autors, bet vārdi, ka Latvija ir tik maza, ka viena bez Padomju Savienības nevar iztikt. Es saprotu, ka viņš runā par Tik un tā. Un tad es neizturēju. Man sākās, nu, laikam histērija. Paldies Dievam, blakus bija draudzīgi cilvēki. Man bira asaras, un es sabruku. Tas bija traki. Mani aizveda prom, teica – neuztraucies, viņam tā jārunā!... Bet Sibīrijas pagātni īstenībā visu laiku esmu vilkusi... jutusies citādāka – gan jauno autoru sabiedrībā, gan vēlāk – protams, es par to nevarēju ne iepīkstēties.

– Pat bohēmā pie vīna glāzes neatļāvāties pastāstīt?

– O, bohēmā pie vīna glāzes mēs, jaunieši, daudz ko septiņdesmito gadu beigās runājām. Rakstnieku savienībā bija jāraksta autobiogrāfija, un man silti ieteica – šito, Māriņ, vienkārši nepiemini. Visos padomju laika avotos ir teikts, ka esmu dzimusi tad, bērnību un skolas gadus pavadījusi Slampes ciemā, domā, kā gribi, – ir tajā Slampē dzimusi vai nav. Arī, kad atguvām neatkarību, man negribējās lielīties, ka esmu dzimusi Sibīrijā. Man vienkārši bremzējās!

– Kāpēc? Tas būtu ļoti aktuāli.

– Es neslēpu, protams, bet... nemēģināju to izmantot savā labā. Man tas šķistu...

– Lēts paņēmiens?

– Vienkārši amorāli. Jo tie nav nekādi nopelni. Tā ir liela ģimenes un tautas traģēdija, un to izmantot kaut kādā veidā... Kad daudz sāku uzstāties vācu auditorijās, tulkotājs vienmēr mani pierunāja – tas ir interesanti, tev jāsaka, jāsludina! Jā, ārzemēs vairāk runāju, tur biju kā liecinieks, kurš nedrīkst klusēt.

– Daļēji grāmata ir ar misijas apziņu, jo tur ir arī laika grieži, tautas, cilvēku likteņi...?

– Kad jau zināja, ka esmu dzimusi Sibīrijā, man bieži jautāja – kad vienreiz to uzrakstīsi? Teicu – nezinu, kad būšu tam gatava. Bet tas, ka uzrakstīšu, man bija skaidrs jau no pirmajiem bērnišķīgajiem šļupstiem literatūrā.

– Un ilgus gadus meklējāt intonāciju?

– Jā. Un visus šos gadus – gandrīz trīs, kamēr rakstīju – neteicu nevienu vārdu, ka to daru. Vismaz līdz brīdim, kamēr izkārpīju īstos vārdus. Kaut nezinu – varbūt nebūs īstie. Vienīgais, ko varu teikt, – skaidrs, ka neviens rakstnieks neraksta vienīgi sev. Bet šī grāmata vairāk par citām tomēr ir sev rakstīta. Un savā nodabā. Bez kādiem...

– Pasūtījumiem?

– Jā, bez līgumiem, nodrošinājumiem, ka tiks drukāta, termiņiem. Biju kā pagrīdē. (Smejas.) Knibinājos ap vienu grāmatu – līdz brīdim, kad likās – ir jāliek punkts. Vienreiz ir jābeidz. Visu tik un tā nevar pateikt. Labāk ir pietrūkt nekā palikt pāri. Un ir vēl arī tā cerība – man ir iekšā ļoti daudz nepateikta. To es rezervēju nākotnei.

Patriotisms nav silta čība

– Vai pieķērāt sevī, ka šajā laikā mazliet citām acīm skatāties, piemēram, uz mazajiem dvīņiem, kuriem laikam drīz būs pieci gadi?

– Nu, vēl tik drīz nebūs, pašlaik ir trīsarpus.

– Bet par bērna sajūtu, ar kādām acīm viņi redz – ko atcerēsies, nesīs sevī?

– Cik labi, ka cilvēkam ir bērni un mazbērni. Viņi palīdz atcerēties. Tajā bērna tiešumā tu redzi sevi – pieredzi atkal, skaties uz pasauli no jauna, citām acīm. Protams, arī savu bērnību uzjundī. Manam vecākajam mazbērnam ir jau desmit gadu, un viņš ir devis daudz impulsu visādiem izteicieniem, gudrībām citiem darbiem. Protams, ka bērnu klātbūtne ļauj arī sevī pašā to bērnu saglabāt. Sevi kā bērnu saglabāt. Un man nemaz nebija grūti viņu dabūt no sevis ārā. Viņš manī joprojām ir ļoti dzīvs. Tas bērns radošam cilvēkam it kā mūžīgs iedvesmas avots, jo arī rakstīt – tā savā ziņā ir spēlēšanās. Kad rakstu lugu, es arī spēlējos – lieku klucīšus, taisu māju...

– Ja radošs cilvēks grib būt līdz kaulam godīgs, viņš pie visām varām ir mazliet disidents?

