Dziedošais aktieris Hiršs: "Mēs dzīvojam valstī, no kuras pat bēgļi izvairās..."

Marta sākumā, gandrīz tavā dzimšanas dienā, LTV1 raidījumā «Teātris.zip» rāda Nacionālā teātra izrādi «Mīli manu sievu». Kā tev šķiet, vai tiešām ir tā, kā rakstīts šīs komēdijas anotācijā – laulāto sānsoļi ir tikai mazs, nevainīgs flirts un vēl šis tas, kas uzlabo attiecības ģimenē?

Mans draugs mācītājs saka – laulības tiek noslēgtas debesīs tajā brīdī, kad jūs savienojaties. Tātad, ja vīrietis vai sieviete ārpus ģimenes ar kādu savienojas, tas nozīmē, ka viņam vai viņai ir vēl viena laulība un kaut kas vairs nav kārtībā. Kad esi jauns un vēl nav bērnu, tas ir citādi, bet domāju, ka īsta laulība ir tā, kas vainagojas ar bērniem, un tad atbildība ir nopietnāka – ja tu krāp savu sievu, tu krāp arī savus bērnus. Tas, man šķiet, vairs nav smuki. Tāpēc principā (lai cik man būtu bijusi vētraina jaunība) esmu nonācis pie tā, ka ir ļoti viegli un patīkami dzīvot, ja tev ir tīra sirdsapziņa.

«Teātris.zip» rāda patiešām labas izrādes. Vai reizēm nejūti pretestību: kāpēc gan skatītājam sēdēt pie televizora?! Lai labāk nāk uz teātri!

Sāksim ar vienkāršo patiesību, ka liela daļa Latvijas skatītāju nemaz nevar nopirkt biļeti uz teātrī. Lai ģimene, kurā ir vismaz viens bērns, atnāktu uz izrādi, – salīdziniet mūsu izrāžu biļešu cenas ar minimālo algu Latvijā (ko ļoti daudzi arī saņem) un parēķiniet, cik reižu mūžā vai gadā cilvēks var atļauties pabūt teātrī.

Esam pieraduši gudri spriedelēt no “augstiem plauktiem”, aizmirstot, ka būtībā šeit dzīvojam dažādās pasaulēs. Algas ir tik atšķirīgas, ka tiem, kas lemj un uzstāda noteikumus nav ne mazākās nojausmas par cilvēku reālo materiālo stāvokli un iespējām.

Turklāt, cik daudz potenciālo skatītāju, latviešu, ir aizbraukuši uz ārzemēm... Statistikas dati jau tā ir graujoši, kaut gan patiesībā aizbraukuši ir vēl daudz vairāk Latvijas pilsoņu. Iedomājieties, mēs dzīvojam valstī, no kuras pat bēgļi izvairās.

Ko dara tavi dēli?

Vecākie dēli jau sen dzīvo katrs savu dzīvi – vienam ir 28, otram – 27 gadi. Viņi ir labi draugi,

dzīvo blakus dzīvokļos, regulāri kontaktējas un kopā arī izklaidējas. Tie ir mūsu dēli no pirmajām laulībām.

Var teikt, ka tēvu un dēlu konflikts jūsu ģimenē nepastāv?

Ar vecākajiem dēliem – nē! Tieši ar mūsu diviem jaunākajiem “brīnumbērniem” brīžiem ir grūtāk, jo tā ir jauna paaudze, kas ir pilnīgi atšķirīga. Tā ir cita domāšana, dzīves uztvere, intereses, pamatvērtības. Mums ar Lauru reizēm ir ļoti grūti ar viņiem saprasties. Nav lielu problēmu, bet puikām pašlaik ir pārejas vecums – vienam ir 15, otram 18 gadi. Kā saproti, tad brīžam nav viegli ar tiem jaunākajiem, bet ar tiem lielajiem nav problēmu (smejas). Tie ir mums tuvākas paaudzes puikas, kuriem ir ļoti sakarīga domāšana.

Dēli arī ir vērsti uz teātri un mūziku vai viņiem ir citas intereses?

Visi mani dēli spēlējuši teātrī dažādās izrādēs: «Sīkstulis», “Pepija”, “Superdetektīvs Blumkvists”, «Jāzeps un viņa brāļi», «Aicinājums uz pērienu», “Zilais putns”. Vecākais dēls Eduards darbojas «Austrumu robežā» un «Kabatā» – gan spēlē izrādēs, gan ir skaņotājs un gaismotājs. Universāls cilvēks, pamatīgs balsts man grūtā brīdī. Cepuri nost! Eduards vada vakarus, tāpat kā tētis, un spēlē ģitāru, un tēlo Salaveci gada beigās. Ivars savukārt nodarbojas ar nopietnākām lietām, paldies Dievam! Arī ir pamatīgs balsts mums ar mammu. Robins, kuram pašlaik ir 18 gadu, gatavojas vadīt skolas Žetonu vakaru, kur viņš spēlēs arī ģitāru. Reps un hiphops ir viņa žanri, un dēls ar tiem ir nopietni aizrāvies. Viņš pats sacer un ieraksta savus tekstus. Es vēl vakar viņam teicu: «Tu gandrīz tēva pēdās ej...» Jurģis pagaidām tikai sāk mācīties spēlēt ģitāru. Viņam ir 15 gadi. Viņu interesē daba, kosmoss un zinātne. Uz kuru pusi tālāk virzīsies jaunākā dēla ceļš, ir visai grūti pagaidām pateikt, bet tas ir viņa paša rokās. Mēs ar Lauru šajā jautājumā esam vienojušies atstāt dēliem pilnīgu brīvību. Kur velk, tur arī dodies…

Pirms pāris gadiem, kad sāki vadīt «Dzintara dziesmas», kādā intervijā izteicies, ka tas bijis izaicinājums. Kāpēc?

Tagad ir modē vārds – izaicinājums. Man šķiet, ka to lieto vietā un nevietā. Izaicinājums ir tad, kad tev kāds pienāk uz ielas un saka: «Gribi pa purnu?!». Vadot šo raidījumu, man nav bijis tādas sajūtas, ka darītu ko tādu, ko es nespētu, nevarētu vai nedrīkstētu darīt, jo man ir pietiekami nopietna muzikālā un teatrālā izglītība. Esmu mācījies Emīla Dārziņa mūzikas skolas kordiriģēšanas klasē, esmu dziedājis korī, mācījies solfedžo. Ļoti daudzi tagadējie mūziķi ir mani bijušie skolasbiedri. Man “Dzintara dziesmas” šķiet ļoti vērtīgas, jo nav otra tāda raidījuma , kas parādītu tik plašu spektru - sākot ar pavisam jauniem ienācējiem latviešu mūzikas pasaulē, individuāliem spēlētājiem, folkmūziķiem, elktrofolkistiem, kantrimūziķiem un beidzot ar “Astro’n’aut” un «Jumprava». Sākot ar Daumantu Kalniņu un beidzot ar tādiem grandiem, kā Raimonds Pauls un Margarita Vilcāne.

Pēdējā laikā arvien biežāk atceros Hariju Ozolu, kurš arī bija mūsu raidījuma viesis, bet nu, diemžēl, ir jau citos “medību laukos”. Jo tālāk es dzīvoju no tā brīža, kad viņa vairs nav, jo biežāk atceros savu draugu. Viņš bija nozīmīgs cilvēks manā dzīvē. Pateikt viņam es to nepaspēju... žēl.

Kas tev ir tuvāks no tā, ko esi klausījies savos raidījumos?

Man vistuvākā mūzika patiesībā ir mūzikli un kino mūzika. Es vislabprātāk klausos Nino Rotu, Ennio Morikoni, Loidu Vēberu, Vladimiru Kosmu, kā arī Ribņikovu, Grebenščikovu. Arī Jāņa Lūsēna mūzikli “Indriķa hronika” un “Sfinksa” ir izcili. Ļoti priecājos, ka man bija iespēja tajos piedalīties un ierakstus ik pa laikam paklausos.

Kuri «Dzintara dziesmu» mirkļi tevi jo īpaši aizkustinājuši?

Redzi, vadītājs nedrīkst ļauties tādam dziļam aizkustinājumam: ir jādomā līdzi tam, kas notiek raidījumā.

Man bija pārdzīvojumu pilns brīdis, kad pilnīgi negaidīti raidījumā, kur Haris bija kopā ar Santu Zapacku, pēkšņi paņēmām ģitāru, to pašu, kas bija uz vietas, ne pārāk kvalitatīvu, un kopā nodziedājām bērnu dziesmiņu ar Aspazijas tekstu (es to uzrakstīju sen, kad strādājām kopā ar Antru Liedskalniņu, Maiju Lūsenu un Hari). Tas bija ļoti emocionāls brīdis. Mēs ar Hariju Ozolu sen nebijām dziedājuši kopā. Starp citu, domājot par emocionālo lādiņu, es arī raidījuma viesiem mēģinu ieteikt, lai izmanto iespēju pateikt cilvēkiem to, ko vēlas un kas liekas svarīgākais, nevis vienkārši atbild uz jautājumiem. Un tas, kurš šo ieteikumu izmanto, vienmēr dāvā skatītājiem ko jauku. Arī mani raidījuma kolēģi ir sagādājuši jaukus brīžus. Kad pirms gada tuvojās mana apaļā dzimšanas diena, pirmo reizi mūžā saņēmu torti ar tieši man veltītu uzrakstu.

Kas jauns top teātrī?

Janvārī pirmizrādi piedzīvoja spāņu rakstnieka Huana Majorgas luga “Zēns no pēdējā sola”, kurā man ir interesanta loma un izrāde ir izdevusies. Man ir arī jauna, ļoti aizraujoša loma Henrika Ibsena lugā «Meža pīle». Tu taču zini – Ibsens, pieci cēlieni... Un man ir uzticēta Molvīka loma. Man ir vairāk teikumu nekā lugā cēlienu. Septiņi! Bet nav lielu un mazu lomu. Ir tikai lielas un mazas algas (smejas).

Tevi tak varēs biežāk dzirdēt dziedam?!

Ņemot vērā, ka Laura man nupat uzdāvināja lielisku “Tangelwood” divpadsmit stīgu ģitāru, tad būtu dīvaini, ja es to neizmantotu. Gribas spēlēt un spēlēties un radīt ko jaunu.