Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Maija Fromane, Agnese Drunka un Laura Grēviņa. (Foto: Toms Norde)

Mūsdienu problēma - bērnu liekais svars. Par savu pieredzi stāsta Laura Grēviņa, Agnese Drunka un Maija Fromane

Bērni
31. augustā 03:13 2018. gada 31. augustā 03:13
Linda Vesate | Žurnāls "OK!"
Pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem, 2010. gadā ceturtajai daļai (24%) pirmklasnieku ir lieka ķermeņa masa vai aptaukošanās. Par bērnu virssvara cēloņiem, problēmas risinājumiem un personīgo pieredzi diskutē trīs māmiņas – TV3 raidījuma Bez Tabu vadītāja Agnese Drunka, bloga Viens+Viens autore, Mazo pavāru skoliņas vadītāja Laura Grēviņa un uztura speciāliste, Instagram bloga @maija.fromane autore Maija Fromane.

Sāksim ar pamatiem – kurā brīdī vecākiem būtu jāpārstāj cerēt, ka bērns “izstiepsies”, un tiešām jāsāk uztraukties par viņa svaru?

Maija: – Ir speciāla percentilu sistēma – tabulas, kurās ir norādīts bērna normālais, paaugstinātais un pazeminātais svars atkarībā no dzimuma, vecuma un auguma. Šīs tabulas vecāki var atrast Pasaules Veselības organizācijas mājaslapā.

Agnese: – Laura, vai tu esi salīdzinājusi savu bērnu svaru ar šīs tabulas datiem? Es nekad to neesmu darījusi!

Laura: – Esmu pamanījusi, ka ārsti lieto tabulas, lai redzētu, vai zīdaiņi aug samērīgi.

Agnese: – Zīdaiņa vecums ir laiks, kad bērna attīstībai pastiprināti seko gan mammas, gan radi un draugi, līdz 2–3 gadu vecumā nepārtrauktā uzraudzība tiek pārtraukta.

Laura: – Jebkurā gadījumā vismaz reizi gadā bērns nonāk pie ģimenes ārsta slimības dēļ vai, ja vecāki ir īpaši apzinīgi, tīri profilaktiskos nolūkos. Apskatot un nosverot bērnu, ārsts var konstatēt atkāpes no normas.

Agnese: – Jautājums – vai ārstam konkrētajā brīdī ir vaļa skatīties, cik sver bērns, vai viņš koncentrējas tikai uz kaklu, degunu un plaušām?

Maija: – Jā, ļoti bieži ārsti nepievērš uzmanību bērna svaram. Es domāju, ka jūs nezināt par percentilu sistēmu, jo jūsu bērniem viss ir kārtībā. Mammas, kuras pamana, ka bērnam ir virssvars, sāk aizdomāties par dažādiem ar šo tēmu saistītiem jautājumiem un, meklējot atbildes, uzzina.

Laura: – Pirmais, uz ko vecāki var skatīties, ir bērna vizuālais izskats.

Agnese: – Tas ir klupšanas akmens! Kā teica mana vecmāmiņa, katrai pīlei savs pīlēns ir visglītākais. Vecāki nekritiski skatās uz savu bērnu. Ir ārkārtīgi bīstami paļauties tikai uz vecākiem, bet nevaru arī teikt, ka visa atbildība būtu jāuzņemas ģimenes ārstam.

Maija: – Diemžēl realitāte rāda, ka ģimenes ārsts nepievērš uzmanību visam. Ir jābūt sadarbībai starp vecākiem un ģimenes ārstiem. Domāju, ka vecākiem ir jāseko līdzi saviem bērniem – kā viņi aug un ko lieto uzturā.

Laura Grēviņa ar dēliem Evertu un Edvīnu. (Foto: no privātā arhīva)

Laura: – Aptaukošanās ir mūsdienu vardarbības forma. Tieši tāpat par vardarbību sauc arī situāciju, kad bērns netiek vests pie zobārsta, kā dēļ viņam ir sabojājušies zobi.

Agnese: – Ja mammai vai kādam no ģimenes locekļiem ir virssvars, bieži vien tas tiek norakstīts uz ģenētiku. Ja pareizi saprotu, procentuāli ir diezgan maz gadījumu, kad aptaukošanās pamatā tiešām ir slimība.

Maija: – Ļoti bieži redzam, ka ģimenēs bērni līdzinās saviem vecākiem. Protams, ģenētikai ir liela nozīme, taču mana pieredze liecina, ka, mainot uzturu, “mainās” arī ģenētika.

Laura: – Bērni pārmanto ēšanas paradumus, nevis gēnus.

Maija: – Tieši tā! Parasti ģimenes locekļi ēd vienādi, tāpēc bērni pārņem nepareizus ēšanas paradumus, un tad rodas situācija, kad visai ģimenei ir virssvars.

Kā rīkoties, ja bērnam ir konstatēts virssvars?

Agnese: – Manuprāt, ir svarīgi doties pie mediķiem, nevis sākt pašdarbību, jautājot padomu māmiņu forumos. Ir jānoskaidro liekā svara iemesls – tas ir medicīnisks vai pašu izlaidība?

Laura: – Ideāli, ja vecāki spēj atzīt, ka bērnam ir liekā svara problēma, nevis vienkārši ignorē šo situāciju.

Maija: – Pirmais solis – mainīt paradumus, un tas ir jādara visai ģimenei. Bērns nav vainīgs pie tā, ko vecāki pērk un gatavo.

Agnese: – Kad par šo problēmu tikko sāka runāt, vaina tika novelta uz ātrās ēdināšanas iestādēm. Uzskatu, ka tas ir absolūti nepareizi, jo lielākoties ēdam mājās un gatavojam paši. Jautājums – ko mēs gatavojam?

Laura: – Ir svarīgi ņemt vērā vecumu, kurā bērnam parādās virssvars. Vai tas ir bērndārznieks, kurš ēd mājās un bērnudārzā, vai tīnis, kurš piedzīvo hormonālās izmaiņas?

Maija: – Nav konkrētu pētījumu par to, kurā vecumā bērniem visbiežāk parādās liekais svars, taču ir novērots, ka tas notiek galvenokārt pubertātes laikā un sākot skolas gaitas. Kad biju iesaistīta ēdināšanas programmas ieviešanā bērnudārzā, dzirdēju vecāku komentāru, ka viņu bērni mājās noraujas uz picu un fast food. Man uzreiz rodas jautājums, kur bērns tiek pie picas? Ja mājās tās nebūtu, bērns nevarētu to apēst.

Laura: – Piekrītu! Man ir bijusi līdzīga situācija, kad viena mamma jautāja, ko darīt, lai viengadnieks nepārtiktu tikai no sulas un šokolādes. Vienkārši nevajag mājās turēt neveselīgu pārtiku. Bērns jau nevar pats aiziet uz veikalu un nopirkt našķus! Nav arī forši, ja tādi ēdieni glabājas tikai pieaugušajiem, jo bērns visu redz. Arī maniem bērniem garšo našķi, bet mājās to nav, tāpēc ir jāgrauž burkāni!

Agnese: – Mana pieredze liecina, ka ne visiem bērniem garšo našķi. Piemēram, kad vecākajai meitai palika pieci gadi, viņa lūdza, lai dzimšanas dienā nepērku kūkas. Beigās piekrita vienai mazai kūciņai, lai būtu, kur iespraust svecīti. Arī tagad, 15 gadu vecumā, viņai negaršo nekādi miltu izstrādājumi.

Maija: – Tas ir izņēmums, jo pārsvarā bērniem tomēr garšo saldumi, tāpēc tie ir uzturā jāievieš pēc iespējas vēlāk.

Laura: – Pieļauju, ka, ieliekot bērniem pamatu pirmajos gados, arī vēlāk viņu izvēles būs sakarīgākas.

Agnese: – Domāju, ka ar taviem bērniem, Laura, viss būs kārtībā! Pat ja viņi norausies un noprovēs aizliegto augli, viņos būs ielikta sajūta, ka tas nav labi. Jā, tu to drīksti, bet tas nevar kļūt par ikdienu.

Laura: – Esmu saņēmusi pārmetumus par to, ka visu mūžu bērni nevarēs ēst veselīgu, bio pārtiku un viss mainīsies, sākot skolas gaitas. Vai tāpēc man tagad būtu jāatmet ar roku un jābaro ar neveselīgu ēdienu?

Agnese: – Ir vienkāršāk iet vieglāko ceļu, attaisnojoties ar to, ka visu mūžu bērnu nepasargāsi, nevis veidot ēdienkarti, doties uz specializētiem veikaliem un iegādāties pārtiku no zemniekiem.

Agnese Drunka ar meitām Līnu un Rūtu. (Foto: no privātā arhīva)

Vieni uzskata, ka bērni ir ļoti aktīvi un fizisko aktivitāšu trūkums nav problēma, bet citi pauž viedokli, ka mūsdienās bērni daudz laika pavada pie datora vai telefona un pārāk maz kustas. Kāda ir jūsu pieredze?

Agnese: – Man ir tikai lieliska pieredze! Ļoti svarīgas uztura nianses mūsu mājās ir ienākušas, pateicoties tieši vecākajam dēlam, kurš, iekļūstot Latvijas futbola izlasē U-16 grupā, sāka pastiprināti pētīt produktu sastāvus. Manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi, lai visi, kuri ir atbildīgi par bērnu sportiskajām aktivitātēm, sniegtu informāciju arī par veselīgu uzturu. Sportošana apvienojumā ar neveselīgu ēšanu var radīt ļoti negatīvu rezultātu.

Laura: – Pilnīgi piekrītu! Ir viegli vakarā pēc sporta nodarbības iebraukt Maķītī, ko daudzi arī dara. Ir jābūt kādai autoritātei, piemēram, trenerim, kurš izskaidrotu šādas situācijas.

Agnese: – Visbiežāk treneri ir autoritātes bērniem, un, ja viņi nāktu ar šādu vēstījumu, tam būtu milzu pievienotā vērtība.

Laura: – Mani ļoti izbrīnīja situācija, kad, aizvedot vecāko dēlu uz vingrošanu, sastapu kādu čipsu ražotāju, kurš savu produkciju dalīja bērniem. Mazie bija laimīgi, bet vai tā ir īstā vieta, kur reklamēt savus neveselīgos produktus?

Maija: – Pasaules Veselības organizācija rekomendē bērniem katru dienu veltīt vismaz 60 minūtes fiziskajām aktivitātēm.
Parasti bērniem līdz septiņu gadu vecumam tas tā dabīgi notiek, taču, sākot skolas gaitas, palielinās slodze, parādās pulciņi un mājasdarbi, neatstājot pat stundu laika minimālai fiziskai aktivitātei.

Laura: – Sākumskolas posmā liekais svars var parādīties, jo pilnībā nomainās režīms. Līdz šim bērnudārzā bērns ir skraidījis, bet tagad ir jāsēž.

Agnese: – Es atbalstu ideju par iespēju doties mācīties ārā. Kurš ir aizliedzis matemātiku apgūt dabā? Esam iestrēguši rāmjos, uzskatot, ka normāla skola ir tikai tā, kurā bērns sēž klēpī saliktām rokām...

Laura: – Arī mani baida šī situācija, jo vecākajam dēlam drīz būs pieci gadi, un ir jāsāk domāt par skolas izvēli. Šobrīd ir ļoti svarīgi, ka viņš maksimāli daudz laika pavada ārā. Joka pēc esam mēģinājuši izmērīt dēla aktivitāti ar viedpulksteni.

Vienkārši spēlējoties laukā, tas uzrādīja paaugstinātu aktivitāti. Ja bērnus laiž ārā, līdz skolas vecumam papildu treniņi nav nepieciešami.

Maija: – Taču skolēniem sporta treniņi ir obligāti, jo viņi vairs nedabū tik daudz iet ārā.

Agnese: – Varbūt mēs visu iekrāsojam pārāk tumšās krāsās? Esmu dzirdējusi, ka ir skolotāji, kuri arī stundas laikā izkustina un izvingrina bērnus. Tā nav paaugstināta aktivitāte, tomēr tā ir izkustēšanās, kas ļauj pēc tam kvalitatīvi pavadīt atlikušo stundu.
Cita galējība rodas, kad vecāki mazu bērnu cenšas atdot profesionālajā sportā un četrus gadus vecam bērnam ir seši treniņi nedēļā.

Maija: – Profesionālais sports vispār nav veselīgs ne piecgadniekam, ne piecpadsmitgadniekam. Tā ir cita pasaule. Ja vecāki to izvēlas, tas ir viņu lēmums. Vecāki prasa no bērniem labas atzīmes, kā dēļ viņiem rodas mentāla pārslodze apvienojumā ar nepietiekamu fizisko aktivitāti.

Bieži ir situācijas, kad bērnu ēdināšanā aktīvu lomu ieņem vecvecāki, kuriem ir atšķirīgi uzskati par veselīgas ēšanas principiem.

Agnese: – Uzskatu, ka šā brīža vecvecāku paaudze atšķiras no mūsu omītēm un opīšiem. Mana mamma nav vecmāmiņa ar lakatu, tērpusies halātā, un nekad tāda nebūs.

Viņa ir pietiekami progresīva un respektē manas vēlmes attiecībā uz bērniem. Man ir brīnišķīgs piemērs no dzīves. Manā bērnībā par lieko svaru bērniem netika runāts. Man bija nosliece uz virssvaru, arī vecmāmiņa bija gruntīga dāma – tātad iedzimts!

Piedzīvoju visus klasiskos stereotipus, kurus pašlaik apspriežam. Vienu vasaru pavadīju pie vecmāmiņas, kura, protams, mani lutināja ar gardu ēdienu. Brokastīs – mannā biezputra, pusdienās – pankūkas, vakariņās – piena ķiļķenu zupa. Vēl ceptas siermaizītes pa vidu! Lai gan dienas pavadīju aktīvi – peldējos ezerā un kustējos, ievērojami pieņēmos svarā.

Nekad neaizmirsīšu mammas skatienu, kad viņa mani ieraudzīja pēc mēneša; prieka vietā tajā mijās šoks un izmisums. Iespējams, tieši šīs pieredzes dēļ viņa ļoti respektē mūsu ģimenes noteikumus.

Laura: – Arī mūsu ģimenē šādas problēmas nav. Mana mamma ir jauna, vēl strādā, tāpēc nav iespējas aizsūtīt bērnus uz laukiem. Viņa seko manam paraugam un vairāk piedomā par uzturu. Ar vecmāmiņu ir cita situācija, taču viņa tik reti satiek mazos, ka ļauju viņai bērnus pacienāt.

Maija: – Vecākiem ir jāmēģina sarunāt – jāskaidro, līdz vecvecāki sapratīs. Arī mana mamma ir mainījusi savus paradumus un vienmēr jautā, ar kādiem ēdieniem drīkst barot bērnus. Savukārt mana vecmāmiņa šobrīd ir tādā vecumā, ka neko vairs nevar sarunāt.

Maija Fromane ar meitu Lali. (Foto: no privātā arhīva)

Diemžēl lielākā daļa bērnu aug “vecā stila” ģimenēs, kur vecvecāki nav tik saprotoši. Šajā gadījumā ir jāmēģina runāt ar pašu bērnu, kad viņš ir sasniedzis kaut cik apzinātu vecumu.

Jāmēģina paskaidrot bērnam, ka vecmāmiņa daudz ko nezina, bet viņš jau ir apzinīgs un saprot, ka mūsu ģimenē ir citi paradumi. Uzskatu, ka ir vairāk jārunā ar bērniem, ko daudzi vecāki nedara. Viņi izlemj, ko bērns ēdīs, bet neskaidro – kāpēc. Dažos jautājumos bērni ir daudz gudrāki, nekā mums liekas. Un jāpatur prātā, ka lielākā daļa bērnu vēlas līdzināties vecākiem.

Un, ja nu vecāki paši cieš no liekā svara? Bērns apzinās savu problēmu, iespējams, tā dēļ pat tiek pazemots vienaudžu vidū, bet vecāki uzskata, ka viss ir kārtībā...

Agnese: – Kam ir tiesības vērst vecāku uzmanību uz šo jautājumu?

Maija: – Varbūt skolas psihologam?

Agnese: – Cik vērīgs ir skolas psihologs? Varbūt klases audzinātājai vai skolotājai bērnudārzā būtu jāpamana šī situācija un jāmēģina runāt ar vecākiem. Lielākā problēma ir tā, ka vecāki paši nepamana vai nevēlas redzēt šo problēmu.

Laura: – Vai arī – viņiem tas nešķiet svarīgi.

Maija: – Ja vecākiem pašiem ir virssvars, viņi nojauš, ka būs kaut kas jāmaina arī savos paradumos, un vienkārši baidās no tā.

Laura: – Tas ir arī jautājums par vienaldzību sabiedrībā. Kā jau jebkuras vardarbības gadījumā...

Agnese: – Visbiežāk šie bērni piedzīvo emocionālo vardarbību vienaudžu vidū, kas rada sniega bumbas efektu. Nevēlos visu iekrāsot melnā krāsā, bet, ņemot vērā augsto pašnāvību skaitu mūsu valstī, neviļus jādomā, kas ir bijis pirmais provocējošais elements.

Maija: – Bērni var būt ļoti cietsirdīgi, un šī pieredze var atstāt lielas emocionālas traumas.

Viens padoms, kuru jūs sniegtu tiem, kas stāv uz veselīga dzīvesveida starta līnijas?

Agnese: – Ārkārtīgi vienkārši – esmu visiem bērniem nopirkusi glītas ūdens pudeles, un arī pati vienmēr nēsāju vienu līdzi. Pat Rūtai, kura iet vēl bērnudārzā, somā vienmēr ir ūdens. Tas ir pirmais solis. Nevajag sākt uzreiz visu griezt riņķī. Ja bērnam, ejot uz skolu, līdzi ir ūdens pudele, man ir miera sajūta.

Laura: – Ja ir nolemts mainīt savus paradumus, es ieteiktu šajā procesā maksimāli iesaistīt bērnu. Nevis nolikt bērna priekšā salātus ierasto frī kartupeļu vietā, bet mēģināt tos kopā pagatavot vai vismaz kopā veikalā nopirkt sastāvdaļas.

Agnese: – Nevajag baidīties dot bērnam rokā nazi! Viņš ātri iemācīsies ar to rīkoties. Kopīgas gatavošanas procesā izkristalizēsies, kas bērnam garšo un kas ne. Piemēram, es zinu, ka man ir jānopērk pāris avokado vairāk, jo gatavojot salātus, meita pusi izēdīs ar karotīti. Viņa var pat pēc tam neēst salātus, jo būs jau pagaršojusi un baudījusi visas sastāvdaļas gatavošanas laikā.

Laura: – Mums tā ir diezgan bieži – kamēr gatavoju, mazie ir pusi noēduši. Bet kāpēc ne, ja visi produkti ir veselīgi? Arī vadot Mazo pavāru skoliņu, redzu, cik ļoti bērniem patīk gatavošanas process.

Agnese: – Daudzi vecāki sūdzas, ka viņiem nav laika spēlēties ar bērniem. Jā, arī man nebija laika likt klucīšus, tāpēc aicināju meitu uz virtuvi palīdzēt gatavot ēst. Tā ir brīnišķīga rotaļa ar pievienoto vērtību.

Maija: – Es ieteiktu vecākiem, sākt pirmām kārtām ar sevi, jo bērni vienmēr atkārto viņu uzvedību. Piemēram, mēs ar piecgadīgo meitu ejam kopā skriet. Noskrienam vienu kilometru, tad vedu viņu mājās un dodos pati skriet tālāk. Protams, man tas nav ērti, taču redzu viņas vēlmi sportot un nevēlos šo iniciatīvu apslāpēt. Tas pats ir ar ēst gatavošanu. Vienreiz atteiksiet, otrreiz atteiksiet, un bērns vairs negribēs. Bērns emocionāli attālināsies un arī vēlāk nevēlēsies uzklausīt vecāku padomus. Neatgrūdiet bērnus, pat ja tas ir neērti konkrētajā brīdī!

Laura: – Bērni vispār nav baigi ērti! (Visas smejas.)

Maija Fromane, Agnese Drunka un Laura Grēviņa. (Foto: Toms Norde)

Agnese: – Būt vecākam ir ļoti atbildīgi un sarežģīti! Varētu celt pieminekli visiem, kuri ir vecāki!

Maija: – Daudzi domā par to, kā dot bērniem materiālas lietas – jaunu kleitu, pēdējo iPhone, un mazāk aizdomājas par veselību. Iemācot bērniem pareizi ēst, vecāki veic milzīgu ieguldījumu bērna veselībā un viņa nākotnes ģimenes veselībā. Tas ir daudz vērtīgāk nekā dāvināt mantas.

Citi šobrīd lasa

Irēna Pulkinena neslēpj, ka viņai drīz jau 70: "Es no vecuma nebaidos" 8
Vēža slimniecei Sanitai veikta otrā ķīmijterapija; māte pastāsta par progresu ārstniecības procesā 4
Valtera Frīdenberga līgava Kristīne viņa piemiņai publicē sirsnīgu foto
Tēmas: Back 2 School

"Любовница" Петросяна впервые прокомментировала слухи о своей беременности

Врачи пытались спасти похороненную заживо овчарку