Māksliniece Evija Ķirsone: "Mācos nebūt tik jauka"

Kas pēdējā laikā aizņem jūsu laiku un domas?

Pirms gada es nodibināju interjera arhitektūras uzņēmumu KIRSON DESIGN GROUP un tagad nēsājos ar saviem projektiem. Tas arī ir svarīgākais, kas pašlaik aizrauj prātu, var teikt, ka ar to es dzīvoju. Agrāk glezniecība man šķita vienīgais būtiskais izteiksmes veids, interjers bija... jā, arī izteiksmes veids, bet – ne tik cēls, ne tik interesants un sevi izzinošs. Tagad, kopš man ir savs uzņēmums, viss ar lielu klikšķi ir mainījies – es vairs negleznoju, esmu atklājusi interjera burvību un sajutusi smeķi, darbam pieeju ar milzīgu degsmi, un tas aizņem gandrīz visu manu laiku.

Ko jūsu uzņēmums piedāvā?

Mēs veidojam interjerus dažnedažādiem klientiem. Pārsvarā mūsu klienti ir ļoti nopietni cilvēki, kas dzīvē jau daudz ko sasnieguši, un strādāt viņiem ir nopietns darbs – tas nenozīmē tikai izvēlēties, piemēram, aizkarus.

Kādi ir jūsu tiešie pienākumi?

Negribētos sevi izcelt, jo mēs kopīgi mijiedarbojamies. Jā, viss sākas ar mani, jo es visu izdomāju, deleģēju darbu un pieskatu, lai tas tiktu padarīts, bet pie projekta strādā septiņi cilvēki. Interjerā ir ārkārtīgi daudz noteikumu – tostarp lai galdam vai krēslam varētu ērti paiet garām. Līdz ar to dizainu veido mana gaume, 3D mākslinieka rokraksts, konstruktoru kompetence, mēbeļnieka pieredze... Pie manis strādā ļoti labs kodols, cilvēki ar lielu bagāžu. Es tiešām ar viņiem lepojos!

Man pašai vienlīdz labi patīk kā mākslinieciskā puse, tā menedžments, jo jūtu, ka man izdodas.

Jūs piedāvājat veidot interjeru gan restorāniem, gan birojiem, gan privātmājām?

Jā, tieši tā mēs darbojamies! Ar interjeru es nodarbojos jau sen – ilgāku laiku strādāju sava tēva, Gunāra Ķirsona, konstruktoru birojā. Pirms dažiem gadiem man bija gods strādāt blakus arhitektam Andim Sīlim. Viņš ar savu personību, harizmu un arī tiešumu man atvēra acis uz to, ka interjers un dizains, nemaz nerunājot par arhitektūru, arī ir māksla. Ka tas var būt nopietni un interesanti, ka šajā jomā ir daudz kur rakt un ko meklēt. Atklāju – jo dziļāk roc, jo interesantāk kļūst. Tas man vienmēr ir šķitis svarīgi, arī glezniecība bija sevis izzināšana. Tagad par pētniecības un izzināšanas jomu kļuvis interjers – jo dziļāk pētu, jo vairāk iespēju un vairāk darāmā ieraugu.

Vai Ķirsona muiža ir jūsu kā interjera dizaineres roku darbs?

Ar to šis posms faktiski arī sākās, jo muiža sākotnēji tika izveidota mana tēva birojā, kur tolaik strādāju. Tajā brīdī uz interjeru un dizainu paskatījos no citas puses. Pirms dažiem gadiem muiža tika pārdota, un es trīs gadus strādāju pie muižas rekonstrukcijas, lai pielāgotu to jaunā īpašnieka vajadzībām.

Jūsu jaunajam uzņēmumam ir pabeigti darbi, ar kuriem lepojaties?

Jā, ir! Veikaliņš Ķirsons Galerijā Rīga, nesen atvērts objekts, ar kuru ļoti lepojos, jo tā tapšanā ieguldījām daudz emociju. Tā pati rekonstruētā muiža Madonā. Runājot par pārējiem objektiem, nebūtu korekti saukt vārdus, jo tie ir privāti. Ir arī biroji, bet vēl tapšanas stadijā, tāpēc nosaukumus publiskot būtu pāragri – kad būs pabeigts, tad!

Jūs esat apņēmīga.

Ja kaut ko sāku, tad esmu tajā iekšā un arī izdaru.

Jūsu dzīve taču nav tikai darbs?

Pašlaik lielākā daļa manis tomēr ir darbā. Ap deviņiem jau esmu darbā, kur laiks paskrien ātri, jo darba ir daudz un tas ir interesants. Vakarā, protams, mājas un ģimene. Bērni un vīrs (Oskars Slavinskis, uzņēmējs – Red.) man ir ļoti svarīgi. Meitiņai Karlīnei ir pieci gadi, dēlam Albertam – četrpadsmit, viņu mēs audzinām par profesionālu hokejistu. Dēlu es redzu brīvdienās, jo viņš dzīvo internātā (man ļoti nepatīk vārds internāts, bet neesmu atradusi citu vārdu). Mans tēvs kādā Mežaparka privātmājā izveidoja fantastisku vietu, radot jaunajiem hokejistiem lieliskus apstākļus, lai dzīvotu, mācītos un trenētos. Vakarus pavadām ļoti vienkārši – vakariņas, fonā televizors. Ar kulināriju īpaši neaizraujos, turklāt esmu tā pārņemta ar darbu, ka, atnākusi mājās, ieslēdzu datoru, meklēju dizaina lapas, vēlreiz pārskatu dienā padarīto. Varbūt nopērku labu vīnu, bet... turpinu strādāt. Mana dzīve sastāv no viļņiem. Pašlaik, var teikt, ir darbaholisma posms. Bet es zinu, ko nozīmē gatavot vakariņas, pirms gadiem pieciem sēdēšana pie vakariņu galda bija tradīcija. Protams, kaut ko jau mēs ēdam, bet tas notiek brīvi, bez speciālas galda klāšanas. Cenšos vairāk laika pavadīt ar meitiņu.

Meitiņa ar raksturu?

Jā, ar raksturu – ne tā kā es... Viņa ir fantastiska!

Kāda loma jūsu dzīvē ir draudzenēm?

Man ir ļoti laba bērnības draudzene, vēl dažas, ar kurām satiekoties varu papļāpāt un pārrunāt daudz ko, tomēr tāda pilnīga uzticēšanās, no visas sirds... Tas tomēr paliek pie manis. Bet man ir laimējies, jo mans labākais draugs ir mans vīrs, ar kuru dalos visā. Un, ja mums ar vīru viedokļi atšķiras, izrunājam to mājās, es neskrienu apkārt, par to klaigādama.

Pirms gadiem desmit Mākslas akadēmijas rektors Naumovs par jums ir teicis, ka jūs studiju laikā esot bijusi vienpate, neesot ne ar vienu draudzējusies.

Jā, esmu to lasījusi un biju par šo teikumu ļoti pārsteigta. Es gan viņam nepiekristu, jo mēs bijām tāds foršs bariņš. Lai gan komunikācijā varbūt esmu kautrīga, man nav problēmu iziet sabiedrībā. Manī ir pietiekami daudz ekspresijas, bet vajag impulsu, lai šī ekspresija atraisītos, tāpēc ļoti labi, ja blakus ir cilvēks, kuram lieliem soļiem varu iet līdzi. Tagad visur cenšos iet ar taisnu muguru, arī tīri fiziski. Jo vēl no Mākslas akadēmijas laikiem mana mugura bija mazliet saliekusies. Vide akadēmijā... Protams, tas atkarīgs arī no personības, bet – jo klusāks tu esi, jo cienījamāks.

Tiešām, studējot akadēmijā, vajadzēja itin kā pieplakt, lai neizceltos?

