Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Maestro Pauls: "Kāpēc vajadzēja aizdzīt "Jauno vilni", ja tagad taisa to pašu? Tikai trīsreiz sliktāk..." 87

Intervijas
22. septembrī 06:30 2018. gada 22. septembrī 06:30
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Mazāk sociālas spriedzes un intrigu, vairāk jauneklīga dauzīšanās prieka ir gan Anšlava Eglīša grāmatā Homo Novus, gan Maestro atmiņās par bohēmas laiku drauga gleznotāja Leo Kokles mansardā. Jā, tik daudzkārt par to jau runāts, bet šoreiz nudien ir īstais brīdis. Un vienmēr jau var izsmelt vēl kādu noslēptu atmiņu pērli.

Režisores Annas Vidulejas filma solās uzburt pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Rīgu – gan ar smalki saviesīgu dzīvi, gan mākslinieku darbnīcu šarmu. Filmas pirmizrāde būs 26. septembrī, un daudzi šo darbu gaidīs, iespējams, tieši Raimonda Paula mūzikas dēļ. Retais zina, ka viņa pirmais lielais darbs pilnmetrāžas filmai, gan dokumentālajai, bija 235 miljoni – tik daudz iedzīvotāju sešdesmito gadu vidū bija PSRS.

Pēc tam – Mans draugs nenopietns cilvēks ar Viss nāk un aiziet tālumā, arī Dāvana vientuļai sievietei ar Noras un Viktora dziedāto un ļoti daudz skaistas kinomūzikas, kuru dziedam joprojām… Bet Mežrozēs, Raimonda Paula mājās pie Baltezera, dīķī zied ūdensrozes. Kā no balti sārta vaska – tik perfektas, ka ne aci atraut. Tak cilvēks nav zieds, dzīve ieskrāpē grumbas, reizēm arī diezgan dziļi.

Mūzika – asprātīga un romantisma pilna

– Par darbu jaunajā filmā Homo Novus – kāda jums ir pēcgarša?

– Vispirms jau viss vēl jāsaliek kopā – bilde ar mūziku... Domāju – nu dabīgi, ka mani tur uzaicināja, jo filmas darbība tomēr notiek pirms kara, un es esmu viens no tiem, kas droši vien to veco mūzikas stilu pārvalda. Šodien maz ir tādu starp jaunajiem, kuri zinātu, kā toreiz spēlēja, darīja, bet mēs tam visam gājām cauri.

– Var teikt, ka toreiz, kad jau iznāca padomju laikraksti, jūs dzīvojāt vēl ar Latvijas brīvvalsts laika mūziku?

– Faktiski tā arī bija. Jāatzīst, ka pirmskara Latvijā bija ļoti daudz kā vērtīga – gan kinofilmās, gan pa mūzikas līniju. Teiksim, no Amerikas nāca iekšā slaveno džezistu spēlētie skaņdarbi un vēl daudz kas cits, no kā varējām mācīties.

– Tās strāvas ieplūda arī latviešu mūzikā?

– Jā. Joprojām taču ir saglabājies daudz lielisku tā laika mūzikas ierakstu. Un tie ir mūziķi, kuri pamatā strādāja restorānos. Arī filmā Homo Novus ir daudz skatu no tādām vietām, cilvēki izklaidējas, fonā dejo. Vīrieši hūtēs – tas ir tā laika stils, ar šodienu nevar salīdzināt. Jā, tolaik bija tādi interesanti vīrieši.

– Mazliet dendiji?

– Apģērbs ar piedomāšanu – centās. Kad gāja uz Operu, noteikti vajadzēja fraku vai smokingu, nevarēja iet tā, kā tagad tas notiek. Nu, bija citi laiki. Tāpēc es diezgan daudz iespēlēju ar klavierēm tā saucamo fona mūziku. Man palīdzēja arī Juris Vaivods, kurš sameklēja to gadu meldiņus; viņš to labi pieprot. Un arī kādus manus vecos. Filmā tie ir visādos veidos sakombinēti. Arī kādas divas jaunas melodijas tur parādīsies.

– Vai esat domājis, ka jūsu melodijas – vai nu pēdējās desmitgadēs, vai jaunībā rakstītās – būtībā pat ļoti labi atbilst Latvijas brīvvalsts garam?

– Nu, tām ir jāatbilst. Tā tas bija. Iedomājieties, visi tie Bellacord ieraksti, un kādi bija dziedātāji (smejas)! Tagad mēs viņus apsmaidām, kad dzied Pie dzintara jūras un tamlīdzīgus šlāgerus, bet tāds bija vesels posms Latvijas mūzikas dzīvē. Un es nekā slikta tajā neredzu, tur ir daudz kā tāda, no kā šodien vēl varētu pamācīties.

Piemēram, viens no pasaules izcilākajiem režisoriem Vudijs Alens joprojām savās filmās pamatā izmanto trīsdesmito un četrdesmito gadu mūziku. Viņš pats ir lielisks klarnetists, tāpēc arī tāda filmu mūzikas gaume. Viņš nedzenas pēc kaut kā moderna, gluži otrādi. Viņš māk arī kārtīgi pasmieties un apcelt, ir asprātīgs, viņa filmas vienmēr ir ļoti labas. Bet muzikālajā ziņā – tiklīdz filma sākas, ir skaidrs, ka tas ir Vudijs Alens, kurš kaut ko vērtīgu ir sameklējis divdesmito un trīsdesmito gadu ierakstos. Ieklausieties – tie tur arī skan!

– Jūs esat lasījis Anšlava Eglīša darbu?

– Kādreiz jaunībā tā mums bija ļoti populāra grāmata. Man liekas, viņš pats arī tam visam, ko aprakstījis, ir gājis cauri.

– Jo viņš bija arī mākslinieks, ilustrējis savu grāmatu.

– Viņš ir no paaudzes, kurā bija ļoti daudz talantīgu cilvēku – gleznotāji, komponisti, daži tajā laikā par personībām vēl tikai veidojās. Diemžēl karš daudz kam pārvilka strīpu.

– Viņus izšķaidīja gan uz vienu, gan otru pusi.

– Tas ir fakts. Inteliģence tika stipri panīcināta.

– Daļa pēc tam savācās un bohēmu piekopa tā saucamajā Elles ķēķī Ņujorkā…

– Viņi centās kaut ko saglabāt, tomēr tas ir jau svešumā. Un tas vairs nav tas. Lai gan domāju, ka tajā padomju laikā, cik nu tas bija labs, radošie vienalga…

– …vācās kopā?

– Nuja. Un ir izdarījuši ļoti daudz labu darbu – gan pa kino līniju, gan glezniecībā, mūzikā. Tā ka nevar teikt, ka bija tikai cenzūra. Uz to bieži vien šodien spekulē, ka visu aizliedza... Tā nevar. Jā, bija daudz kas, par ko tagad negribas pat runāt. Bet bija Rakstnieku savienība, Komponistu savienība, Mākslinieku savienība, visi tur darbojāmies.

– Bija radošie centri, jaunrades nami.

– Tieši tā. Un šodien tādu nav, starp citu.

– Ventspilī ir Rakstnieku māja…

– Ai, to jau nevar salīdzināt. Filmā ļoti svarīga ir mākslinieku bohēma. Es to ļoti labi pazīstu, jo man labs draugs bija gleznotājs Leo Kokle.

Foto: Rojs Maizītis

Daiļās mākslas un šakāļu bars

– Vai jūs ar nostalģiju atceraties savus bohēmas laikus?

– Nu, ko es tur… Kā jau teicu, mana bohēma bija saistīta ar gleznotāju Leo Kokli un to kompāniju, kas ap viņu grozījās. Gleznotāji, arī viens no izcilākajiem latviešu māksliniekiem Jānis Pauļuks. Tur visādi ieklīda, nāca pat Operas direktors, Vidulejas vīrs, arī dzejnieks. Viņš bija Annas tēvs.

– Jūs par šo aspektu ar Annu runājāt?

– Nē, es tajās ģimenes lietās nejaucos. Ar viņas mammu kopā mācījāmies, un zinu, ka viņa ļoti veiksmīgi uztaisīja Māsu Keriju filmas variantā. Polijā kādā konkursā tā pat dabūja pirmo vietu. Par pamatu bija muzikālā izrāde.

– Ar Andri Bērziņu un Vari Vētru…

– Jā, ar visiem tā laika jaunajiem aktieriem, paaudzīti, kas tolaik ienāca teātrī.

– Tas bija ļoti skaists darbs.

– Man likās ļoti interesanti, cik minimālistiska bija scenogrāfija – tikai viens balts laukums. Viss tika panākts ar pavisam vienkāršiem paņēmieniem. Izdarīts labs darbs.

– Un Annas mamma pēc tā uzveduma uzņēma filmu?

– Jā, viņa bija mūzikas zinātniece, bet nodarbojās arī ar tādām lietām. Tā ka Anna noteikti ir izaugusi tādā radošā mākslinieku vidē un no tās iespaidojusies.

– Nekad neesat stāstījis, kā iepazināties ar Leo Kokli. Vai to atceraties?

– Nē, pilnīgi ne. Domāju, tas bija kādā kompānijā. Es sāku grozīties sabiedrībā ar tām savām dziesmiņām, un viņš bija cilvēks, kas ļoti cienīja arī klasisko mūziku, operu. Tajā laikā grozījos ar saviem vieglās mūzikas koncertiem, viens otrs mani jau pazina, un sāku tajā vidē iet. Tas periods… Nu, ko lai es par to saku… Naudas nevienam nebija, ja parādījās, to tūlīt nodzēra – visi draudzīgi. Atceros, visi gaidīja, ka no Maskavas dabūs honorāru, šķiet, kāds no gleznotājiem. Var teikt – šakāļu bars (smejas). Uzturējāmies tai slavenajā Rīgas bārā…

– Skapī?

– Jā, tur mēs grozījāmies un ņēmāmies.

– Bijāt pastāvīga klientūra?

– Un arī mūžīgie parādnieki. Tam visam mēs izgājām cauri.

– Vai Skapī reizēm sēdējāt pie klavierēm? Tur vispār bija?

– Nē, par laimi, nebija. Bet kaut kur jau klavieres vienmēr atradās – kādos dzīvokļos…

– Vai Leo ballīšu laikā gleznoja?

– Jā, tas nu gan. Viņam darbnīca bija Daugavmalā, Mākslinieku savienības nama pašā augšā. Un tur arī visi salasījās. Tieši tur viņš ir manu sievu gleznojis, pat divus portretus. Un arī mani viņš uztaisīja.

– Tā ir ļoti skaista bilde.

– Visi pēc tam teica, ka es noteikti esot ebreju izcelsmes. To pēc deguna varot redzēt, kaut ko tādu atgādinot. Nu labi, lai ir tā. Es sevišķi neapstrīdu.

– Var teikt, ka bohēma tolaik bija arī kā radoša laboratorija, kur mākslinieki apmainījās idejām?

– Dabīgi! Protams, šņabītis arī apgrozījās. Ko nu varējām dabūt. Bet lielākā daļa to cilvēku arī kaut ko darīja. Runāja, aprunāja, vārdu sakot, tur visu laiku gāja vaļā. Izteica savus spriedumus un, kā jau dzērumā, protams, daudz efektīvāk. Atceros, nāca Aija Baumane, dejotāja, Haralds Ritenbergs, baletdejotājs, arī Velta Vilciņa. Tur visi satikāmies.

– Vai arī pats kādreiz esat guvis iedvesmu tādās ballītēs?

– Nē, man ar to ir grūti, neesmu rakstījis nekādas operas, ne simfonijas, tāpēc man tā iedvesma… nav tik ļoti bijusi. Man bija drusku cits piegājiens tai lietai. Es pēc rakstura biju drusciņ citāds. Jo man tā profesija – esmu muzikants. Restorāniem, velns zina kam esmu izgājis cauri.

– Jau no mazām dienām…

– No kādiem trīspadsmit gadiem, jā. Tā ka es ļoti labi zinu, kā viss tur bija. Bija savi labie momenti, bija arī bīstamie. Es no tādām lietām tomēr spēju izdarīt pagriezienu, aiziet nost. Lai gan tas varēja ļoti bīstami beigties. Bet tie ir laiki, kas aizgājuši, un kuram gan tas tagad sevišķi interesē…

– Izrāde Nacionālajā teātrī Leo. Pēdējā bohēma…

– Tā jau nav vienīgā, tagad ir otra – Man 30 gadu. Tā ir piecdesmito gadu luga.

– Pētera Pētersona.

– Jā, es jau arī pats tur spēlēju. Ne jau kā aktieris, bet mūziķis.

– Vai Man 30 gadu kaut kādā mērā sasaucas ar Leo. Pēdējā bohēma – tas ir jūsu saviesīgās dzīves laiks?

– Laiki ir ļoti tuvi – piecdesmitie, sešdesmitie gadi. Pēteris Pētersons arī bija bohēmas cienītājs, ļoti atraktīvs cilvēks, atceros, savā laikā – ļoti, ļoti! Kompānijās interesants un ar drausmīgi skaļu balsi. Viņš vienmēr gribēja dziedāt. Ar viņu es jau arī biju saistīts caur kaut kādiem notikumiem teātros. Bet tas viss ir jau pagātne.

Mākslinieks un viņa aizmugure

– Viena ir smalkā publika, par ko sakāt – frakās un hūtēs. Bet mākslinieki, par kuriem būtībā ir Anšlava Eglīša grāmata, ir tādi paši nabaga radošie – ja kādam uzrodas naudiņa, to notrallina.

– Mēs to zinām arī no vēstures, negribas par to nemaz runāt, ka lielie pasaules ģēniji, gan francūži, gan citi, bija vienkārši nabagi. Un tādi arī nomira.

Foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva

– Van Gogs, piemēram.

– Var saukt uzvārdus… Un viņu gleznas tagad pārdod par astoņdesmit miljoniem, simt miljoniem, bet tam cilvēkam nebija kārtīgi, ko iedzert. Vai paēst. Tādi ir tie dzīves paradoksi. Un mums ir līdzīgi – tas pats Irbīte uz ielām gleznoja.

– Tā, šķiet, vairāk bija pārliecība.

– Domāju, arī mūsu sabiedrībā ir liela daļa mākslinieku, kuriem dzīvē nav paveicies. Tu vari būt pat ļoti talantīgs, bet, ja tev nav aizmugures, kāda, kas aiz tevis stāv, sniedz atbalstu, arī finansiālu, tad tu būtībā nekas neesi. Un šodien it sevišķi tā ir. Jo visu nosaka nauda.

– Tikko runājām ar Radošo savienību padomes vadītāju Daci Bluķi, viņa ar Rakstnieku savienības vadītāju Arno Jundzi esot rēķinājuši, ka rakstnieks stundā saņem mazliet vairāk par vienu eiro. Mazāk nekā melnstrādnieks...

– Nujā. Bija dzejnieki, ar kuriem esmu draudzējies, ļoti izcilas personības. Kad viņu dzejas grāmatas padomju laikā parādījās, tām bija divdesmit piecu vai trīsdesmit tūkstošu tirāža. Tas bija normāli. Bet šodien? Izdod piecus simtus grāmatu, un tad tev vēl pašam jāmeklē, kas to gribēs darīt.

– Vai kaut kas notiek ar tautu, domāšanu?

– Nezinu, nezinu, nezinu. Mēs gribējām citu modeli, un nu mēs tajā dzīvojam, tā sauktajā brīvajā. Vismaz brīvi. Varat braukt, kur gribat, strādāt, kur gribat. Jautājums tikai viens – cik mēs nopelnām. Un kur nopelnām. Kā nopelnām. Vai visiem laisties uz ārzemēm?

Diemžēl tie ir smagie jautājumi, kurus es negribu... Es tam visam esmu gājis cauri. Jāatzīst, mums mūzikā varbūt ir vairāk laimējies, jo vienam otram ir tā sauktās autortiesības vai kas tamlīdzīgs – tev samaksā par to, ka tavu dziesmu izpilda. Līdz ar to tu jau kaut kādā veidā tiec atbalstīts, nav jābaidās par iztiku. Gleznotājiem droši vien ir daudz grūtāk.

– Vai dzejniekiem.

– Visur ir grūti. Ja esi Operas solists, tava karjera nav tik ilga, jaunie min uz papēžiem bez pārtraukuma. Un konkurence milzīga. Ja izsities, jā. Jā, jā... Bet maz ir to, kas var izsisties. Maz.

– Jo jābūt ne tikai talantam, bet arī krampim izsisties.

– Visam kam ir jābūt. Vajag arī, lai blakus ir, kas atbalsta, bīda. Tā ir visā pasaulē – tā sauktie menedžeri, producenti. Tie ir tie, kas taisa milzu naudu uz tava rēķina, bet tu neko nevari pārmest, jo, ja viņu nebūtu, tad arī tu nekas nebūtu.

– Tad pašam vajadzētu skriet un menedžēt.

– Nujā – mēģināt izsisties, tikt, teiksim, filmās pie galvenajām lomām un tamlīdzīgi. Tā ir nežēlīga cīņa par eksistenci. Ļoti nežēlīga. Nu, tā ir. Bet mēs vairs nerunājam par filmu… Tūlīt sāksiet man jautāt par vēlēšanām, un tad es saprotu, ka man ir jābeidz.

Riktīgā dziedāšana

– Kādas jums bija sajūtas šīsvasaras Dziesmu un deju svētkos? Tās atšķīrās no iepriekš pieredzētā?

– Nē, nekādā mērā. Es pats esmu piedalījies organizēšanā, vairāk pat padomju laikā. Tad arī, starp citu, bija Dziesmu svētki. Un daudz kas labs tika darīts. Tāpat klasika tika dziedāta. Protams, ne jau viss repertuārs, bija sava cenzūra.

– Un nodevas valstij.

– Viss ir bijis. Un nodevas ir arī šodien, runāsim atklāti. Bet viss pārējais… Man liekas, drusciņ par daudz bija to biļešu skandālu. Visur meklējam žuļikus un blēžus. Bet, domāju, tas pasākums – tā ir latviešu tautas svēta lieta. To kritizēt nevajag. Lai gan atkal varētu runāt par repertuāru. Varētu runāt par daudz ko. Teiksim, par uzvedumiem. Bet būtībā mēs vienmēr pie tā paša vien nonākam.

Pēc diviem gadiem būs jaunatnes dziesmu svētki – lūdzu, kādi tie būs? Mēģināsim darīt to pašu vai iesim kur citur? Lūk, ar to viss sākas un tur arī sadursies – vai, piemēram, populāro mūziku iekļaut repertuārā. Mēs tagad lāpāmies – lielajā koncertā tā saucamos populāros meldiņus nedziedam, bet sākam dziedāt divpadsmitos naktī.

– Tad iet vaļā riktīgā dziedāšana!

– Tad tik dod vaļā! Svētki beigušies, paldies Dievam, bez sevišķiem atgadījumiem, ko pie mums vienmēr meklē. Kāds saēdies olas, nomiris vai saindējies. Tad tur ģība, visi ļoti pārdzīvoja. Tie ir sīkumi. Domāju, ka Dziesmu svētki visvērtīgākie ir Latvijas lauku cilvēkiem, kas atbrauc uz Rīgu. Jā, viņiem tas visādā ziņā ir notikums. Daudzi varbūt nezina – tikko piedalījos Prāta vētras koncertā. Neviens negaidīja, ka parādīšos uz skatuves.

– Lielajā Mežaparka estrādē?

– Jā. Sanāca, ka šovasar tajā estrādē izgāju divreiz – Dziesmu svētku noslēguma koncertā ar Manai dzimtenei un ar Kauperu viņa pasākumā. Jums tikai vajadzēja dzirdēt, kas tur darījās!

– Ovācijas milzīgas?

– Nu, apskatieties tajā… feis buk. Paskatieties, kas tur darījās!

– Ko darījāt kopā ar puišiem – spēlējāt savus meldiņus vai viņu?

– Viņi spēlēja manu dziesmu, ko es viņiem pirmo savā laikā iedevu. Mežotnē bija milzīgs Jāņu vakara koncerts, lija nenormāls lietus, un viņi, pa peļķēm lēkādami, jauni puišeļi, pirmo reizi to dziedāja. Vēlāk Streičs to izmantoja filmā. Virši zied. Arī tagad uz skatuves lēcām un ārdījāmies. Nē, nē, tas viss aizgāja uz urā.

– Ārdoties ar puikām, jūs to muguru sastiepāt?

– Nezinu, sastiepu vai caurvēju dabūju, bet labi nav.

Viss labi – būs Putnu dziesmas

– Kā jums te dzīvojas šovasar – vai kaut ko darāt, pļaujat?

– Mēs visu laiku kaut ko darām… Koki aug milzīgi, un mums jāsāk tos kopt, apzāģēt, citādi ziemas laikā tie var aiziet bojā. Ziema jau te diktē citus noteikumus, viss izmainās – momentā. Milzīgs sniegs.

– Arī pa ziemu te atbraucat?

– Atbraucu vienkārši skatīties, kas notiek. Klimatiskajā ziņā, man liekas, šī vasara bija viena no labākajām. Lai gan latvieši sten, ka par karstu.

Foto: Rojs Maizītis

– Jums nebija par karstu?

– Karstumu es arī ne sevišķi panesu, organisms vienkārši nav pieradis. Un mums ir tas mitrais karstums. Kad te bija ap trīsdesmit grādu, tā bija, kā bija. Bet nevajag sūdzēties – nu bija vasara! Silts. Ko mēs vēl gribam? Tūlīt atkal sāksies – pieci seši mēneši dubļi būs līdz kaklam, pelēks… Ui, šausmu laiks! Un turklāt milzīgi ilgs – no septembra līdz maijam.

– Vai Vaikules festivālā bijāt?

– Nē, es uz tādiem neeju.

– Nebijāt aicināts?

– Esmu ne tikai aicināts, man tur piedāvāja… Uzskatu, ka tas pasākums nav tas labākais, pēc Jaunā viļņa nevajadzēja tādu taisīt. Tagad es viņiem uzdodu jautājumu – kāpēc tad jūs padzināt Jauno vilni, ja taisāt to pašu, tikai trīsreiz sliktāk? Jaunajā vilnī vismaz bija kāds uzvedums, sabrauca ārzemju zvaigznes, arī tāda latviešu tautai izcila personība kā Abramovičs, ko visi te gaida – ar kuģi ieradīšoties.

Viņam ir jahta ar sešdesmit apkalpotājiem, dzīvo uz Krievijas naudas rēķina. Nu, tādā veidā. Ap to arī viss grozās. Bet – Jūrmala pelnīja naudu. Un lielu naudu. Kas tagad? Nevajag? Nevajag. Taisīs ciet, un miers.

– Vai jums vēl roka pastiepjas uz dzejas krājumu pusi, lai kaut ko uzrakstītu?

– Nē. Bet ir jau kaut kas uzrakstīts, rīt sāksim mēģināt. Es sabakstīju kaut ko. Man Inese Zandere iedeva kaut kādas Putnu dziesmas, kaut ko par zvirbulīšiem. Mēs ar Daumantu Kalniņu droši vien uztaisīsim vienu gājienu. Tas tā – pašiem, sava prieka pēc.

Citi šobrīd lasa

VIDEO: velosipēdists un fūres vadītājs Krasta ielā noskaidro attiecības 34
Vēža slimniecei Sanitai veikta otrā ķīmijterapija; māte pastāsta par progresu ārstniecības procesā
Dāvida 50 nokrāsas #2: Lieckalniņas aiziešana no vīra ar bērnu uz rokām un Kombuļu Paskvāles mistērija
Skatīt visus komentārus

Виктория Бекхэм два дня проплакала после высказывания Дэвида об их "тяжелом браке"

Герцогиня Меган в Австралии поразила чересчур откровенным платьем