Sapņu fenomens. Kā sapņos redzēto izmantot nomodā?
Kāpēc mēs sapņojam? Un kālab dažkārt ļaujam sapņos pieredzētā pēcgaršai ietekmēt arī nomodu? Atbildes uz šo jautājumu meklētas jau kopš aizlaikiem, to dara arī mūsdienu psihiatri, psihologi, ekstrasensi un miega speciālisti.
Liene Pētersone, bijusī uzņēmēja un firmas izpilddirektore, bet tagad biedrības Ennoia līdzdibinātāja, ne pie vienas no šīm sapņu pētītāju grupām nepieder. Viņa ir meklētāja, kurai visu atzītu autoritāšu skaidrojumi neder. Viņas viedoklis par miegu, sapņiem un sapņošanu izriet no jauno enerģiju teorijas, kas aicina kāpt laukā no ierastajiem dzīves norišu skaidrojumu rāmjiem pretī sapratnei, ka viss patiesi nepieciešamais mums ikbrīd ir līdzās. Ja vien ļaujas, tas kļūst klātesošs.
Gars un dvēsele aiziet izvēdināties
– Pievērst uzmanību sapņiem – cik tas ir nopietni?
– Šī tēma ir ļoti svarīga, taču nevis tāpēc, lai sapņus mentāli tulkotu un analizētu, bet – lai saprastu šī procesa nozīmi. Lai apzinātos, ka gulēšana ir daudz kas vairāk nekā tikai laiks, ko atvēlam ķermeņa atpūtai, atgūstot dienā iztērēto enerģiju un ļaujot prātam atslābt. Taču to var izprast vienīgi tad, ja apzinās, ka cilvēks savā ķermeniskajā veidolā ir pastāvīgā sasaistē ar to eņģelisko būtni, kas ieradusies piedzīvot Zemes enerģiju izpausmi. Tāpēc jebkas, ko mēdzam uzskatīt par vienīgo un īsto realitāti – likumi, kārtības noteikumi, vērtības, tradīcijas, pārvaldes sistēmas, sapratne gan par cilvēku un viņa ķermeni, gan dzīvi kopumā –, ir ilūzija. Arī laiks, par kuru sakām, ka tajā sapņojam, ir ilūzija. Tieši tāpat kā paši sapņi. Vienīgā atšķirība – sapņos neesam fiziskā veidolā.
– Kā tomēr nosaucams tas, kas gulēšanas laikā paliek rosoties? Par dvēseli, garu? Par otro es? Par emocionālo pārdzīvojumu atstātajiem nospiedumiem zemapziņā?– Kamēr guļam, mūsu garīgās esences lielākā daļa, un to pēc vienošanās var saukt kā par garu, tā dvēseli vai apziņu, atgriežas savā dabīgajā stāvoklī – aiziet izvēdināties, uzelpot, atjaunoties. Tā nespēj visu laiku uzturēties Zemes enerģiju saspiestībā un blīvumā – smok.
– Vai vienmēr pēc pamošanās esam atjaunojušies? Bieži notiek pat otrādi – šķendējamies, ka jūtamies kā salauzti. Kas liedz mūsu esencei veselīgi izceļoties?
– Informācijas daudzums, ar ko mūsdienu cilvēkam ik brīdi jārīkojas, aug. Vairāk ne tikai standartu un prasību, bet arī iespēju pieķerties ilūzijai, ka visus sarežģījumus iespējams atrisināt tikai ar prātu, tāpēc lielākā daļa laužu, turpinot risināt dienas uzdotos jautājumus arī naktī, nelaiž garu atpūsties. Tas salīdzināms ar automašīnu, kas pēc brauciena atstāta garāžā ar ieslēgtu motoru. Cilvēki neapzinās, ka tieši sapņu stāvoklis ir ideāls laiks, lai prāts un ķermenis atslābtu, bet gars aizietu savās dimensijās un atjaunojies atgrieztos atpakaļ – gatavs piedzīvot realitāti Zemes enerģijās.
– Par kādām dimensijām ir runa?– Par to enerģētisko vidi, uz kuru sapņu stāvoklī dodas gars. Par vidi, kas nepakļaujas prāta diktātam, strukturēšanai un kontrolei, jo tajā ierastās piecas maņas, kas palīdz prātam noenkuroties šajā realitātē, nedarbojas.
