Meža laumiņa Anita sarunājas ar kokiem, ēd lapas un dziedina ar cirvi 187

Cita pasaule
2014. gada 12. jūlijā 05:45 2014. gada 12. jūlijā 05:45
Kad tev virs galvas ar asu dunci trin cirvi, bailes un raizes vienā mirklī kā zaķi aizbēg mežā. Ja ar to ir par maz, viņa ņem lāpstu un nošņāpj dumjās domas, ka nošņakst vien. Galdā šajās mājās ceļ sviestmaizes ar liepu un kļavu lapām, bet puķu dobē audzē karalieni nātri. Lai uzzinātu, kāda maģija piemīt katram kokam, dodamies uz Aglonas novada Kastuļinas pagastu pie meža laumas, koku princeses. Šajā dzīvē viņu dēvē par Anitu Reščenko.

“Līdz šejienei nonāk tikai tie, kam te jābūt,” Anitas vārdus sāku saprast, kad labu laiku līkumojam pa šauru zemes ceļu, kas ved Latgales nekurienē. Par to, ka esam uz pareizā ceļa, signalizē vienīgi zaros ik pēc dažiem kilometriem iekārtās norādes – bērnišķīgas koka zemenes. Vēlāk uzzināšu, ka padomju laikos te, dziļā Latgales nomalē, bijusi trimdas zona, uz kuru izsūtīti pretpadomju elementi – parazīti, sliņķi, alkoholiķi – no pārējās Latvijas.

Cilvēks un daba – viss ir viens

Anitas un Igora Reščenko mājas "Zemeņu krastiņi" neatgādina glancētos, perfekti dizainētos viesu namus, kuros ir sajūta, ka tie domā vienīgi par savu ārieni. Ideālas mājas – pārākas par nepilnīgo cilvēku – mēdz būt garlaicīgas un stīvas, jo tās nedzīvo. Grīdas nečīkst, sienas ir taisnas, krāsa nenolūp. "Zemeņu krastiņi" ir latgaliski koši, vitāli un sirsnīgi. Pa pagalmu skaistulis gailis šurpu turpu dzenā vistas, luncinās mazs šunelis, pie sārtiem viesu namiņiem veselīgi zied krūmu rozes, bērnu šūpolītēm (sārtām ar baltiem punktiņiem) ziema nolobījusi krāsu, un arī nezālēm šur tur ļauts priecāties par vasaru.

Pagalms harmoniski saplūst ar vietām 46 metrus dziļo Geraņimovas Ilzas ezeru, kuram ir magnētisks spēks pievilkt iebraucējus. Apdullina trimmeris, kā samurajs tas cīnās ar satrakojušos zāli. Te visiem – lielam vai mazam – ir darba pilnas rokas, ar visu jātiek galā pašiem, tāpēc, aidā, skriešus! Ievēroju, ka saimnieku mājā pat vaskadrānas uz galdiem ir nosētas zemenēm, bet, kad no sarkanas mašīnas ar zemeni uz priekšējā paneļa izkāpj Anita, tērpusies sarkanās biksēs un sarkanā džemperī, man jāsmejas. No viņas strāvo dzīvelīgums, kas raksturīgs arī šejienes dabai.

“Tējiņu dzersiet,” viņa sauc, un kā uz burvja mājienu divas mazas meitenes uz galda noliek dažādām zālītēm pildītu tējkannu, niedru cukuru, rupjmaizes grauzdiņus, apviļātus zaļumos, un lielas sviestmaizes ar jasmīna ziediem un koku lapām. Anita ir pārģērbusies, pārvēršoties meža laumiņā. Lina kleita izšūta ar bērza tāsi, bārkstis no kociņiem, kaklā kastaņu krelles, uz galvas koka kronis, rotāts ar čiekuriem, pat kājās tāšu čībiņas. “Kad es jūs plikus apskaušu, mana kleita būs masāžas ierīce,” viņa smejas un skaidro, ka vainags simbolizē debess puses un filozofiju: viss ir viens.

“Mežs nav kaut kas svešs, atšķirīgs no mums. Mēs visi bijām mazas šūniņas mammas vēderā, kas izauga, uzņemot sevī elementus no dabas,” Anitas teikto noslāpē dabas elementu – vistu – koris un postmoderns gaiļa solo, ko papildina govs maušana. “Man tā patīk mežs! Mīlestības un zināšanu bija tik daudz, ka vairs nevarēju turēt sevī, vajadzēja dalīties.”

Saldā lapu garša

Pirms dažiem gadiem Reščenko ģimene, kurā ir pieci bērni, turējusi zirgu, ar ko apstrādāt zemeņu dobes. Ar tirgošanos viegli neesot gājis, toties tiem, kas braukuši uz pirtēšanos, dikti patikušas zemeņu procedūras, zemeņu darbnīcas un izdarības. Tad nākuši trīs sausuma gadi pēc kārtas, savairojušās maijvaboles, kurām arī garšojušas zemenes, un zemeņu lieta paputējusi. Sausumā izdzīvojušas tikai nezāles. Palikušas atmiņas, dažas dobes un zemeņu pirts rituāli, kurus, sitot kāju pie zemes, pieprasot zemeņu fani. “Tās zemenes visiem dikti patīk, šie neko negrib mainīt. Es pirtī rādu, kā iedarbojas zemeņu lapas, bet zemeņu saknes spēj piecelt cilvēku no gultas.”

Skatos savā tējas tasē, kurā peld priedes jaunie dzinumi, radot savdabīgu, spēcīgu garšu, un Anita paskaidro, ka visgaršīgākie esot egļu dzinumi, skābi kā citrons. “Retais zina, ka tie aizdzen ērces. Pat, ja ērce ir piesūkusies, pakošļājiet egles zariņu, un ērce nokritīs, jo necieš egles smaržu. Viss, ko apēdat, uzreiz nonāk asinīs. Kaitīgās ērces dzīvo tikai tajās vietās, kur bijis karš un viss, kas ar to saistīts, – karabāzes, lokatori, slepeni objekti, jo šādās vietās ir mainīta ūdens struktūra. Arī odu kodumi tur ir sāpīgāki un indīgi. Zaļajos augos ir hlorofils, kas uzlabo asins sastāvu, bet ziemā mums tā pietrūkst, tāpēc ziemā vajag taisīt izvilkumus no priedes, kadiķa vai egles zariņiem.”

Prasu, kas vēl ir tējā, ja tā tik labi garšo. Mājas rozes lapiņas, jasmīna ziedi, upeņu lapas – viss, kas sirdij un acij tīkams. Anita ar veiklu rokas kustību trīslitru burkā ar ūdeni otrādi ielikusi puķes – lielas krūmu rožu galvas un jasmīna zarus. Ja aukstā ūdenī ieliek smaržīgus augus, elementi, kas ir augos, pāriet ūdenī, jo ūdens pieņem struktūru, kāda tam ir blakus. Arī viss, ko domājam un sakām, pārvērš ūdeni.

Vāze ar ūdenī peldošiem ziediem izskatās neparasti skaisti! “Ņemiet, uzēdiet, tas ir purva bērzs – man ļoti garšo, iesaku veģetāriešiem gaļas vietā,” piebāzusi lapām pilnu muti, Anita mums pastiepj šķīvi ar bērza lapām. Es pasūdzos, ka rūgtas, bet viņa piebilst, ka garšos tikai tiem, kuru organismam tas būs vajadzīgs.

“Jūs neesat raduši,” viņa saka, ar nožēlu palūkojoties uz mums. “Ietiniet maizes vai siera gabaliņu liepas vai kļavas lapā un pagaršojiet. Liepu lapiņas ir lielākais gardums – saldas, cukurainas. Tas ir veselības koks. Citi koki zarus paceļ augšā, liepa nolaiž lejā, it kā sakot: ņemiet, cienājieties. Ja liepas zaru nogriež, tas ataug vēl spēcīgāks, kuplāks. Ziemā mēs ēdam liepu un bērzu čipsus. Kā tad, vienkārši sakaltušus. Tas, kā tie kraukšķ, ir tik forši. Cilvēki ir tik atrauti no dabas, arī tie, kas dzīvo laukos. Mūsdienu cilvēks pat sevi nepazīst, kur nu vēl to, kas zem kājām un blakus.”

Dibens ir visa sākums

Var pirkt superdārgu kosmētiku, bet var uz nogurušām acīm uzlikt ūdenī pamērcētas lapu kompreses. Anita paņem purva bērza lapas un rāda: divas puses, viena uz augšu, otra uz leju. Zemes pusīte atbrīvo no sasprindzinājuma un noguruma, attīra. Iedarbību cilvēks jūtot uzreiz, jo ikviens dabas pieskāriens, zālītes vai puķītes, līdzsvaro vietu, kurai pieskaras, jo daba ir pati pilnība. Otra lapas pusīte gādā par mundrumu, skaistumu, saka Anita, un – plekš! – man uz acīm ir kompreses.

“Daba visu laiku dod, bet mēs aizmirstam, ka arī mums jādalās. Uzliekam otru pusīti, tagad krūmu rozīti. Tā ir jaunība, skaistums, tā, tagad uzliekam uz trešās acs. Guli mierīgi, uz visām čakrām liekam mežonīgās rozītes. Ieelpo ar acīm mīlestību, izelpo pateicību par šīs dienas dabas dāvanām.” Guļu uz liela galda, kas apklāts ar liepu šķiedru paklājiņu, ar degunu debesīs, puķēm uz acīm un lapām aiz apkakles, ļaujot, lai Anita ar mani visādi izdarās, un prātoju, ka no malas izskatos pēc kādas senas indiāņu cilts apbedījuma. Senos laikos Amerikas indiāņi laivā guldīja mirušo, rotāja ar augiem, piemiņas lietām, ieročiem, uz plakstiņiem uzlika krāšņus ziedus un tādu smuku palaida pa straumi.

Anita aizšauj man aiz krūštura treknu, saldi smaržojošu krūmu rozi un paskaidro, ka vecos laikos, kad nebija smaržu, sievietes ar ziedu vai augu sulu iezieda paduses, cirkšņus, spraudziņu starp krūtīm – vietas, kur ādai tuvu limfvadi. Anita rāda: vietām, kur ādai pietuvojas asinsvadi, var pielikt mitras lapiņas – iedarbosies. Vēl var kreisajā plaukstā (kas ir ņemošā) saspiest dabas velti, un iedarbība būs tā pati.

Liec galvu rozēs, parādīšu koku masāžas, saka Anita, kamēr viņas mazā meita Patrīcija, turot abās rokās, atstiepj grozu ar ierīcēm – slotām un nūjiņām. “Koku masāža iedarbojas ar skaņu, vibrāciju, smaržu. Skaņa panāk, ka esam te un tagad, izjūtot mirkļa skaistumu.”

Masēšanai viņa pieiet radoši, kā senie latvieši, ļaujas fantāzijas lidojumam un izmanto ne vien koku, bet visu, kas ir pa rokai, sākot ar speciālām apaļkoka ripiņām un bambusa nūjiņām, turpinot ar zaru slotu, Ulmaņlaiku gludekli, cirvi, lāpstu un beidzot ar milzīgu vāli, kas norullē celulītu un tauku krociņas.

Visapkārt šalko, čirkst, dudina, kņudina. Sajūta tik laba, ka uzmetas zosāda. Vāle izskatās baisa, bet izrādās efektīvs masāžas instruments. Anita aizelsusies bez žēlastības mīca, burza un loka manus dibena apaļumus. “Dibens ir vissvarīgākā vieta, ar ko jāsāk masēšana. Kamēr dupsis nav izmasēts, nav jēgas noņemt smagumu no pleciem, asinis nespēj pacelties līdz galvai. Dzīvība visā ķermenī ienāk tikai tad, kad atbrīvota šī vietiņa. Dibens ir visa sākums. Kad ejat pirtī, prasiet, lai pirtnieks apstrādā dibenu, kurā atrodas svarīgie punkti, ko mēs visu laiku saspiežam, tāpēc sastājas šķidrumi. Tikai retais trenē, izmasē, izkustina dibenu. Aizmirst tik svarīgu vietu! Braucot mašīnā, vajag sasprindzināt un atslābināt dibena muskuļus, tad nogurums pāries.”

Slimību ārstē ar siltu cirvi

Galvu Anita masē ar ķīniešu ierīci, kas izrādās parasta zaru slota. “Tas ir veco laiku putekļu sūcējs, iztīra ne sliktāk par dārgo mājas robotu,” stāsta masiere un noslauka sārņus arī no manis. Tikmēr Anitas meitas – Amanda un Patrīcija – man novilkušas sandales un ar čiekuriem cītīgi masē pēdas. No pleciem spriedzi noņem buntēs sasieti kārklu zari.

“Visādi var rīkoties, un to var darīt jebkurš, jo dabas enerģija iedarbojas pati par sevi, liekot pamosties iekšējiem orgāniem. Elpojiet dziļi, lai uzlabojas asinsrite,” Anita vico man pa muguru, sit pagalītes un virpina koka ripuļus, ko pirtī izmanto siltus. Uz ripu malām atstāta miza, ar ko var masēt seju un dekoltē, – katra koka faktūra rada citu berzes sajūtu.

“Tie, kas strādā ar meridiāniem, var iziet katru ķermeņa punktu, modinot dziļākos slāņus. Jo mazāk koku apstrādā, jo labāk, nevajag jaukties dabā. Darbā uz galda vajag turēt koka ripiņas, aptaustīt, paglaudīt, pasmaržot. Rieksta koka miza dziedina, ja ir iekaisums plecos, bet pēc pagalīšu dobjās vai apslāpētās skaņas var noteikt, kurā vietā ir kāda vaina. Jūti siltumu,” rosās Anita. “Kad senos laikos gāja melnajā pirtī, domā, bija nez kādi rīki? Izmantoja visu, kas mājas bija, – mīklas rulli, pavārnīcu, katlu, slotas kātu. Tās nav pasakas, bet vēsturiski fakti.”

Kad Anita skaļi uzsauc vīram: “Igor, atnes cirvi!”, man ap dūšu kļūst savādi. Bez liekām ceremonijām viņa pieliek man pie kakla cirvja aso galu, šūpo un paskrubina, es saraujos, lai gan sajūta ir patīkama. “Šitai ierīcei ir psiholoģisks efekts. Jau ieraugot tādu, visas bailes un aizspriedumi, kas traucē dzīvot, iebēg mežā. Gribot negribot kļūsi vieglāka un brīvāka. Varam nedēļu pa gultu vārtīties un ārstēties, bet var pirtī paņemt siltu cirvi, un slimība momentāni būs prom. Prom, prom, viss liekais, kas traucē dvēseles izaugsmei, gara brīvībai. Tīras domas, skaidrs prāts,” buras Anita. It kā ar to vēl būtu par maz, viņa paķer nazi un uztrin man pie auss cirvi. “Jaunas sajūtas! Ka es tev saku, burvestības notiek!”

Noslēgumā Anita man pēdās iemasē eļļas izvilkumu no priedes dzinumiem, aplīmē pēdas ar lapām, ko vēl sabāž starp pirkstiem. “Uz pēdām ir visu orgānu punktiņi, tāpēc tās jāčubina pēc sirds patikas. Priede ir prieka koks ar oranžu miziņu, kas pēc fen šui aizvieto apelsīnu.” Eļļas izvilkuma pagatavošana ir pavisam vienkārša. Priedes dzinumiem vai koku lapiņām jāuzlej nedaudz olīveļļas, un neaizvākots trauks jāpatur istabā divas nedēļas. Receptes knifiņš ir ūdens, kas jālieto, ieziežoties ar eļļu.

Milži, kas runā ar dieviem

Anita norauj bērza tāšu kurpes, kādas ļaudis Latgales laukos nēsājuši vēl pirms simt gadiem, un basām kājām dodas uz meža burvības taku, lai iemācītu mūs sarunāties ar kokiem un prasmīgi lietot to spēku. “Pēdas ir centrs, kas mani enerģētiski savieno ar zemi. Es taču arī esmu zeme! Kad dvēsele aizies, speķis un kauli kļūs par zemi. Caur pēdām organisms attīrās, nevajadzīgā enerģija aiziet zemē un transformējas. Caur pēdām uzņemam zemes informāciju, miljoniem gadu seno izdzīvošanas gudrību.”

Toties koks mums demonstrē dzīves modeli – ar saknēm stingri turas pie Zemes un vienmēr skatās debesīs, tiecas uz dievišķo un dāsni dalās uz visām pusēm. “Vai dabā ir kaut viena depresīva zālīte vai lapiņa?” Anita iejautājas. Pat sīks, vārgulīgs kociņš, kas izaudzis starp akmeņiem, tiecas pret gaismu un jūsmo par savu būšanu šajā pasaulē. Esības vieglums! “Bez dabas pieskārieniem neviens nevar eksistēt, jo daba ir tīrā, dievišķā mīlestība. Ja ikdiena paiet pilsētā, vajag vismaz nēsāt kaut ko dabisku, kas noņem negatīvo starojumu, un ļauj sajust sevi kā dabas daļiņu.”

Ejot Anita pastāsta par savu ikdienu. Ziemā ģimenei esot pārbaudes laiks, jo pa sniegotajiem brikšņiem atbraukt uz pirts rituālu uzdrīkstas retais. Toties vietējā Priežmales pamatskolā viņa strādā par vizuālās mākslas, mājturības un sporta skolotāju. Māja reiz piederējusi vīra vecmāmiņai, un, līdzko bijusi iespēja atgūt dzimtas īpašumu, ģimene atgriezusies pie saknēm.

