"Dzelzs vilks" Kaukulis atklāj Dāvidam: "Nereti iedzeru vienatnē un tad rakstu tekstus"
Grupas Dzelzs vilks solists Juris Kaukulis sarunā ar Dāvidu atklāj, kur paliek koncertos uz skatuves samestā sieviešu apakšveļa un kā reaģē sveši bērni, viņu ieraugot.
Šodien ievēru durvīs. Interesantākais, ka nevis tradicionāli, verot durvis ciet, bet gan taisot vaļā un ieliekot roku vērtnē. Kāpēc, nezinu!
Bet lauzts nav.
Atzīšos, ka neesmu baigais mūzikas pazinējs, bet esmu absolūtā sajūsmā par divām tavām dziesmām. Dziesmu Balerīna varētu klausīties nenormāli skaļi un daudz. Tāpat man riktīgi patīk Oranžie mati. Kas tev raksta dziesmu tekstus?Pats rakstu.
Tavi teksti ir superīgi! Ko tu pīpē, ka vari tādus sarakstīt?
Es nepīpēju vispār. Tie teksti paši uzrakstās. Nav tā, ka sēžu un gaidu kā zemledus makšķernieks to brīdi, kad būs. Kad pienāk īstais laiks, tie vienkārši top.
Viens ir, ja tu kaut ko lieto, lai iemestu sevi kaut kādās jaunās izjūtās, bet, ja ar tevi visu laiku kaut kas notiek un tev ir interesanti tāpat, tad tā var būt, ka nekādas palīgvielas nav nepieciešamas.
Man ar sevi ir šausmīgi interesanti. Varu viens pats ar sevi iedzert, mierīgi.
Man arī. Nereti iedzeru viens pats un tad sarakstu tekstu. Tajā brīdī ap sevi radu to pasauli. Tas šķidrums atvieno no sociālās pasaules sviesta, atbrīvo prātu. Spēlēju skaļi mūziku, vienatnē dziedu, runāju ar sevi...
Kas jauns? Dzirdēju, ka drīz sāksiet koncerttūri.Jā, jo tikko Dzelzs vilkam ir iznācis jaunais albums Perfekta rītdiena un radio skan jaunais singls Tu vilki nakti.
Ārprāts, tad noteikti to dziesmu esmu dzirdējis, bet vienkārši palaidis garām, ka to izpilda Dzelzs vilks.
Varbūt tekstu atceries... „Tu vilki, vilki nakti sarunām un rītu, rītu līdz pusdienām, aizrunājies līdz pasaules galam, tik aizmirsi jautāt, kāpēc es laimīgs.”
Vai, tu tā noskaitīji, ka man skudriņas cauri izskrēja. Jaunībā daudz lasīju dzeju, man Austra Skujiņa dikti patika, viņas dzeja burtiski uz pinkšķi rāva. Apbrīnoju tevi par to, ka spēj to visu iznest publikai. Dzeja tomēr ir šausmīgi intīma padarīšana.Dziesma Perfekta rītdiena, piemēram, dzima pēc gadumijas sagaidīšanas Siguldas laukumā. Salūts, visi kliedz un spiedz. Es sajutos pavisam apjucis, un tā izjūta izvērtās dziesmā.
Siguldieši tagad pasākuši Jaungadu sagaidīt, peldoties Gaujā. Tevi starp viņiem nemanīju. Plaušu karsoni jau var arī citā veidā dabūt, bet kāpēc tu nepeldēji?
Es ziemā peldu tikai baseinā. Kamēr Siguldā vēl nav baseina, braucu peldēt uz Mālpili.
Vispār esi tāds baigi sportiskais?Pagājušogad ļoti daudz slēpoju, katru otro dienu gāju uz trasi, bet šoziem vēl ne reizi neesmu uz slēpēm uzkāpis. Man ļoti patīk slēpot ar distanču slēpēm. Siguldā ir lieliska mākslīgā sniega trase, un, pa to slēpojot, ir varena sajūta. Man patīk kustēties. Ja man ir divas stundas uz skatuves jābūt, tad nesportojot un nekustoties to slodzi nemaz nespētu izturēt.
Biju, biju, par desmit kilogramiem lielāks noteikti. Nu jau kādus pāris gadus vairāk piedomāju par to, ko lietoju uzturā.
Pastāsti, no kā pārtiec. Es, piemēram, trešo ceturto mēnesi neēdu baltmaizi. Nekārojas. Bet tu varbūt ziemā ēd tikai sniegu? Kā tai tautasdziesmā: „Nāc pie manis, tautumeita, Mūžam badu neredzēsi: Ziemā došu ledu grauzt, Pa vasaru akmentiņus.”
(Abi smejas.) Tas bija ļoti labs. Ļoti spēcīgi! Beidzot ziemā vari ēst daudz, jo sniegā maz kaloriju.
Nu pastāsti par ēšanu.Ko tur stāstīt... Varbūt blogu par to uzrakstīt?
Juri, nelauzies taču. Labas formas iegūšana daudziem ir aktuāla.
Nu labi... Es neēdu miltu produktus. Kad nokļūstu neizbēgamā situācijā, kad cita nekā nav, varu uzēst arī picu. Bet ikdienā miltu izstrādājumus nelietoju. Kādreiz daudz sportoju, visu ko darīju, bet svars neko daudz nemainījās. Bet, kā atteicos no makaroniem, maizes un picām, četru mēnešu laikā tiku vaļā no desmit kilogramiem. Pārējo visu ēdu, gan gaļu, gan visu ko. Svars turas, un jūtos labi.
Bērniņiem arī maizīti nedod?!Tu beidz! Mana diēta uz ģimeni neattiecas.
Dzeru visu. Tagad uzmanos tikai no vīna, jo no tā man nāk miegs. Es rumu dzeru.
Rumu? Tad jau nepaies necik ilgs laiks, un tev būs koka kāja un papagailis uz pleca. (Abi smejas.)
Vēl man garšo džins. It sevišķi Botānists.
Kas tas tāds? Un cik tāds maksā?Ja nemaldos, kādus 33 eiro. Dzeru gan to reti.
Jo bieži nevari atļauties?
Nē, ne jau tāpēc. (Smejas.) To, ka tas ir labs dzēriens, atklāju, kad reiz ar draugiem bijām ilgā pārgājienā.
Muzikālo banku tikko vadīji kopā ar Agnesi Rakovsku. Kā tu domā, cik parūku šim foršajam skuķim ir mājās?Tu beidz! Viņai tie visi ir īstie mati.
Sen jau esat pazīstami?
Mēs ar Agnesi bijām kopā izrādē Pārdotie smiekli, tad arī tuvāk sapazināmies. Bet... Ir baigi traki. Man ir bijušas vairākas reizes, kad eju pa ielu, viņa man nāk pretī un saka: „Čau!” Es arī atbildu ar „Čau”, un tikai pēc krietna brīža apjaušu – pag, pag, kas tā bija par meitenīti... Ā, laikam Agnese. Uz skatuves košo tērpu un tēlu dēļ viņu nevar sajaukt ar kādu citu, bet dzīvē tiešām ne vienmēr ir iespējams atpazīt.
Muzikālo banku pats kādreiz esi paņēmis?Nē.
Beidz, viss ir normāli. Mēs rullējam. Ar Jauno Jāņu orķestri esam piecpadsmitniekā, tas ir baigais rullis.
Šlāgeristi taču laikam pelna vairāk nekā Prāta vētra.
Es nepiekritīšu.
Man ir liela pārliecība, ka grupa Zeļļi pelna vairāk nekā Prāta vētra.Es par naudu daudz nezinu, tāpēc nerunāšu. Bet domāju, ka ir dažādi.
Kas tu vispār esi pēc profesijas?
O, šis ir labs jautājums, jo man tiešām ir profesija. Atverot diplomu, kurā ir ierakstīta mana profesija, pašam vienmēr sejā iezogas smaids. Tāpēc, ka diplomā, ko saņēmu Kultūras darbinieku tehnikumā, ir rakstīts: „Kultūras darba organizators un lauku kapelu vadītājs”.
Ohoho! Prieks, ka izglītība tev ir noderējusi un ka esi izveidojis savu lauku kapelu. (Smejas.)
Turklāt šobrīd darbojas pat divas – gan Dzelzs vilks, gan Jauno Jāņu orķestris.
Tātad esi laimīgs cilvēks, ja jau reiz darbojies izvēlētajā specialitātē.Nu ja! Es gan nebiju iestājies šādā mācību programmā. Vienkārši ietrāpīju maiņu laikā. Sāku mācīties jau padomju laikā, pēc tam biju armijā divus gadus, tad atgriezos un turpināju mācīties.
Zini, kas mani pārsteidz? Biju svētā pārliecībā, ka esi vēl pavisam jauns. Bet tagad stāsti, ka esi dienēji padomju armijā...
Man tūlīt būs 46 gadi.
Slavenā četrdesmitgadnieku krīze tev bija?Nē. Tas viss ir galvā. Nebija īsti laika to atzīmēt, bija viss kaut kas jādara. Man šķiet, ka mani no krīzes glābj tas, ka gan koncertos, gan ikdienā esmu starp visādu vecumu jauniešiem. Tā kustība ir tik intensīva, ka nemaz nepietiek laika ievietot sevi kaut kādā noteiktā vecuma kategorijā, kas jau dzīvo citu dzīvi.
Sen jau esi precējies?
Nu jau 12 gadus.
Pastāsti par iedomu brūtēm, kas nes biksītes uz koncertiem.
Ir, ir tādas. Mums pat ir apakšveļas kolekcija. Esam pirms pāris gadiem taisījuši izstādi pie Binnijas skaistumkopšanas salonā. Man šķiet, ka kaut kas toreiz pat palika pie viņas.
Droši vien būs novalkājusi. Tagad varētu jaunas vešiņas savest.Nav slikta doma.
Ko meitenes koncertos Dzelzs vilkam visvairāk met uz skatuves?
Biksītes met mazāk, lielākoties lidina krūšturus. Esmu redzējis divreiz to brīdi, kad velk nost un met. Visu laiku skatos publikā, man patīk skatīties cilvēkiem acīs. Zinu, ka ir savāktas trīs kleitas.
Uz koncertu iet ar lieku kleitu?Tā sanāk. Visādus trikus izdomā, bet mēs jau protam atšķirt lietotu krūšturi no sagatavota mešanai uz skatuves. Bet zini, lietotas biksītes arī ir lidojušas mums virsū.
Palangā metālistu festivālā uz skatuves tika mests piepildīts prezervatīvs. Labi, ka tas aptinās ne ap mana mikrofona statīvu. Bieži vien viss kaut kas lido – briesmīgi, forši un visādi. Tā ir dzīve, tā ir tā štelle, un tas nozīmē, kas viss notiek.
Uz ielas cilvēki tevi atpazīst?
Jā.
Kā viņi reaģē? Ir bijuši jautri atgadījumi?Eju pa Rimi, un pēkšņi blakus atskan maza cilvēciņa balss: „Mammu, stāvi, skaties – rekur, Uija iet, Uija iet!” Mūsu dziesma Uijā, uijā, nikni vilki ļoti patīk bērniem. Ļoti patīkami.
Inta Mengiša, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis
