Mārtiņš Oliņš pēc "Dejo ar zvaigzni": tukšums dvēselē un jaunas cerības
Mārtiņš ir stiprs kā Kurbads – viņš laužas ar rokām, lec ar gumiju, strādā bankā, piedalās maratonā, vada savu firmu... Un tas nekas, ka viņš ir ratiņkrēslā. Toties Mārtiņam Oliņam ir tas, kā nav daudziem, – panākumi un stabilitāte. Viņš tika līdz finālam šovā Dejo ar zvaigzni, bet nu grib to, ko nevar izcīnīt, – normālu ģimeni.
Brīdī, kad ar Mārtiņu notika nelaime, viņš bija pilns jaunības optimisma, un varbūt tas viņu kā peldriņķis ir turējis virs ūdens visus šos gadus. Viņš ir no cilvēkiem, kas savas iespējas ierauga pats – zvana, uzrunā, pierāda un iesaistās. Tā bija ar laikmetīgo deju – izlasījis, ka klases biedrenei ir studija, viņš aizrakstīja. Meitene samulsa, ka neesot tādas pieredzes, lai braucot pie ratiņniekiem, bet tad pārdomāja. Un Mārtiņš brauca uz mēģinājumiem – pie margām turoties, sevi ar visiem ratiem sestajā stāvā uzvelkot. Pēc nepilna gada viņi ar dejas izrādi par sapņiem jau uzstājās uz Dailes teātra skatuves... Ar Mārtiņu tiekamies lielā krogā blakus viņa darbam. Viņš sēž pretī smaidīgs un vienkāršs. Var jaust, ka viņā trīs kāda satraukta stīga, kas liek būt priecīgam un skumjam vienlaikus.
Pirmdiena. Šoks
– Latvijā tevi zina ļoti daudzi. Bet, ja ar tevi pirms gadiem trīspadsmit nebūtu notikusi nelaime...
– Jā, reizēm aizdomājos, kā būtu ievirzījusies mana dzīve. Pamatskolā līdz 9. klasei biju diezgan apzinīgs, pēc tam aizgāja – izklaides, tusiņi, nekādas skolas, tikai moči, mašīnas...
– Daudzi tajā laikā noraujas. Kā tev šķiet – tajā vecumā cilvēks izaicina likteni?
– Tas ir pārejas posms, kad ir mācīts, kā ir pareizi, bet jaunietis saprot, ka eksistē arī kas cits, un tad aiziet pa gaisu, mēģina izrauties ārā no visa un, protams, sanāk arī aplauzties.
– Ādažos droši vien katram sevi cienošam puikam ir mocis?
– Manā bariņā tā bija. Pats braucu no divpadsmit gadu vecuma.
– Un vecāki neuzstāja, ka tev vajag tiesības?
– Tad mēs vispār par to nedomājām. Es pie vecāsmammas mežā dzīvojos. Tur pa visām meža takām – nevienu jau netraucēja, tikai pats sevi un kokus. Man bija pašam savi mopēdi, tad – divi moči, krosinieks, tāds dikti jaudīgs. Es gan nenodarbojos ar nopietnu sportu, pats savā nodabā braucu, remontēju, pucēju. Tas kritiens bija ar drauga moci. Tajā laikā mācījos Rīgā un no saviem braucamajiem jau biju sācis atbrīvoties.
– Kādu tu atceries to dienu?
– Tā bija pirmdiena. Pa vasaru piestrādāju pie celtniekiem, palīdzēju remontēt dzīvokli. Viņi todien negribēja strādāt, un es braucu atpakaļ mājās. Kaimiņi ar močiem tieši grasījās braukt uz jūru, arī mans skolas, bērnudārza biedrs. Es pieteicos līdzi, brīva vieta uz moča bija – braucām uz Garciemu sauļoties. Bez alkohola. Bija ļoti skaista diena, pēcpusdienā, kad nomācās, taisījāmies uz māju pusi, bet katrs vēl tā kā izbrauca ar moci. Es arī uzprasījos... un neveiksmīgi kritu. Pārējo atceros diezgan saraustīti. Bija šoks.
– No lielām sāpēm?
– Nu... man tas šķita diezgan smieklīgi – es nokrītu, guļu smiltīs uz vēdera, mute pilna smiltīm, un viss, ko redzu, – pludmale un no meža puses nāk divas plikas kājas. Piesēžas džeks ar visu savu mantību priekšā.
– Nūdists?!
