Sieva un mīļākā – vai vajag legalizēt arī šādas attiecības?

Kaut Latvijā oficiāli nav atļauta daudzsievība, par poligāmiju nevienu nesoda. Tas nozīmē, ka vīrietim oficiāli nedrīkst būt daudzas sievas, bet dzīvot kopā ar vairākām sievietēm viņš tomēr drīkst. Latvijā nevienu vīrieti vai sievieti nesauc pie kriminālas, civilas vai administratīvas atbildības par kopdzīvi ar vairākiem partneriem. Vienā dzīvoklī pavisam mierīgi var dzīvot, piemēram, viens vīrietis un piecas sievietes. Un otrādi. Ja šī netradicionālā ģimene pa naktīm nebļaustās un netraucē kaimiņus, tad no likumu puses viss ir kārtībā. Tiesa gan, oficiāli viņi savas attiecības nevar reģistrēt, jo Latvijas Republikas Civillikums paredz laulību tikai ar vienu partneri, turklāt aizliedz jaunu laulību personai, kas jau atrodas laulībā.

Pasaules vēsturē dažādām tautām un ciltīm fiksēti visai neierasti un netradicionāli ģimenes modeļi. Sevišķi īpatnējas un savdabīgas laulības bijušas vērojamas atsevišķām indiāņu un afrikāņu ciltīm. Piemēram, laulības starp diviem brāļiem un vienu sievu, mātes un meitas kopdzīve ar vienu vīru, dvīņubrāļu laulība ar vienu sievu, divu neradniecisku vīriešu kopdzīve ar vienu sievu, kā arī grupveida laulības, kur vīru un viņa brāļus atzīst par kopīgiem vīriem, bet sievu un viņas māsas – par kopīgām sievām. Skaidrs, ka vispopulārākais laulības modelis visos laikos bijis ar vienu vīru un vienu sievu. Otrs iecienītākais variants noteikti ir ģimene ar vienu vīru un vairākām sievām. Daudzsievība praktizēta gan mežoņiem, gan civilizētiem ļaudīm. Piemēram, Senajā Indijā laulības bija lielākoties monogāmas, taču tika pieļauta arī daudzsievība. Vīrs varēja apņemt otru sievu gadījumos, ja pirmā sieva bija neauglīga, dzemdēja tikai meitenes vai arī bija ļoti kašķīga. Šķiršanās netika pieļauta, laulātiem draugiem bija jābūt uzticīgiem līdz dzīves galam.

Arī Senajā Ķīnā tika praktizēta daudzsievība. Arī tur daudzsievība tika pieļauta situācijās, kad sieva bija neauglīga vai dzemdēja tikai meitas. Ģimenes tradīcijas un attieksme pret sievieti Ķīnā no seniem laikiem veidojās divu filozofisko skolu iespaidā. Daoisti aizstāvēja dabiskumu visās jomās, tostarp dzimumattiecībās, pieļaujot seksuālu brīvību un poligāmu laulību. Sievieti viņi uzskatīja par augstāku būtni nekā vīrietis, jo viņa dod dzīvību. Konfūcija mācības piekritēji dzīves pamatā lika stingri reglamentētas sabiedriskās dzīves normas. Viņi izveidoja ķīniešu laulības patriarhālo modeli. Konfūciāņi izstrādāja normatīvu kompleksu, kas detalizēti reglamentēja laulātā pāra dzīvi.

Daudzsievība eksistēja arī mūsu kaimiņu priekštečiem – vikingiem. Dažos vēstures tekstos uzsvērts, ka tieši daudzsievība bijis viens no aspektiem, kas veicinājis vikingu sirojumus. Tā kā bagātajiem vikingiem bija vairākas sievas, viņiem bija daudz bērnu, taču ģimenes mantojumu visbiežāk saņēma tikai vecākais dēls. Tāpēc jaunākajiem dēliem nekas cits neatlika, kā veidot karotāju grupas, lai tiktu pie bagātības un ietekmes.

Arī Senajā Ēģiptē bija daudzsievība, sevišķi faraonu un augstmaņu vidū. Tur pirmajai sievas tiesības bija pielīdzinātas vīra tiesībām. Visas pārējās sievas bija pakļautas galvenajai sievai.

Vēršoties pie autoritatīviem avotiem, jāatzīst, ka arī Bībelē atrodamas daudzas norādes, kas norāda par daudzsievības popularitāti. Piemēram, Pirmajā Mozus grāmatā minēts, ka Kaina pēcnācējam Lameham bija divas sievas. Arī ķēniņš Salamans nepavisam nebija monogāms. Pirmajā Ķēniņu grāmatā rakstīts: “Viņam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti blakussievu. Un viņa sievas locīja viņa sirdi.” Arī ķēniņam Dāvidam bija daudz sievu un konkubīņu un vēl vairāk – dēlu un meitu. Vēsturnieki gan uzskata, ka jūdiem daudzsievība tomēr nebija izplatīta parādība, jo daudzsievība prasīja izdevumus, un to varēja atļauties vienīgi turīgi ļaudis.

Šajā ziņā bija arī dažādi aizliegumi. Piemēram, nedrīkstēja ņemt par sievu jau esošas sievas māsu, turklāt Talmudā ir ieteikums precēt ne vairāk par četrām sievām. Ebrejiem spēkā bija nosacījums, ka vīrietim ir pienākums apprecēt un uzturēt sava brāļa atraitni. Kaut 3. gadsimtā Romas impērijā tika aizliegta daudzsievība, tas īpaši neietekmēja ebreju daudzsievības tradīcijas. Tikai šīs ēras 11. gadsimta sākumā rabīns Geršoms pasludināja ebrejiem 1000 gadu daudzsievības aizliegumu. Kad pirms dažiem gadiem konkrētais 1000 gadu aizliegums beidzās, Izraēlā izraisījās asas diskusija par daudzsievības institūcijas atjaunošanu. Ietekmīgi rabīni paziņoja, ka aizliegums uz tūkstoš gadiem bijis domāts kā simbolisks aizliegums uz visiem laikiem, tāpēc daudzsievības institūcijas atjaunošanai nav pamata. Vietā piebilst, ka Izraēlā īpašos gadījumos tomēr atļauts apņemt otru sievu, un par to lemj īpaša rabīnu padome. Piemēram, pirms kāda laika otru sievu apņēma vīrs, kam pirmā sieva jau vairākus gadus ārstējas psihiatriskajā klīnikā. Rabīni nosprieda, ka šajā gadījumā nav vēlams šķirt pirmo laulību, jo tas varētu tikai pasliktināt pirmās sievas veselības stāvokli.

Mormoņu lieta

19. gadsimtā daudzsievību bija iecienījuši mormoņi jeb Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas pārstāvji, kas bija apmetušies ASV, Jūtas štatā. Daudzsievības tradīciju sāka šīs reliģijas pionieris Džozefs Smits, kam bija piecas sievas. Viņu pārtrumpoja pēctecis Braiems Jangs, kas laulāto draudzeņu skaitu desmitkāršoja – viņam bija 50 sievu. Federālo varas iestāžu spiediena dēļ mormoņu baznīca 1890. gadā oficiāli aizliedza daudzsievību, taču tā tika praktizēta nelegāli. Tiek lēsts, ka arī mūsdienās vairāki tūkstoši Jūtas štata iedzīvotāju varētu būt poligāmu ģimeņu locekļi. Viņi sev mājvietu atraduši arī kaimiņu štatos – Arizonā, Nevadā un Kolorādo. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas vadība gan kategoriski norobežojas no daudzsievības un pauž uzskatu, ka šis jautājums jau sen ir juridiski atrisināts. Mormoņu baznīcas prezidents Gordons B. Hinklijs 1998. gada oktobra Vispārējā konferencē pavisam strikti paziņoja: “Es vēlos kategoriski noteikt, ka šai Baznīcai nav nekāda sakara ar tiem, kas piekopj daudzsievību. Viņi nav šīs Baznīcas locekļi. Lielākā daļa no tiem nekad nav bijuši Baznīcas locekļi. Viņi pārkāpj valsts likumu. Viņi zina, ka viņi pārkāpj likumu. Viņi ir pakļauti sodāmībai atbilstoši šim likumam. Baznīcai, protams, attiecībā uz šo jautājumu nav nekādas jurisdikcijas. Ja kādi no mūsu Baznīcas locekļiem tiek pieķerti daudzsievībā, viņi tiek izslēgti, kas ir vissmagākais sods, kādu Baznīca var noteikt. Poligāmijā iesaistītie ne tikai tieši pārkāpj valsts likumu, viņi pārkāpj arī Baznīcas likumu.”

Tomēr mormoņu iedibinātās tradīcijas, izrādās, nav tik viegli izravējamas. Turklāt vairākas ģimenes nemaz neslēpj, ka dzīvo nereģistrētā daudzsievībā. Viena no populārākajām šādām ģimenēm Jūtas štatā ir Dargeri. Ģimenes galva ir vīrs, kam ir trīs sievas un 25 bērni. Netradicionālā ģimene, kur divas sievas ir dvīņu māsas, labprāt popularizē savas attiecības un stāsta par tām presei. Viena no Dargera sievām ir juriste, un viņa uzskata, ka katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties, kā dzīvot, un valstij nav tiesību regulēt cilvēku intīmo dzīvi.

Kad vīrietis ir pienācējs

2001. gadā ASV, Jūtas štatā, tiesāja 52 gadus veco amerikāni Tomu Grīnu par naudas izkrāpšanu no valsts. Mediju ievērību piesaistīja Grīna ģimenes stāvoklis – viņš dzīvoja nereģistrētā laulībā ar piecām sievām, viņa ģimenē bija pavisam 30 bērnu. Savu dzīvesvietu viņi dēvēja par Grīna debesīm, viņu saimniecība – tuksnesī novietoti veci treileri un šķūnīši. “Mūsu ģimenē visiem ir jābūt ļoti labi organizētiem,” žurnālistiem stāstīja viena no Toma Grīna sievām. “No rīta katra māte saģērbj savus bērnus. Pēc tam viena māte visu dienu nodarbojas ar ēdienu gatavošanu, cita māte pieskata mazuļus, vēl cita mazgā veļu. Divas atlikušās dodas uz darbu.” Tiesā Grīns apgalvoja, ka ir mormonis un daudzsievība ir viņa reliģijas sastāvdaļa. Grīns tika vainots naudas izkrāpšanā no štata. Izrādās, viņš dzīvojis kopā ar sievietēm, kuras saņēma pabalstus par mazu bērnu kopšanu, bet, līdzko šīm sievietēm valsts finansiālais atbalsts vairs nav pienācies, Grīns no viņām šķīries.

Nesen ASV mediji vēstīja par kādu citu poligāmu ģimeni, kas dzīvo Kalifornijā. Šajā ģimenē seksuālas attiecības ir ne tikai vīram ar sievām, bet arī sievām savā starpā. Ģimeni veido vīrs Džonatans un sievas Melinda un Danija. Šajā savienībā tieši sievietes bija tās, kas izvēlējās būt daudzsievībā. Abas sievietes iepazinās 2008. gadā un sāka dzīvot kopā. Viņas salaulājās 2010. gadā un pēc laika saprata, ka abām nepieciešams arī vīrietis. To vēlējās galvenokārt Melinda, kura bez vīrieša jutās nepilnvērtīga. Dāmas vienojās, ka sameklēs vīrieti, kuru abas spētu iemīlēt. Tika atrasts un bildināts Džonatans Steins, kas abu dāmu priekšlikumu labprāt pieņēma. Jau vēlāk Džonatans atzina, ka pirms tam neesot bijis poligāms, bet – jo vairāk laika pavadījis ar sievietēm kopā, jo stiprāk iemīlējis abas. Tagad trijotne dzīvo kopā kā īsta ģimene. Seksuālās attiecības Džonatanam esot biežāk ar Melindu, jo viņai augstāks libido. Pērn abas sievietes laida pasaulē bērnus. Melindai piedzima puika, Danijai – meita.

Vienlīdzība arī gultā

Vēl joprojām daudzsievības tradīcijas ir stipras daudzās musulmaņu valstīs. Paši musulmaņi stāsta, ka daudzsievība ir dārgs un atbildīgs pasākums. Laulāties var tikai tad, ja vīrietis spēj sievai garantēt nodrošinātu dzīvi. Pirmkārt, dārgas ir pašas kāzas, kas tradicionāli ilgst vismaz nedēļu un kurās piedalās daudz viesu. Ne katrs to var atļauties, tāpēc bieži vien vairāki brāļi rīko kopīgas kāzas. Turklāt daudzsievību regulē stingri noteikumi. Piemēram, otras sievas ņemšana nedrīkst pasliktināt pirmās sievas stāvokli – ne materiāli, ne emocionāli. Pirmajai sievai jāturpina baudīt tādu pašu dzīves līmeni un tādu pašu vīra attieksmi. Vienlīdzībai jābūt arī mīlas lietās. Ja vīrs divas naktis nedēļā guļ ar vienu sievu, tad tikpat jāguļ ar otru. Ja vīrs šos likumus neievēro, aizvainotajai sievai ir tiesības sūdzēties šariata tiesā. Turklāt viņa var vērsties pēc palīdzības pie savas dzimtas, kam ir pienākums pieprasīt tradīciju un likumu ievērošanu. Vīram, kas uzņemas apprecēt vairākas sievas, jāapzinās morālā un materiālā atbildība par savām sievām un viņu bērniem. Korānā teikts, ka vīrietis ir tiesīgs apprecēt vairākas sievas tikai tajā gadījumā, ja viņš savā attieksmē ir spējīgs būt pilnīgi vienāds pret visām sievām. Ja vīrs nav apdāvināts ar tādu prasmi, viņam jāprec tikai viena sieva.

Patlaban situācija ir tāda, ka daļā Āfrikas, Āzijas un Tuvo Austrumu valstu poligāmija ir oficiāli atzīta. Dažās valstīs šā jautājuma izlemšana atstāta vietējo varas iestāžu kompetencē. Piemēram, Indijā, Singapūrā un Šrilankā daudzsievība atļauta tikai musulmaņiem. Pavisam neviennozīmīga situācija ir Turcijā, kas pretendē uz pievienošanos Eiropas Savienībai. Tur daudzsievība oficiāli nav atzīta, taču, kā liecina Ankaras Hadžetepes universitātes veiktais pētījums, aptuveni 200 000 sieviešu dzīvo poligāmā laulībā. Vairākumā gadījumu vīri apņēmuši otru sievu, ja pirmā nav varējusi laist pasaulē bērnus vai arī viņai dzimušas tikai meitas.

Daudzi musulmaņi pauž uzskatu, ka daudzsievība ir visnotaļ cienījama izvēle un labs risinājums daudzās sarežģītās situācijās. Viņuprāt, Rietumu sabiedrība bieži vien nesaprot, ka sievietes citās kultūrās poligāmiju neuzskata par sievieti pazemojošu praksi. Lielā daļā musulmaņu valstu poligāmija ir cienījama institūcija. Mūsdienu pasaulē daudzas Āfrikas tautas pat pēc kristietības pieņemšanas nav atteikušās no daudzsievības. Dažās Āfrikas valstīs pat protestantu baznīcas uz šo institūciju sāk raudzīties arvien iecietīgāk. Anglikāņu baznīcas Kenijā bīskaps atzina, ka daudzsievība atsevišķos gadījumos pat ir atbalstāma. Viņš teica: “Lai gan monogāmija varētu būt ideālā izpausme mīlestībai starp sievu un vīru, baznīcai vajadzētu ņemt vērā, ka noteiktās kultūrās poligīnija ir sociāli pieņemama. Tāpēc nebūtu vairs turpmāk uzturams viedoklis, ka poligīnija ir pretrunā ar kristietību.”

Laulību varoņi

Pirms kāda laika asas diskusijas izraisīja atgadījums Čečenijā, kad augsta policijas amatpersona par otru sievu apņēma 17 gadu vecu meiteni. Cilvēktiesību aizstāvji nosodīja notikušo un izteica neizpratni, ka Čečenijā nedarbojas Krievijas Federācijas likumi. Poligāmija Krievijā ar likumu nav atļauta.

Tomēr jāatzīst, ka šī tēma Krievijā nav jauna. Piemēram, 1999. gadā Krievijas Federācijas republikā Ingušijā ar prezidenta Ruslana Auševa lēmumu tika atļauta daudzsievība un dots rīkojums dzimtsarakstu nodaļām reģistrēt šādas laulības. Taču drīz vien ar Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina rīkojumu šis lēmums tika apturēts, vēlāk Ingušijas Augstākā tiesa to atcēla pavisam. Mūsdienās legalizēt daudzsievību ierosina atsevišķi deputāti no Tatarstānas, Baškortostānas un Dagestānas.

Šī tēmas popularitāti bieži izmanto arī Krievijas skandalozais politiķis Vladimirs Žirinovskis, kas ik palaikam nāk klajā ar priekšlikumu ieviest valstī daudzsievību. Viņš gan bieži lieto terminu divsievība, it kā norādot, ka krievu vīrietim pietiktu ar divām sievām. Savu priekšlikumu viņš nereti pamato ar dažādiem statistikas rādītājiem. Politiķis norāda, ka Krievijā 30 procenti bērnu dzimst ārpus ģimenes. “Ja mēs atļausim vīrietim reģistrēt laulību ar otru sievieti, kas viņam jau ir dzemdējusi bērnu, un atļausim saglabāt iepriekšējo laulību ar sievieti, kuru viņš ciena, tad mēs viņam uzliksim pienākumu parūpēties par abām ģimenēm.” Viņaprāt, daudzsievība varētu sniegt vēl kādu labumu, proti, samazināt alkoholismu valstī. Ja krievu mužikam būtu vairākas sievas, par kurām vajadzētu rūpēties, viņam vienkārši neatliktu laika žūpot.

Jau 1943. gadā uzbeku sieviešu grupa nosūtīja vēstuli PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājam Mihailam Kaļiņinam un lūdza ieviest daudzsievību. Viņas rakstīja, ka padomju vara daudzbērnu mātēm piešķir mātes varones statusu, turklāt vēl apbalvo ar ordeņiem un medaļām. Uzbeku sievietes informēja, ka arī viņas grib kļūt par varonēm, bet diemžēl nekādi nevar, jo viņu vīri krituši frontē. Taču – ja padomju vara atļautu daudzsievību, viņas būtu gatavas uzlabot demogrāfisko situāciju un labprāt saņemtu ordeņus.

Deputāta neparastā ģimene

Protams, arī Latvijā netrūkst poligāmu attiecību. Tās gan netiek skaļi afišētas, tomēr atsevišķos gadījumos sabiedrība pievērš pastiprinātu uzmanību kādam konkrētam gadījumam. Viens no piemēriem ir Saeimas deputāts Imants Parādnieks, kurš kādu laiku uzturēja attiecības ar divām sievietēm un to nemaz neslēpa. Iztaujāts par savu netradicionālo ģimeni, viņš skaidroja, ka tas tiešām ir iespējams – vienlaikus mīlēt divas sievietes. Turklāt Parādnieka sieva kādā intervijā atzina, ka neierasto attiecību modeli – dalīt vīru ar mīļāko – viņa pieņēmusi, pateicoties vīra apvārdošanai. Imants mācējis sievu pierunāt, un viņa piekritusi šādam modelim. Protams, ne viss gājis gludi. Sākumā sievai bijis grūti sadzīvot ar kopīgajām iziešanām sabiedrībā, tomēr ar laiku viņa samierinājusies un pieņēmusi neierasto situāciju. Kā tiek vēstīts, jau pāris gadus Parādnieks agrāko ģimenes modeli esot atmetis – deputāts dzīvo ar savu sievu Dinu, ar kuru kopā audzina arī otrās attiecībās dzimušo dēlu.

Tomēr pasaules politiskajā arēnā Imants Parādnieks nepavisam nav celmlauzis. Šajā ziņā starptautisku uzmanību guvis Dienvidāfrikas Republikas prezidents Džeikobs Zuma, kurš pamanījies oficiāli apprecēties ar piecām sievām. Te gan jāpiebilst, ka ne visi valsts iedzīvotāji ir gandarīti par prezidenta daudzsievību, jo valsts likumdošana nosaka, ka algu saņem arī prezidenta sieva. Šajā konkrētajā gadījumā algu saņem visas piecas sievas. Prezidenta kritizētāji ik palaikam atgādina, ka prezidents ar savām sievām pārāk dārgi izmaksā valsts nodokļu maksātājiem. Tomēr Zumam netrūkst arī atbalstītāju. 2014. gadā viņš atkārtoti tika ievēlēts šajā augstajā amatā un tiek uzskatīts pasaulē par vienīgo prezidentu, kurš oficiāli praktizē daudzsievību.

Daudzsievības ziņā vienmēr izcēlušies arī Āzijas un Āfrikas valstu monarhi. Piemēram, Brunejas sultānam Hasanalam Bolkiaham ir trīs sievas. Svazilendas karalim Msvati III ir 13 sievas un 24 bērni. 2011. gadā viņš izšķīrās ar vienu no savām sievām, jo tapa zināms, ka viņa piekrāpusi karali ar tieslietu ministru. Iepriekšējam Butānas karalim Džigme Singje Vangčuks ir četras sievas un vēl vairāk bērnu – piecas meitas un pieci dēli. 2006. gadā viņš labprātīgi atkāpās no troņa un nodeva pilnvaras vecākajam dēlam no trešās sievas – Džigmem Khesaram Namgjalam Vangčukam.

Rietumu sabiedrībā oficiāla daudzsievība šķiet neiedomājama. Daudzi uzskata, ka šīs tradīcijas ir vecas, patriarhālas, nevajadzīgas un liekas. Tomēr par labu daudzsievībai atskan arī modernu cilvēku balsis. Piemēram, amerikāņu antropologs Filips Kilbrids savā grāmatā Poligāmija mūsdienām iesaka daudzsievību kā risinājumu daudzām problēmām, ar ko saskaras Rietumu sabiedrība. Viņš apgalvo, ka poligāmija daudzos gadījumos varētu būt iespējama alternatīva šķiršanās procesam, kas novērstu šķiršanās postošo ietekmi uz bērniem. Kilbrids uzsver, ka ļoti lielu skaitu šķiršanos izraisa Rietumu sabiedrībā plaši izplatītie ārpuslaulības sakari. Pēc viņa domām, šāda sakara novešana pie poligāmas laulības šķiršanās vietā nāktu par labu bērniem: “Bērni būtu labākā situācijā, ja būtu iespējama ģimenes palielināšanās, nevis tikai šķiršanās un ģimenes sairšana.”

Šeit saskatāms kāds paradokss. Speciālisti norāda, ka mūsdienu pasaulē musulmaņu vīrieši ir vairāk monogāmi nekā Rietumu vīrieši, jo poligāmas laulības musulmaņu pasaulē sastopamas daudz retāk nekā ārlaulības sakari Rietumos. Kaut Rietumu sabiedrībā poligāmas laulības nav atļautas, poligāmija netiek nosodīta. Amerikā, Eiropā un Latvijā nevienu laulības pārkāpēju ar akmeņiem nenomētā. Tiesa gan, arī ordeņus viņiem nepiešķir. Lai vai kā, bet poligāmija ir visnotaļ populāra parādība. Tāpēc ik palaikam aktualizējas priekšlikums ieviest oficiālu daudzsievību arī Rietumos, lai poligāmija nebūtu tikai izlaidība, bet arī atbildība.