Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv X

"Es gribētu būt tolerants" – Lauris Subatnieks par to, kāpēc pasaulē rodas nesaskaņas 10

Intervijas
2014. gada 4. novembrī 19:51 2014. gada 4. novembrī 19:51
Vai Laura Subatnieka dzīvē iestājusies baltā veiksmes strīpiņa? Redzams izrādēs, seriālā, labās reklāmās. Viņš pats nopietni komentē, ka tā esot daudzos gados nopelnīta tolerance. Bērnībā viņam vienmēr teica, lai klusē, jo citi gudrāki. Viņš mācītājiem ir piedevis un cenšas laboties.

Lauris izskatās tik pūkains un labs, ka viņam nepārprotami piestāv pasakas. Un tur viņš arī spēlē – gan „Vinnijā Pūkā”, gan seriālā „Viņas melo labāk”. Jā, ir arī melnā komēdija „Kauli” – Dailes teātra pagrabos, bet tur viņa ārējais maigums tiek izmantots kontrastam, jo tas ēdas ar skarbo, pat brutālo vidi. Taču – varbūt tajā ir tikai daļa patiesības. Par romantiķi Lauris sevi neuzskata, kaut kafiju izmaksā. Diezgan kluss. Tāpēc skaidrs, ka vajadzēja nākt kādai emancipētai blondīnei, kas izrāda iniciatīvu. Tā arī esot bijis – kolēģis Intars Rešetins diezgan ilgi bīdījis kopā Lauri un uzņēmēju Lindu Saulīti. Linda nopirkusi saulespuķi un gājusi skatīties Lauri izrādē, nospriedusi, ka tīri simpātisks, tāpēc nosūtījusi puķi ar zīmīti: “Ja vēlies, vari mani piezvanīt.” Un tālruņa numuru. Tajā naktī abi nopļāpājuši līdz sešiem rītā. Vairākus gadus draudzējās, līdz nolēmuši dzīvot kopā, un Lauris uzņēmies rūpes par Lindas dēlēnu Emīlu. Tagad pievienojies abu kopīgais puika Sebastians.

Jo vairāk skaties, jo vairāk aprodi ar sevi

– Pateicoties blakus darbiem, tagad esi ļoti pamanāms – seriālā un reklāmās.

– Jā, man šķiet, ka tā, par „Positivus”, ir ļoti asprātīgi uztaisīta.

– Jums ar šļūteni lēja virsū ūdeni?

– Četrpadsmit stundas.

– Lai nofilmētu minūti vai divas garo klipiņu?!

– Jā. Reklāmu taisa kā filmu, pa smalko. Tas process aizņem daudz laika.

– Mēdz teikt, ka reklāmās aktieri nav paši labākie. Citreiz pat talanti no tautas – kā miniseriālā par Zelta zivtiņu, kur jaunieši savākti no visurienes un savā ziņā esot dzīvāki, īstāki.

– Man šķiet, tas ir mazliet pārspīlēti – latviešiem patīk runāt, ka aktieri filmās un seriālos ir pārāk teatrāli. Es tam īpaši nepiekrītu. Varbūt kāds ir, bet pa lielākajai daļai viss kārtībā. Pat krievu un amerikāņu filmās brīžiem spēlē šausmīgi. Bet vienmēr jau šķiet, ka citiem ir labāk, taču mums...

– Atgādini, vai esi piedalījies lielajās latviešu filmās?

– „Monā”. Neesi redzējusi? Es vienreiz redzēju.

– Kāda bija tava sajūta, ieraugot sevi uz ekrāna, tik tuvu?

– Nu, vienmēr ir tāds šoka moments. Un tā ir visiem, jo paši sevi no malas neredzam. Tikai spogulī. Tāpat ir ar balsi. Mēs dzirdam sevi citādi nekā no malas. Un vienmēr ir pārsteigums – vai es tiešām esmu tāds?! Es taču tur tā darīju, kāpēc izskatās tā? Bet – jo vairāk skaties, jo vairāk aprodi ar sevi.

– Vai tas veido kādu ciešāku, patiesāku saikni ar sevi?

