Paula Zariņa: "Gleznai vispirms ir jātop galvā" 13

Intervijas
2015. gada 1. oktobrī 07:37 2015. gada 1. oktobrī 07:37
Kādu telpu mākslai īsti vajag – darbnīcu, muzeju vai akadēmiju? Jaunā gleznotāja Paula Zariņa saka – galvu! Tur, pirms nonākt uz audekla, mitinās visas viņas gleznas. Paula ir uzaugusi telpā, pilnā ar mākslu. Vectēvs Mākslas akadēmijas rektors Indulis Zariņš, vecāki – gleznotāji Vija un Kaspars Zariņi... Paula glezno sajūtas – par laiku un saprašanu.

Pirms dažiem gadiem Latvijas mākslas dzīvi satricināja skandāls – Paula Zariņa paziņoja, ka viņas darbam Laika kapsula radīts plaģiāts. Mākslinieku iecienītajā portālā saatchionline.com viņa kādas Yana Ots gleznā pazinusi savu. Pēc viņas lūguma vadība plaģiātu no mājaslapas izņēma, bet Paula kļuva superpopulāra – Facebook mirklī bija 28 000 oriģinālo skatījumu. Taču jau tolaik jaunā māksliniece to spēja novērtēt vienīgi kā piecu minūšu slavu.

Šis gads Zariņiem sākās ar grandiozu kopdarbu – izcilajā Rotko centrā Daugavpils cietoksnī – kopīga izstāde Vijai, Kasparam, Paulai un arī Martai – Paulas māsai, kura pirms gada šķīrās no dzīves. Mākslinieku dinastijas jaunākajām paaudzēm visu laiku ir bijis jāmāk turēties pretī uzskatam par izredzētību, un jāteic – ir izdevies, turklāt – nezaudējot gaišu atvērtību un iekšēju vajadzību pēc nopietna darba. Iespējams, tas ir vērtīgākais, ko mantojusi Paula.

Vai tev ikdienā nākas domāt, ka mākslai vajag telpu?

– Jā, pēdējā laikā šī tēma ir aktuāla. Ar manu darbu Kalnciema kvartālā tika atklāts projekts Mākslai vajag telpu, tika uzcelts speciāls konteiners, septiņiem jaunajiem autoriem bija izstādes, veltītas Džemmas Skulmes 90 gadu jubilejai. Mans darbs bija speciāli tam veidots – 2 x 6 metri. Jā – diezgan liels.

– Kāda bija sajūta strādāt pie tik apjomīga darba?

– Nebija ne vainas. Man nebija tiešas atsauces uz Skulmes daiļradi, drīzāk – emocionāli. Reiz intervijā Džemma pauda, ka viņas lielais sprādziens ir redzēt, kā divas krāsas kopā sadzīvojas, kā tās plūst – tas esot viņas lielais atklājuma prieks. Man ir līdzīgi – mani saista process, krāsas, bezgalīgās interpretācijas iespējas.

– Tā bija sižeta vai sajūtu glezna?

– Drīzāk – sajūtu. Es turpināju Apziņas – izstādi, kas bija Daugavpilī. Tā bija ainava. Man parasti gleznām nav sižetu, stāsts rodas no emocijām. Man nepatīk definēt lietas, tāpēc arī gleznās to nedaru.

 Mājās sava mākslas krātuve

– Tu esi uzaugusi telpā, kura ir pilna ar mākslu. Kā ir būt tādā vidē?

– Es nezinu, kā nav. Bet vispār – nav ne vainas, ne mirkli nejūtos apdalīta, apspiesta. Tagad man ir sava mākslas telpa.

– Darbnīca?

– Jā, bet vispār – galva. Visas domas, gleznas krājas tur. Protams, telpai, kurā tās realizēt, ir jābūt – lai vari ērti justies.

– Kad biju pie jums Vecāķu mājā, tavi vecāki ieveda savā mākslas rašanās telpā – vienā malā mammas molberts, otrā – tēta... Tev vairs nebija vietas?

– Nē, man bija sava telpa. Bet, kad bija jātaisa lielais darbs, es viņu darbnīcā biju viena. Tagad man ir cita – dzīvoju centrā. Bet Vecāķos telpa ir palikusi, jo mājas vienmēr ir mājas – tur tagad ir mākslas krātuve (smejas).

– Pietiek telpas, kur izrādīt savu mākslu? Bēdīgi visu glabāt tikai darbnīcā.

– Man tīk teikt, ka mākslai patīk, ka uz to skatās, nevis tā stāv sakrauta kaudzītēs. Visas gleznas, kuras man ir, esmu arī parādījusi.

– Pietiek izstāžu iespēju?

– Jā. Ir plāns. Nav jau tā, ka izdomā uz sitienu – rīt man būs izstāde! Tu gatavojies... un tas ir reāli smieklīgi – ieplāno projektu, pēc diviem gadiem to realizē, bet pa to laiku domas ir mainījušās. Tas ir jocīgi, ka visu laiku it kā dzīvo nākotnē.

– Glezna top ne jau vienā dienā, droši vien – mēnesi, ilgāk?

– Ir tapusi arī vienā dienā, bet tai vispirms jātop tavā galvā. Ja skaidri zini, kāda tā būs, un nav variantu, tad aizej pie audekla... Viss atkarīgs no tehnikas, un – kāds esi strādātājs. Es esmu diezgan ātra, nevaru ilgi muļļāties, ar mazo otiņu ķibināties. Izstāde Apziņas manās domās tapa gadu. Tad uz diviem mēnešiem rudenī biju aizbraukusi uz Parīzes rezidenci. Kad atgriezos, līdz izstādei bija atlikuši pāris mēneši. Intensīvais darbs notika diezgan koncentrēti. Pēc tam skaties – bāc! – diezgan apjomīgs pasākums, bet strādājot to nejūt.

– Tāda iespēja – izstādīties kopā lielā, modernā izstāžu zālē – droši vien bieži tā nenotiek mākslinieku ģimenēs?

– Negribas jaukt kopā ģimeni un darbu. Bet, ja māki no tā... nevis distancēties, bet pieņemt kā realitāti, tad nav ne vainas. Un nav jau ļoti daudz to dinastiju. Avotiņiem ir bijušas kopīgas izstādes... patiesībā tas ir ļoti interesants pasākums.

Vectēvs iemācīja laiku

–  Vienmēr esi jutusies komfortabli ar savu uzvārdu?

– Nu, jā – man ir tāds... Tāpēc arī šaubījos, vai iet uz gleznotājiem, jo likās – vēl viens kārtējais vecāku pēdās – tā kā bailes.

– Ka salīdzinās? Latiņa uzlikta augsta?

– Jā. Tajā pašā laikā sapratu, ka no sevis neaizbēgsi, jāstājas pretī nedrošībai un jādara, ko gribi. Tā saņēmos un nenožēloju. Uzvārds – jā, likās jocīgi, bet tas ir tas, kas es esmu, manas saknes. Es tās cienu. Tā esmu es, mana ģimene.

– Tu vecotēvu Induli Zariņu atceries?

– Nu, protams.

– Viņš bija studentu ļoti mīlēts, harizmātiska personība.

– Tā runā. Bet es viņu atceros kā vectētiņu. Kad viņš nomira, man bija tikai deviņi gadi. Bet es ļoti labi atceros – viņš mums ar māsu mācīja spēlēt šahu, man iemācīja laiku – kā pulksteni skatīties. Vecāķos ar viņu badmintonu spēlējām. Es viņu atceros tā – cilvēcīgi, ne profesionāli.

– Tagad Induļa Zariņa gleznas glabājas Vecāķos, akadēmijā, lielajā valsts muzejā...?

– Jā, arī Jānim Zuzānam ir liela kolekcija – tā bija izstādīta Mūkusalas Mākslas salonā ar nosaukumu Karnevāls. Protams, ir arī pie mums Vecāķos, mājās, ģimenē. Biju ļoti pārsteigta, kad nesen ieraudzīju opapa skices, akvareļus, es biju šokā – tajos redzēju sevi. Man nebija ne jausmas! Akvareļi bija tādi, it kā es tos tagad būtu taisījusi. Biju vienkārši mēma. Tad sapratu – jā, varbūt tās saknes ir manī...

– Esi domājusi par iracionālo, netveramo pusi, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, ne tehnikā iemācīta, caur idejām izrunāta?

– Tā ir. Arī saikne ar vecākiem, ģimeni – lietas, ko tu pārmanto, ir iracionālas, nekas netiek iebarots ar karotīti. Pat kustības – bērni izskatās pēc vecākiem, daudzreiz – domu sakritības, ko tikai pēc laika pamani un saproti, ka tas ir tavs.

Bez pareizās domāšanas

– Tevi normālā ceļā aizsūtīja uz Rozentāla skolu?

– Nē, tur jau tā lieta, ka esmu pabeigusi Franču liceju, visas 12 klases. Matemātikā un fizikā liku eksāmenus, biju izdomājusi, ka būšu arhitekte. Māsa aizgāja uz lietišķajiem, Rīgas Dizaina skolu. Es: ko nu uz tām mākslas skolām... Licejā bija jāizvēlas profils – vēsture, matemātika vai franču valoda, paliku uz matemātiku. Tad gāju mācīties zīmēt, jo arhitektiem jāzīmē tehniskie zīmējumi, un tur notika tas klikšķis. Studijā pie Lailas Bogustovas pamēģinājām pagleznot ar akvareli. Tētis skatījās uz manu darbu un teica – nu, pamēģini ar eļļas krāsām – intereses pēc. Pat nezinu, kāpēc viņš tā teica. Pamēģināju, un notika lūziens. Tad atkal bija lielā histērija, kad jāizvēlas, uz kuru pusi iet, jo iestājeksāmeni bija vienlaikus. Arī – liktenis.

– Vecāki – laimīgi, ka neaizgāji uz arhitektiem? Vai bija šokā?

– Pat nezinu. Viņi mūs nekad nevirzīja uz mākslu. Man šķiet, viņi drīzāk negribēja. Vēlējās, lai bērni iet normālā profesijā, stabili pie zemes. Arī ārsti un mūziķi negrib, lai bērni iet viņu pēdās.

– Jo zina ēnas pusi.

– Jā, bet katrai profesijai ir ēnas puse – tur jau tas suns aprakts!

– Man gan šķiet, tu savos darbos esi ļoti poētiska…

– Jā, tāpēc brīnos, kāpēc vispār biju izdomājusi par arhitektiem. Es galīgi neesmu tik konstruktīva... Varu nolikt eksāmenu matemātikā, saņemties, bet man tuvāks ir poētiskais, meditatīvais, nedefinējamais. Arhitektam jābūt diezgan stingram – pieļauju, ka to varētu, ja ceļš būtu ievirzījis tajā gultnē, būtu apaugusi ar pareizo domāšanu. Bet dabiskāk ir tas, kur esmu tagad.

Par kādu zirgu

– Akcijai Mākslai vajag telpu ir ideja par Laikmetīgās mākslas muzeju. Tu savā glezniecībā esi vairāk tradicionāla. Kas, tavuprāt, ir laikmetīgā māksla?

– Ja laikmetīgā māksla skaitās mest krāsas pret sienu – tas nav mans. Bet tie, kas skaitās laikmetīgās mākslas pārstāvji pasaulē, – Pīters Doigs, Mihaēls Borremans –, viņi ir reāli gleznotāji. Tikko Venēcijas biennālē skatījos – vecajā Palacco milzīga Borremana glezna – zirgs vecmeistaru stilā, tikai pieejot tuvāk, pamani nianses – tas ir laikmetīgi. Ne jau materiāls to nosaka, bet – kā tu uztver. Tas ir grūti, sajūtu līmenī. Galvenais – vai tur slēpjas mūsdienu gars. Laikmetīgā māksla nav tikai čupas vai instalācijas. Man nav tuva māksla, ka jālasa 50 paragrāfi, lai saprastu, ka tā ir kāda mistiskā filosofija. Tad labāk raksti dzeju. Jo vizuālā māksla ir vizuāla. Ja man nav klikšķa, tādam darbam paeju garām. Bet nav arī tā, ka nesaprotu instalācijas, man tās ļoti patīk. Ar video – ja neuzrunā pirmajā brīdī, tad nav. Lai gan – materiālam nav tik lielas nozīmes kā idejai. Ja darbs ir labs, tajā ir enerģija, spēks – tev tas var nepatikt, bet atzīsti tā vērtību.

– Kā tev šķiet – vai mūsdienu sabiedrība saprot laikmetīgo mākslu? Vai tā ir pietiekami izglītota, lai saprastu nianses, kuras stāstīji, piemēram, par Borremana zirgu?

– Labi vispār, ka cilvēki iet un skatās to mākslu! Patiesībā – kāda starpība, vai tā ir laikmetīga vai ne. Jo arī tā sauktā nelaikmetīgā taču kādreiz bija laikmetīga. Ja darbs ir labs, tas arī pēc gadiem tev spēs ko dot. Ne velti cilvēki skatās klasiķus. Varbūt laikmetīgā māksla liek aizdomāties par problēmām, kas aktuālas šobrīd, bet tikpat labi – viņš var vienkārši skatīties un tvert vizuālo – tas ir, kā mūziku klausīties. Jā – vispār interesanti, kā cilvēki, kas nav ar mākslu saistīti, skatās tos darbus? Zinu, ka daudzi mūsdienīgas izstādes nesaprot, nevar izskaidrot, bet saka – man patīk. Kad eju ar cilvēku, kas nav no mākslas vides, man patīk klausīties, ko viņš saka – es tur saskatīju to un to, bet es par to nebiju pat aizdomājusies. Cilvēks sasaista ar kaut ko, kas šobrīd ir aktuāls politikā vai citur. Māksla kustina domāšanu, attīsta fantāziju. Tāpēc man šķiet vērtīgi darbi, kam ir nenormāli daudz interpretācijas iespēju. Viens atnāk ar vienu asociāciju, cits – ar ko citu, bet abi aiziet papildinājušies, pakustinājušies smadzenēs.

Par mākslas auru

– Modes teorētiķis Aleksandrs Vasiļjevs ir teicis – ja gribat izaugt par modes māksliniekiem, ejiet uz gleznu izstādēm un skatieties dabā, nevis šķirstiet modes žurnālus. Kontakts ar mākslu veido dvēseli, personību dara radošu.

– Tā ir – klātbūtnes efektu nevar nomainīt ne ar ko. Kāds filosofs runāja par mākslas darba auru mūsdienu reprodukciju laikmetā.

– Cilvēks sastopas ar personību – mākslas darbu.

– Tas ir reāli, tik interesanti un iracionāli – ir kaut kas uztaisīts, un, ja tas ir labs, no tā kaut kas izstaro, un cilvēks no tā ko gūst.

Būtībā – no mākslinieka enerģijas...

– Jā, to esmu no kaut kurienes paņēmusi un ielikusi mākslas darbā... Tas droši vien ir, kā cilvēkiem satiekoties, tikai – stāvu nevis es, bet mans darbs. Cilvēks runājas ar mani caur darbu. Kaut kā tā.

– Vai modernās mākslas izpausmēs bieži nav arī šarlatānisma? Cilvēks aiziet uz izstādi un nesaprot, vai tā ar zeltu nopūstā keda ir labi vai slikti, un stūrī nobērtie papīri...

– Arī man bieži ir tā – aizeju uz muzeju – tur tā izbērtā čupa – kāpēc? Ka nejūti... varbūt tā ir paviršība... Šarlatānisms – ļoti skarbi teikts. Taču – varbūt apakšā ir dziļa doma, kas nav man paredzēta. Bet tas nekas – nepatīk viens darbs, nākamais – patīk.

– Tā ir arī ar klasisko glezniecību?

– Jā, piemēram, Luvrā vari iet garām 100 darbiem, bet pie viena apstājies – to nevar izskaidrot.

– Vienkāršais skatītājs drīkst teikt – es nesaprotu?

– Loģiski! Arī es drīkstu teikt, ka nesaprotu. Un tā arī saku. Ja mākslinieks man stāstītu – varbūt izprastu. Bet es nekaunos no tā. Visi nav vienādi. Mums ir dažāda uztvere, asociācijas.

  Pēc ballītes

– Man tavu darbu Laika kapsula palīdzēja izprast tavi vārdi – ka reizēm vari iekrist, atslēgties uz sekundi. Zinu, ka rakstīt paskaidrojumus zem gleznām ir vājprāts, bet man patīk zināt, ko mākslinieks domājis.

– Man arī patīk dzirdēt, ko saka mākslinieks, kā un kāpēc viņam tā ideja radusies, ko viņš ar to ir domājis. Ir interesanti lasīt intervijas par izstādēm, Rīgas Laikā tikko bija ar Ati Jākabsonu. Man patīk personīgais kontakts. Nu jā – Laika kapsulā mēģināju to sajūtu ietvert.

– Plaģiāta darbs bija tehniski nokopēts, bet galvenā – laika kapsulas sajūtas – tajā nebija.

– Es ceru!

– Tur nebija atslābuma, ārpuslaika sajūtas...

– Atceros, kā es to gleznoju. Man šis darbs joprojām ir ļoti mīļš. Viena no pirmajām gleznām, uz kuru skatījos un man tā patika. Joprojām ir tā sajūta.

– Un joprojām tā ir pie tevis? Neviens nenopirka?

– Par to bija liela interese.

– Tolaik?

– Un ir joprojām.

– Tu varētu prasīt miljonu.

– Apmēram. Bet man tā ir ļoti tuva arī tāpēc, ka tā ir glezna, kuras dēļ mani pamanīja. Tā bija izstādē Pilsētas bērni, pēc tam – katalogā. No tā igauņu kuratore izvēlējās mani grupas izstādei Igaunijā, kur piedalījās visi mūsu slavenie purvīšu mākslinieki un es kā jaunais zaķis. Tā man ir tā sauktā atslēgas glezna.

– Tā tiešām ir tava māsa Marta pēc ballītes?

– Jā, es to skatu ieraudzīju... Man gan ļoti nepatīk, kā tas izklausās. Ideja par to sajūtu visu laiku riņķoja galvā. Man ir tā – ir idejas, ir paralēli – attēli, un tad tiem jāsakrīt. Kad ieraudzīju Martu, viņa tiešām tā atkrita, es uzreiz kā filmā – ieraudzīju to visu palēninājumā. Pat nobildēju. Tā figūra, poza – tas bija klikšķis – ideja saslēdzās ar vizuālo. Es saliku kopā. Un uzgleznojās ļoti viegli. Ir tādi darbi, kas ļoti viegli nāk. Nesaprotu – kā, bet skaties – viss jau gatavs.

Lietas, ko nevar izstāstīt

– Laikmetīgā māksla bieži ir ar sociālu ievirzi, problemātiku – par ekoloģiju, sabiedrības jautājumiem. Bet tu pieķeries ikdienas mirkļiem, sajūtām...

– Tieši tā. Es nerunāju par prezidenta vēlēšanām, bet tas nenozīmē, ka netveru to... laika garu. Man tas ir pārāk racionāli.

– Plakātiski?

– Jā, man patīk kas vairāk – tas iracionālais, kas virmo kaut kur, ko neredzi... Jo tās visas sociālās tēmas var izstāstīt ar vārdiem, bet ir lietas, ko nevar izstāstīt. Tad tās, šķiet, ir vērts izteikt citādi. Ne velti tās nevar vārdos... lai gan dzejnieki – var.

– Šajā dziļumā, trauslumā – ar kuru no vecākiem esi līdzīgāka? Marta ar saviem dizaina darbiem, šķiet, vairāk bija uz sociālo pusi...

– Jā, tajā pašā laikā Rotko centrā viņas asaru kolekcija bija ļoti emocionāla. Par to, kā cilvēki uztver Rotko gleznas, ka daudzi pie tām raud. Ideja bija, ka viņa brauks un mēģinās to saprast, un, ja viņa raudās, tad sakrās savas asaras mēģenēs, tas drīzāk ir ļoti emocionāli.

– Bet arī – sociāls projekts.

– Jā – kā eksperiments. Bet es nezinu, kam esmu līdzīga. Kaut kādā veidā jau viņi mani ir veidojuši, bet man patiktos domāt, ka esmu pati par sevi.

– Vizuāli – šķiet, tētim, bet atvērtībā pasaulei – mammai.

– Tā saka – tētim esmu līdzīga pēc sejas, bet es saskatu arī mammu. Kaut gan visi teica, ka Marta ir līdzīga mammai. Esmu mikslis – tas ir skaidrs! Arī mākslā. Mēs jau cits citam neko neuzspiežam, vecāki nav teikuši – tev jāglezno tā vai šitā! Nekad.

– Ļāva tev meklēt?

– Tieši tā. Viņi ir pasniedzēji un pret mani izturējās kā pret parastu studenti. Viņi jau nevienam nesaka – klausies, šitā galīgi nevajag gleznot.

– Ielika tev arī kādu sliktu atzīmi?

– Labums tāds, ka skatēs ir grupu vērtējums. Nāk visi pasniedzēji, un tad bija tā, ka pie maniem darbiem mamma ar tēti nerunāja, ļāva citiem izteikties. Lai būtu tā godīgi.

Drošs un laikmetīgs

– Vai Laikmetīgās mākslas muzejā redzi telpu arī Induļa Zariņa darbiem?

– Jā, kāpēc nē, tas būtu labi.

– Viņš taču ir pelnījis...

– Jā! Es kā mazmeita par savu vectētiņu! Bet ir pelnījuši arī daudzi citi viņa laikabiedri. Mums bija muzejs, kurš tagad remontā. Vari aiziet, redzi visus – skaties, priecājies – tā ir tava vēsture, bet tad ir posms, kura trūkst, ieskaitot opapu. Es gribētu redzēt vairāk – ne tikai to, kas man mājās vai esmu redzējusi izstādēs. Jā, tas būtu labi.

– Esi bijusi Laikmetīgās mākslas muzejos citur pasaulē?

– Tā ir viena no pirmajām vietām, kur dodos. Man nenormāli patīk, teiksim, Pompidū centrs Parīzē – viena no mīļākajām vietām. Tur vienmēr ir ļoti patīkama gaisotne – tevi it kā aicina iekšā. Arī klasiskajiem muzejiem ir aura – senatne, akadēmiskums, mugurkauls, stāja. Es to ļoti novērtēju – tās ir saknes, bet laikmetīgais ir mūsdienas – atvērtība, ļoti patīkama sajūta, tur vari justies brīvi. Pilns ar jauniešiem, visādu vecumu cilvēkiem, man ļoti patīk starp viņiem uzkavēties. Laukums pie Pompidū vienmēr ir pilns, tāpat kā Teita galerija Londonā – tur ir kaut kas ļoti piesaistošs.

– Tā ir māksla, kas atļaujas dauzīties, eksperimentēt.

– Tieši tā. Mākslinieki drīkst realizēt kādu milzīgi ambiciozu projektu, izpaust sevi drošāk. Es nezinu, vai manas gleznas var kādā rāmītī ielikt. Es to saucu par manu maģisko reālismu. Tas gan ir novirziens literatūrā.

– Gabriels Garsija Markess?

– Jā, un arī glezniecībā bija maģiskais reālisms. Es pieliku klāt mans, jo, kad skatos gleznas, kas piesaistītas tam novirzienam, tas galīgi nav tas, kas man. Es savus darbus uztveru kā reālus – tas kaut kādā veidā ir reālisms. Bet maģisks. Skaties uz ainavu – man tā šķiet ļoti reāla, bet, ja racionāli, tādas dzīvē nav. Man tā noskaņa – maģiskais – patīk. Arī dzīvē – kaut kas iracionāls.

Kāpēc viņš tur viens?

– Nejūties vientuļi savā maģiskajā reālismā?

– Man ir teorija, ka patiesībā visi esam vientuļi. Mēs taču visu dienu sēžam savā galvā. Mēs domājam, runājam, ejam, bet viss notiek tur – galvā. Esam vieni. Bet tas nav jāsaprot negatīvā nozīmē. Kad man bija figūriņu laikmets – daudz cilvēciņu gleznās, man prasīja – kāpēc viņš viens?, teicu – bet tas nav jāuztver depresīvi, mēs tiešām esam vieni.

– No vecākiem esi mantojusi arī gaišumu, pozitīvismu, vitalitāti, spēku, dzīves vitamīnu.

– Droši vien. Jā. Grūti pašai par sevi tā teikt.

– Arī vecaistēvs bija dzirkstošs, vitāls.

– Jā, bildēs var redzēt viņa acis... nu, baigā harizma. Skatos viņa jaunības bildes – un tā gribētos pazīt to cilvēku.

– Mākslinieki bieži ir introvertāki.

– Starp citu – man ir aizdomas, ka arī esmu introverta. Man tikko kāds teica – bet tu neesi nekāda introverta! Es laikam esmu ekstraverti introverta. Vai palīdz pozitīvisms? Nu, gan jau. Katram uznāk melnie, bet esmu iemācījusies paskatīties no citas puses, apgriezt otrādi un secināt, ka viss ir ļoti vienkārši, nekas dzīvē nav sarežģīts. Esmu iemācījusies kaut kā to savu galvu apmānīt.

– Tas ir veselīgi.

– Vienmēr var atrast, kas nepatīk, par ko cepties, čīkstēt. Mazliet jau vajag arī to... ir patīkamās skumjas, kuras jāizbauda. Arī pelēcīgi laikapstākļi var būt ļoti labi. Kā uz to paskaties. Vakar gāju pa ielu un pēkšņi jūtos kā ārzemēs. Tā ir tik patīkama sajūta!

– Kad uz visu skaties kā no malas?

– Jā. Ārzemēs ir tā patīkamā sajūta – vienmēr jūties priecīgs, brīvs, viss forši.

– Un šī sajūta piemeklē pati, jo tu, izejot no mājas, taču nenolēmi – o, šodien jutīšos kā ārzemniece!

– Tieši tā. Un Apziņu ideja – reizēm tu ej, kaut ko domā, pēkšņi kaut ko ieraugi, sastingsti, nofokusējies, un viss kļūst ļoti, ļoti skaidrs, šķiet – tūlīt sapratīsi visu. Visu, par ko esi domājis, neizskaidrojamo, iracionālo. Un, tiklīdz esi noķēris to mirkli, un tūlīt būs apskaidrība – viss, tas pazūd. Kāds tev it kā pasaka – ej mājās, neko tu nesapratīsi – ne par kosmosu, neko. Ir lielie jautājumi, kas cilvēku ik pa laikam nodarbina, un Apziņas ir par to. Ainavās nav tā mana cilvēciņa – iespējams, tas šoreiz ir skatītājs. Līdz tam man visos darbos bija cilvēciņš, kas kaut kur iet un meklē. Tagad mazliet centos ielikt to sajūtu, kad šķiet – tūlīt, tūlīt viss būs. Tev tā nav bijis? Manuprāt, visiem tā ir – sēdi, sēdi, tev šķiet – tūlīt būs, neizskaidrojamais taps skaidrs, bet tad tev kāds to atņem. Un tu tajā vairs nespēj apzināti atgriezties. Izmet tevi ārā no tā...

– Pirms pusotra gada tava mamma teica – jaunajiem jābrauc prom. Un punkts. Bet tu nekur nebrauc...

– Es gribētu zināt, ko viņa tagad teiktu... Es jau aizbraucu. Jā! Ir jābrauc! Bet jābrauc atpakaļ, jāpakustina apvāršņi dzīvē. Jo, arī prom esot, ļoti daudz ko var saprast. Taču tas ir arī ļoti mānīgi – kā man Parīzes rezidencē – viss kā uz paplātes iedots – un ļoti viegli var aizpeldēt. Nav jau tā, ka ļoti gribas mājās, bet man Rīga, Latvija patīk. Nenoliedzu, ka varu dzīvot citur, ja apstākļi sakritīs. Ceru, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, un, ja esi pietiekami ieguldījis darbu, tad vari sasniegt to, ko tu vēlies.

– Tev ir kāds, kas tevi sargā, nomierina, kas kā kaķēnu spēj izsmelt no skumju okeāna?

– Jā, bet man šķiet, tā esmu es pati. Jo es sevi kustinu. Un ir kas iracionāls, kas spēj man palīdzēt pagriezt skatu no citas puses – ka ne viss ir tik slikti, kā šķiet.

– Lai nenocietinājos, neapvainotos uz dzīvi...

– Nu, tāda tā dzīve ir. Jāmāk pieņemt. Ne pakļauties, bet peldēt tā, kā tev vajag. Mēs nevaram visu laiku paļauties tikai uz citiem.

– Un uz dzīvi, kas dara šā un tā.

– Bet tur jau laikam tas skaistums. Kā bija tajā filmā – dzīve ir kā konfekšu kārba... Tur jau tas šarms. Jā – tas ir biedējošais, bet – arī patīkamais, nekad nevari zināt – vienā dienā viss mainās kājām gaisā. Domā – un ko tālāk? Savā ziņā tas ir tas skaistums. Un arī traģēdija. Viss kopā.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris

Citi šobrīd lasa

Kā tagad klājas filmas "Caur adatu" varonim Edijam, kurš 6 gadus lietoja heroīnu
"Viņas kauliņi krakšķ..." cilvēki sašutuši par video, kā tēvs aiz vienas kājas mētā 4 mēnešus veco meitiņu 31
Saulkrastos par seksuālu vardarbību pret četrus gadus vecu meiteni aiztur skolotāju 28
Skatīt visus komentārus