– Tas varbūt ir par spēcīgu. Bet, kā Rainis teica, pretnis. Bērni piedzimst vai nu ar ļoti spēcīgām patībām, vai ar mīkstām un lokanām. Kad septiņdesmito gadu vidū ienācu radošajā vidē, man bija 23 gadi, un tā vide bija ļoti opozicionāra, brīvdomīga. Esmu ārkārtīgi pateicīga liktenim, ka man, tādam Sibīrijas skuķim, no barakas, pusi mūža laimējās pavadīt Benjamiņa mājā. Kāds drausmīgs paradokss, jā? Mana vecmāmiņa Benjamiņa kundzi vienmēr pieminēja kā personību. Kad iegāju Benjamiņa namā, man bija pārliecība, ka tā iedarbojas uz cilvēkiem. Tā māja kādā mistiskā veidā audzēja jaunu paaudzi. Pavadīt lielu dzīves laiku mājā, kurā vitrāžās aizmālēti sarkanbaltsarkanie karogi, un katru reizi, kādam atnākot, pienākums parādīt – redzi, šis ir aizmālēts... Rakstnieku bibliotēkā bija kaktiņš, kur varēja izlasīt fantastiskas Latvijas laika grāmatas. Tas radīja iekšējo opozīciju tai padomju, es atvainojos, šļurai, kas visapkārt notika. Mēs dzīvojām Benjamiņa mājā kā nogrimušā Burtnieku pilī. Tur nevarēja nerasties garīgā opozīcija. Bieži ar izlēcieniem izcēlās Alberts Bels – viņš kādā sēdē piecēlās un, pagriezies pret drošībniekiem, kas bija sūtīti mūs uzmanīt, teica – es tādus rakstniekus nepazīstu.

– Pēc tam dabūja pa biksēm?

– Nu, kā tad. Nesen Belam prasīja, kā viņš ir cietis, un viņš, savos burvīgajos smieklos raustīdamies, atbildēja – nē, nē, es no padomju režīma neesmu cietis. Padomju režīms ir cietis no manis! Es varētu teikt līdzīgi.

– Šķiet, no jums joprojām gaida ērtu patriotismu, bet jūs iekšēji spurojaties.

– Esmu saņēmusi tik daudz samazgu uz savas galvas – vairāk nekā padomju laikā. Toreiz nebija interneta. Mūsu trepēs dzīvoja čekas ģenerālis Šteinbrika kungs, viņš man izstāstīja – zini, Māra, bija atnācis viens tavs kolēģis. Dikti gribēja, lai sniedzu liecību, ka tu esi bijusi čekiste. Esot bijis ļoti neatlaidīgs, teicis – tas nekas, ka nezini, bet tu uzraksti, ka bija. Ģenerālis teicis – paga, es tā nevaru. Viņa man kaimiņiene jau 20 gadu, satiekamies, viņa manu sunīti vienmēr noglauda. Un tas ir šajos laikos. Tā kā visādas jocības spocības. 1992. gadā man iešāva pa šo logu – tieši tur, kur tagad piekaramais. Bet es par to neko daudz nestāstu! Varbūt uzrakstīšu – kādreiz. (Smejas.)

Pozitīvs

– Jūs rakstāt par prieka zivtiņām, kas lēkā sirdī, ieelpotas no upes. Vai tas, ka joprojām glabājat sevī bērnu, ļauj just tās lēkājam biežāk nekā citiem?

– Grūti teikt, bet – jā, lēkā gan! Varbūt tāpēc esmu tik nepieklājīgi pozitīva uz laikabiedru fona. Jo neciešu, ka cilvēki nesaredz starpību starp valdību un valsti kā simbolisku realitāti, kas jājūt, lai nebūtu mušas vienas dienas domāšana. Esmu uzrakstījusi libretu muzikālai drāmai par Zigfrīdu Annu Meierovicu. Kad palasu interneta komentārus – vesela divīzija strādā, lai garīgi saduļķotu Latvijas valsts būtību. Tāda kļūda var būt liktenīga, jo apziņas sfēra ir ārkārtīgi svarīga. Tā ir vispārzināma sakarība – ja vien neesi vulgārais materiālists –, ka apziņa ir primāra. Un, ja Latvija nav tavā apziņā, prātā un sirdī, tas ir ļoti bīstami.

Ar vārdiem nevajag mētāties. Vārdi ir enerģija. Neviens nav tukšs. Katrs nes vibrāciju. Skaņa ir fizikāls jēdziens, to var izmērīt. Un vārds nav tikai skaņa, bet skaņa ar jēgu, iedarbīgs – to zinām no buramvārdiem. Taču mēs tam neticam. Burtiski nogalinām cits citu ar vārdiem. Ļaunums meklē ceļus, un anonimitāte ir viens no melnajiem caurumiem. Bet lāsti nāk atpakaļ – pilnīgi nopietni. Ne velti epizodē uz kuģa Saratov – iedomājieties, ka vienu brīdi 1918. gadā Latvijas valsts atradās pie Liepājas uz viena maza kuģīša – Meierovics ar skaistajām Lūsēna notīm dzied vārdus, kas man šķiet ļoti svarīgi -

Dzimtene mana!

Lai man laime ir – dot tev un dāvāt,

Nevis nelaime – prasīt un ņemt!

Lai man laime ir – mīlēt un radīt,

Nevis nelaime postīt un graut.

To arī varu novēlēt lasītājiem.

Sandra Landorfa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris