Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

"Kāds tevi kā austeri apēdīs..." Lelde Vikmane stāsta par savu lielo īsto mūža mīlestību 3

Intervijas
18. augustā 06:36 2018. gada 18. augustā 06:36
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Lelde Vikmane ir cilvēks, kurš dzīvi māk dzert aizgūtnēm. No nejaušas darba sarunas ar lidostu Francijā viņa kā pērleni ir izaudzējusi mīlestību. Nu viņa ir parīziete, bet ar vīru Ēriku stāvēja Dziesmu svētku kopkorī – viņas francūzis Jūrkalnes tērpā... Šai sarunā īsā mirklī piedzīvojām gan smieklus, gan asaras.

Ja būtu jānosauc aktrises Leldes Vikmanes lomas, droši vien retais nosauktu ko vairāk par filmu "Vajadzīga soliste". Bet Leldi atceras joprojām. Varbūt arī atklāto sarunu dēļ, kurās viņa stāstījusi par sarežģītajām attiecībām laulībās, jau simtiem reižu pārrunāto skandalozo reportāžu no dzemdībām 1984. gadā... Tieši tāpēc šoreiz par ko citu – par cilvēka spēju norīt rūgtumu un sākt dzīvi no jauna. Vienalga, cik gadu.

Vēl viena Lelde Vikmane

– Kopš pēdējoreiz redzējāmies, tava dzīve ir apmetusi kūleni.

– Jā, salto, atmugurisko.

– Uz Francijas pusi.

– Cirka dzimtene laikam.

– Kā tas notika?

– Redzi, dzīve tiešām sagādā pārsteigumus. Un man tajā skaitā, paldies dievam, arī patīkamus. Mana iepazīšanās ar Ēriku notika gadījuma pēc.

Līdz tam man ar Franciju nebija nekāda sakara. Francijā man vienreiz sanāca būt, lidojot cauri, Nicā. Trīs stundas ļoti vērtīgi pavadīju, ātri nopērkot peldkostīmu, paņemot taksi, aizbraucot uz pludmali, pasauļojoties, izpeldoties un tad atjēdzot, ka taksi nemaz nevar tik viegli dabūt. Ieskrēju kafejnīcā un palūdzu, lai izsauc viņi. Tā paguvu atpakaļ uz lidmašīnu. Kad žurnāla reklāmas dēļ sazvanījos ar Šarla de Gola lidostu, uztrāpījos ļoti simpātiskam kungam.

– Pēc balss tā izklausījās?

– Uzreiz, jā. Viņš runāja angliski un labi, jo es franciski ne bū, ne bē. Viņš teica, ka esmu nepareizi piezvanījusi, un piedāvājās atsūtīt kolēģa e-pastu. Viņam palika mans telefons. Jau nākamajā dienā viņš zvana – kā jums veicas? Tā kaut kā sākām... Viena nepareiza zvana dēļ mums izveidojās sirsnīgas sarunas un kaut kāda dīvaina sajūta, ka Francija man nav tabu, kā visu laiku likās.

– Vai varēji iedomāties, ka pa telefonu var nojaust, ka cilvēks ir simpātisks? Jūs taču viens par otru neko nezinājāt.

– Kad jau bijām kopā, braukuši viens pie otra, pēc mēnešiem trim viņš, kaut ko internetā darot, izsaucās: o, paklau, ir vēl viena Lelde Vikmane – aktrise! Saku – jā, tā esmu es (smejas).

– Tev negribējās zīmēties?

– Nemaz. Kad viņš to atklāja, kādu laiku nevarēja pieņemt. Tad pamazītēm.

Foto: Rojs Maizītis

– Francijā aktieri ir ļoti mīlēti, mazie dieviņi, uz rokām nēsāti. Viņi varbūt nevar iedomāties, ka aktieris var aiziet citā darbā.

– Tādus gadījumus tiešām nezinu, turklāt ja aktieris ir diezgan veiksmīgs. Tad viņi varbūt strādā televīzijā, mazos teātrīšos, ir lomas kino. Man aktiera profesija visu laiku nāk mazdrusciņ līdzi, kā tāda šlepe velkas. Latvieši jau arī ļoti mīl aktierus.

Mirdzošs noslēpums

– Jūsu pirmais randiņš notika Parīzē?

– Jā.

– Biji uztraukusies? Izčekojusi bildi, noskaidrojusi vecumu?

– Protams. Ēriks manai mammai un dēlam bija atsūtījis vēstuli ar savu adresi, visiem datiem – lai zina.

– Ka viņš nav nolaupītājs?

– Jā, visi bija informēti, ja kas notiek, kur mani meklēt. Tas bija kārtīgi no viņa puses nostrādāts. Mammai vēl tagad ir tā vēstule, un Rūdolfam arī. Man nebija nekādu lielu bažu. Lai gan nedaudz laikam bija, jo tu jau nezini, vai tev tas cilvēks dzīvē patiks.

Divus mēnešus bijām runājušies, tiešām bieži un daudz, un tu jau tā kā iepazīsti to cilvēku. Bet reālā dzīve ir reālā dzīve. Satikāmies nevis lidostā, bet stacijā, jo es no Londonas atbraucu ar vilcienu. Biju diezgan uztraukusies. Pirmoreiz biju Parīzē. Bet viss bija ļoti jauki.

– Viņš bija ar puķēm?

– Jā... Lai gan vienu brīdi gandrīz viss nojuka. Viņš man iepriekšējā dienā saka, varbūt varam tikšanos nomainīt, jo līst un ir ļoti auksts. Sevī nodomāju – tad jau vispār nē... Man nav jābrauc uz to Parīzi, ja tā var kaut ko iedomāties.

Viņš laikam sadzirdēja manā balsī rūgtumu vai izbrīnu un teica – nē, nu nekas, gan jau... Lai gan viņam ļoti bija gribējies, lai es Parīzi ieraugu saulainu. Un dīvainā kārtā nākamajā dienā tā tāda arī bija. Ne vasara, kā mēdz būt ap to laiku, bet normāls septembris.

– Tev rudens ir mīļš gadalaiks.

– Tu jau zini...

– Piestāv Parīzei?

– Man ļoti patīk. Tāpat kā Rīgā. Tur ir tā mirdzošā noslēpumainība un cita laika pieskāriens. Vasarā to ir mazāk, rudenī tie kaut kā atplaukst. Man tā patīk Parīzes kapsētas un tieši rudenī. Arī uz Lieldienām ir jauki. Nu, tā es iemīlējos Parīzē.

– Un vīrietī.

– Vīrietī varbūt vispirms. Jo Parīzi uztvēru ļoti piesardzīgi. Tomēr bija tas apakštonis, no draudzenēm, paziņām dzirdēts – ai, Parīze nav vairs tā. Tur viss ir citādi. Tu vilsies, viss ir netīrs, nepatīkams. Bet, protams, tas ir jebkurā pilsētā. Bet tur ļoti daudz ir saglabājies no pagājuša gadsimta sākuma burvības. Liekas, tas būtu mans laiks – pēc Piektā gada revolūcijas līdz Pirmajam pasaules karam.

Foto: Rojs Maizītis

Krāsainas saknes

– Vai vispār pieļāvi iespēju, ka tavā dzīvē notiks kaut kas tik romantisks? Vai tu to sajūti kā dāvinājumu, puķi, piedzīvojumu?

– Tu ļoti precīzi pateici – kā dāvinājumu. Un puķe arī tur ir. Skaista. Tagad tā kā jāizšķiras, kam dot priekšroku. Esam jau tādā nobriedušā vecumā – vai tu dod priekšroku drošībai vai piedzīvojumam. Daudzi prātīgi cilvēki izvēlas drošību, pensijas plānu, nevis ar risku, bet to, kur viss būs kārtīgi un stabili. Un es tajā skaitā.

– Tu jau biji uzņēmusi šo drošo ceļu?

– Jā, man likās, ka ir ļoti bīstami riskēt, bīstami saistīties ar cittautieti, cilvēku, kura kultūra tev ir sveša, un mentalitāte, temperaments var sagādāt pārsteigumus, kas nebūs tie labākie.

Es reizēm mēdzu būt pārgalvīga, bet dziļākajā būtībā – tomēr piesardzīga. Tāpēc šī satikšanās aizgāja pa tādu jaunas pasaules atklāšanas līniju. Caur šo cilvēku atklāju pavisam citu, seno Franciju. Ēriks ir viens no retajiem, kurš piedzīvojis visus savus vecvecākus, tātad dabūjis no tiem tautasdziesmas, senās melodijas, tradīcijas, noteikumus.

– Galda kultūru un attiecību kultūru...

– Jā, to visu. Un tas ir apbrīnojami. Protams, viņš ir dabūjis kalpones, kuras aizšņorē kurpes. Jo viņam problēma ar kurpju šņorēšanu, man liekas, ir līdz šai dienai. Viņam tās atšņorējas kā nevienam. Domāju, bērnībā kāds ir mācējis aizsiet labāk.

– Parīzietis vai no provinces?

– Nosacīti parīzietis. Viņa vecāki dzīvoja Parīzē, bet mamma aizbrauca dzemdēt uz senču dzimteni Bretaņu. Citi Ērika senči ir no Francijas vidienes, arī no Luāras ielejas. Lielu daļu bērnības viņš ir pavadījis laukos. Par īstu parīzieti laikam nosaukt nevar, kaut skolā gājis Parīzē un lielāko daļu mūža pavadījis tur. Kā mums, rīdziniekiem, vienmēr otra dzīves puse ir laukos – atkal maza paralēle.

– Par Bretaņu esi stāstījusi, kā ar nazi austeres no klintīm lobīji, un par Žannas d’Arkas ugunsvietu – arī liktenīgi pavedieni.

– Jā, bet tur es biju, jau pateicoties Ērikam. Mēs tikko bijām iepazinušies. Bet man Rīgā bija ļoti labs darbs. Un tā es braukāju. Lielākoties biju šeit, bet ik pa brīdim aizlidoju. Tajā laikā sev par pārsteigumu atklāju, ka Francija ir tik liela – vari būt pie Āfrikas krastiem vai netālu no Jamaikas, un tur ir pavisam cits šarms un izjūta. Visas rases, valodas, manuprāt, ļoti pozitīvi, draudzīgi sadzīvo. Savukārt Martinikā ir Latīņamerikas piesitiens.

– Tu tagad esi tuvāk savu senču dzimtenei – basku zemei un Skandināvijai, vai arī tur esi paceļojusi?

–Mēs turpinām meklēt. Ir atrasta iespējamā vieta, no kuras mans vecvecvecvectēvs Mikels jeb Miķelis ir Annu aizvedis.

– Anna bija basku meitene?

– Jā. Ir atrasts, ka tas uzvārds ir tajā pilsētā. Bet vēl neesam turp aizbraukuši, tas vēl ir priekšā. Ēriks pēta savu senču rakstus un pat atrada saistību ar šejieni.

– Ar Latviju?

– Ar Livoniju. Un ar Kurzemi. Viens no viņa senčiem bija Pētera Lielā vedējtēvs un draugs, pēc tam Pēteris viņu apprecināja ar Ernsta Glika meitu. Kad sapratām, ka pirmā Bībeles tulkotāja meita ir precējusies ar Ērika senci... tur ir ko meklēt un meklēt.

Ņemamies ar dokumentiem un grāmatām, kurās jau ir dažādas liecības. Voltērs un Dimā rakstīja par vienu no trakajiem Ērika senčiem, kurš bija admirālis pie Pētera Lielā. Ēriks raksta grāmatu, vēsturisku pētījumu, manuprāt, ļoti interesantu. Ir tik daudz neparastu lietu, tik daudz saistību starp Franciju un mums, ko es pat iedomāties nevarēju.

Zinu, ka Krievijas galmā bija obligāta franču valoda un ka Pēteris Lielais cirta logu uz Eiropu, tādas šabloniskas lietas, bet, kā reāli viss notika un ka tajā ir iesaistījies viens no mana vīra tiešajiem priekštečiem, tas ir tik dīvaini, ka pat zosāda metas.

Saistītās ziņas

"Viņas dzīvi tver vieglāk!" Lelde Vikmane iesaka latvietēm mācīties no franču sievietēm
65 gadus vecā Brižita Makrona pārsteidz Franciju, vizinoties ar velosipēdu ļoti īsos šortos 37
Perfekta parīziete nekad nelieto rozā lūpu krāsu. Atklājam, kādus stila trikus izmanto allaž elegantās franču sievietes 63

Vistiņa ar zelta oliņām

– Tev bija viegli pieņemt lēmumu, ka dzīvosi Parīzē, vai tomēr bija šaubas?

