Kāda ir amerikāņu demokrātija: no latvietes Ligitas skatpunkta

Ligita: “Sapņos es bieži redzu mežu, kas atrodas netālu no mājām. Ar milzīgajiem kokiem un iestaigātajām takām. Taču, tiklīdz šajā mežā ieeju, tas pārtop par lielpilsētu ar eskalatoriem un iepirkšanās centriem, ar plašām ielām un airēšanas kanālu. Grūti saprast, kāds mūsu mežam sakars ar urbanizētām vīzijām. Varbūt mežs ir kaut kas fundamentālāks, uz arhetipu attiecināms. Uz manu saistību ar Latviju, latvietību.” Pāris reižu gadā Ligita Kaviere ierodas paciemoties savu vecāku mājās “Silkalnos”. Tur arī notika mūsu saruna.

Ar stipru bagāžu

– Tev ir svarīgi, ka esi latviete?

– Ļoti svarīgi. Neesmu kosmopolīte, kaut arī māju sajūtu varu radīt ikkatrā vietā, kur esmu. Tomēr man tā nav piederība pie konkrētas vides, bet vairāk pozitīvu kontaktu mākonis, tuvu draugu un domubiedru loks. Tiesības necentrēties tikai uz kādu konkrētu ģeogrāfisko punktu, bet iespēja baudīt brīvību izvēlē, nezaudējot un nenoliedzot savu latvietību, savu sakņu spēku un pieredzi.

 – Tēvs mācīja dziedāt, atvēra ceļu uz grāmatām, ezoterisku pasaules redzējumu. Bet Zeltīte ir mans zelts. Dzīvē palīdzējis gandrīz viss, kas nācis no mammas dzīvesgudrības. Tas, ka pašai jādara, jātiek galā, jāizķepurojas. Bērnībā dažreiz par to sevī burkšķēju: nu, palīdzi taču – piezvani, nokārto. Bet viņa: dari pati un tikai tad, ja netiec galā, sauc palīgā. Vienmēr esmu zinājusi: lai kur atrastos, tiklīdz es sauktu, viņa būtu klāt.

Amerikā daudzi šausminās par noteikumiem sportā, kas paredz ātri pamest mājas, piesaucot ģimenes vērtību necienīšanu. Es saku – esmu pārliecinājusies par pretējo. Jo tālāk esi no mājām un jūties patstāvīgāk, jo lielāka vajadzība novērtēt ģimeni, ieplānot laiku, lai vismaz uz svētkiem ar to varētu būt kopā. Svētkus svinēt – arī tas no Zeltītes. Mūsmājās vienmēr darbs dzinis darbu, taču visi godi tika atzīmēti pa riktīgam, nevis pa roku galam. Mamma dzīvo pēc Artura kalendāra, kas veidots pēc dabas ritmu maiņas un debesu spīdekļu gaitas Visumā, un mūsu mežā atbilstīgajos laikos regulāri notiek mammas vadīti ugunsrituāli. Kopš esmu prom, tajos fiziski piedalīties nevaru, bet viņa pasaka, cikos norise paredzēta, un tad, uzlikusi telefonu uz visskaļāko. man zvana: klausies, mēs tev dziedāsim. Savējie dziesmā sūta man spēku, un es to sajūtu.

Kā lielāko ieguvumu vērtēju mammas prasmi pārliecināt, ka nekad un nekādā situācijā nevajag pakļauties pūļa ietekmei, bet darīt tikai tā, kā pašiem šķiet vispareizāk. Tas dzīvē ārkārtīgi palīdz, ka vari kļūt tik pašpārliecināts, ka esi ar savu izvēli pilnīgā mierā pat tad, ka citi tam nepiekrīt. Par saviem uzskatiem pastāvēt – to noteikti gribētu iemācīt arī saviem bērniem. Ja tāds pamats ir, iekšējo stabilitāti neviens nevar sašūpot, lai kur un kādos apstākļos cilvēks atrastos.

Neko nedarīt var paspēt jebkurā brīdī

– Kā tika atklāts tavs airētājas talants?

–  Mācoties Vaidavas pamatskolā, ar sportu nopietnāk nebiju ņēmusies, par airēšanu neko nezināju. Vairāk padevās radošais, patika zīmēt – cilvēkus, mājas. Kaut kas no arhitektūras, dizaina. Bet reiz, tuvojoties izlaidumam, skolā ieradās airēšanas trenere no Murjāņu sporta ģimnāzijas un lūdza fiziskās kultūras skolotāju paaicināt garākās meitenes. Mūs, divas garās, aizveda atrādīšanai. Es kopš bērnības neesmu kā pārējie – arī tajā ziņā, ka padevusies augumā. Vienu gadu pēc brīvlaika pat negribēju iet uz skolu – atkal visi jautās, par cik centimetriem vasarā esmu pastiepusies. Te pēkšņi situācija, kur garums ir priekšrocība. Trenere izrādīja bildes par airēšanu un uzaicināja uz skolas atvērto durvju dienu. Mājinieku reakcija bija atbalstoša.

– Manai mammai Zeltītei Kavierei ir atšķirīgi uzskati par daudz ko. No bērna kājas esmu zinājusi, ka mamma ir ļoti gudra, absolūti neordināra un superīga tieši tāpēc, ka nav kā visi, nav mieta cilvēks. Par tādu viņa audzināja arī mani un abus brāļus. Jau pamatskolā tikām informēti, ka pēc 9. klases mācības būs jāturpina tālāk no mājām. Lai dabū pasauli redzēt, vismaz Latviju, lai nav pie vecāku kājas, lai rodas patstāvība. To zinot, sporta ģimnāzija – airētājiem mājvieta ir Jūrmalā – šķita gana labs variants.

– Uzreiz saprati, ka airēt ir labāk nekā zīmēt cilvēkus un ēkas?

– Ļoti nepatika. Pasaule 14 gadu vecumā ir tik aicinoša, bet skolā režīms kā armijā. Un slodze tāda, ka bieži gribējās mukt prom – no laivas, no sporta zāles. Vairāku stundu treniņi divreiz dienā, pat sestdienu rītos, līdztekus mācības. Taču brīžos, kad gribējās visu mest pie malas, nāca mamma ar savu vārdu: tā ir izvēle, ko tev neviens neuzspieda, tāpēc vismaz pirmais semestris jāiztur! Ja arī tad nebūsi apmierināta – nāc atpakaļ.

Man iekšā vienmēr bijis sacensību gars, bet sportiskās sāncensības ziņā grupa, kurā nokļuvu, izrādījās īsti piemērota, lai tas varētu izpausties. Iepatikās! Tagad saprotu, cik ļoti individuālos rādītājus ceļ nokļūšana komandā, kurā visiem vienlīdz svarīgs rezultāts. Ieva Šemeta, Zane Pujiņa – neapzināti sacenšoties cita ar citu, īstenībā metām izaicinājumu pašas sev. Pirmā lielā uzvara starptautiskajās sacensībās Lietuvā, pēc 10. klases – piektā vieta pasaules junioru čempionātā. Kad darba augļu garša bija sajusta, uz treniņiem vairs nebija jāskubina.

– Kopā ar Zani Pujiņu 2002. gadā uzvarot pasaules junioru čempionātā Traķos. Jau pēc četriem priekšbraucieniem lielais gandarījums – mums ātrākais laiks. Pusfinālos tāpat. Trenere, vakarā pārrunājot nākamās dienas plānu, izmeta: ziniet, meitenes, visur runā tikai par jums. Tas bija uzdevums, ka jāsaņemas, jāuzvar. Norāde, ka mēs to varam. Bet fināla dienā tāds vējš, ka jau sāka klīst runas par maču atcelšanu. Taču mēs kā vienmēr: laivu nomazgāt, iesildīties, sakoncentrēties, būt laikā uz starta. Distance divi kilometri. Sākumā nebijām pirmās, tikai vidusdaļā pārņēma tas uzrāviens, ka nav citu variantu – jāizliek sevi visu. Tās sajūtas nav aprakstāmas. Divas stundas ārpus realitātes, kur smiekli mijas ar prieka asarām. Vēlāko panākumu emocijas vairs tik spilgtas nav.

Vasarā pēc 12. klases, kad pasaules čempionātā bijām ieguvušas trešo vietu, pēc apbalvošanas pie mums pienāca treneris no Amerikas un pastāstīja par iespēju braukt studēt uz ASV un airēt Dienvidkalifornijas universitātes komandā. Atstāja kaudzīti bukletu.

No Latvijas airētājiem neviens neko tādu nebija darījis. Par stipendiju stāstīts netika, tāpēc pirmā domā – no kā iztiksim? Tomēr komandas biedrene Ieva Šemeta uzkurināja: riskēsim! Labi, ka sporta ģimnāzijā tolaik bija arī 13. klase, lai, nenodarot pāri mācībām, varētu vairāk enerģijas atvēlēt treniņiem. Tomēr tajā gadā daudz strādāju arī papildus – centos noslīpēt angļu valodas prasmi, ieguvu autovadītāja tiesības. Klusi gatavoju dokumentus iestājai Amerikas universitātē. Pat mājās par to vēl neko nebiju stāstījusi. Reiz mamma ienāca pie manis brīdī, kad es skatījos bukletus. Sāku aplinkiem: te man, domājot par tālāko izglītību, šādi tādi papīri. Viņa iemirdzējās acis. Dienvidkalifornijas universitāte – forši izklausās! Tad nu klāju savu noslēpumu vaļā. Zeltīte uzreiz atbalstīja, bet ar ierasto nosacījumu: tikai tad, ja par savu ieceri pati vari uzņemties atbildību un esi pārliecināta, ka tas tev der. Tētis gan sākumā iebilda: labāk augstāk par savu dibenu nelēkt. Mamma pretī: ja viņa jau tik tālu tikusi, kāpēc neiet vēl tālāk? Tiklīdz sagribēsies sēdēt un neko nedarīt, to taču varēs paspēt jebkurā brīdī! Standartizēto eksāmenu – angļu valodā izpildāmu testu – bez grūtībām nokārtoju Rīgā. Tagad dažkārt jautāju sev, kur man tomēr radās tāda dūša. Aizbraukt uz milzīgo Losandželosu, kur nevienu nepazīstu. Zinot, ka mājās būšu tikai pēc gada.

Strādā tā, ka pakaļa putās

– Esot tik tālu no ierastās vides, iedarbojas ļoti spēcīgs atbrīvojošais faktors: par tevi neviens neko nezina, bet tev jāpierāda, ka esi tā, kas esi. Nevis Zeltītes meita vai treneres Bremzes vai Rotšteinas audzēkne, bet Ligita Kaviere. Internetā jau biju kārtīgi izpētījusi pārējās komandas meitenes. Biju pilna apņēmības tā mobilizēties, lai tiktu pirmajā, nevis otrajā sastāvā. Izrādījās, ka bažas par savu iederēšanos tik prestižā vidē bijušas veltīgas. Tiku sagaidīta nevis kā bīdāma iesācēja, bet ar cieņpilnu: o, pie mums tagad trenēsies pasaules čempione. Komandā uzreiz kļuvu līdere. Laikam jau gatavība strādāt ar maksimālu atdevi bija tik pārliecinoša, ka spēja iedvesmot arī pārējos: es daru tā, sekojiet manam paraugam!

Sadzīves apstākļi bija lieliski – četru studenšu rīcībā labiekārtots trīsistabu dzīvoklis ar virtuvi. Bet mācības man nekad nav sagādājušas grūtības, sevišķi jau tādā sistēmā, kur lekciju laiku un secību var izvēlēties paši. Vairāk brīvības un lielāka patstāvība – tas man vajadzīgs. Jau pirmā kursa laikā arī piestrādāju. Lai arī stipendija ir laba, tā dara vairākums studentu. Skolas veikalā tirgoju visu, kam universitātes logo, – grāmatas, datorus, drēbes. Jo aizņemtāks esi, jo mazāk laika domāt, kā visu pagūt.

– Daudzi runā par Amerikas radīto kultūršoku. Tādu izjuti?

– Sākumā visvairāk pārsteidza neierastie mērogi. Viss milzīgs: ēkas, attālumi, ambīcijas; pat skujas kokiem 15 centimetru garas. Uzrunāja amerikāņu godīgums. Nejauši atstāj uz strūklakas malas maku, bet pēc pusstundas atnāc un savāc. Nav nozagts. Sāc saprast: ja pastāvīgi nav jābūt aizsardzības pozā, vairāk laika domāt, ko sakarīgu dzīvē vēl vajadzētu izdarīt.

Cilvēki tur atraisītāki, smaids ir neiztrūkstoša ikvienas saskarsmes sastāvdaļa. Komandas meitenēm laikam pat bija pieteikts, lai palīdz integrēties, tāpēc vismaz sākumā vai katra, plati smaidot, uzsauca: hallo, kā jūties? Bet, tiklīdz sāc stāstīt, nākas aprauties – jūti, ka tevī nemaz neklausās. Jāpieņem, ka šai ārējai atvērtībai ir arī pretējā puse – otra iekšējā pasaule nevienu īpaši neinteresē, jo katrs vairāk aizņemts ar savu. Vismaz gadam bija jāpaiet, lai aptvertu, ka nav nekā tāda, par ko varētu sacīt: tā ir Amerika, tas attiecas uz visiem Amerikas cilvēkiem, Amerikas kultūru. Šī zeme tiešām ir kā salātu trauks, kur viss it kā kopā, tomēr katram ir iespēja izvēlēties savu vietu. Man pietika aizbraukt uz dienvidu štatiem, lai saprastu, ka tāda Amerika man īsti neder – ar tik krampjainu ieciklēšanos, turoties pie savas taisnības, mājas, ģimenes, iesīkstējušām tradīcijām. Toties manējā ir Kalifornija, Amerikas liberālākais štats, kur dzīvoju. Viss, ko gribētos atrast, tur ir. Galvenais – meklēt. Nevis klaigāt par to, kas nepatīk, bet izkārtot lietas tā, lai būtu pa prātam.

– Kad beidzu augstskolu, uz izlaidumu sveikt absolventus bija ieradies toreizējais štata gubernators Arnolds Švarcenegers. Teica foršu runu par to, kā sasniegt mērķus un kļūt veiksmīgam. Recepte apmēram tāda: atbrauc uz Ameriku un strādā tā, ka pakaļa putās, tad visi ceļi būs vaļā! Tā tiešām ir. Izdzīvot var arī tad, ja dzenā gurķi, pīpē zāli un bumbulē, bet tā būs tava vienīgā veiksme, ja ar to pietiek – super. Manā Longbīčā ir ļoti daudz tādu, kurus neinteresē nekas cits, kā patusēt, parepot, pazibināties ar šaujamo. Bet tas ir viņu amerikānisms. Demokrātija pieļauj arī tādu. Toties man ir iespēja kļūt tādai, kāda gribu būt. Kā mamma teica: ja redzi, ka savu latiņu vari pabīdīt tālāk, dari! To arī mācu savām sportistēm: nebaidieties staigāt pa aizas malu, kaut arī neapdomīgam solim pa labi var sekot kritiens, pa kreisi – nespēja redzēt, kas notiek lejā. Tas jāievēro gan dzīvē, gan airēšanā. Netaupoties. Bet arī neiekrītot aizā.

Cits rūdījums, cita izpratne

– Kāpēc tieši Dienvidkalifornijas universitāte? Ar ko tevi tā piesaistīja?

– Atzītākā mācību iestāde Amerikā! Un ļoti daudzās jomās, ne tikai pilsētbūvniecībā un pilsētplānošanā. ASV koledžu sistēmā airēšana ir ļoti iecienīts sporta veids, un mani, protams, visvairāk saista šīs universitātes airēšanas komanda, kas ir viena no spēcīgākajām valstī. Esmu tur galvenā trenera asistente.

– Ceļos agri, lai uzreiz pēc sešiem varētu izbraukt no mājas. Līdz airēšanas bāzei ir piecas jūdzes. Pusseptiņos sākas divas stundas ilgs rīta treniņš. Pati vairs neairēju, trenēšana notiek, sēžot motorlaivā un dodot norādes pa megafonu. Komandā ir 37 meitenes. Deviņos esmu savā birojā. Strādāju arī ar individuālo treniņprogrammu analīzi un pieslīpēšanu, taču mans pamatuzdevums ir jauno talantu pamanīšana un rekrutēšana. Ieraudzīt potenciālos talantus, pārliecināt viņus startēt mūsu komandā. Darbalauks, meklējot perspektīvākās airētājas, sniedzas ārpus universitātes un pat visas valsts robežām. Acs pietrenēta.

– Trenera darbā ar demokrātisku glaudīšanu grūti kaut ko panākt...

– Jā, dažkārt esmu dzirdējusi, ka man kā trenerei ir nejauks raksturs. Pašai tomēr liekas, ka ļoti piemērots tā uzdevuma izpildei, ko pati esmu uzņēmusies: motivēt savu komandu pēc iespējas augstākiem rezultātiem. Dažreiz, sevišķi sākumā, bija sajūta, ka tā ir gandrīz neiespējamā misija, jo šajā zemē jaunieši tiek audzināti citādi, kopš mazotnes lutināti. Ierastie manas bērnības dialogi ar vecākiem, iespējams, radītu šoku lielākajai daļai amerikāņu. Piemēram: vispirms pabeidz iesākto vagu, tad varēsi darīt savas lietas. Vai mammas ierastais teiciens, palaižot mūs uz ezeru peldēties: esiet uzmanīgi! Ja sadomāsiet slīkt, mājās nerādieties! Arī atgādinājumu brāļiem tehnikuma laikā: varat darīt arī vistrakākās lietas, tikai ar nosacījumu, ka spējat paskaidrot, kāpēc tas bija vajadzīgs – tieši jums, nevis baram, kam skrienat līdzi.

Treniņu režīms mūsu komandā ir simtkārt maigāks nekā tas, kam cauri esmu gājusi pati. Pat tādos apstākļos sākumā meitenes kādreiz uzmeta lūpu: kāpēc tu ar mani runā tik skarbi? Pūkaino cimdu metode man bija viena no gudrībām, ko nācās apgūt no nulles. Tagad tas vairs nesagādā grūtības – vispirms smaidot pajautāt, kā jūties, uzslavēt, un tikai tad atgādināt, ka mūsu sadarbībā svarīgākais ir rezultāts. Un norādīt uz iespējām to sasniegt. Tas pat ir ļoti aizraujoši – prasības nepazeminot, mācīties pielāgoties katra individuālai uztverei, lai saprastu, kas ir vispiemērotākais konkrētajos apstākļos un konkrētajam cilvēkam. Tomēr jāatzīst: man vislabāk patīk meklēt sportistes Austrumeiropā. Cits rūdījums, cita izpratne par dzīves vērtībām.

 – Noteikti nē. Man liela nozīme ir ģimenei. Šajā ziņā, sieviešu un vīriešu attiecībās, baigā filozofija iekšā, tikai gūtās atziņas pagaidām vēl mainās. Nemainīga vienīgi vēlme, lai man būtu divi dēli. Dzimumu ziņā tomēr neesam vienlīdzīgi, lai cik daudz apliecinājumu ir pretējam uzskatam. Piemēram, man ir draudzene, kurai ir 26 gadi, divi maģistra grādi, liels piķis, aizraujošs darbs inženierzinātnēs. Neviens vīrietis tādai jaudai netur līdzi. Viņa ir laimīga, arī būdama viena, jo, sūri strādājot, sasniegusi visu, pēc kā tiekusies. Apgalvo, ka vīrietis viņai nemaz nav vajadzīgs. Taču apkārt ir daudz sieviešu, kas atbilst “Seksa un lielpilsētas” radītajām priekšstatam. Vai tādu, kurām vissvarīgākais būt mājās, audzināt pulciņu bērnu, bet vīrietis var iet un darīt, ko grib, ka tik nodrošina materiāli. Kamēr vēl nebiju iepazinusies ar savu puisi, man pietika ar pārliecību, ka nekad nebūšu mājsaimniece, kurai kāds lupata vecis teiks, ko darīt un kā dzīvot. Tagad, kopš manā dzīvē ienācis Martins, izjūtas ir daudz niansētākas.

– Pastāsti par Martinu.

– Satikāmies pirms pusotra gada Dalasas lidostā. Viņš nebija paspējis uz lidmašīnu un nīka, gaidot iespēju aizlidot uz Losandželosu, ja pēdējā brīdī parādītos brīva vieta. Sākām runāties. Man bija sarunāta biļete 1. klasē, bet tā aizrāvāmies, ka palaidu savu iekāpšanu garām, un nācās pasteigties, lai nenokavētu reisu. Izrādījās, ka arī puisim ar iekļūšanu lidmašīnā laimējies, un viņa sēdeklis atradās tieši blakām manējam. Visu ceļu norunājām. Pusgadu vēlāk aizgājām uz pirmo randiņu. Tā viss sākās. Un skaisti turpinās.

Martins – es viņu mīļi saucu par Mārtiņu – dzīvo aptuveni 40 minūšu braucienā no manas mājas Longbīčā. Esot kopā, baudām iespēju justies laimīgiem, taču vienlaikus man ir svarīgi saglabāt katram savu stabilitāti. Lai abi spējam rūpēties katrs par sevi, šajā patstāvīgumā kā ķirsītis uz kūciņas tomēr iezīmējas arī gatavība parūpēties par otru.

– Martins strādā Disney filmu studijas biznesa birojā. Taču mums ir daudz kopēju interešu arī ārpus airēšanas un filmu pasaules: daba, kustību prieks, interese par veselīgu ēšanu. Bieži skrienam, braucam ar riteņiem. Esam pārliecināti, ka visgarlaicīgākais pasaulē ir garlaicība.

Ar pasaules elpu

– Sacīji: uz katru attiecas tā Amerika, ar ko viņš asociē sevi. Ar kādiem cilvēkiem tu esi kopā šajā izjūtā? Pietiek tikai ar sevi un Martinu? Vai komandas biedriem?

– Ar komandu mani saista darbs; tādas attiecības privāta čupošanās traucē. Draugu loks ir cits, tāds, kas ļauj no darba atslēgties. Tie pamatā ir veiksmīgie, tādi, kas šo veiksmi sūri grūti sastrādājuši. Savos tusiņos mājās nesēžam, metamies visādās aktivitātēs. Pa reizei aizeju arī uz latviešu namu, taču tā vairāk ir goda lieta, jo no jaunajiem tur esmu gandrīz vienīgā. Manu draugu lokā ir visu ādas krāsu cilvēki. Draudzene, veiksmīgā zinātniece, kuru jau pieminēju, ir melna kā oglīte.

Atrodoties Amerikā, ik pa brīdim izjutu, ka man, tāpat kā vairākumam manas paaudzes cilvēku, nepietiek prasmes normāli uztvert kritiku vai komplimentus. Grūti pateikt sirsnīgu paldies, dzirdot uzslavu. Dažbrīd tikpat sarežģīti izturēties objektīvi pret kritiku vai gluži nevainīgu piezīmi. Es izceļos gandrīz jebkurā vidē, jo esmu garāka par pārējiem. Uz vīriešu jautājumu, cik gara tu esi, tagad mierīgi atbildu, ka sešas pēdas un divas collas. Kad uzdodu pretjautājumu: bet cik tu, dažreiz puisis saminstinās, jo uztver to kā norādi, ka ir īsāks, kaut arī tas ir tikai normāls dialogs. Pavisam nesen, stāvot pie kases, bērni parāva aiz rokas savu mammu: skaties, skaties, cik gara tā tante! Melnādainā sieviete pagriezās, un, smaidot pa visu seju, pievērsās man: jā gan, tu esi tik skaisti gara, kāda es vienmēr esmu gribējusi būt. Visiem sejā smaids. Tas ir iedarbīgākais veids, kādā var notikt jebkura audzināšana. Aizbraucot uz mājām, redzu, kā Latvijā daudziem tas vēl priekšā – pieņemt, ka kritizēt drīkst tikai rīcību, nevis uzskatus, matu krāsu, ķermeņa apjomus, drēbes vai gaumi.

– Kā ar mājas sajūtu? Tā ir Latvijas Silkalnos vai tomēr jau Longbīčā?

– Ja skaita dzīvesvietas, tad tas jau ir sestais dzīvoklis. Es allaž cenšos, lai, ieejot tajā, varētu teikt, cik man te labi. Man nepieciešama apziņa, ka manā mājā viss atbilst manai gaumei – ērti, kārtīgi un skaisti. Bet Silkalni ir vieta, kur gribas atgriezties, tiklīdz rodas izdevība. Tā ir vieta, kur dzīvo vecāki un kārtību regulē Zeltīte.

Pirms dažiem gadiem Silkalni nodega, bet mamma paveica to, ko tikai viņa spēj, un gada laikā uzcēla jaunu māju. Kaut esmu Latvijā tikai divreiz gadā, mums ar brāļiem atkal tur katram sava istaba – man ar skaistām zilām puķēm. Lai cik tālu katrs būtu aizklīdis un kādos darbos ieracies, Ziemassvētkos mēs visi pulcējamies Silkalnos. Tādi, kādi esam. Viens staro optimismā, otrs atradīs iemeslu par kaut ko pačīkstēt, bet deviņi ēdieni galdā ir un karstvīns arī, un svētku kārta visiem mugurā, un dāvanas sarūpētas, un – jūtamies vienoti un laimīgi par to vien, ka atkal esam kopā. Silkalni kā jēdziens mani ļoti silda, bet tikai – lai atbrauktu ciemos. Tas, ka varētu tur atgriezties uz dzīvošanu, nav prātā. Jokojot var sacīt, ka neviens nebūtu ar mieru maisīties pa kājām mammai, bet, runājot nopietnāk, varbūt esam sapratuši to, ka sava māja katram jāuzceļ pašam.

– Tā ir patīkama un brīvību dodoša sajūta, ka pagaidām vēl varu atļauties būt kustībā. Tomēr aizvien biežāk sāk vilkt uz to, ka laiks nocentrēties. Pirms vairākiem gadiem manī modās vēlme iesaistīties tādā projektā, no kura labums ir ne tikai pašai, bet lielākam cilvēku kopumam. Sākumā diezgan reāli iztēlojos, ka, atgriezusies Latvijā, varētu kļūt par kādas mazpilsētas mēru – liktu lietā studijās iegūtās zināšanas. Pēc kādas tikšanās šī vīzija pabalēja, dodot vietu citai. Iepazinos ar kādu kanādieti, kuras dzīslās rit latviešu asinis. Arī viņa ir airēšanas trenere un – izrādījās – ļoti ieinteresēta attīstīt šo sporta veidu Latvijā. Jau bija atbraukusi izlūkos, savākusi krietnu pulciņu ieinteresēto – inženierus, biznesmeņus. Viss, kas tam vajadzīgs, mums ir – brīnišķīgā Rīga ar pietiekami modernu lidostu, labi attīstīta infrastruktūra. Nav tikai pasaules prasībām atbilstoša airēšanas kanāla. Ar sirdi un dvēseli iegrimt šādā radošā procesā, pat zinot, cik sarežģīti uzbūvēt airēšanas kanālu, tas man šķiet ļoti vilinoši. Virszemes un zemūdens iekārtas, pievedceļi lielo treileru piebraukšanai, nodrošinājums laivu glabāšanai – ļoti sarežģīts darbs, bet mūsu zemei tas nāktu par lielu svētību. Tas nekas, ka sabiedrībā par to vēl niecīga interese. Bet man ir. Un manai Kanādas draudzenei arī.