“Re, ceriņš. Kādu orgānu atgādina lapa? Pareizi, sirdi. Senos laikos pie mājām auga ceriņi, lai atsauktu mājās vīru vai sievu, ja šis bija aizgājis pa kreisi. Ja uz maizītes drusku, drusku uzliek ceriņu, dikti garšīgi. No dabas neko daudz nevajag, pietiek ar vienu lapiņu, jo savvaļas augiem, lai izdzīvotu, vajadzīgs milzīgs spēks. Tizlās dārza salātlapas jāliek šķīvī vesela kaudze, bet dabas augu iedarbība ir desmitiem reižu spēcīgāka. Šis ir riekstu koks, ko izmanto par pretiekaisuma, pretsāpju līdzekli, liek uz sagurušām, vēnainām kājām. Irbenāja odziņas attīra asinis, tās var ēst pie gaļas, bet tikai pēc salnas, zaļas ir indīgas. Pilsētās nezin kāpēc izcērt papeles, domā, ka piemetīsies alerģija, bet patiesībā baltās pūkas, slīdot pa zemi, savāc metālus, baciļus, atkritumus. Papeles ir paredzētas vides attīrīšanai industriālos rajonos. Paklanāmies, sasveicināmies ar meža māti un gariem, jo mums jāpalūdz atļauja ieiet citā teritorijā. Aizveram acis un sajūtam meža smaržu, skaņas, gaisu,” bubina Anita, savā tērpā saplūstot ar kokiem.

Koku enerģētiku savos rituālos pirmie sāka izmantot ķeltu priesteri druīdi, kas spēku smēlās ozolu birzīs. Tomēr arī mūsu priekšteči mūsu ēras sākumā un līdz pat 13. gadsimtam par nozīmīgāko rituālu vietu izraudzījās svētbirzis, no kurām malku nedrīkstēja ņemt pat kara un mēra laikos. Senajām tautām koki bija dzīvas būtnes, līdzīgi cilvēkiem, tikai varenāki, ar garāku mūžu. Ar gadiem koku enerģijas plūsma pieņemas spēkā. Milži, kas sarunājas ar dieviem.

Greizsirdīgos velk cauri kokiem

Mēs iebrienam mežā un pirmo satiekam apsi. Anita iesaka aizvērt acis un tuvināt roku visiem kokiem pēc kārtas. Tas, kurš pievelk, būs jūsējais. Tā ir koku aka, viņa rāda uz vecām lapām piebirušu bedrīti, ap kuru sastājušās apses.

“Ilgi pie apses nevajag, varam pieskarties, piespiesties, ieelpot. Tā attīra, noņem depresīvu stāvokli. Ja paliksim ilgāk par divām minūtēm, apse paņems par daudz. Bērziņš ir bērnu dakteris, bet ieva atbrīvo no aizvainojuma, ir pretbakteriāls līdzeklis, ar ko kādreiz nīdēja utis un blusas. Rētas, sviedru izraisīti iekaisumi, odu kodumi labi dzīst, ja tos iesmērē ar ievas mizu. No pīlādža baidās ļaunie spēki, to var nēsāt sudraba vietā, iedarbojas tāpat. Ja purva ūdenī ieliek pīlādža zariņu, tas dezinficē un ūdeni var dzert. Nātrēs vai pīlādža lapās ietītu maizi var vest kaut vai uz Āfriku, iedarbojas kā ledusskapis. Tagad esam prieka alejā,” saka Anita, piestājot priežu pudurī. Čiekuri lietus laikā aizveras, bet, uzspīdot saulītei, koka lapiņas atveras. Telpā tie var glabāties pat simt gadu. Bužinot ar tiem ķermeni, sajūtas ir lieliskas. Savukārt cauri priedēm, kuras dalās divās daļās, jāizvelk cilvēks, kurš ir nelaimīgs, melanholijas mākts.

Anita rāda uz apses celmiem. Uz tādiem senos laikos sievietes esot sēdējušas pie plīts un mizojušas kartupeļus, jo apse palīdz pret ginekoloģiskām vainām. Kārkla miza ir dabisks aspirīns. Novārījums jādzer tiem, kam novājināts organisms. “Re, cauri šitādai koka šķirbai jāvelk greizsirdīgie, lai saprot, ka nekas nevienam nepieder, mēs esam tikai viesi uz šīs Zemes.”