– Nezinu, vai veido. Es vienmēr pieņemu, ka tāds, kāds es esmu, tāds esmu. Bet man šķiet, ka cilvēks var ne tikai ciešāku saikni izveidot, bet arī noslēgties, vairs nejusties brīvi, citur filmējoties, sākt piedomāt... Tas ir smalki, viltīgi. Bet domāju, ka jāmauc, nevajag domāt, kā izskatīsies.

– Mēdz teikt, ka teātra aktierim kameras priekšā ir grūti, ja viņam tas nav dabas dots vai īpaši iemācīts. Vai tev vieglāk ir spēlēt uz iekšu, kā kino, vai uz āru? Lai gan arī teātrī ir kamerzāle, mazā zāle, kur sanāk bremzēt emocijas, ne?

– Lielajā zālē ir īpaši apstākļi – cik metru līdz pēdējai rindai, bet cilvēks tur sēž un arī grib saprast, kas notiek uz skatuves. Tur var atļauties vairāk, plašākus žestus. Bet iekšējās darbības princips, manuprāt, ir vienāds. Kamera... man tas ir priekšmets.

– Tu to uztver kā profesijas instrumentu – kā zobārsta urbi?

– Jā. Zinu, ka citiem šķiet – ā, kamera, tūkstoši redz. Man tā nav. Es redzu tikai pret sevi pavērstu priekšmetu, un viss. Nav īpašu problēmu.

 Patiesība visu sačakarē

– Kā tu sadzīvo ar savu seriāla varoni Kārli? Gribētu ar viņu draudzēties?

– Nu, principā ar juristiem es gribētu draudzēties.

– Viņš jau tā kā labs – mēģina palīdzēt.

– Kārlis ir par taisnīgumu. Tas vienmēr ir stiepjams jēdziens. Katram mazliet cita izpratne. Bet ideja viņam principiāli – lai taisnība būtu. Nu, kā tas ar sievietēm veidojas...

– Tur nedarbojas tie paši principi?

– Nē-e. Attiecībās nedarbojas. Kādreiz tieši sačakarējam attiecības ar to taisnību.

– Kā ar cirvi noskaldot – pa taisno?

– Jā, varbūt lai atvieglotu sirdsapziņu.

– Tu vairāk esi diplomāts?

– Es mēģinu. Bet cilvēki ir dažādi. Citi to uztver, citi ne. Nu, ja nesaprot, tad labi... kaut kā citādāk.

– Linda šajā ziņā ir tiešāka?

– Linda ir tiešāka par mani. Protams.

– Tevi netraucē, ka tu pie otra ar pūkainiem, baltiem cimdiem, bet viņš tev tā – uh?

– Nē, mums ar Lindu šogad būs deviņi gadi, kā iepazināmies. Tā ka arī es attiecībās vairs neesmu tāds baigi pūkainais.

– Esat pierīvējušies?

– Mēs runājam atklāti.

– Lai tiktu pāri pelēkumam, ir jāiedarbina prāts?

– Nezinu. Es laikam nebūšu labākais piemērs, lai stāstītu, ko darīt. Es nezinu. Domāju, mūsu attiecībās to vairāk ir darījusi Linda. Es vairāk pielāgojos. Tāds novatorisko ideju autors attiecībās neesmu. Un arī romantiskais – absolūti ne.

– Tad man par tevi ir radies maldīgs priekšstats.

– Tiešām?!

– Ka esi labs draugs sievietēm. Tu pat rakstot dzeju.

– To es kaut kad – agrā jaunībā. Droši vien visi to ir darījuši.

 Turi muti!

– Kas tevi ir veidojis par to, kas tu esi?

– Viss, jau sākot ar bērnību. Kā jebkuru citu.

– Kas ir bijuši tavi cilvēki, notikumi, kuru nospiedumi palikuši dziļākie?

– Visdrīzāk tie ir bērnības, audzināšanas sākuma gadi. Esmu tepat no Baldones, bet visas manas tantes, māte un vecāmāte ir no Latgales puses. Uz Baldoni pārvākušies dzīvot septiņdesmito gadu vidū. Es tomēr izjūtu tādu šausmīgu audzināšanas ietekmi. Lauku cilvēkiem, īpaši vecaimātei, bija ieaudzināts, un tā arī man mācīja – nerunā pretī, tie ir gudrāki cilvēki! Skolotāji – Dieva vietā.

– Mēģināja tevi nolikt pie vietas?

– Esmu to jutis, un joprojām ir situācijas, kad es cīnos ar to, jo liekas – nu, ko nu es, es taču nekā... tie taču tādi cilvēki... Tas, šķiet, manī ir ļoti iespiedies.

– Tu viņiem mazliet domās esi pārmetis, ka tā? Ka varbūt tu būtu uzņēmīgāks?

– Nav tur ko pārmest. Esmu pietiekami liels. Vienkārši esmu sapratis, kā tas ir veidojies. Un tagad mēģinu sevi dabūt no tā ārā.

– Kā to var? Cik tev gadu?

– Trīsdesmit seši. Nu... kaut kā lēnām izdodas. Tā kā mazliet par spīti.

– Bet kā puikas mājās audzini? Mēģini nepieļaut radu kļūdas?

– Mēs taču saprotam, ka bērnam, sevišķi mazajam, trīs gadi ir vecums, kad viņš kādas savas robežas pārbauda – cik var izdarīt. Viņam ir viedoklis, vienmēr grib iejaukties. Ja liks tā, viņš darīs pilnīgi pretēji. Es domāju – jāļauj, sevišķi tādā vecumā. Nu, kaut kādas robežas, protams, jānovelk, viņam jāsaprot, līdz kurai vietai var iet. Bet, manuprāt, ir arī svarīgi, lai viņš ar savu viedokli aug. Bet domas, protams, ar laiku var mainīties.

Esmu sapratis, ka jebkurā gadījumā, bērnus audzinot, nevar tikai likt darīt viņiem tā, kā tev liekas, ja to neparādi ar savu piemēru. Es arī nevienu neklausītu, kurš teiktu – nedrīkst to darīt, bet pats visu laiku dara. Ko tad tu man stāsti, ko drīkst, ko nedrīkst? Tāpēc tā ir atbildība – ja sāc kaut ko stāstīt, jārāda ar savu paraugu.

 Strīds ar sevi un režisoru

– Bet varbūt tas egoisma trūkums tieši palīdz darbā ar režisoru? Ka uzklausi viņa domas? Varbūt radi ir tieši palīdzējuši profesijā?

– Ar režisoriem... tomēr ir citādi. Ir tādi, kam nav nekādas vīzijas, ko un kā darīt. Un ir režisori, kas pilnībā zina katru niansi par darbu, un tāpat ir diskusijas, bet saproti – viņu variants, jā, nav kur piekasīties. Bet bieži vien man tā bērnība traucē, jo man liekas – tas tur ir tāds režisors! Pēc tam sēdi, sēdi, skaties – man bija taisnība, un vajadzēja teikt pretī. Brīžiem, jā, es sevi pieķeru – nu, ja režisors, tad viņš noteikti zina labāk. Bet beigās saproti – nekā nebija, ne vienmēr labāk.

– Un tad bezmiega naktīs izdomā, ko vajadzēja atbildēt, veido galvā dialogus?

– Kā jau visi. Vajadzēja teikt tā un tad vēl tā...

– Pienāk rīts, un tu pasaki?

– Nu, jā, es runāju. Protams, ne vairs strīda valodā. Bet, kā jau vienmēr, ir tādi, ar kuriem nevar diskutēt. Cits klausās tikai tādēļ, lai atkal uzreiz varētu pateikt, ka tu nepareizi domā un dari.

– Un kā ar tādiem – norij krupi un dari savu darbu?

– Jā, atslēdzu. Lai gan darbā, visur eju uz diskusiju – man ir svarīgi sastrādāties, apmainīties viedokļiem, pakasīties. Iestudējot „Kaulus”, režisors bija mans kursabiedrs Gundars Silakaktiņš. Situācija tāda dīvaina. Bija reizes, kad ļoti sakasījāmies, taču tikai par lietu, materiāla interpretāciju. Pabļaustījāmies un strādājām tālāk. Neaizgājām muļķīgos personīgos apvainojumos. Kaut esmu redzējis, ka citiem tā kašķēšanās aiziet tik tālu. Es tā nespēju strādāt. Bet ir tādi cilvēki, kas uzlādējas, apvainojot citus, speciāli radot provokatīvas situācijas.

 Intīmās mapītes

– Jūsu kurss ir kā tāda blice. Šķiet, tādā kolektīvā katram ir nerakstīta loma – kas viņš ir. Kas biji tu – klusais ūdens, kas plūst līdzi, čomiskais plecs, uz kura paraudāt, parunāties, vai arī klusais donžuāns?

– Drīzāk tāds čomiskais. Varbūt arī kāds ir paraudāja uz mana pleca. Domāju, ka ar mani var pārrunāt arī intīmas lietas, ja cilvēkam kas sasāpējis, un pārliecībā, ka tas nekur tālāk nenonāks.

– Tu aizveries kā klints?

– Es vienkārši to aizmirstu. Nē, saglabāju, bet man tas ir nodalīts, nolikts kādā mapē, tur stāv, un es vairs to īsti necilāju.

– Ir daudzi, kas gribēdami nevar pie sevis noturēt. Viņiem jāparunā, jāparisina tā svešā problēma.

– Nu, kāda svešā arī es droši vien risinu. Bet intīmās ne. Es varu neinteresēties par privāto dzīvi, kurš ar ko guļ.

– Bet ja tev raud uz pleca un stāsta?

– Tad jā, bet domāju – lasīt, pirkt, to nē.

– Tu šajā ziņā esi ļoti saudzēts. Lai arī dzeltenā prese par tevi ir rakstījusi, bet ļoti labvēlīgi. Iespējams, neko sliktu neesi darījis?

– Es tā domāju. Un droši vien arī visādas ziepes savārījis.

– Tik delikāti, ka neviens pat nepamana?

– Vai arī tie, kas zina, tomēr ir labi draugi un nekur tālāk neatstāsta. Taču darbs man vienmēr bija ļoti svarīgi. Nekad nekavēju. Bet jaunībā ir resursi – varēju visu nakti noplītēt, negulēt.

– ...nomazgāt seju ar aukstu ūdeni un iet uz skatuves?

– Nekādu problēmu. Taču tagad vairs tā nevar.

– Tev tagad ir klusā, mietpilsoniskā dzīve ar dārziņu, mājiņu un kamīnu?

– Neē. Darbīga dzīve. Nekādiem dārziņiem īsti laika neatliek. Mums dārziņa vispār nav, dzīvojam divpadsmit dzīvokļu mājā Bukultos. Baltezera terasēs vai kā. Ir ezers, kanāli.

– Neesat apkrāvušies ar lauku romantiku?

– Tas prasa laiku. Gan jau, bet pagaidām mani nevelk uz kaut kādiem dārziņiem, tomātu audzēšanu.

 Tik absurdi cinisks

– Vai, strādājot pie „Kauliem”, tiki skaidrībā, kam cilvēkam vajadzīgs melnais humors? Vai ir kādas lietas, kuras tev šķiet par traku?

– Tas ļoti atkarīgs no konteksta. Tādas īsti tabu tēmas varbūt nav.

– Jo eleganti smieties var par visu?

– Jā. Jo tā prasti... agrāk man vēl likās kas smieklīgs tādos jokos, jo tie bija līdz absurdam ciniski, teiksim, par maziem bērniņiem. Bet, tiklīdz pašam ir bērns, tā šķiet – kas tur tāds smieklīgs?

– Saka, melnais humors ir pašaizsardzība, izdzīvošanas skola. Tu smejies par to, no kā tev ir visvairāk bail. Piemēram, baidies par bērnu, bet ir kāda situācija, kad to vari izsmiet – kaut stulbā anekdotē.

– Nu, tādā veidā tu tās bailes mēģini pārvarēt, ignorēt. Bet es tā nedalu – melnais vai soft. Vai nu ir labs humors, vai nav.