– Šaubas bija sākumā. Kad darbā partneris no sadarbības ar manu uzņēmumu atteicās, es būtībā paliku uz sēkļa. Domāju – nu gan ir īstais iemesls mainīt dzīvesvietu un sākt mācīties valodu. Dzīvi Parīzē sāku ar skolas somu. Katru rītu astoņos ar tramvaju braucu uz otru Parīzes malu, kur bija lielas klases.

– Tiešām ar tramvaju, nevis metro?

– Man ļoti patīk pa virszemi. Ar metro ir ātrāk, un man tāpat būtu jāpārsēžas. Bija laime, ka ar vienu līniju tur nokļuvu, pēc tam smuki liela pastaidziņa kājām.

– Valodu sāki apgūt kā ābečnieks?

– Jā, un trīs gadus gāju skolā, ar eksāmeniem, ekspozē, tādiem kā priekšlasījumiem. Atceros pirmo – biju atklājusi, ka Luijs XVIII vairāk nekā trīs gadus ir pavadījis Jelgavā. Pēc revolūcijas Luija brālim nocirsta galvu, bet viņš no tāda likteņa izmuka. Ne ar ko citu viņš nav iegājis vēsturē, vienīgi ar to, ka “ļoti ticēja savai zvaigznei” – viņš būšot karalis.

Tagad esmu latviešu valodas skolotāja Austrumu valodu institūtā, kurā māca 90 dažādas valodas. Ir Baltu katedra, kurā māca arī somugru – igauņu, somu, ungāru – valodas un, protams, arī lietuviešu un latviešu valodu. Esmu viena no pieciem skolotājiem, kas tika pieņemti šā gada sākumā.

– Bija jāiztur konkurss?

– Nē, jo mani ieteica divas skolotājas, manas paziņas, kuras meklēja cilvēku, kas prastu latviešu valodu. Konservatorijā pie Raimonda Auškāpa bija ļoti stingra latviešu valoda, un arī pirms tam man bija ļoti labas zināšanas. Tas nav tikai par gramatiku, akcents ir uz izrunu, un visi šie likumi man ir zināmi.

– Tu arī pirms tam Parīzē bērniem mācīji latviešu valodu.

– Jā, un daru to vēl aizvien. Bet mazāk, jo ir ļoti grūti sestdienas izbrīvēt.

– Tu atkal sāki no nulles un esi jau uzkāpusi diezgan pamatīgi. Tevī ir tāda jauda?

– Atceros, kad mani paņēma žurnālā Rīgas Laiks, Inese Zandere teica – nu, mēs esam atraduši vistiņu, kura dēs tās zelta oliņas. Viņi bija diezgan lielos parādos, grūtības ar reklāmas piesaisti, un es vienkārši priecājos būt noderīga.

– Tevī ir menedžera gars?

– Laikam ir. Un es lepojos, ka varu. Tagad, kad man ir jauna iespēja būt noderīgai, es ar visu galvu, kājām un rumpi metos tajā iekšā un cenšos.

Baigie maitas, ar pašironiju

– Kādreiz Latvijas vēstnieka Francijā sieva Diāna Lapsa-Lappuķe teica, ka īsti nav ierakstījusies parīziešu sabiedrībā, jo viņiem ir savi klubiņi; ja neesi pietiekami labi ģērbies un pietiekami tievs, tu nemaz nevari... Tu tādu lepnību, noslēgtību esi manījusi?

– Mani izbrīna, ka paši franči, parīzieši par sevi tā saka – ka viņi ir baigie maitas.

– Uzaicina ciemos un nepasaka durvju kodu, pēc tam nav sazvanāmi?

– Ā, nē, tā gan viņi nedara. Tad tev ir telefons, ir jāzvana un jāprasa, viņiem neienāk prātā, ka tu varētu to kodu nezināt. Bet, kas ir foršākais, viņi paši par to smejas. Viņi atzīst – jā, mēs tādi esam. Ja vien atradīsim iemeslu...

– ... dumpoties?

– Tas arī – protestēt un streikot. Bet es gribēju teikt – ņurkstēt, gremžļoties, žēloties, tad mēs tā arī darīsim.

– Tā kā neapmierināti visu laiku?

– Jā, izteikt savu neapmierinātību. Par jebko. Kritizēt. Jā, viņi ir drusku kā latvieši. Un man pat liekas, ka mazāk.

– Tas viss notiek mazliet citā krāsā?

– Daudz biežāk – caur humoru.

– Tu tagad esi riktīga parīziete? Dzīvo centrā vai nomalē?

– Dzīvoju labā vietā, netālu no Bastīlijas. Tas nav centrs, blakus ir Vincenta parks un ezers, tā ir zaļa vide. Lai es kaut kur nokļūtu, vajag diezgan daudz laika, sevišķi, ja otrā Parīzes malā. Bet Sēna nav tālu, arī citi parki. Tā Parīzes sadaļa, kurā dzīvoju, man liekas simpātiska, jo tur nav daudz tūristu. Kā smejies – Bastīliju nojauca, lai uzceltu moderno operu. To kā joku pasludināja 78. gadā.

Foto: Rojs Maizītis

– Tad tev blakus ir opera?

– Netālu – 15 minūtes ātrā gaitā kājām. Protams, man vairāk patīk Garnjē opera, kas ir senā, īstā. Jaunajā ir  brīnišķīga akustika, bet tāds moderns blāķis. Taču visas operas tiek uzvestas tur, arī nemodernās.

Dzimta ar atvērtu sirdi

– Man ir radies priekšstats, ka tev mājas ir mīļas. Tu arī tagad to ligzdiņu kaut kā iekārto vai respektē, ka esi iegājusi Ērika mājā un īpaši tur revolūciju netaisi?

– Es tiešām netaisu. Kaut man to gribētos – virtuvē.

– Esi teikusi?

– Jā. Viņš atbildēja, ka jāskatās pēc apstākļiem, pagaidām nevarot. Respektēju viņa tiešām labo gaumi un to, ka no dzimtas ir palikušas senas mēbeles, lietas, kuras varbūt vairāk jāsaudzē, ir pašķības. Frančiem ir vārds – brikolāž, tas nozīmē – sataisīts ar fantāziju, tā, lai to varētu lietot. Tas varbūt īstenībā nav tik stabils, noderīgs, bet tev ir vajadzīgs plaukts, un tu izdomā, kā tas turēsies. Būtībā nekas pārāk labs tas nav.

– Arī daudziem latviešiem ir tāds brikolāž.

– Kā to sauc – čaklās rokas?

– Praktiskais latvietis.

– Lūk, lūk, praktiskais francūzis, precīzi.

– Tev nācās ieiet arī Ērika ģimenē – kā tas bija?

– Vispirms ļoti labs kontakts man izveidojās ar Ērika bērniem. Mums viņi ir vienā vecumā. Rūdim ir tikpat, cik Ērika meitai Šarlotei. Pāri trīsdesmit. Un viņa dēlam Eduardam ir tuvu trīsdesmit.

– Viņi neskatījās uz tevi kā uz pamāti?

– Nē! To uzreiz jūt – ka ir radniecīgas dvēseles. Es viņus pilnībā uztveru kā savus. Tagad Šarlotei ir bērniņš – mūsu Emīls.

– Esi gandrīz vecmāmiņa.

– Jā. Un arī ar Rūdi viņiem ir ļoti labas attiecības. Ziemassvētkus vienmēr svinam visi kopā. Man vēl laimējās satikt Ērika māmiņu, mums bija brīnišķīgs kontakts, tādas sarunas...

Man ceriņu laikā vienmēr ir tik skaudri ap sirdi, jo mums bija plāns, ka viņa atbrauks uz Latviju un es viņu izvadāšu pa Upīša dārziem. Viņai ļoti patika ceriņi. Īstenībā muļķīgu pārpratumu dēļ viņa nomira. Uztaisīja operāciju šausmīgi karstā laikā, kad to nevajadzēja darīt. Bija risks, viņa to uzņēmās, tāpēc viņas mūsu vidū vairs nav. Bet viņa kaut kur ir. Vienmēr tā sajūta ir, ka viņa mums vēl visu to labāko. Viņa bija ļoti skaista un inteliģenta sieviete. Ļoti laba. Un brīnišķīga mamma.

– Kā jūs sarunājāties?

– Viņa mācēja angliski. Mēs vairākus gadus bijām kopā. Viņa apbrīnoja manu kulinārijas mākslu. Kad braucu pie viņas, man bija jācep lasītis un jāpagatavo kaut kas uz ātru roku. Man tas likās ļoti vienkārši, bet viņa brīnījās un priecājās – kā var tik ātri uzburt. Tas mani aizkustināja. Viņa mācēja novērtēt visādus sīkumus, un tajā pašā laikā viņai vienmēr bija zinātkāre, atkal bija kaut ko redzējusi, lasījusi.

Grāmatas bija uz galda, rādīja, kas viņu patlaban interesē, vienmēr kādi vēstures fakti vai jaunatklājumi. Un tādas ir bijušas Ērika vecmāmiņas, pat vēl trakāk. Viņš vienai no viņām ir sēdējis uz miršanas gultas, un pēdējais, par ko viņi runāja, – par internetu un visām tā priekšrocībām. Ērikam bija jāizskaidro sīkumi, nianses. Fantastiski cilvēki.

– Ar atvērtu prātu un sirdi.

– Ļoti tādi – uz nākotni. Un vienlaikus – ar vēsturi. Tā vēstures saistība ar nākotni – ka tas, kas bijis apakšā, ietekmē to, kas būvējas augšā, tas īstenībā ir tik pareizi.

Šampanietis – jo saule riet

– Kā Ēriks tevi bildināja?

– Viņš sarīkoja pārsteigumu saulrietā, tepat Rīgā, Daugavmalā, terasē pie Andrejostas. Viņš man uzdāvināja metāla konfekšu kastīti, kas bija senlaicīgas mājiņas formā. Ēriks saka – varbūt neņemam desertu, bet panašķojamies no šīm. Tur ir ļoti garšīgas šokolādes.

Viss aizlīmēts, profesionāli aiztaisīts, kā jau oriģinālā jābūt. Viņš pasūta šampanieti, vienkārši tāpat – jo saule riet. Es atmūķēju un skatos – mājiņā tāda kā kastīte, bet kā tas var būt, jo tā ir pirkta veikalā! Taisu vaļā, bet tur gredzens. Kā viņš to bija dabūjis gatavu, nezinu. Man bija šoks. Tas bija ļoti, ļoti mīļš brīdis.

– Tu franciski teici - jā?

– Mēs tad latviski vēl nerunājām.

– Un tagad mazliet runājat?

– Drusciņ. Pateicoties korim un dziesmām.

Citi šobrīd lasa

Svin visa Latvija: aplūko, kā Latvijas novadi mirdz simtgades krāsās! 41
FOTO: dvīņu māsas, kas piedzima savienotas, pēc smagas operācijas veiksmīgi atdalītas 4
Vējonis uzrunā pie Brīvības pieminekļa: ideālā Latvija ir mūsu spēkos 49

– Jūs klausāties?

– Mēs dziedam Parīzē latviešu korī. Jau tad, kad tikko aizbraucu uz Parīzi, viens no Latviešu apvienības Francijā vadītājiem Valters Lindbergs mani uzaicināja nākt uz kori. Sākumā bijām 12 meitenes, tagad koris izaudzis pāri 30 cilvēkiem. Visām meitenēm, kurām ir draugi un vīri, kuri spējīgi dziedāt un mīl Latviju, arī nāk. Atklājās, ka viena no dziedātājām var būt arī diriģente. Viņa ļoti daudz darba ieguldīja, lai mēs tiktu uz Dziesmu svētkiem.

– Jūs stāvējāt uz Lielās skatuves?

– Un arī Ēriks – starp 17 tūkstošiem dziedātāju. Tās dziesmas mēs dziedam no visas sirds. Viss bija absolūti brīnišķīgi.

– Ko Ēriks teica par Dziesmu svētkiem? Viņš saprot tādu masveidīgu sanākšanu, dziedāšanu?

– Ērikam pat bija diskusijas ar draugiem, kuri izteica mazas aizdomas, vai Dziesmu svētki nav kā tāda spēka demonstrācija mazai valstiņai, kura nu tagad grib parādīt...

– Mēs kā Ziemeļkorejā… maršējam?