Jā, man bija tieši tāda sajūta – ja pieplakšu, tad būšu tāda, kā vajag.

Dīvaini, jo par Mākslas akadēmiju priekšstats drīzāk ir kā par brīvdomības oāzi.

Ziniet, es akadēmiju pabeidzu pirms gadiem piecpadsmit, toreiz brīvdomīgums bija tādās pelēkās toņkārtās. Tagad daudz kas ir mainījies, manuprāt, vide kļuvusi atvērtāka, ne tik pelēka. Jā, akadēmijā pavadītie gadi bija viens no foršākajiem laikiem, bet pieklājība un pazemība tur bija ļoti lielā cieņā. Kas, protams, ir labi, tomēr, pabeidzot studijas un sākot strādāt, man vajadzēja iegūt taisnāku muguru, kļūt atvērtākai, ekspresīvākai, ne tik klusai, lai izsistos sabiedrībā ārpus akadēmijas.

Kā nonācāt līdz Mākslas akadēmijai?

Kad es biju maza, mana mamma, kura ir interjera dizainere, un mammas māsa, kura arī ir interjera dizainere, mani aizveda uz Mākslas akadēmiju un pateica – te tu mācīsies! Es stāvēju, skatījos uz augšu – uz vitrāžām – un domāju – es tiešām varēšu te mācīties? Cik skaisti! Man nekad nav bijis pat domas darīt kaut ko citu, jo mājās vienmēr smaržoja pēc eļļas krāsām (šī smarža man vienmēr ļoti patikusi). Un tad vēl tās vitrāžas... Neko nenožēloju, jo esmu īstajā vietā.

Vai mamma vēl darbojas šajā nozarē?

Vairs ne, mēs kopā strādājām tajā laikā, kad Lido bija savs konstruktoru birojs, tagad tā vairs nav (šobrīd Lido ir viens no mana uzņēmuma lielākajiem klientiem, bet – ne tikai).

Vai jūsu tēva personība nav visu pārņemoša – šķiet, viņš vienmēr bijis galvenais?

Tas ir absolūti nepareizs pieņēmums – mans lielais tētis, es te tāda nabadzīte... Tēvam, protams, ir viedoklis, bet man ir savs viedoklis, pie tā arī paliekam. Esmu bijusi galvenā dizainere visiem Ķirsona objektiem – ja mēs necienītu viens otra viedokli, tad nevarētu kopā strādāt. Tādā ziņā tēvs man ir uzticējies, jo objekta dizains ir nopietna lieta, daļa no biznesa, no kuras atkarīgs, vai bizness aizies. Es neteiktu, ka mums ir emocionāli ļoti tuvas attiecības, tādā ziņā abi esam introverti, bet tas nesamazina mīlestību. Mēs varam kopā braukt sportot, sarunāties – nav tā, ka satieku tēvu, un man mute ciet. Patiesībā es lepojos ar to, ka mans tēvs ir tik neparasts un interesants cilvēks.

Kas ir tas interesantais Ķirsona kungā, kas palicis aiz kadra?

Tēvs uz visu skatās kā mākslinieks uz mākslas telpu, viņam piemīt izteikti savdabīgs skatījums uz dzīvi, spēja paskatīties no citas puses, ne tā, kā skatītos ordinārs cilvēks. Es teiktu, ka viņš arī biznesam vairāk pieiet kā mākslas objektam, kas reizēm var būt klupšanas akmens, bet vienlaikus padara viņu par interesantu un apbrīnojamu cilvēku.

Kā bija bērnībā?

Ar mani vairāk bija mamma, jo tēvs strādāja, bet to nevajadzētu pagriezt tā, ka viņš parādījās reizi gadā. Maza būdama, diezgan daudz laika pavadīju arī restorānos, sēžot pie letes. Kopumā man bija forša bērnība, esmu priecīga par abiem vecākiem, kuri abi mani ir mīlējuši un mīl joprojām.

Jūs izsakāties ļoti uzmanīgi, apsverot katru vārdu.

Tā ir! Kad bija mana pirmā izstāde, man piezvanīja no nedēļas žurnāla – viņi gribot mani intervēt. Tas mani ļoti iepriecināja, jo biju sadomājusies – nupat man prasīs par manu mākslu... Bet vienīgie jautājumi, kurus žurnāliste uzdeva, bija ap un par manu tēvu. Jutos riebīgi, jo visa intervija noritēja aptuveni tā – jo vairāk negāciju tiks izspiests, jo foršāks būs raksts. Pajautāju viņai – vai jūs bijāt uz manu izstādi? Viņa atbildēja – nē! Pēc tā, kā mēs runājām un viena otrai smaidījām, tika apmests tā-āds kūlenis...Tas uz mani atstāja diezgan lielu iespaidu, un šīs intervijas dēļ man vairs nav uzticības presei.

Pirms gadiem prese iztirzāja arī attiecības ar jūsu pirmo vīru, kas nebija labas. Ar ko tas viss ir beidzies?

Tas ir beidzies jau pirms gadiem desmit. Alberts par tēti sauc manu vīru, bet tas cilvēks vispār nerādās, un paldies dievam! Varbūt izklausos nežēlīga, bet es kā mamma tā uzskatu. Mums viss ir labi, bērnu neviens nerausta, un viņš aug ģimenē. Negribu izplūst, stāstot negatīvo, bet nepiederu pie tiem, kas aizver durvis tikai personiska aizvainojuma dēļ.

Darbs, darbs un darbs. Vai reizēm negribas no visa aizmukt, atpūsties?

Man ir paveicies, jo mana mamma vienmēr ir ar mieru pieskatīt mazo, tāpēc jebkurā brīdī, kad abi ar vīru sagribam, varam iziet – kaut vai katru vakaru. Bieži braucam pie draugiem – ejam pirtī, vizināmies ar ūdensmočiem, cepam gaļu, varbūt paliekam teltīs, arī bērni turpat. Daudz cilvēku, liela kompānija, aktīva komunikācija – tāda ir mana atpūta.

Kādas ir jūsu attiecības veselīgu dzīvesveidu un skaistumkopšanu?

Arī te bijuši dažādi posmi – esmu regulāri gājusi uz sporta zāli, tas man tīri labi patīk. Stangas gan necilāju, gāju uz grupu nodarbībām, uz aerobiku, patīk krosfits, kas ir intensīvs treniņš (lēnās nodarbes man nepatīk). Neesmu to darījusi visu vasaru, ļoti vēlos atsākt. Es skatos, ko ēdu, bet neesmu uz to koncentrējusies. Man ir draudzenes, kuras katru dienu taisa smūtijus, es... vēl ne. Vienīgais veselīgais paradums – katru rītu izdzeru glāzi silta citronūdens, to pārņēmu no draudzenes, kura ievēro ļoti veselīgu dzīvesveidu. Un vēl – reizi divās nedēļās eju uz īstu pirti, to var saukt par manu labsajūtas rituālu. Esam tāda sieviešu kompānija, sākam ap pieciem sešiem un tad visu vakaru, dzerot tēju, peroties, skrubējoties un pļāpājot pilnīgi par neko, lēnā garā izbaudām procesu. Tagad lielākais izaicinājums ir samenedžēt laiku tā, lai atrastos brīdis sportam un arī skaistumkopšanai. Jā, skaistumkopšanai ir sava vieta, tomēr tā nav prioritāte. Daru tikai tik daudz, lai komfortabli justos. Ir vairākas lietas, kas man liek justies sievišķīgai un skaistai: es nevaru iziet no mājām neuzkrāsojusies, man vajag plus mīnus normālu manikīru un labu kondīciju matiem (mati man vienmēr bijuši svarīgi, tiem lietoju dažnedažādus labus līdzekļus).

Kuri mākslas veidi, bez glezniecības un dizaina, vēl jūs saista? Literatūra, kino, teātris?

Pašlaik pāršķirstu tikai menedžmenta literatūru. Grāmatu tārps gan nekad neesmu bijusi, esmu lasījusi to, kas bija jāizlasa, un to, ko vecāki lika izlasīt. Labāk izvēlos darīt kaut ko aktīvāku – arī tas raksturo manu ekspresiju. Apbrīnoju cilvēkus (un mazliet arī labsirdīgi apskaužu), kuri spēj vakarā nevis ieslēgt televizoru, bet lasīt grāmatas. Akadēmijas laikā gājām uz Baltijas pērli un visu dienu skatījāmies filmas. Man patīk mākslas filmas, zinu, kas ir augstā māksla, tas tevī paliek ilgi. Piemēram, mani ļoti dziļi iespaidoja Pedro Almodovara filma Runā ar viņu. Es skatītos to vēlreiz un vēlreiz, tomēr atpūtai izvēlos kaut ko vienkāršu. Vakaros dažreiz skatos tādas meiteņu filmas, kuras no rīta varu pat neatcerēties. Ar vīru šad tad aizejam uz Citadeli, uz parastu kino. Bērnībā tiku vesta uz visiem teātriem un operām. Operā strādāja mammas māsa, tāpēc pie manām bērnības atmiņām pieder arī aizkulises. Pirms dažiem gadiem labākais šķita Jaunais Rīgas teātris, tagad man pavēries Dailes teātris, kur esmu redzējusi daudzas labas izrādes.

Kuri latviešu mākslinieki jums ir tuvāki?

Man ārkārtīgi patīk un iedvesmo Boriss Bērziņš ar savu vērienu un pamatīgumu – ko saskatu arī savos darbos un darbošanās veidā. Es strādāju ar tādiem lieliem triepieniem – gan gleznās, gan citās radošajās izpausmēs.

Kā ar vecmeistariem, pasaules māksliniekiem?

Tie nebūs vecmeistari, mani uzrunā mūsdienu māksla. Arī dizainā ir personības, kuras man patīk un kuras pārskatu kaut vai interneta vietnēs. Patrīcija Urkuola ( Patricija Urquiola), arī populārā amerikāņu dizainere Kellija Vestlere (Kelly Wearstler). Nesen biju Parīzē dizaina izstādē, kur, ieraugot Patrīcijas Urikuolas radītos tepiķus, palēcos aiz prieka, ka man ir iespēja tiem pieskarties un pat piedāvāt viņas darbus saviem klientiem. No šīs izstādes pārbraucu ārkārtīgi iedvesmota.

Vai ir kāda personība, no kuras gribētos kaut ko aizņemties – prasmi, īpašību?

Tādu ir diezgan daudz. Es ļoti labprāt kādu laika sprīdi atrastos līdzās un parunātos ar Zaigu Gaili, citiem arhitektiem, kuriem ir savs redzējums. Piemēram, ar Lieni Griezīti, ar kuru man izveidojušās draudzīgas attiecības. Šādiem cilvēkiem būtu vērts zināmu laiku atrasties blakus.

Kas jūs satrauc politikā, sabiedrībā, pasaulē...?

Mani, protams, uztrauc globālās krīzes, tomēr no tādām pasaules lietām cenšos norobežoties. Varbūt tāpēc, ka šobrīd svarīgāk šķiet iet lieliem soļiem tajā, ar ko nodarbojos.

Kādas ir jūsu attiecības ar ezoteriku – vārda visplašākajā nozīmē?

Es esmu kristiete, neesmu māņticīga, nekādas zīmes vai pazīmes uz mani neiedarbojas. Kaķis var pārskriet manu ceļu kaut piecas reizes no vietas, re, arī somu esmu nolikusi uz grīdas – mani absolūti neuztrauc, ka tāpēc “nebūs naudas”, jo es tam vienkārši neticu. Kristietību esmu pētījusi, bet neeju ar lielu karogu un nevienam ar to neuzbāžos. Uzskatu, ka ticība ir dziļi personiska. Man ļoti nepatīk cilvēki, kuri liekas tev virsū ar izprašņāšanu vai pārliecināšanas mēģinājumiem.

Vai jums ir kāda vājība, ko gribētos izskaust?

Gribētu vairāk uzņēmības sīkām lietām, es varbūt visu daru pārāk plaši, bet mazos darbus atlieku. Ceļojumus, piemēram, organizē mans vīrs.

Esat teikusi, ka neprotat apieties ar naudu. Vai tagad esat to iemācījusies?

Nauda, protams, ir vajadzīga, un man patīk naudu pelnīt – to daru ar azartu. Tērēt arī patīk... Teiksim tā, krājējas tips neesmu. Esmu izšķērdīga, kaut kur tā nauda pazūd, bet tās nav galējības, līdz tukšam kontam es nenodzīvojos. Mana ir cita problēma –man ir grūti par savu darbu paprasīt naudu, pateikt klientam – tas maksā tik un tik. Katru reizi nākas tam kāpt pāri, un tas nav pareizi.

Vai, runājot par dizainera darbu, jums piemīt savs stils?

Pašreiz taisām māju skandināvu stilā, un tas man mazliet ir izaicinājums, jo iepriekš visu veidojām mazliet glamūrīgu – latviski glamūrīgu. Bet māksliniekam ir jāprot pārslēgties.

Kā ar vājībām uz atsevišķiem interjera priekšmetiem vai lietiņām?

Varbūt tas ir garlaicīgi, bet man nepiemīt nedz krājējas sindroms, nedz īpaša patika uz atsevišķiem priekšmetiem.

Ar ko jūs sāktu iekārtot jaunu dzīvesvietu, kurā vēl nekā nav?

Pirmais pirkums mūsu pirmajā dzīvoklī (vēl pirms gultas) bija spogulis. Milzīgs spogulis ārkārtīgi skaistā, gaumīgā rāmī – mani piesaistīja tieši rāmis. Tad nāca matracis, un pēc tam samērā ilgi mums bija tukša telpa ar spoguli, matraci, tējkannu un datoru. Patiesībā tāds tukšs dzīvoklis man tīri labi patika. Bija labi!

No kā interjerā, ieraugot svešā vidē, vietā, var samesties šķērma dūša?

Man nepatīk dzeltenas sienas. Man pašai tādu nebūs nekad, bet es spēju saprast, kāpēc cilvēks tādas ir izvēlējies, ieraugu kontekstu. Savu reizi spēju ieraudzīt foršumu pat bezgaumīgās lietās. Piemēram, manam tēvam ir nostalģija pēc vides, kāda bija viņa jaunībā, viņš tajā komfortabli jūtas, un attiecīgi viņa dzīvoklī ir atbilstīgs interjers. Es spēju ieraudzīt tam piemītošo burvību un cenšos neko nelauzt.

Izstāstīšu vienu gadījumu. Pirms dažiem gadiem nakšņojām pie kāda parīzieša. Viņam bija dzīvoklis, kāda man nebūs nekad. Es atvērtu muti skatījos un mēģināju saprast, kā tādā var dzīvot. Visās istabās viņam bija disko bumbas, viss bija zeltā, spoguļos un sarkanos tepiķos. Un tam cilvēkam tas bija OK! Faktiski es pieņemu cilvēku ar visu viņa vidi. Varbūt arī tā, ka cilvēks nemaz nezina, kas ir skaisti. Tad ir konkrēti jāparāda.

Kādā interjerā pašai patīk dzīvot?

Es varētu dzīvot telpā, kas pēc noskaņas atgādinātu cigāru telpu – tumši toņi, kristāla glāzes, kristāla lustra – un ko es atsvaidzinātu ar kaut ko vienkāršu, dizainisku, tas būtu mans stils. Man patīk elegants stils, interjerā – melnais un pelēkais tonis. Arī pati dzīvoju melnbaltā interjerā ar mazliet glamūrīgu noti. Ēdamistabā atrodas masīvs melns koka ēdamgalds, virs tā – kristāla lustra. Kontrasti interjerā vienmēr ir veiksmes atslēga. Reiz kāds cilvēks vaicāja – tev laikam ir tik perfekta un sterila vide, ka tur nevar pat nomest zeķi...? Nē, tā mums nav! Zeķes gan nekur nemētājas. (Smejas.)

Cik liela nozīme jūsu acīs ir zīmoliem – jābūt tādai somai un šitādām kurpēm?

Zīmolu laiks jau sen pagājis. Domāju, tāds ir bijis gandrīz katram otrajam Latvijas iedzīvotājam. Pašlaik modē ir dārgā un lētā salikums – tev var būt blūzīte par četriem eiro, bet soma – par pāris tūkstošiem. Tas ir pilnīgi pieļaujami, ir pat tāds trends – visā, arī dizainā. Ļoti dārgam ražotājam nolikt blakus, teiksim, IKEA. Galvenais, lai labi izskatās. Smalkums slēpjas prasmē šīs lietas savienot. Es atzīstu – man patīk dizaina lietas, un es par dizainu esmu gatava maksāt. Piemēram, lai arī bija iespēja nopirkt mazliet labāku, bet ne-dizaina mašīnu, es devu priekšroku dizaina mašīnai – braucu ar Mini, kas man ārkārtīgi patīk.

Vai jūs, uzmetot cilvēkam aci, tomēr viļus neviļus pie sevis neatķeksējat – ā, viņam ir tāda un tāda zīmola apģērbs?

Nē, un pēc tā arī nevienu nevērtēju. Bet, ieraugot cilvēku, tu jau viņu pēc vizuālā novērtē jebkurā gadījumā – gan gaumi, gan to, kā viņš prot sevi nest.

Ko prasītu zelta zivtiņai?

Varbūt banāli, bet man šausmīgas šķiet slimības – slimību, lūk, varētu arī nebūt! To tad arī prasītu.

Jūs daudz ceļojat. Kuras vietas palikušas atmiņā sevišķi spilgti, kur gribētos atgriezties?

Jā, esmu bijusi daudz kur – bērnībā ar mammu apceļojām Eiropu, bijām arī Taizemē. Tas bija pamatīgs, neaizmirstams piedzīvojums ar Jaunā gadā svinēšanu, krāsainā pulvera bārstīšanu, laistīšanos ar ūdeni. Mani vilina pilsētas, kas iedvesmo – kur var rakt, rakt un rakt. Viss, kas liek man augt. Gribētos izceļoties tā kārtīgi – aizbraukt uz Japānu, Ņujorku. Esmu bijusi Kalifornijā, ļoti patika viņu vēriens. Parīzē gan kaut kas līdz galam nepatika, ievēroju nekārtīgumu, nevīžīgumu, biju gaidījusi kaut ko citu. Arī parīzietes bez kosmētikas nešķita skaistas. Tagad ar ģimeni daudz braucam uz Portugāli – Portugāle un Spānija ir vietas, kur varētu atgriezties vēl un vēl. Gandrīz ik vasaru braucam atpūsties uz nelielu pilsētiņu Santa Clara a Velha, katru reizi spriežam, ka būtu taču jābrauc arī kaut kur citur, bet arvien nonākam turpat. Vai es varētu tur dzīvot? Nē, dzīvot man tīri labi patīk tepat, bet atpūsties nedēļu vai divas gan. Esmu braukusi uz ārzemēm arī viena, staigāju Londonā pa galerijām, man patika, tomēr labāk izvēlos braukt kopā ar kādu. Tas, kad braucu viena, bija sen...

Kāds cilvēka, temperamenta tips jums ir tuvāks?

Pati esmu diezgan introverta, vismaz komunikācijas sākumā, bet man ārkārtīgi patīk tieši cilvēki, patiesums. Ja cilvēks sakāmo prot pateikt taktiski un tieši, es to uztveru kā bonusu un no tā tikai iegūstu. Viņš varbūt pasaka to, kas tev nepatīk, bet vienlaikus tu jūti, ka tas tā ir. Un, ja tā tiešām ir taisnība, tev ir izvēle – vai nu tu mainies, audz, vai paliec, kur esi. Tāds ir Andis Sīlis, ar kuru ir ļoti interesanti komunicēt, tu nekad nevari paredzēt, ko viņš pateiks, bet zini, ka tā būs patiesība.

Kas cilvēkā var jūs pārsteigt?

Es pieņemu cilvēku dažādību un nebrīnos par netipiskām izpausmēm. Reizēm gan mēdz būt, ka pa gabalu kāds pazīstams un apbrīnots cilvēks šķiet nezin kāds, bet iepazīstoties izrādās – pieejams, parasts cilvēks ar saviem tarakāniem; tu ieraugi viņa cilvēcisko pusi.

Ko jums ir grūti paciest cilvēciskajās attiecībās?

Man nepatīk lišķi, negodīgums un divkosība. Nevaru ciest cilvēkus, kuri, skatoties sejā, smaida, bet pēc tam mugurā iedurs dunci. Ar tādiem momentāni pārtraucu komunikāciju. Vēl man ļoti nepatīk skopi cilvēki, un es augstu vērtēju dāsnumu. Es varu panest diezgan daudz un protu pieņemt dažādus cilvēkus, bet, ja mani nokaitina, varu pateikt visu, ko domāju, tad ap sirdi kļūst vieglāk. Bet man nepatīk konflikti kā tādi, tāpēc vajag tiešām stipri nokaitināt...

...un kas jūs var tā īsti nokaitināt?

Cilvēku bezatbildība– ai, nekas, gan jau kaut kā sakārtosies... Nevēlēšanās izdarīt labi – ka tik kaut kā, acīmredzot viņiem neko citu nevajag, un viņi tā arī plūst pa dzīvi. Nesaprotu, kā tā var! Man tādiem blakus eksistēt ir... pagrūti.

Vai tā ir smalkjūtība, kas liek izvairīties no nepatīkamā teikšanas?

Jā, tā ir pārmērīga smalkjūtība. Tas man ir raksturā, jo man visu mūžu stāstīts, cik jauki tas ir, ja tu esi jauka. Tāpēc es piecas dienas domāju, kā šo vai to pateikt korektāk, lai tikai kādu neaizvainotu, lai gan darbā būtu svarīgi to pateikt šodien, nevis pēc nedēļas. Nu jau redzu, ka vienmēr būt tik bezgala jaukai nemaz nav labi, un mācos iemācīto jaukumu pārvarēt. Vīrs jau smejas – kāpēc tu viņiem nevari pateikt tāpat, kā tagad saki man? Man tu visu pasaki ļoti labi!

Tātad potenciāls ir...

Ir, ir! Iekšēji esmu ļoti ekspresīva, tas arī ļauj iet pa priekšu un darīt darbu.

Ko jūs nepaciestu vīrietī?

Mani tracina nepārliecināti vīrieši. Ar viņiem ir kā ar bērniem, tā arī pret viņiem izturos. Sev blakus gan tādu nekad nevarētu iedomāties.

Kas jums ir svarīgi kopdzīvē?

Man vajag diezgan daudz uz mani vērstu uzmanību. To tad arī no saviem tuviniekiem sagaidu, konkrēti – no vīra. Ja šo uzmanību nesaņemu, ja viņš to aizdala prom kaut kam citam. piemēram, savam hobijam, tad tiešām esmu ļoti dusmīga. Varbūt egoistiski, bet tā nu tas ir. Mans vīrs aizraujas ar motosportu, kas diemžēl aizņem ļoti daudz laika. Tas arī ir vienīgais, kas var kaitināt, jo to laiku es gribētu sev!

Māra Vilde, žurnāls “OK!” / Foto: Ričards Briška, no Evijas Ķirsones privātā arhīva