– Es par tevi traki smējos „Finita la comedia”. Tā ir veiksme – satikt savu režisoru, materiālu, humora līniju, lai var riktīgi izspēlēties, it kā tas būtu radīts speciāli tev.

– Nu jā. Tāda veiksme. Droši vien.

– Pagājušajā sezonā publiku sapurināja „Izraidītie”, taču runā, ka tur režisors tikpat kā neesot bijis klāt.

– Nezinu, nezinu... Nē, nē, īstenībā viss bija baigi superīgi. Viņš vienmēr runāja par tēmu. Nebija nekādas demagoģijas, muldēšanas, baigā mākslinieka tēlošanas no sevis. Pateica tik precīzi, ka tev kā aktierim vairs nebija jautājumu. Un nebija nekādas bļaušanas uz aktieriem – vienmēr toleranti, ar iejūtību. Tu redzi, ka labs režisors, ļoti labs.

 Kāpēc viņa nav mājās?

– Vai ar to, ka esi pamanāms, ka tev dod darbu, var uzskatīt, ka tavā dzīvē ievilkusies tāda kā veiksmes līnija?

– Televīzijas ietekme, protams, ir milzīga.

– Jūti skatienus uz ielas?

– Mhm. Sevišķi bērnu.

– Ahā, seriālu auditorija!

– Jā, jā, lielākoties. Cik procentu tad nāk uz teātri? Maz. Bet televīziju skatās gandrīz visi. Taču es pat nezinu, kas ir mainījies. Jā, darba parādās vairāk...

– Tas tavu pašapziņu vairo? Veiksme jau uzaudzē garīgos muskuļus, ne?

– Es neteiktu, ka tā ir veiksme. Tā ir kaut kāda... likumsakarība. Agri vai vēlu es tāpat kādā seriālā būtu nokļuvis. Bet es neteiktu, ka tas manu pašapziņu kaut kā dara lielāku, vienkārši – ir vieglāk strādāt. Nav vairs barjerās jālaužas. Cilvēkiem sāk parādīties viedoklis par mani. Es tikai aizpildu viņu priekšstatus. Šajā vasarā man ir bijis daudz darba. Bet vispār – es tā baigi ārpus teātra neraujos.

– Tev ir svarīgs būt kopā ar ģimeni?

– Man pirmām kārtām egoistiski ir svarīgs laiks sev pašam. Un tad – kopā ar ģimeni. Mēs ar Lindu abi strādājam no rīta līdz vakaram. Var jau droši vien skraidīt uz visiem pasākumiem, bet...

– Ir, kad atsaki?

– Jā, jo es tam neredzu jēgu. Cilvēki ieiet tādā kā aplī – tu it kā nopelni... Tas ir apburtais loks. Turklāt es nemāku uz izrādi atskriet pēdējā brīdī. Man vajag vismaz pusotru stundu. Es pat neko īpašu nedaru. Agrāk paļāvos uz atmiņu, bet pēdējā laikā man patīk pārlasīt tekstu. Tad iedzeru kafiju, uzpīpēju, parunāju ar kādu. Man vajag būt teātrī, grimētavā, pastaigāt. Man ir svarīgs sagatavošanās process. Es pārslēdzos.

– Linda ir teikusi – kad viņai tevis pietrūkst mājās, viņa iet tevi skatīties uz skatuves.

– Nu jā, es taču tik daudz laika pavadu tur...

Mašīnā es uzvedos kā stulbs

– Linda ir teikusi, ka tu viņai esi labākais ceļabiedrs. To viņa sapratusi pēc ceļojuma uz Meksiku. Atceries to braucienu?

– Braucām divatā. Tas bija 2006. gads – ļoti sen.

– Un ko redzējāt – okeānu, piramīdas?

– Nē. Ķirzakas. Tur visādas bija. Baigi eleganti – izkāp pie viesnīcas no taksometra, un viena jau sēž, sildās saulē. Kādu metru gara. Nē, virsū nemetas. Tas bija mans lielākais pārsteigums.

– Kuras vērtības tu gribētu vairot pasaulē?