Stāsti, ko iemācījies

Nonākam līdz pussagruvušam namiņam, kas apsists ar melnu papi un ieaudzis brikšņos. Tā esot raganas mājvieta – vecā pirtiņa. “Sakritušos kokus prom nevācam, lai viss notiek dabiski un kukainīšiem ir kur dzīvot,” viņa skaidro. Pat bebrus te neviens netramda, tāpēc gadās, ka tie ar pieri ieskrien laivā un paši pārbīstas. Lūk, naktslampiņa – koši zils, sapuvis koks, kas naktī spīd.

Bērzu birztalā ir tik sterili kā operācijas zālē. Bērzu darvu izmantojot ziepēs un šampūnos ar pretbakteriālu iedarbību. “Ar mizas dzelteno pusi cilvēki kādreiz esot izdziedinājušies no mēra. Dzeltenā mizas puse silda, baltā – veldzē. Kājas būs veselīgas, ja apavos liksiet bērza mizas zolītes. Jaunas meitas, kas alkst pēc mīlestības, iet pie bērza, sievietes gados – pie ķirša vai bumbiera. Tie, kas grib no kaut kā atbrīvoties, tikt vaļā no apsēstības, iet pie plūmes,” vicinot pa gaisu rokas, turpina Anita, līdz nonākam pie treilera upes krastā. Prasu, vai tajā dzīvo modernāks burvis nekā vecajā pirtiņā. Nē, tajā nakšņojot makšķernieki, viņa smejas. Ezerā mīt līdakas, asari, raudas, karūsas, plauži, līņi, repši, ezera salakas, zuši un vēdzeles.

Anita ar pirkstu galiem pieskaras pīlādža lapiņai: maigs, pūkains pieskāriens, kā aprikoze. “Egle ziemā enerģiju dod, bet vasarā patērē. Ja vasarā ilgi pa egļu mežu staigāsiet, pamatīgi nogursiet. Ne velti Ziemassvētkos egli nes mājās, tā iznīcina vīrusus. Kas grib daudz naudas, lai iet meditēt pie oša, bet pāri, kuri grib bērniņu, lai palūdzas pie mežābeles, kas vissūrākajos apstākļos dod augļus. Caur domām vajag parunāt ar koku. Tas jūt, kā mēs pret to izturamies. Ja koka aura saskan ar cilvēka, koks palīdz atjaunot biolauku, un cilvēks to uzreiz sajūt.”

Runājot nonākam līdz pirtiņai, pie kuras kokā iesietas krāsainas lentītes. Ir ticējums, ka, palaistas pa vējam, lentītes palīdz piepildīt sapņus. Pirtiņā pie griestiem karājas slotiņas no augiem, kas atvesti no Krievijas, Spānijas, Madeiras salas, kastaņu un zīļu virtenes. Sibīrijas dižeglei ir spēcinošs aromāts, ne velti no tās sveķiem gatavo vīraku, ko izmanto pareizticīgo baznīcas rituālos.

Ja ir ezers, tajā jāiebrien un jāizbrauc ar laivu. Mūs izvizina Anitas galvenais palīgs – vecākais dēls Raimonds. Ietinušies siltās segās, ar zemeņu bļodu un karstas tējas tasi rokā iekārtojamies laivā, kas lēni šķeļ gludo ezera virsmu. Pelēki zilais, dzestrais plašums ar kokiem aizaugušu pussalu tālumā, vienlaikus biedē un mierina: netrako, neskrien, tev nav kur steigties, jo viss jau ir tepat.

Atvadoties Anita mums rokās iespiež lielu rabarberu lapu tūtu, pilnu ar zemenēm. Viņa jau ir pārģērbusies un, apcirtusies uz papēža, metas lauku sētas darbos. Mājupceļā atceros viņas sacīto: “Ej un stāsti citiem, ko iemācījies, dalies, dod tālāk, neturi sevī, nežmiedzies, to mums māca koki.”

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Georgs Viljams Hibneris

Citi šobrīd lasa

FOTO: sīvā cīņā noskaidrots pasaulē neglītākais suns šogad 8
Princis Harijs atklāj: viņš grasījās pamest karalisko ģimeni 11
Cilvēki nofilmē, kā pa Minsku lielā ātrumā traucies tanks "ieskrien" stabā un avarē 3
Skatīt visus komentārus