Prāts ir ļoti skaista, taču ierobežota ierīce, kas paredzēta cilvēka rīcībspējīgai funkcionēšanai vienīgi Zemes enerģijās, ignorējot to neizzināto, kas nodrošina patiesi autentisku pieredzēšanu.
Deviņekrānu maldināšanas mehānisms
– Kāda nozīme šajā autentiskajā pieredzēšanā ir sapņiem?
– Lai cik grandiozas lietas notiktu sapņos, pamostoties cilvēks atceras tikai to, ko spējis identificēt prāts – atsevišķas sejas vai notikumus. Varbūt pat neapzinoties, ka redzam aptuveni no septiņiem līdz deviņiem sapņiem vienlaikus. Visriņķī deviņi ekrāni, un uz katra no tiem sava filma! Visas neaptverami plašās norises, tulkošanas gaitā muļļājot, gremojot un atgremojot, pēc tam tiek saplacinātas un limitētas līdz atsevišķai detaļai vai niansei. Ja materiālajā realitātē nekas, ko uzskatām par pārskatāmu, viennozīmīgam vērtējumam neatbilst, kā to var attiecināt uz sapņa atstātajiem realitātes fragmentiem?
Banāls piemērs – automašīna, lietus laikā nogriežoties krustojumā un uz pārejas bremzējot, iebrauc tieši peļķē un apšķiež garāmgājēju. Viņš, protams, kārtīgi nolamājas – maita šoferis, nejēdz, kur brauc! Nikns aiziet, pat neiedomājies, ka tik blīvā lietū cilvēks ir grūti pamanāms, tāpēc nākamā mašīna, peļķes dēļ nepiebremzējusi, būtu varējusi viņu arī notriekt.
Līdzīgi ir ar sapņu tulkošanu. Sapņu niansēs prātam bieži pat nav, aiz kā aizķerties. Nav nekā, no kā veidot stāstu. Ja prātam ir problēmas precīzi uztvert vienas norises daudzslāņainību, tad kas notiek, ja kopā ir deviņas realitātes, kas klājas cita uz citas? Prāts uzkaras, jo nav paredzēts, ka tam šajos procesos jāiejaucas.
– Ja jau esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, kāpēc tāds deviņekrānu maldināšanas mehānisms?– Diemžēl mūsu izpratne par to, kas ir Dieva tēls un līdzība, joprojām balstās vienīgi uz to, ko cilvēks ar savu prātu spējis aptvert. Ļoti limitēta sapratne, kas nesniedzas līdz apjausmai par gara daudzdimensiju dabu – par tā spēju piedzīvot ne tikai sapņu un nomoda stāvokli, bet arī vadīt vairākas dzīves vienlaikus, ja vien bijusi izvēle šādu pieredzi iegūt. Cilvēka ierobežotās izpratnes radītā limitācija un viendabīgums ir tikai viena daļa no tās neaptveramās daudzveidības, kādā var izpausties gars. Diemžēl lielākajai daļai cilvēku viss, kur ko nav iespējams saprast, sastrukturizēt un kontrolēt vēlamā veidā, šķiet maldīgs un nepieņemams. Tāpēc vajadzīgs atgādinājums, ka ir jomas, kur mentālā kontrole ir lieka un prātam jāpaiet malā. Tieši pie tādām pieder sapņi.
– Kā tad īsti attiekties pret sapņiem?
– Saprast, ka sapņu stāvoklis savā ziņā ir turpinājums realitātei, kādā cilvēks dodas pie miera. Šo taciņu var iet visādi. Arī caur milzīgu informācijas apjomu – skatoties televizoru, klīstot internetā vai risinot darba problēmas, tad atstājot prātam šīs informācijas druskas tālākai analīzei un izspēlei sapņos. Diez vai tāds naktsmiers var nest atpūtu.