– Es gribētu būt... tolerants. Neuzbāzt savu viedokli. Un arī – pieņemt citus. Nevis mēģināt pārveidot. No tā ir ļoti daudz nesaskaņu pasaulē, es domāju.

– Tavai tolerancei ir robežas?

– Man ļoti nepatīk nekaunīgi cilvēki – tādi, kas tev, acīs skatoties, bāzīs roku kabatā. Nu, ir tādi, vienalga, kāda tautība – latvieši, krievi, ukraiņi –, izteikti pretīgi. Dažreiz mašīnā es uzvedos kā... stulbs. Lamājos...

– Par to, kas notiek uz ceļa?

– Jā. Nu, vismaz es to savā mašīnā atstāju, tā ir vieta, kur izlādējos. Kaut kas sakrājas, sakrājas, citreiz braucu – nav problēmu, bet citreiz šķiet, ka viss notiek nepareizi. Tad skaļi lamājos, bet tā es tikai ar sevi.

– Kad ir kāds cits blakus, neatļaujies?

– Atļaujos arī (smejas). Man Linda to aizliedz. Tāpēc cenšos sevi ierobežot.

– Un ko tu saņem no pasaules?

– Es vienkārši mijiedarbojos. Pasaule man speciāli neko nedod, un speciāli neko īsti nesaņemu. Tikai to, ko es paņemu.

– Tev dod visu, bet tu paņem to, kas tev der?

– Labs jautājums – vai pasaule dod visu? Mums liktenis ir noteikts – kādā ģimenē piedzimsti. Ļoti grūti izrauties no tā, kas bijis ar taviem vecākiem.

– Arī – kāds talants ir ielikts šūpulī.

– Režisors Gruzdovs teica – talants ir spēja strādāt. Nezinu, vai tā ir dievišķā dzirksts. Jebkura profesija ir grūta, un jebkurā, manuprāt, ir svarīgi būt radošam. Lai sasniegtu līmeni, vajadzīgs briesmīgs darbs. Bija filma, arī melnais humors – viens brauc nogalināt, jo viņu nokaitinājuši X faktora dziedātāji. Viņš runāja ar cilvēku, kurš teica – bet paskaties, talanti. Viņš atbildēja – nu kādi talanti? Viņš māk dziedāt. Tas jau vēl nav talants.

– Talants ir iekustināt publiku?

– Tas nedrīkst būt mērķis. Rilke par dzejnieku rakstīja – tu vienkārši citādi nespēj eksistēt. Raksti dzeju, bet nav svarīgi, vai kāds to izlasīs vai izmetīsi ārā. Šajā mirklī tu nevari nerakstīt. Tas ir būtiskākais.

– Tev ir viegli ar sajūtu, ka tavs darbs ir tik gaistošs?

– Es tā baigi par to neperos. Man teātrī visvairāk patīk mēģinājumu process. Un kādas desmit izrādes pēc tam. Tas ir visinteresantāk.

– Pēc tam sākas atstrādāšana?

– Jā, un tas ir visgrūtāk. Tā nedrīkst. Ne velti tie, kas atbrauc te strādāt, atzīst, ka mūsu teātrī ir ļoti laba trupa. Citur jau pēc dažām izrādēm var redzēt, ka tiek atstrādāts. Kāds bija noskatījies pirmizrādi un pēc diviem trim mēnešiem atbrauca – paiet laiks, bet katrs aktieris pat vismazāko lomu nospēlē svaigi.

– Kā tu domā – tas ir latviešu poētisms vai atbildības izjūta? Abi kopā?

– Droši vien abi. Ideālisms? Varbūt. Arī profesionalitāte.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris, Aigars Hibneris

Citi šobrīd lasa

Noskaties! Visu laiku ātrākais boksa nokauts titulcīņu vēsturē 1
Sirmgalvis Eduards pusstundu noguļ asinspeļķē, jo pansionāta darbiniecei bija jāsaraksta papīri 9
Trīs reemigrējušās ģimenes pastāsta par savām problēmām pēc atgriešanās Latvijā 93
Skatīt visus komentārus