Patiesība par sieviešu draudzību. Ilze Dzenīte: "Rēzija nav atņēmusi man vīru"
Ilze Dzenīte, kuras bijušais vīrs Ainārs Rubiķis apprecējās ar Rēziju Kalniņu, beidzot atklāti stāsta, kā viņai ar Rēziju izdevās palikt par labām draudzenēm.
Kad aktrise un režisore Rēzija Kalniņa apprecējās ar diriģentu Aināru Rubiķi, daudzi bija neizpratnē – kā gan pēc vīra “nocelšanas” Rubiķa bijusī sieva Ilze spēja Rēziju aizvien dēvēt par savu sirdsdraudzeni un dvēseles māsu. Intervijā Kas Jauns dziedātāja un vokālā pedagoģe Ilze Dzenīte atklāj patiesību par attiecību līkločiem un draudzību, kas uzplaukusi arī skaistā radošā kopdarbā – Ziemassvētku laikā notikušajos koncertos Meklētāja Roze.
Iepazīstināja Artūrs Skrastiņš
Šogad aprit desmit gadi kopš Ilzes iepazīšanās ar Rēziju, un zīmīgi, ka abas draudzenes, kas jau gadiem viena otru uzskata par savu dvēseles māsu, toreiz iepazīstināja aktrises bijušais dzīvesbiedrs aktieris Artūrs Skrastiņš.
„Ļoti labi atceros dienu, kad dzīve mani saveda kopā ar Rēziju. Tas bija 2005. gada 13. augustā – tieši Rēzijas vārdadienā. Biju aizbraukusi uz Stāmerienas teātra festivālu, un mans labs draugs Artūrs Skrastiņš, kurš jau sen mani gribēja iepazīstināt ar Rēziju, teica: „Jūs esat tik ļoti līdzīgas, tik ļoti līdzīgas! Jums jāiepazīstas!” Tā nu iepazināmies, un tiešām varu teikt, ka no tās dienas esam gandrīz nešķiramas draudzenes,” stāsta Ilze Dzenīte.
Viņa teic, ka abām ir ļoti interesanti pavadīt laiku kopā un arī radošajā kopdarbībā ir lieliska saskaņa. „Mēs domājam vienā virzienā, jūtam vienādi emocionālās lietas, kā arī sastrādāšanās, komunicēšana par darba lietām noris ļoti viegli. Koncertprogramma Meklētāja Roze nav pirmais projekts, kurā kopā darbojamies. Nesen Nacionālajā teātrī bija pirmizrāde Rēzijas iestudētajai izrādei Cilvēks, kas smejas, kur biju vokālā pedagoģe, Dailē esam līdzdarbojušās daudzās izrādēs, kur esmu Rēzijai palīdzējusi sagatavot muzikālo materiālu. Bet Kristīgajā centrā bijušas Ziemassvētku un Lieldienu Mistērijas, ko Rēzija režisēja un kurās es piedalījos. Ir ļoti patīkami un viegli strādāt kopā ar cilvēku, kurš domā un jūt līdzīgi. Mēs saprotamies no pusvārda,” atzīst Ilze Dzenīte.
Mūķene klosterī nodomā, ka abas ir māsas
Ilze teic, ka bieži cilvēki apbrīno viņas un Rēzijas vizuālo līdzību. „Tiekam pat dēvētas par dvīņumāsām. Ir arī gadījies, ka cilvēki mūs sajaukuši, turklāt ne tikai Latvijā. Grieķijā bijām klosterī un aizgājām pie mūķenes, kas nerunāja ne angliski, ne krieviski. Mūķene pienāca mums klāt, katrai uzdāvināja nelielu svētbildi un visu laiku teica: „Sisters, sisters!” Centāmies izskaidrot, ka neesam māsas, bet viņa neko nesaprata. Mūķenes dāvātā ikoniņa kopš tā laika glabājas manā kora mapē un uz katru koncertu ir līdzi kā talismans,” stāsta Rēzijas draudzene.
Vaicāta, vai nav vecākiem taujājušas, vai viss kārtībā, Ilze smejot saka: „It kā šķiet, ka nevarētu būt nekādu pārpratumu, tur viss ir kārtībā... Es sliecos domāt, ka mūsu līdzīgās dvēseles atspoguļojas arī vizuāli.”
Draudzenes arī priecāties un skumt mēdz par līdzīgām lietām. Tāpat ar aizkustinājuma brīžiem – arī tie viņām var rasties, spēlējot pa tām pašām dvēseles stīgām. „Varam klausīties mūziku, skatīties filmu un kopā raudāt. Ir bijis tā, ka Rēzija lasa dzeju, un abām tas rada tik spēcīgu emocionālu saviļņojumu, ka asaras līst pār vaigiem,” neslēpj Ilze Dzenīte, atzīdamās, ka Rēzijai uztic teju visus savus noslēpumus.
Jaungadu sagaida, divatā dejojot pidžamās
Draudzenēm patīk kopā nodoties arī sievišķīgām nodarbēm. „Ja atļauj laiks, mums patīk abām kopā iet iepirkties. Laika ir tik maz, darba tik daudz, un tā ir tāda sava veida sevis palutināšana. Rēzija parasti konsultē mani, viņa pat mēdz strikti paziņot: „Tas tev ir obligāti jānopērk!” Un tad nav divu domu, ka es varētu to neiegādāties,” uz draudzenes gaumi paļaujas Ilze.
Tāpat abām tīk kopā relaksēties, baudot spa procedūras. „Kad Rēzija vairāk uzturējās Latvijā, mums patika braukt uz Baltic Beach Hotel Jūrmalā un apmeklēt dažādas ūdens procedūras – baseinu, zemūdens masāžu, visu, kas saistās ar ūdeni. To darījām diezgan bieži. Arī ēst gatavošana mums ir tuva. Tādā ziņā, ka Rēzijai ļoti patīk kādam uztaisīt ēst, un tad es parasti esmu degustētāja. Abas kopā viņas gatavoto nobaudām,” atklāj Dzenīte.
Sapucēties un doties uz ballītēm viņas gan nemēdz. „Tādā ziņā arī esam līdzīgas, jo neesam pūļa cilvēki. Mums nepatīk liela sabiedrība, daudz cilvēku, labāk jūtamies pasākumos šaurā lokā. Divatā, trijatā. Labprātāk rīkojam ballītes mājās. Vienā Vecgada vakarā, kad Rēzija vēl dzīvoja Lāčplēša ielā, gadumiju sagaidījām divatā, ģērbušās pidžamās. Uzlikām mūziku un pidžamās dejojām ar spalvām, mums bija ļoti jautri. Ir bijuši arī jestrāki piedzīvojumi, bet tie gan lai paliek starp mums,” smejas Ilze.
Rēzija palīdzēja pārdzīvot šķiršanos
Bet kā tad ir ar to vīrieša būšanu? Jo Rēzija pirms diviem gadiem apprecēja Ilzes vīru.
„Rēzija nav man atņēmusi vīru. Neviens nevienam neko nav atņēmis!” reizi par visām reizēm skaidrību strikti ievieš Ilze Dzenīte, paskaidrodama: „Mūsu attiecības ar Aināru bija izirušas jau pirms krietna laika, un, kad viņi uzsāka savas attiecības, mums tiešām jau katram sava dzīve bija izveidojusies. Faktiski nebijām kopā jau trīs gadus, lai gan oficiāli šķiršanos nokārtojuši nebijām.”
Ilze arī izstāsta, kā mīlestība ar vīru pārtapa draudzībā. „Katrs augām savā virzienā, pat īsti nepamanīju, kurā brīdī tā dzirksts, tā pievilkšanās izplēnēja. Mūsu mīlestība pārtapa draudzībā. Tas bija daudzu apstākļu kopums, kāpēc situācija izveidojās tāda. Vienkārši kopā ejamais ceļš bija beidzies un pienāca brīdis, kad katram bija jāiet uz savu pusi. Dažkārt pat nav jābūt konkrētam iemeslam, lai tā notiktu,” saka Rubiķa bijusī sieva un piebilst: „Bija skaidrs, ka ar Aināru attiecības vairs nebūs tādas kā kādreiz, viss bija izsāpēts un atstāts pagātnē. Taču neliegšos, ka pirms tam bija laiks, kad ģimenes izjukšanas faktu pārdzīvoju, un tajā periodā lielu emocionālu atbalstu man sniedza tieši Rēzija.”
„Mums visiem viss ir ļoti kārtībā!”
Ilze teic, ka vēlāk, kad Aināram un Rēzijai uzplauka jūtas, viņai tas nesagādāja vilšanos vai izbrīnu. „Es nebiju ne pārsteigta, ne sarūgtināta. Gluži pretēji – es pieņēmu šo faktu un priecājos par viņiem. Gan Ainārs, gan Rēzija ir brīnišķīgi cilvēki, ko cienu un augstu vērtēju gan profesionāli, gan cilvēcīgi. Katrā ziņā man nekad nav bijusi sajūta, ka esmu nodota, jo es Aināru jau sen biju palaidusi. Man absolūti nebija nekādas nepieciešamības rast sevī spēku piedot vai tamlīdzīgi. Šī situācija bija pavisam citāda. Aizvien man ir lieliskas attiecības ar Aināru, esam draugi un kolēģi, un es ne drusciņas nemulstu, kad redzu viņu līdzās Rēzijai. Man tiešām bija un joprojām ir prieks par viņiem, jo šie divi cilvēki ir viens otru atraduši gan radoši, gan dvēseliski, gan cilvēciski. Mums visiem viss ir ļoti kārtībā,” saka dziedātāja, kura aizvien mēdz draudzenes un bijušā vīra kompānijā ne tikai strādāt, bet dažkārt arī pavadīt brīvo laiku.
Vaicāta, vai Ilze šo pāris gadu laikā pēc oficiālās šķiršanās ļāvusies jaunam dzīves posmam privātajā dzīvē, viņa piesardzīgi bilst, ka nevēlas patlaban šo jautājumu iztirzāt. „Tomēr varu teikt, ka tieši šai laikā esmu ļoti laimīga,” viņa, gaiši smaidot, atzīstas.
Rēzija: „Vairumam cilvēku tā ir līdz galam nesaprotama saikne”
Aktrise un režisore Rēzija Kalniņa atzīstas, ka pati vēl nespēj rast izskaidrojumu dievišķajai saiknei, kas viņu vieno ar draudzeni Ilzi Dzenīti.
„Domāju, ka mūsu kopā esība šajā dzīvē ir likumsakarīga, jo, manuprāt, mēs esam kā dvēseles no vienas kopas, no viena ķekara. Vairumam cilvēku, iespējams, tā ir līdz galam nesaprotama saikne, un arī es vēl to īsti nespēju izskaidrot. Pieļauju, ka to nokomentēt varēšu tad, kad būšu atstājusi šīs dzīves ķermeni. Mūs ar Ilzi kopā vieno Dievs. Tas ietver gan profesionālo, gan cilvēcisko dzīvi. Vienojošais aspekts ir tas, ka neesam patēriņa attiecībās,” uzskata Rēzija.
Viņa stāsta, ka ar draudzeni tiekas ļoti bieži. „Pārsvarā gan saistībā ar darbu. Un tas ir saprotami, ja visa dzīve ir kā viens liels darbs vai kā viena liela darbavieta. Mūsu draudzēšanās nav tāda sēdēšana pie kafijas un klačošanās par cilvēkiem. Tas mums nav interesanti. Reiz mums bija sapnis – nosvinēt gadumiju pidžamās pie televizora, ēdot visu ko garšīgu, un mēs to brīnišķīgi realizējām. Domāju, ka tādu Jauno gadu pidžamās noteikti vēl kādreiz sagaidīsim. Vismaz es to ļoti vēlētos,” sirsnīgi teic māksliniece.
Lai arī Rēzija beidzamajā laikā daudz ir ārpus Latvijas, viņa allaž prombūtnē atceras par draudzeni un no ārzemēm vienmēr Ilzei pārved kādu mīļu nieciņu. „Mana mīlestības valoda ir dāvināšana un dāvanu saņemšana. To zina gan Ilze, gan pārējie mani mīļie, tuvie cilvēki. Parasti cilvēkiem dāvinu to, ko pati vēlētos saņemt.”
Inta Mengiša, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Mārtiņš Ziders, Laura Šūlmeistere, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