Bet iespējams arī cits variants – sagatavoties miegam ar tādu pašu rūpību, kā pirms gulētiešanas atvēlam laiku ķermenim: nomazgājamies, iztīrām zobus, pārvelkam naktsdrēbes. Ar tādu pašu rūpību būtu jāattiecas pret savu garu, atļaujot prātam pirms gulētiešanas atslābt, atrauties no jebkādas realitātes norišu analīzes. Svarīgi doties gulēt mierīgi – apjēdzot, kur un kāpēc dodamies. Un saprotot, kāpēc sapņi nav tverami kā kārtējais kontrolei pakļaujamais objekts, bet kā gara ceļojums pretī tai atvērtībai, kas ļauj mūsu būtības esencei ieelpot savas dimensijas gaisu un atjaunoties.
Ja rastos iespēja Zemes enerģijas atstāt fonā un no liela augstuma pavērot, kur cilvēki dodas sapņos, būtu redzami tikai atsevišķi uzzibsnījumi, kas šaujas laukā no vienmuļa pelēkuma. Dzīvojot tikai Zemes vajadzību mentālajā hipnozē, kur galvenais ir komforts, panākumi, ģimene un karjera, arī sapņi bieži ir iesprūduši tā sauktajā 3D realitātē, kur prevalē tikai izmērāmi lielumi – garums, platums, augstums. Lielākā daļa šādu ļaužu arī miegā turpina ierasto dzīvi – izspēlē potenciālus vai nu finansēs, vai attiecībās, proti, vietās, kur tajā brīdī ir problēma. Gars tad tālu aizdoties nevar – paliek Zemes enerģijās. Jāļauj garam pacelties augstāk.
– Dodoties tā sauktajā astrālajā ceļojumā?– Varbūt to var nosaukt par astrālo ceļojumu, varbūt citādi – par aizkļūšanu līdz 3. vai 5. dimensijai, tomēr tam nav īpašas nozīmes, jo vārdus un kategorijas veido prāts. Svarīgāk par precīzu terminu izvēli ir saprast, ka prātam nav nekādas vajadzības būt klātesošam un tikt nodarbinātam arī sapņu stāvoklī. Viņa dizains gulēšanas laikā – atpūsties. Un pieslēgties tikai pēc pamošanās, palīdzot atgriezties ikdienas realitātē.
Sapņu simboli strauji noveco
– Tātad tu ignorē visus līdz šim veiktos meklējumus un atrastās pieejas sapņu skaidrojumam?– Ļaudis ir sapņojuši un sapņo, turklāt tie, kuri sākuši aktivizēt tos procesus sevī, kad gars jeb apziņa sāk ar cilvēku veidot vienotu veselumu, sapņošanas laikā bieži ļaujas ļoti spēcīgiem, lielu enerģijas daudzumu patērējošiem integrācijas procesiem. To ignorēt nav iespējams. Pavisam citādi ir ar sapņu skaidrošanu.
Vienīgais, kurš šīs tēmas izpētē, manuprāt, nokļuvis ļoti tuvu patiesībai, ir Karls Gustavs Jungs ar savu sapņu simbolisma teoriju. Taču viņš nav ņēmis vērā ļoti svarīgu faktoru – to, cik strauji viss mainās. Tieši tāpēc nav iespējams uzrakstīt sakarīgu, visiem laikiem un ikvienam cilvēkam paredzētu grāmatu par sapņiem, jo jau katrā nākamajā mirklī viss ir citāds. Simboli, vibrācijas, enerģijas. Straujā apziņas mošanās ikkatrā cilvēkā, pat ja viņš to neapzinās. Ja tāda grāmata arī tiktu sarakstīta, tā katru dienu būtu jāpārstrādā un jāatjauno. Tas pats simbols, bet jauns skatījums. Tas pats cilvēks, bet jau pavisam cits.
– Tomēr, nedalot skatījumus vecajos un jaunajos, mēs visi taču sapņojam! Un sapņi bieži mēdz būt tādi, kas vēl labu brīdi neļauj līdzsvaroti atgriezties ikdienas rutīnā. Tie vai nu raisa asociācijas, vai mudina atcerēties, salīdzināt, izvilkt pavedienus, ko piesaistīt nomoda realitātei.
– Es papildināšu – cilvēkiem, kuru apziņa sāk mosties jaunajām enerģijām, sapņu pēcgarša var izpausties pat mokošāk nekā 3D iestrēgušajiem. Mūsu folklorā par šo stāvokli teikts, ka lietuvēns jājis. Tas ir gluži saprotami, jo sapņos notiek neaptverami jaudīgs transformācijas process un apziņas izplešanās, piekļūstot dažādiem enerģētiskajiem laukiem. Tiem, kuri šajā procesā tikai ienāk, ķermenis vēl nav pieradis sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem, un tieši šeit ir tas lielais nogurums rītos, jo ķermenis pielāgojas. Ar ķermeni guļam, taču neredzamajā plānā notiek atvēršanās savam kodolam, būtībai, īstajam es. Notiek salīšana, sakušana vienā. Procesā, kas sapņu laikā notiek, iespējams stāvoklis, kad gars vai apziņa sarunājas ar sevi vai citām apziņām, pieredz savu iepriekšējo dzīvju notikumus un nākamo dzīvju potenciālus vai arī dodas pieredzes gūšanā tādās realitātēs, kas nav pazīstamas cilvēka maņām, taču garam vai apziņai vieduma esences formā apjaušamas.
– Pati sapņo?– Ļoti daudz un intensīvi. Esmu piedzīvojusi daudzdimensiju sapņus par šīspasaules realitātes rašanos, par skaitļu pamatbūtību enerģētiskajā izteiksmē, par sakrālo ģeometriju. Nācies piedzīvot sajūtas, kā ir būt citās eksistences formās. Esmu sarunājusies arī ar aizgājušiem radiniekiem, atgriezusies notikumos pagājušajās dzīvēs. Daudzi no šādiem sapņiem norisinājušies vienlaikus. Sajūtu ziņā skaistākie šķituši tie, kad notiek tīrā apziņas vieduma apjaušana, ļaujot tam ieplūst ķermeniskajā realitātē – bez mazākās vajadzības kaut ko izmērīt vai paskaidrot. Tīra, svētlaimi raisoša atrašanās daudzdimensiju enerģijā, gaismā, ko nav iespējams un arī nav vajadzības aprakstīt. Atliek tikai to visu ieelpot, ieaicinot šīs skaistās enerģijas potenciālu dzīvē.
Vairākos sapņos esmu piedzīvojusi arī impulsus, kas izrādījušies kā slēdži uz kādu svarīgu programmu, kura ļauj piekļūt nozīmīgai informācijai vai enerģijas plūsmai. Tā nepiedāvā precīzus situāciju iezīmējumus vai risinājumus, bet nāk kā viedums – kā ļoti dziļa zināšana, kas spēj manifestēties verbālā vai jebkādā citā radošuma veidā. Pēc vajadzības. Jo, cilvēkam salīstot ar garu, sapņu laiks pamazām kļūst par tikpat jēgpilnas pieredzes avotu kā fiziskā dzīve.
Turpretī tiem, kuri kā vienīgo realitāti izvēlējušies zemes materiālās dzīves hipnozi, sapņi noris sadzīviskākās formās un scenārijos, un tajos saražotā enerģija un apjaustie potenciāli paliek neizmantoti.
Izrauties no prāta hipnozes loka
– Tātad tas, ko iespējams gūt sapņos, ir kāds īpašs enerģijas veids?– Tieši tā – ar vieda sapņa palīdzību aiznesot uz kādu no ārpuszemes dimensijām informāciju par to, ko gribētu redzēt īstenojamies, gars saņem tam nepieciešamos resursus. Tiek akumulēta tūlītējai izmantošanai gatava enerģija. Cilvēks pēc pamošanās visbiežāk pat nenojauš, ka viņa rīcībā ir šāds ikbrīd klātesošs papildu spēks. Nošķirtība starp dienas un nakts dzīvi, starp akumulēto un neizmantoto enerģiju, sadalot to divās atšķirīgās daļās jeb pasaulēs, diemžēl padarījusi savienotājsaitīti starp garu un ķermeni tik plānu un trauslu, ka sapņos saražotā enerģija bieži pat neiekļūst tajā. Tāpēc tā paliek neapzināta, neizmantota un ikdienas realitātē neielaista.
– Kā rīkoties, lai savienošanās notiktu?
– Rēķināties, ka būs sapņi, kas nes līdzi skaidru zināšanu, kā uz tiem reaģēt – vai nepieciešams kaut ko darīt pastiprinātā aktivitātē, vai arī nedarīt neko. Bet būs arī ļoti savādi, juceklīgi un neizskaidrojami sapņi. No tādiem pamostoties, nevajadzētu mesties analīzē, ar prātu cenšoties tos iedalīt labajos un sliktajos, gaišredzīgajos un piezemētajos. Atcerēsimies, ka prāts spēj darboties tikai laikā un telpā, bet sapņos šo lielumu nav. Ieteikums katram rītam ir šāds: dziļi ievelkot elpu, domās atgādināt sev, ka viss, kas norisinājies sapņu stāvoklī, lai kas arī būtu redzēts – žurku uzbrukums vai mīļa cilvēka apskāviens –, ir tieši man paredzēta un piemērota resursu rezerve. Skaidri formulēta doma rada attieksmi, līdz ar to izvēli, kas pārtop realitātē.
– Vai to var attiecināt arī uz gadījumiem, kad mākslinieki, zinātnieki un citi visnotaļ godājami cilvēki, kas atstājuši neizdzēšamas pēdas cilvēces kultūrvidē, atzinuši, ka iedvesmu saviem sasniegumiem guvuši sapņos?– Tas neapšaubāmi ir stāsts par izkļūšanu ārpus Zemes enerģijām līdz tām kristāliskajām telpām, kur prāts nedarbojas, toties ir informācija par visu, kas mūsu planetārajā bezgalībā iespējams. Tas ir tas stāsts par ļaušanu garam lidot, kamēr prāts atpūšas. Mendeļejevs, Dante, Tesla, Gēte, Bēthovens, Mocarts – viņi šīs telpas ir iepazinuši, bieži tajās bijuši. Bet ne tikai sapņos. Einšteins uz turieni devās, sēdēdams siltā vannā, Tesla – baudīdams izsmalcinātu ēdienu. Mocarta galvenais uzdevums bija pagūt pierakstīt to, kas no turienes brāzās iekšā.
Tagad šādu gadījumu it kā ir mazāk, taču nevis tāpēc, ka ģēniju limits ir izsmelts, bet tālab, ka cilvēki aizņemti ar visu, tikai ne ar sevi, jo atrodas prāta hipnozē – kā nodrošināt ikdienu, kā uzturēt vispārpieņemtās normas un standartus, iekļaujoties sabiedrībā. Es aicinu rauties no šī loka laukā un tuvināt tās pasaules, kur gars un cilvēks nav šķirami. Kur dievišķais nav jāmeklē ārpus sevis, bet jāatceras, ka tas visu laiku ir klātesošs. Visa mums nepieciešamā enerģija ir klātesoša. Eņģeļu atbalsts. Vajag vien tam atvērties un ļaut klātesošajam izpausties. Taču tas var notikt tikai ar cilvēka pieaicinājumu, caur viņa brīvo gribu.
Galvenie instrumenti – izvēle un pieņemšana
– Mazliet piezemējoties no ģēniju augstā lidojuma, tomēr jāatzīst, ka gandrīz ikkatram parastajam cilvēkam tomēr ir savs stāsts par sapņiem, kas bez kādas saistības ar prāta konstrukcijām piepildījušies, brīdinājuši, paredzējuši. Vienam pietiek sapnī rakt kartupeļus, kā tuviniekam uzreiz klāt nelaime. Otram sapnis signalizē par tikšanos ar cilvēku, kuru sastapt nemaz negribētos.
– Fokusējoties uz kādu situāciju vai personu, cilvēks vienkārši to ieliek savā apziņas laukā. Viss, kas tur jauši vai nejauši ielaists, pēc kāda laika sāk manifestēties. Sapnī redzēju, tāpēc viss iegrozījās tieši tā, – tā nemēdz būt. Ir daudz vienkāršāk. Tiklīdz noticam kāda sapnī realizēta varianta iespējamībai, tam tiek piešķirts spēks un vara ietekmēt arī realitāti, kaut arī īstais darītājs ir cilvēks pats, ne jau sapnis.
Ja mēs iemācītos ar tādu pašu pārliecību apziņā ielikt pavisam ko citu, piemēram, no šodienas man būs tieši tik daudz naudas, cik vajadzīgs, vai es izvēlos dzīvot kopā tikai ar jēgpilniem cilvēkiem un jēgpilnās attiecībās, un noticētu tam tikpat dedzīgi kā sapņos redzētas kartupeļu talkas bīstamībai, gan naudas lietas sakārtotos, gan attiecību sarežģījumi. Galvenais ir noticēt, tad ielikt šo ticību apziņā, un – izaug realitāte. Tas ir viens no ļoti svarīgiem jauno enerģiju manifestēšanas likumiem.
Diemžēl cilvēks ir tik ļoti attālinājies pats no sevis, ka pat sapņiem uzliek par pienākumu būt par iemeslu kādai norisei savā dzīvē, aizmirstot, ka tikai pats ir par visu atbildīgs. Nekas no tā, ko paši neesam izvēlējušies, notikt nevar. Tā ir elementāra garīgā fizika. Saprotot to, dzīvošana kļūst vieglāka, elegantāka, brīvāka. Bez mazākās vajadzības rakāties pa sapņu grāmatām, tos šifrējot, sistematizējot un analizējot. Šādas sistēmiskas meklēšanas pamatā ir sevis nepazīšana, vairīšanās no atbildības un nesapratne, kā dzīvot. Bailes ļauties jaunajām enerģijām. Tomēr pat tie, kas dzīvo 3D mentālajā hipnozē, neapzināti jūt tās enerģētiskās pārmaiņas, kas aizvien straujāk pārņem pasauli. Tikai apjaust tās neprot. Vai apzināti turas pretī, izvēloties dzīvi vecajās enerģijās, kas ir smagnējas un blīvas.
– Vēlreiz, lūdzu, formulē, kas īsti ir tās jaunās enerģijas!– Tās ir enerģijas, kas rodas, cilvēkam – dvēseliskai būtnei – atgriežoties pie sava dievišķuma. Ja šāda saplūsme notikusi, tā manifestējas noteiktā dzīvesveidā. Galvenais tajā – bezierunu ticība sev, saprotot, ka vidē, ko cilvēks pats izvēlējies, pilnīgi viss kalpo viņam. Ja cilvēks, apjaušot, ka šī pasaule ir ilūzija, noliek pirmajā vietā sevi, vairs nav aktuāli ne kompromisi, ne karošana, jo par galvenajiem instrumentiem kļūst izvēle un pieņemšana. Es izvēlos to, kas man patiesi svarīgs. Un – es pieņemu citus visās tajās izpausmēs, kas svarīgas viņiem. Tas paver iespējas būvēt savu realitāti tā, ka nezināmo var sagaidīt kā grandiozu brīnumu un piedzīvot kā skaistu jaunradi. Radošums ir galvenais iemesls, kāpēc dvēseliskai būtnei vērts piedzīvot to neatkārtojamo pieredzi, ko sniedz Zemes dzīve.
– Jo būsim atvērtāki un ciešāk, mierīgāk un ilgāk gulēsim, ļaujoties sapņiem, jo akumulēsim vairāk enerģijas un kļūsim atbildīgāki par savu dzīvi?
– Nevajadzētu iespringt ne uz kādiem noteikumiem. Astoņas stundas darbam, astoņas miegam, atlikušās astoņas vēl kaut kam. Ja gribas un vari atļauties, guli kaut visu dienu! Ja pamosties trijos naktī, taču miegs vairs nenāk, neuztraucies, bet ej un dari ko radošu. Vai dodies pastaigāties. Ja uznāk miegs pašā darbadienas vidū, pabīdi visus pienākumus malā un kādu pusstundu vai pat tikai desmit minūtes nosnaudies. Pienāks laiks, kad gulēt vairs vispār nevajadzēs vai pietiks ar pavisam īsu brītiņu; to ietver jaunā attieksme pret dzīvi, kur gars un cilvēks nav šķirami jēdzieni. Kur visi enerģiju tuneļi vaļā, tāpēc gars nesmok un tam nav vajadzības kaut kur doties, jo visas kristāliskās, tīrās enerģijas ir tepat.
Selga Amata, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock, Aigars Hibneris
