Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Arnis Līcītis: "Es esmu ļoti pateicīgs liktenim" 11

Intervijas
2014. gada 18. novembrī 14:15 2014. gada 18. novembrī 14:15
Arnis Līcītis vienmēr ir saistījies ar skarbu vīrišķību – viņa spēlētie fašisti un mafiozi uzbur nežēlīgu pasauli. Bet tāpēc vēl jo maigāks šķiet viņa romantisms, runājot par putniem aiz loga un spēlēm ar mīļoto suni. Izceļojies pa Krievijas seriāliem, Arnis filmējies pašmāju darbā „Viņas melo labāk”. Protams, jau atkal tipiņš – slidenais.

Pāris pieturu līdz tikšanās vietai Arnis ir nobraucis ar 11. tramvaju. Pats dzīvo pretī Meža kapiem un draugiem smej, ka nekur tālu, redz, viņu nevajadzēšot nest. Taču tā vien tāda koķetēšana, jo spēka Arnī vēl gana. Nogurdināt var vienīgi pārlieku spēcīgā rudens saule un sausais baltvīns glāzē, kuru viņš gaidot jau pasūtījis.

Cilvēks grib kosmosā

– Kāda tagad ir tava ikdiena? Filmēšanās seriālā uz brīdi ir pieklususi?

– Tagad ir neliela pauzīte. Ar basketbolu vairs nevaru nodarboties – saites celī sarautas. Esmu kļuvis par sliņķi, kas guļ uz dīvāna. Skatos televizoru, lasu avīzes un jūtos ļoti apmierināts, ka nekas nav jādara.

– Čiekurkalns ir tava dzimtā vieta?

– Nē, nesen tur ievācos. Man ir ļoti iepaticies – logi uz sētu, zaļš mauriņš, bērzi. Jā, uz to pusi ir mīļi skatīties – putniņi man tur lido, es viņus ziemā baroju, tad vēroju, kā uzvedas, zīlītes un vārnas – ļoti interesanti.

– Vai tas, ka tevi uzaicināja filmēties latviešu seriālā, tev bija pārsteigums? Līdz šim tevi bija iecienījuši krievu seriāli.

– Nu jā, es visu mūžu strādāju Padomju Savienībā – Krievijā un Ukrainā. Bet tajā seriālā nokļuvu ne tāpēc, ka latvieši to gribēja, bet gan režisors, lietuvietis, mans kolēģis, ar kuru jaunībā kopā filmējāmies.

– Nopietni?! Tad viņš tevi pa draugam paņēma.

– Jā. Ne jau tās kundzītes, kas sēž kabinetos un lemj, kurš filmēsies, kurš ne. Ar Sigitu Rački nebijām redzējušies trīsdesmit gadus. Viņš arī man ir ļoti labs čoms, jauks cilvēks, jaunībā forši pavadījām laiku. Biju dziļi izbrīnīts, ka viņš ieradies Latvijā, filmē seriālu un arī mani sameklēja. Viņš tām kundzītēm bija prasījis – vai Līcītis ir dzīvs? Varu viņu redzēt? Tā satikāmies. Viņš to seriālu ir veidojis, no aktieriem pārgāja uz režisoriem. Ļoti jauki, ka atcerējās, arī es viņu neesmu aizmirsis.

– Cits aktieris visu mūžu kājām var uz teātri izstaigāt, viņam profesionālā trajektorija ir īss nogrieznis. Tevi liktenis aizveda Krievijas plašumos.

– Ne tikai. Esmu filmējies arī Āzijā. Bet Krievijas ārēs esmu bijis gan Vladivostokā, gan pussalā pie Japāņu jūras – Piejūras novadā. Jā, es to valsti esmu redzējis ne tikai no parādes durvīm, bet arī sētas.

– Tu par to domā citādi nekā vidējais latvietis?

– Es jau nezinu, ko citi domā. Ja runājam par Kremli un Putinu, tas ir viens, bet, ja par tautu, kas dzīvo tajā valstī, – tas ir kas cits.

– Neesi slēpis to, ka tevi ar naudu nopietni atbalstīja draugs miljonārs.

– Jā, tas bija pēc Jaunatnes teātra likvidācijas. Es nekur nestrādāju, pat bezdarbnieka pabalstu nesaņēmu. Kā man izdevās izdzīvot – pats brīnos. Kino arī Krievijā neuzņēma, tur bija defolts. Kādu naudu nopelnīju, vadot korporatīvos vakarus. Tā toreiz darīja daudzi aktieri, arī strādājot teātrī, jo algas bija mazas. Tagad situācija ir pilnīgi mainījusies, uzskatu, ka aktieriem ir ļoti pieklājīgas, pat lielas algas. Man tādas nekad nav bijis, pat sapņos nav rādījušās.

– Tu par seriālu?

– Nē, teātri.

– Viņi gan žēlojas, ka esot mazas.

– To es nesaprotu – kā var žēloties, ja saņem 400 latu mēnesī? Tas taču ir labi. Tie nav 90 latu, kā es saņēmu Krievu teātrī. Varbūt divreiz gadā bija 120 latu, un tad man likās – o, baigie svētki! Bet, ja ir tā kā tagad, es būtu laimīgs, ja man tādu algu maksātu. Taču cilvēks vienmēr sūdzas, tiecas uz augšu, grib kosmosā – vairāk pelnīt, mazāk strādāt. Tas ir dabisks process.

Nacionālais kadrs

– Ko tev deva sadarbība ar jaunajiem kolēģiem, ar kuriem spēlēji seriālā?

– Iepazinos ar Lauri Subatnieku un Lauri Dzelzīti – divi kolosāli džeki, talantīgi, man liels prieks par viņiem.

– Vai spēlesprieks tevī parāva vaļā kādu dzīvesprieka vāciņu?

– Man dzīvesprieks ir arī tad, kad neko nedaru. Bet neapšaubāmi – ja man ir iespēja ko padarīt savā profesijā, tas ir ļoti svētīgi un esmu pateicīgs liktenim, Viņam, ka man to dod.

– Tu vienmēr esi bijis aktieris, kurš godīgi sēž un gaida, ka uzaicinās filmēties?

– Bet tāds ir mūsu liktenis. Mēs jau nevaram pārkāpt spēles noteikumus. Tā nav mūsu izvēle. Un visbriesmīgākais mūsu profesijā, ka sēdi mājās vai – kā mēs tagad – pie galda un varbūt kāds izvēlēsies no mums abiem, bet, kuram kritīs loze, nezinām. Un tā visu mūžu. Paši varam tikai izdarīt to darbu tik spoži, lai pēc tam cilvēki, kas izvēlas, atcerētos – o, tas cilvēks taču labi darīja. Uzaicinām viņu atkal! Es tagad tā rupji runāju, bet praktiski tā notiek, jā.

– Tev krievu valodā nav akcenta – tu pie tā īpaši piestrādāji?

– Nē, tas man tā... iznāca (smejas). Mamma praktiski krieviski nerunāja.

– Tev abi vecāki bija aktieri...

– Man ir mamma, Helga Līcīte, aktrise, jā.

– Tēvs nebija aktieris? Šķiet, lasīju Vikipēdijā...

– Es par viņu vispār negribu runāt. Man nav tēva. Es dzīvoju viens, ar mammu.

– Tik skarbi?

– Jā. Nē, tas nav nekas tāds...

– Mamma ņēma tevi līdzi uz teātri, biji aizkulišu bērns?

– Protams. Viņa strādāja Operetes teātrī, tāpēc zinu visas tās melodijas no galvas.

– Vēl tagad?

– A kā citādāk? Bet mamma mani nebīdīja uz aktieriem, gluži otrādi – negribēja. Jo viņai mūžs bija ļoti grūts un viņa saprata, ka aktiera liktenis vispār ir, hm, ļoti štruntīgs. Es līdz pēdējam brīdim domāju, ka stāšos Dņepropetrovskas Ģeoloģijas institūtā, Rīgā strādāju pie ģeologiem, viņi deva nacionālo nosūtījumu. Matemātikā un fizikā esmu oficiāls idiots – man bija divi ar plusu. Ģeologi teica – Arni, galvenais noliec uz trīs, tad iestāsies kā nacionālais kadrs. Pārējos priekšmetos – vēsturē, ģeogrāfijā – man bija piecnieki. Taču pēdējā brīdī iestājos Konservatorijā.

– Kas tas bija par klikšķi?

– Nu kā – tas mani vienmēr ir interesējis.

– Magnēts bija tik stiprs?

– Jā, kad man bija astoņpadsmit, nokļuvu Krievu drāmas teātrī, tur Kacs ar Beļavski (režisori Arkādijs Kacs un Leonīds Beļavskis – Red.) iestudēja Vestsaidas stāstu.

– Nokļuvi masu skatos?

– Es biju latinos – vajadzēja dziedāt, dejot, kustēties, mani pirmie soļi uz profesionālās skatuves. Un tad, loģiski, kāda ģeoloģija! Atceros, ar teātri bijām Saratovā, bet man iestājeksāmeni Konservatorijā. Ar lielām šausmām piegāju pie Kaca, galvenā režisora, un saku – man tā kā vajadzētu uz Rīgu braukt, iestāties... Domāju, viņš būs sašutis, man tomēr bija diezgan nozīmīgas funkcijas, bet viņš saka – jā, vecais, obligāti brauc! Brauc un iestājies! Bez tevis kaut kā iztiksim.

Tie, kurus izspārdīja

– Kāpēc raksta, ka tu Teātra fakultāti esi beidzis neklātienē?

– Jā, vienu gadu nostartēju dienas nodaļā, pēc tam mūs ar Vilni Beķeri paņēma Drāmas teātra štatā. Neklātienē bija aktieri no Valmieras, leļļiem, pat Dailes studijas – kopā likām eksāmenus. Kad varēju, gāju uz lekcijām. Tas, ko darīju uz Drāmas teātra skatuves, bija mani kursa darbi, par to ievilka ķeksīti. Nostrādāju desmit gadus, pēc tam apstākļi mainījās, aizgāju uz Valmieras teātri. Pusotru gadu biju tur, ārkārtīgi priecīgs – jauki darbi, kolektīvs, režisori. Tad nokļuvu Jaunatnes teātrī pie Ādolfa Šapiro, kā uzskatu, ģēnija, un tā bija mana otrā universitāte. Nostrādāju astoņpadsmit gadus – līdz teātra likvidēšanai. Tas bija smags mirklis.

– Jā, tur bija izcili aktieri, režisori, izrādes. Joprojām grūti saprast, kā var likvidēt tādu kultūras vienību. Cilvēki tika vienkārši izspārdīti.

– Padomju laikā nevis Šapiro organizēja braucienus uz ārzemēm, bet ārzemnieki viņa teātri, gan latviešu, gan krievu trupu, aicināja viesizrādēs. Tas īstenībā bija vienīgais padomju teātris, kas tika – vismaz reizi gadā. Un tā arī bija – tas bija kas izcils, vērtība. Ne tā kā tagad daudzi – paši organizē viesizrādes un saka: o, mēs bijām Francijā. Nu, bijāt, bet par savu naudu, paši pieteicāties. Tāpat – samaksā naudu, ārzemēs parāda savu filmu un var teikt, ka ir bijis kinofestivālā. Var jau būt, ka arī tas nav slikti, ja ir iespēja, kāpēc ne. A ko sēdēt šeit?

– Domāju, vai tolaik lielajiem aktieriem nebija iespēja pašiem teātrus uzrunāt? Šķiet, Uldis Pūcītis spēlēja Dailē.

– Pūcītis Jaunatnes teātrī arī beidza savu karjeru – no Dailes pārnāca pie Šapiro. Pēc likvidācijas viņš vienu brīdi neko nedarīja, tad sāka strādāt Āgenskalna tirgū. Iedomājies, Šapiro viņam deva visas galvenās lomas! Fantastiska izrāde, piemēram, bija „Pērs Gints” ar vienreizīgu Ilmāra Blumberga scenogrāfiju.

– Meklēt vietu citos teātros neļāva tie aktiera spēles noteikumi, ka jāgaida, kad uzaicinās, vai lepnums neļāva...

– Bija, kas aizgāja, – Juris Žagars nokļuva Dailē, Maija Apine – Jaunajā Rīgas teātrī.

– Tu pats negāji ne uz vienu teātri?

– Nē.

– Gaidīji zvanu?

– Nē, negaidīju. Dzīvoju tālāk.

– Jūs tikāties, bija kāda brālība, cits citu pavilkāt, vai arī rūgtums bija tik liels...

– Pēc likvidācijas Valentīns Maculēvičs savāca izjukušo Jaunatnes teātra latviešu trupu un sāka strādāt – izrādes spēlēja Ķīmijas fakultātē. Kad pārgāja uz VEF Kultūras pili, arī es pievienojos. Kamēr viņš to varēja pavilkt, tikmēr mēs bijām. Tāpat smieklīgas kapeikas pelnījām, bet, kad vispār izbeidzās iespējas mums kaut kā to naudiņu dot, projekts beidzās. Šķīrāmies kā draugi.

– Atņem aktierim maizi – tas ir trūkums, atņem skatuvi – traģēdija?

– Neapšaubāmi. Turklāt uzskatu, ka Jaunatnes teātrī bija labi, jauki, gaiši aktieri.

– Tu domāji par to cilvēku likteņiem?

– Nu, esmu domājis, bet es viņiem neko nevaru līdzēt.

Tie mafiozņiki brīžiem ir idioti

– Tu vieglāk tiki tam pāri, jo līdz ar piedāvājumiem no Krievijas biji mazliet citā situācijā vai arī pēc dabas esi atšķirīgs?

– Izdzīvoju, pateicoties manam miljonāram (nosmejas), viņš divas reizes izlīdzēja. Esmu viņam zvanījis uz Jaroslavļu, bet viņa tur vairs nav, un neviens nemāk pateikt, kur palicis.

– Tu nemaz nezini, kur ir tavs labdaris?!

– Zvanīju uz piena kombinātu, kur viņš strādāja... ej nu sazini. Viņš no Ukrainas bija atnācis uz Krieviju, pēc tautības horvāts – Migovičs. Tāpēc viņam arī bija basketbola grozs „dāčā”, kur dzīvoju, jo horvāti jau visi ir basketbolisti, tāpat kā leiši un latvieši (smejas). Pēc tam bija pavērsiens – Segals, Krievu teātra literārās daļas vadītājs, no rītiem skrēja pa Ziedoņdārzu, un es ar suni tur staigāju. Reiz viņš teica – Arni, vai gribi nospēlēt vienu izrādi? Saku – jā. Aizgāju, forša amerikāņu luga, man laba loma, un uzreiz piedāvāja strādāt štatā. Tā Krievu teātrī nokļuvu otro reizi un nostrādāju deviņus gadus. Teātris ar divām izrādēm – Keriju un Kaštanku – aizbrauca uz Maskavu viesizrādēs, man bija galvenā loma. Brīnišķīgas izrādes, kolosāli partneri, bija bauda kopā strādāt. Un man pēkšņi zvana maskavieši – kur esi pazudis? Vai uz mums apvainojies? Tagad esam šķirti, jā? Uzzināja, ka esmu dzīvs, sveiks, vesels, un uzaicināja filmēties. Tā viss aizgāja. Jā, tur bija daudz labu darbu. Varbūt arī tādi, kas ne īpaši, bet darbs ir darbs, un tas jāizdara pēc iespējas labāk, lai skatītājam tēls šķistu interesants. Lai gan dramaturģija varbūt ir baigi švaka. Bet ne vienmēr tas izdodas. Taču – jo bagātāks materiāls, jo vieglāk tajā strādāt – ir no kā atsperties. Bet, domāju, visi aktieri cenšas no tās šļuras uztaisīt rozīnīti (skaļi smejas).

– Kā sadzīvo ar savu Silvestra lomu seriālā?

– Nu, darbs ir darbs. Kas tur uzrakstīts, to spēlēju. Izrunājos ar režisoru, nāk klāt nianses.

– Tas Silvestrs tāds mazliet slidens tipiņš, māk bīdīt lietas. Tev ir nācies ar tādiem cilvēkiem tikties?