– Jā, ka viens kaut ko dara, un visi pakļaujas. Varbūt paši vairs nedomā, bet dzied, ko liek. Mēs riktīgi par šo tēmu filosofējām. Cik milzīgi grūti ir citām tautām iedomāties... Bet mūsu franči, kas korī, to saprot. Jo būtībā saplūst ar to.

Jo tas patiešām ir unikāls rituāls, būtībā – kā lūgšana augstākiem spēkiem. Un tas, ka mēs to darām regulāri kopš 1873. gada, manuprāt, mūs ir novedis līdz valstij. Līdz tam, ka pastāvam. Un līdz pārliecībai, ka mēs arī pastāvēsim. Ja tu spēj citiem demonstrēt spēku dziedot un dejojot, nu, es atvainojos...

– Tā nav ieroču žvadzināšana.

– Tas ir spēks, ko varētu visi mums demonstrēt – mēs ar prieku!

– Mēs arī pulcinām, rīkojam Pasaules koru olimpiādes, kad kori Rīgā sabrauc no Japānas, Korejas...

– Jā. Un to visu mēs izjutām uz savas ādas. Emocionāli tas bija ļoti piesātināti un fiziski grūti – lielais gājiens, mēģinājumi, karstums, pirmā vakara aukstums, milzīgais vējš. Apbrīnoju meitenes blūzītēs. Man bija lielā mēlene, es neko nejutu.

– Villaine – skaistā, zilā? Kāds tautastērps tev bija?

– Alsungas. Tam ir saistība ar vienu no manām vecvecmammām, man ir saktiņa no turienes, un tai es piemeklēju, pieveidoju lēnā garā visu klāt. Arī Ērikam viena saikne atradās ar Kurzemi. Izvēlējāmies, ka tērpi mums būs no viena reģiona – Jūrkalnes un Alsungas.

– Cik skaisti – tavs mīļotais vīrietis, francūzis, stāv Jūrkalnes tērpā...

– Jā, bruslakā, ar zābakiem. Bruslaks ir skaists, melns vamzis, gara žakete, varētu teikt – mētelis. Tajā ir arī franču modes ietekme, metāla pogas, izšuvumi, piegriezumi – tas viss Ērikam nebija tik svešs, varēja labi pieņemt un sajust kā savu.

– Kāzas notika Latvijā vai Francijā?

– Sarakstīšanās notika Francijā.

– Mērijā?

– Jā. Tā bija ļoti skaista, ar rožlapiņu kaisīšanu un sirsnīgiem cilvēkiem, pēc tam ar mazu pasēdēšanu pie mums mājās ar pašiem tuvākajiem draugiem un Ērika radiņiem. Mums likās, ka vajag arī pa īstam salaulāties, ka vajag baznīcas svētību. Tad pieteicām Mežotnes pili, jo mana vecmāmiņa ir dzimusi tur. Viņa bija dārznieka meita. Man likās, ka tā pils ir vistuvākā.

Foto: Rojs Maizītis

Pasaule ir tava gliemežnīca

– Kādi ir tavi Parīzes prieki – vai tirgus?

– Re, kāda tev intuīcija! Tiešām, viens no maniem mīļajiem priekiem ir Parīzes tirgus, ko latviski dēvētu par blusu. Tur cilvēki pārdod dažādas senas lietas. Tas notiek dažādos pilsētas rajonos, no rītiem sestdienās un svētdienās. Iziet un apskatīties – tas ir tāds piedzīvojums! Nopirku tik mazu pērļu virtenīti, pat nevar iedomāties, ka tik mazā graudiņā vēl var caurumiņu uztaisīt. Par sīknaudu – kādiem 10 eiro. Tādi jauki nieki – vai zināji, ka ir krūzes cilvēkiem ar ūsām?

– Ar iedobīti?

– Nē. Krūzītes augšpusē, vietā, kur dzer, ir porcelāna pusmēnestiņš. Viss vēl izgreznots, izzīmēts, tasīte, ka vienkārši jāģībst. Sākumā domāju, ka tas ir – ja piens ir ar putām, lai sievietei nepaliek ūsas. Vai tasīte uz trim sarkanām kājiņām ar portretu. Porcelānam spīd cauri gaisma. Tādi mazi brīnumi, kas man sagādā neaprakstāmu baudu. Turklāt kompānija, jo ejam ar draugiem.

Nav tā, ka visiem kā zosīm jābūt kopā, ir brīvība, pēc laika kādu pagaidām. Tad visi kopīgi ejam kafiju padzert vai pusdienās. Tā ir Parīzes šarma sastāvdaļa, kuru atņemt būtu kā sievietei ļoti svarīgu apģērba gabalu neiedot. Ir daudz kas tāds – siltos vasaras vakaros gar Sēnu ir laukumi, kur visi dejo, mācās tango, piemēram. Vienkārši, par brīvu. Kādam ir mūzika, viņš uzliek..

– Esat pamēģinājuši?

– Nē, bet esam skatījušies un mazliet pašūpojušies līdzi.

– Kādi ir jūsu ģimenes plāni, nodomi, sapņi?

– Vai, sapņus stāstīt laikam ir bīstami, bet... mēs nevaram izšķirties, palikt Parīzē vai tomēr uz vecumdienām meklēt kādu vietu ārpus.

– Muižiņu?

– Drīzāk mājiņu. Ar jūru netālu. Man tā gribētos. Un lai būtu maza laiviņa, ar kuru ūdeņos pašūpoties. Vai izdosies, nav ne jausmas.

– Tev ir mazliet sajūta, ka priekšā ir mūžība gara, jo katra diena ir tāda – laimīga un īpaša?

– Mēs jau nezinām, kas mūs var sagaidīt. Bet jātic un daudz jādomā par to, kas varētu būt labs. Tajā pašā laikā zinu, ka arī no Latvijas neatsakos. Es vienmēr būšu šeit, te būs mana māja un vieta, kur atgriezīšos. Mēs atgriezīsimies. Arī Ēriks ļoti mīl Latviju. Viņš bija to iemīlējis vēl pirms manis. Tā ka tas nav mans nopelns.

– Tad viņš apmēram zināja, ar ko sarunājas toreiz...?

– Jā, tas nebija pavisam nejauši. Un arī Dziesmu svētku sajūta viņam jau bija zināma, viņš bija to apbrīnojis, savā veidā noburts ar to. Tepat tas viss ir – mūzika, Latvija, Francija... Nu, par mūžību ilūziju nav.

Protams, laiks kļūst arvien īsāks, to mēs visi saprotam. Bet, kas ir otrā pusē, mūžībā, to arī nezinām. Varbūt kaut kas zeltains un vēl vairāk mirdzošs. Vēl skaistāks. Jo tas, ka nav tikai matērija... Ja nebūtu gara spēka – vai tad mēs būtu? Mēs jau neesam tikai miesa.

– Svarīgi to zelta mirdzumu katrā dienā ieraudzīt. To iemācāmies, pārveļoties pāri iedomātam pusmūžam?

– Un arī, pārveļoties pāri nelaimēm. Jo tieši tad augam. Tad varam meklēt sevī spēku un ticību gaišajam, augt līdz ar to un attīstīties. Šekspīram ir teiciens – The world is your oyster – pasaule ir tava austere, pasaule ir tava gliemežnīca. Jā, mēs esam kā tādas pērlenes, kuras audzējam pērli. Mēs jau nezinām, vai tā tur būs.

Tikai audzējam to perlamutru katru gadu, kārtu pa kārtai kļūstam lielāki un stiprāki, varbūt tur aug arī tā mazā pērlīte, kas paliks, kas būs tā vērtība. Man šķiet, tas ir dzīves brīnums, ka nekad nevaram zināt, tā būs vai nebūs. Bet mēs tik un tā augam. Tad jau redzēs. Un tas varbūt arī nav tik svarīgi – vai ir tā pērle. Galvenais, ka tu visu laiku turpini, tu turpinies uz priekšu, attīsties, krāj perlamutru. Un ka tu to novērtē. Gan jau kāds izmantos. Beigu galā – apēdīs tevi kā austeri, un arī labi. Vismaz gards mirklis kādam būs.

Skatīt visus komentārus

Беременная герцогиня Меган поразила глубиной декольте во время выхода в свет

Резидент Comedy Club о семье Масляковых и КВН: «Там мафия, они могут сказать: "У этого мальчика кривые зубы, к черту его!"»