– Esmu ticies ar slideniem gan Latvijā, gan Krievijā. Bet es Silvestru nespēlēju kā slikto puisi, cenšos veidot kā labo (nosmejas). Neesmu redzējis, ko tur esmu izdarījis, nevienu skatu. Tas seriāls ir debils – kā ieslēdz, tā reklāma, garāka par filmu. Kā sākas, pārslēdzu uz citu kanālu, ja tur kas interesants, aizraujos, un, kad pārslēdzu, seriāls jau beidzies. Tāpēc man grūti spriest, ko tur esmu vai neesmu izdarījis. Bet, tā kā režisors uz mani īpaši dusmīgs nav, tad pieļauju, ka tas, ko daru, viņu apmierina. Citādi viņš teiktu.

– Tas ir fenomens, ka cilvēkiem šķiet romantisks viss, kas saistīts ar organizēto noziedzību, tādi silvestri – it kā labie onkuļi, bet var sažņaugt dūri kabatā.

– Bet tāda ir dzīve. Tas jau nav izdomāts tēls.

– Cilvēkiem patīk paskatīties pa atslēgas caurumu, vismaz filmās – kā tas notiek. Jo dzīvē jau ar to nesaskaramies.

– Jā, un, ja saskaramies, tad – nedod Dievs!

– Bet tādi silvestri vienmēr grib sev draugus no radošajiem. To piedzīvoja amerikāņu zvaigzne Frenks Sinatra.

– Es domāju – par Sinatru ir mazliet mīts. Nu, viņš ir ģēnijs, tāda balss, turklāt tenors. Esmu viņu redzējis filmās. Viņš nav aktieris, bet kolosāli spēlē. Un kāpēc lai ar ģēniju nekontaktētos? Daudzi saka – mafija viņu bīdīja, viņu cilvēks aizgājis uz Holivudu un teicis – jums viņš jāfilmē. Pieļauju, ka tā varēja būt, jo mafiozņiki jau brīžiem ir idioti, tādi dabas bērni – domā, ja viņam ir pistole un nauda...

–...var izbīdīt visu?

– Jā, jā.

Lai nav jāparakstās ar nevarību

– Tu esi vadījis arī privātās ballītes?

– A kā citādāk – kaut kā izdzīvot taču vajadzēja. Nekas cits neatlika. Arī Ziemassvētku eglītes bērniem spēlēju.

– Tas nav pats sliktākais. Droši vien trakāki ir sadzērušies ļautiņi, kas neklausās vai izsaka replikas.

– Protams, ka man nepatīk kaut ko darīt pie galdiem, kas pilni ar rasolu, cilvēki ēd, baksta zobus un klausās vienīgi tad, ja parādi pliku pakaļu. Jā, tas nav mans, un domāju, ļoti daudziem aktieriem nav. Viņi spiesti to darīt, lai kaut kā izdzīvotu. Paldies Dievam, ka pēdējos desmit gadus es ar šīm lietām nenodarbojos.

– Tev vairs nepiedāvā?

– Nē, piedāvā, es atsakos.

– Tā tomēr ir greznība. Droši vien ir tādi, kas to nevar, piemēram, jaunie, kuriem ir ģimenes – kā Subatniekam.

– Man liekas, ka ar Subatnieku viss ir kārtībā. Viņam ir neslikta alga Dailē, filmējas reklāmās. Starp citu, viņš tur labi darās. Un reklāma laba, nav kauns.

– Sižetu ar lietu mežā esot filmējuši četrpadsmit stundas.

– Varu teikt tikai vienu – viņi ir neprofesionāļi. Četrpadsmit stundas filmēt divu minūšu sižetu – tas ir nonsenss. Man no rīta iedod biezu paku ar ainām, domāju, kā tiksim galā? Bet dienas vidū jau esam nofilmējuši. Vienkārši viņi uzdevušies par baigi krutajiem profesionāļiem, bet parakstās ar savu nevarību. Viņi nemāk šo procesu un imitē...

–...vētrainu darbību?

– Jā. Nu, mīļais draugs, sagatavojies, tad nevajadzēs tik daudz laika. Bet viņi eksperimentē uz cilvēkiem. Ja es Krievijā izstāstītu, kā šeit reklāmu filmē, viņi sabruktu no smiekliem. Tur to dara ātri un perfekti.

– Tev nav bijusi vēlme iesēsties režisora krēslā?

– Nē, esmu aktieris. Protams, jaunībā bija idejas, bet tagad domāju – vajag censties pēc iespējas labāk ko paveikt savā profesijā un nelīst citā lauciņā. Lai gan daudzi slaveni aktieri taisa filmas, un viņiem, starp citu, neslikti izdodas. Tātad ir talants. Tā ir ārkārtīgi nopietna profesija. Tiekoties ar kolosāliem režisoriem, es kā suns viņiem skatījos mutē un domāju – manā priekšā ir ģēnijs, kas zina visu.

– Tādai jābūt aktiera attieksmei?

– Nezinu, tā ir mana attieksme. Krievu teātrī tāds bija Petrovs – burvīgs cilvēks, lai arī skarbs. Pie viņa bija smagi strādāt, bet viņš mani īpaši nesmērēja pa sienām. Sēžu, skatos uz viņu – o, tu esi saimnieks, gudrākais pasaulē. Mans suns vienmēr tā uz mani skatījās – nu, Arni, ko teiksi? (Skaļi smejas.) Jā, un es tā uz režisoru – viņš ir Dievs, jo pasaka tādas lietas. Kaut ko jau arī pats izdomāju, nāku ar priekšlikumiem, viņam patīk. Taču viņš var teikt – nē, tas ir garām. Bet reizēm saka – o, jā. Ļoti forši.

Mazliet detektīvs

– Vai aktieris cauri tēliem iziet tādas kā psiholoģijas studijas?

– Man liekas, jebkurš aktieris ir neliels psihologs un detektīvs, to māca jau augstskolā. Uzrakstīts ir viens, bet kas aiz tā slēpjas? Policijā strādā tāpat – paņem materiālus, notikusi noziedzīga rīcība, un džeki domā – kāpēc tā, kurš vainīgs. Arī mēs lasām, domājam, kāpēc cilvēks tā rīkojas, runā, kas aiz tā slēpjas.

– Šīs zināšanas tev ir palīdzējušas attiecībās ar cilvēkiem?

– Nemāku teikt, es kaut kā dzīvē – kā mans suns – uz visiem paļaujos. Man viss patīk. Es tā neanalizēju cilvēkus.

– Varbūt neapzināti – esi fleksibls, spēj piemēroties?

– Tas jā, es varu piemēroties. Ingai (Arņa dzīvesbiedre Inga Aizbalte – Red.) ļoti patīk vērot cilvēkus, un viņa perfekti pasaka, kas kam aiz ādas.

– Inga arī bija Jaunatnes teātrī?

– Nē, Valmierā – vadošā aktrise, Maculēvičs deva lielus darbus un, kad paņēma sagrauto Jaunatnes teātra trupu, Ingu pieaicināja.

– Viņa pameta Valmieru, lai būtu ar tevi?

– Nē! Tad vēl nebijām pazīstami. Tur bija citādi, viņai dēliņš piedzima...

– Viņa strādā teātrī, bet ne par aktrisi.

– Krievu teātrī viņa ir Mārketinga un reklāmas nodaļas vadītāja, bet, kad ir kādi projekti, labprāt atsaucas. Pagājušogad Blagoveščenskā spēlējām. Austrumu robežā Ingai bijušas pāris ļoti spožas izrādes. Tā ka – ja ir piedāvājums, viņa izsver, vai ir vērts.

– Tu arī viņu iedīdīji runāt bez akcenta?

– Viņa jau strādā Krievu teātrī, tā lieta ir uztrenēta, viņa krievu valodu pārvalda perfekti. Blagoveščenskā viņai bija galvenā loma, ļoti smaga, sarežģīts teksts, visu laiku uz skatuves, bet paveica spoži.

Labāk runājam par mākslu

– Kā skaties no malas – tur, kur tev būtu jāfilmējas, notiek karš.

– Nu, Kijevā nav, tā dzīvo savu dzīvi – ar sporta spēlēm, teātri, kaut kas tiek filmēts. Novembrī, decembrī, janvārī biju Sevastopolē, Simferopolē, Jaltā, un man viss skaidrs, kas notiek. Galvenais, ka viņi paši nesaprot – tie, kas Doņeckā, Luhanskā. Vara iedota neprātīgiem cilvēkiem, kuri tikai apsūdz Kijevas pusi, nesaprotot, ka viņi ir iemesls, kāpēc tas notiek. Bet to arī šeit nevienam neieskaidrosi. Viņi visi uzskata, ka mēs viņus apbižojam. Ar viņiem tiek runāts krieviski visās publiskās vietās, bet viņi nekad neatļausies uzrunāt latviski ne tantuku, ne jaunu meiteni veikalā, bārā. Viņam tiek atbildēts krieviski, bet viņi saka – apspiež krievu valodu.

– Bet cilvēkos, kas strādā Krievu teātrī, jūt citu gaisotni?

– Arī starp viņiem, protams, ir šovinisti, bet ir arī normāli cilvēki. Krievu teātrī tagad ir viena kolosāla izrāde – Fro, un tā nu gan latviešiem jānoskatās.

– Domāju, jābūt taču kādam inteliģentam kodolam.

– Nezinu, es nospēlēju izrādi un prom. Man nekāda kontakta nav. Īstā krievu inteliģence ir Krievijā, bet arī jau boļševiku izgraizīta. Redzam, kas notiek ar tiem, kam ir sava stāja, domāšana. Reiz man filmēšanas grupā jautāja viedokli, bet, kad sāku to klāstīt, inteliģenti, korekti izteikties par šīm lietām, tad mīļā miera labad viņi teica – viss, Arni, vairāk ne. Runājam par mākslu.

– Lai nesalektos?

– Mēs arī nelektos, bet viņiem bija absolūti nepieņemams mans viedoklis, jo viņi atbalsta tikai valdošo. Tur notiek tas, kas ar Vāciju trīsdesmitajos gados, – tauta skatījās acīs Hitleram un teica: labi, maucam! Tas mums ir ļoti bīstami, slikti.

Pat sunim ir humora izjūta

– Tevi pazīst, dod darbu, tevī vēl tāds jauneklīgums.

– Es nedomāju, ka manī ir jauneklīgums. Es varētu nepārtraukti gulēt, un lai man visi liek mieru (smejas).

– Bet par onkulīti tevi nenosaukt.

– Esmu profesionālis. Ja atskan zvans – Arni, tu rīt vari būt pie mums?, saku – jā, varu. Braucu un maucu, bez domāšanas.

– Zini, ka būs vēl lomas, atskanēs zvani no Krievijas...

– Var nebūt, un es visu mūžu ar to rēķinos. Ja ir ļoti daudz darba, esi viļņa augšgalā, agri vai vēlu kritīsi lejā. Kādreiz, jauns puika būdams, šausmīgi pārdzīvoju, pēc tam sapratu – tā vienkārši ir.

– Un tu vari cepties vai necepties, vienkārši ļaujies?

– Jā. Bija gads, kad sēdēju tikai uz pensijas, un nekas man nenotika. Panikā vairs nekrītu – zinu, ka kaut kas ir un būs. Tagad, piemēram, ļoti daudz strādāju, bet zinu, ka kuru katru brīdi atkal būšu viļņa apakšā.

– Esi tik prātīgs, ka gatavojies nebaltām dienām, vai vienkārši priecājies par dzīvi?

– Priecājos par to, kas man ir. Kaut kā ar to pensiju izvilkšu. Nevarēšu atļauties (pacilā vīna glāzi) daudzas lietas, bet badā nenomiršu.

– Tev sunīša vairs nav, negribi jaunu?

– Gribu. Un tikai erdelterjeru. Erdeļi ir ģeniāli suņi. Šausmīgi rotaļīgi, labdabīgi, bērnus un humoru mīloši. Nesaprotu, kāpēc Latvijā viņi pēkšņi izzuduši. Man ir bijuši divi. Es labprāt paņemtu, bet dzīves režīms tāds, ka nevaru atļauties. Suns nedrīkst just diskomfortu.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris

Citi šobrīd lasa

Garāmgājēji uz ielas Rīgā atrod sievietes līķi - ar metāla stieni viņu nositis pašas draugs 32
Adriana Lima izplūst asarās: pēc 18 gadiem viņa atvadās no "Victoria's Secret" 12
FOTO: pasakaini skaistu viduslaiku pili Itālijā izīrē par neticami zemu cenu 1
Skatīt visus komentārus

"Мамочка, прости меня за это": последние слова 5-летнего мальчика, умирающего от рака

Как молоды они были: в сети появилось фото Пугачевой и Моисеева 32-летней давности 1