– Jā. Un saka man – vecīt, tas bija kā filmā! Nevarēju parunāt, sāku smieties. Mēģinu pakustēties, bet nevaru, piebrauc otrs draugs, sauc ātros, ar minerāli skalo man muti no smiltīm. Tālāk – traumatoloģijas slimnīca, reanimācija, pamostos viss vados, vecāki stāv blakus un raud. Saku – ko jūs, re, cik forši – viss vados. Un atkal aizmigu. Tikai ar laiku sāku apjēgt, ka nejūtu uz leju no krūtīm. Ārsts man teica – tu nestaigāsi, bet es tā baigi viegli to uztvēru.
– Tev nepielēca, ko tas nozīmē?
– Reanimācijā biju pilnīgi bezspēcīgs, bet aprūpē. Tad nonācu Vaivaros, kur saskāros ar to, ka ir vēl tādi cilvēki. Pamazām saproti grūtības, ka nevari nosēdēt, saģērbties, bet visu laiku palīdz, liekas, nu, labi, nekas traks nav. Bet tad ir jābrauc mājās, un tur gan saskaries ar realitāti – vēl tikko pirms mēneša varēji izdarīt visu, bet tagad neko.
– Un mājinieki raud?
– Vairs jau īsti... man redzot, protams, neraudāja. Bet es jau sāku izlaisties. Biju pieradis – padod man šito! Uztaisi to! Bet nevienam – vecākiem, vecaimammai, mammas māsai – nav laika. Dari pats!
– Tā arī tev teica, bija tik stipras?
– Jā, ņem slotu, lupatu, slauki istabu! Tad pamazām sāku. Un tas ir reāls fizisks treniņš – noturies, vadi ratus, slotu un saslauki.
Septiņi gadi mīlestības
– Tev depresijas brīži bija?
– Ik pa brīdim uznāca, es raudāju... Bet gadu pēc avārijas atkal bija jābrauc uz rehabilitāciju Vaivaros, tur biju jau drošāks, možāks, vairāk varēju sevi aprūpēt un iepazinos ar meiteni.
– Viņai arī bija kādas problēmas?
– Nekas nopietns – problēmas ar vēderu, celiakija, paārstēja saasinājumu. Pēc tam viņa aizbrauca uz mājām Bauskā, bijām samainījušies adresēm un sākām sarakstīties. Brīžos, kad bija slikti, rakstīju vēstules, un domas aizvirzījās. Tā sarakste bija gandrīz katru dienu.
– Tajā brīdī tev viņu vajadzēja vairāk nekā viņai tevi?
– Es viņai iepatikos. Simpātijas bija abpusējas. Mamma veda mani pie viņas, viņa brauca pie manis. Viņa beidza 12. klasi, iestājās Banku augstskolā, sāka dzīvot pie manis.
– Ar taviem vecākiem?
– Jā, ģimenes mājā. Es tajā laikā mācījos Jūrmalā par grāmatvedi. Tad sāku strādāt Rimi, paņēmu viņu praksē, kopā dzīvojām, uz darbu braucām. Kopā septiņarpus gadu nodzīvojām.
– Un kas notika?
– Pašķīrāmies. Kaut kas pazūd, izbeidzas...
– Viņa iemīlējās par jaunu?
– Nu, tā gadās. Tas man bija belziens, bet mēs abi bijām no kaut kā izauguši. Mums abiem tā bija pirmā mīlestība. Reti kuram tā turpinās. Mēs vairs nebijām tie cilvēki, kas tad, kad satikāmies.
Darbarūķis
– Un tad tev gribējās ko jaunu?
– Rimi nostrādāju divarpus gadus. Tā bija laba pirmā darba pieredze, bet gribējās ko citu. Es tur biju viens no 54 grāmatvežiem, kas dara vienu mazu darbību. Turpat blakus bija zāļu lieltirgotava Magnum Medical, kurā es pieteicos, mani paņēma, tur nostrādāju sešus gadus.
– Saprati, ka profesionālā jomā vari būt konkurētspējīgs? Par spīti tam, ka viņi redzēja, ka tu uz pārrunām ierodies ratiņkrēslā...
– Galvenā grāmatvede, kas mani pieņēma darbā, teica, ka ratiņkrēsls pat nākot par labu, jo viņa nezin kur bija dzirdējusi, ka tie cilvēki esot īsti darbarūķi – ja galva strādā, viņi darīs.
– No vienas puses, bēdīgi, ka tevi ieliek tādā statusā.
– Tajā brīdī man tas šķita pacilājoši, patīkami, kā kompliments. Bet arī ar to bija par maz. Pārmaiņas notika, kad beidzās attiecības ar meiteni. Es pārtraucu lauzties ar rokām. Pirms tam sešus gadus biju braukājis uz Eiropas un pasaules ārmrestlinga čempionātiem. Vienu dienu, atceros, bija vasara, mierīgi strādāju, un pa radio skan reklāma – nāc studēt! Studēt? Nu, varētu, tiešām. Bet pats sev saku: paga, paga, es to pazīstu – rīt pamodīsies, negribēsi. No rīta pamostos – nē, gribu! Aizgāju uz atvērto durvju dienu, sarunājām, ka viņi nodrošinās lekcijas pirmajā stāvā. Nu, ideāli. Nokārtoju studiju kredītu un gāju mācīties.
– Un tieši ekonomika, cipari tevi interesēja?
– Jā. Magnum sāku strādāt par grāmatvedi, bet tad kaut kā pārvirzījos uz analītiķa amatu, un tas man patika vairāk. Mēģināju saprast, ko vēl nezinu, ko jaunu varētu iemācīties, un aizgāju uz ekonomistiem. Tur mūs uz virzīja – domājiet, dibiniet uzņēmumus, ražojiet, darbojieties! Bet es nevarēju saprast, ko darīt, ko gan es varu ražot, necelšu taču baļķus... Un tad es iedomājos – bet kur palika grāmatvedība?! Uzreiz kā ar bomi pa galvu – nedrīkst taču pazaudēt savu desmit gadu pieredzi! Atvēršu savu grāmatvedības firmu, strādāšu ar klientiem. Izveidoju mājaslapu, vizītkartes, ievietoju mazu sludinājumu un lēnām apaugu ar klientiem – caur paziņām.
Lai banka lepojas
– Kas bija tavs pirmais klients?
– Mans draugs. ( Smejas.) Sākumā, protams, bija ļoti grūti – kamēr saproti, kur, kas, kā jāsaorganizē. Bet kopumā tiku galā ļoti labi. Tā sanāca, ka tad, kad atvēru savu firmu, jau biju aizsūtījis CV uz banku Citadele. Aizgāju uz pārrunām, bet viņu piedāvājums nebija atbilstošs, sapratām, ka nevarēšu pavilkt. Turpināju strādāt savā firmiņā un Magnum, domāju – nekas, kā ir, tā ir. Un tad pēc trim mēnešiem zvanīja no Citadeles, ka viņiem esot man atbilstošs amats. Satikos, ļoti pozitīva vadītāja, teica – nāc strādāt!
– Vai ēkā viss ir piemērots tam, lai var izbraukāt ar ratiem?
– Protams, durvis ir smagas, viss masīvs, aizsardzībai, bet – pielāgots.
– Var redzēt, ka viņi ar tevi lepojas, deju šovā juta līdzi. Jūties aplidots, mīlēts?
– Jā, man patīk tas kolektīvs. Pagājušogad vienā videorullītī vadītāja par mani stāstīja – par darbinieku, kurš visu banku iedvesmojis uz visādām izdarībām. Arī ar to, ka aktīvi darbojos maratonā.
– Ko nozīmē – nobraukt maratonu?
– Nežēlīgs sagurums rokām. Sāku ar pavisam maziem gabaliem, ar piemājas rajona apbraukšanu. Es dzīvoju Teikā – tur ir trotuāri, šķēršļi, labs treniņš. Mežaparkā Rīga Run stafetē sākumā nobraucu piecus, tad desmit kilometrus. Tā ir slodze, uzreiz nevar. Mazajos posmos bijām vairāki, bet lielajā maratonā Valmierā ratiņkrēslā biju vienīgais.
– Esi izmēģinājis tik daudz – ar gumiju lēkt, katapultēties, maratonu braukt, lauzties ar rokām, kāpt kokā ar alpīnista ekipējumu...
– Jā, un brīvajā laikā peldu Ķeizarmežā un Olimpiskajā sporta centrā, vasarā – laukos pie vecvecākiem ezerā.
Es vairījos skumt
– Tu izlēmi dzīvot atsevišķi – kāpēc? Tomēr labāk, ja kāds piepalīdz.
– Tas bija laikā, kad iepazinos ar vēl vienu meiteni. Ne caur sludinājumu, tas man šķiet mazliet nenormāli. Dzīvajā.
– Tu māki šarmēt?
– Droši vien. ( Smaida.) Kad ir attiecīgs noskaņojums. Tikko biju izšķīries ar meiteni, meklēju mierinājumu. Bet sapratu, ka nesanāks, es nespēju uzņemties atbildību, saistības, attiecības. Tas bija viens mirklis, mēs ātri izšķīrāmies. Bet jau bijām sākuši dzīvot kopā. Kaut kā tas viss notika tik ātri, tik par ātru... Bet mēs ar to meiteni joprojām nedaudz uzturam kontaktus. Toreiz kopīgi bijām sākuši īrēt dzīvokli, un pēc šķiršanās abi no tā aizgājām. Katrs sameklējām jaunu. To dzīvošanu atsevišķi es uzskatīju par pārbaudījumu sev – es to varu vai nevaru.
– Tu studē, strādā, sporto, kāpēc nevarētu dzīvot?
– Tajā brīdī man patika. Tagad ir bišķi tā neomulīgi. Bet man tas nav sarežģīti. Pie manis tagad dzīvo brālis, viņš ir jaunāks, mācās Rīgā, pēc skolas strādā picērijā.
– Nes tev picas mājās?
– Sākumā nesa, bet tad es teicu, lai tā vairs nedara. Pārāk barojoši. Kaut arī esmu nobažījies, ka pēc šova zaudēju svaru, bet gluži uzbaroties arī negribu. ( Smejas.)
– Vismaz kāda kompānija tev mājās ir.
– Jā. Nezinu, vai var teikt... bet esmu iepazinies ar jaunu meiteni. Satikāmies pirms vairāk nekā gada.
Deja, kas izpluina dzīvi
– Šova laikā daudziem šķita, ka tev patīk partnere Ilze.
– Patikt ir viens, bet...
– Tev vajag ķīmiju?
– Jā. Tas bija šovs, katru dienu 2–4 stundas esat kopā, dejojat, tur bezmaz vai piespiedu kārtā kaut kam jābūt. Pasniedzēja arī mācīja, ka jāļaujas visām emocijām, ir jāmāk no sevis atdot visu – ļaujies tai nelaimīgajai mīlestībai, nodejo, palaid un salauztu sirdi aizej malā.
– Un ko pēc tam ar to darīt?
– Nu, neko. Nāk jauna diena, jauna deja, un strādā. Es tikai tagad saprotu, kādā virpulī, emociju gammā, dažbrīd šausmās biju iekūlies. Taču tas bija reāls piedzīvojums, tikai tas ļoti tevi izjauc – ne vien fiziski, bet arī emocionāli. Joprojām īsti neesmu atguvies. Nevaru atrast miera punktu. It kā šķiet – man vairs nevajag trakot, esmu daudz sasniedzis, harmonijā ar sevi. Bet nav mērķu – ko tālāk. Un vēl joprojām jūtos izpumpēts.
Katrā ziņā man tagad ir periods, kad nesaprotu, kas ar mani notiek. Brīžiem šķiet, ka ir depresija, brīžiem šķiet – varbūt jāraksta no sevis ārā, ko jūtu, kas ar mani notiek, kas ir cilvēki man apkārt. Un es sāku – vienu vakaru uzrakstīju piecas sešas lapas. Kļuva vieglāk. Tas bišķi sakārto, palīdz saprast.
– Ja tās ir pārāk daudz, tad pazemo. Bet zini, jebkuram cilvēkam tomēr gribas, lai reizēm pažēlo. Vienalga, cik spēcīgs esi, cik stipru veci, kādu raksturu rādi. Gribas, lai saprot, samīļo. Reizēm tas ir tik ļoti nepieciešams.
– Bet, ja smuka meitene bankā, augstpapēdenēs un minisvārkos – tev viņa patīk, taču, tiklīdz pievēršas tev, tā viņas acīs redzi vienīgi žēlumu...– Manuprāt, bankā vairs tā nav.
– Bet bija?– Sākotnēji varbūt, kad mani vēl nepazina, nezināja, ko darīt, kā palīdzēt. Bet pēc tam jau viss aizgāja, cilvēki kļuva pat ļoti runīgi.
– Tu gribētu ģimeni?– Jā. Man ir tāda sajūta...
– Sāk tikšķēt bioloģiskais pulkstenis?– Pat īsti ne. Es par to nesatraucos. Bet ir sajūta, ka apnicis skraidīt apkārt. Pat negribas vairs tās Vecrīgas klubu izklaides, ballītes, tusiņus. Es vienkārši gribu ģimeni. Man ir sajūta, ka tieši tas ir tas, ko es vēlos. Iedomājies – pirms brīža tev teicu, ka man vairs īsti nav mērķa, bet re, kur ir – milzīgs! Tāds, ka viss pārējais mani pat neinteresē.
– Bet tas ir tik iracionāls, īsti nav atkarīgs no tevis.– Tur jau tā lieta. Tāpēc šajās attiecībās brīžiem šķiet, ka es mēģinu tās paātrināt, uzspiest, bet tajā pašā laikā labi saprotu, ka viens pats jau nedrīkstu tā darīt. Ka tā tas nenotiek.
– Tu gribi bērnus?– Jā. Es gribu, lai viņš man bļauj naktīs, kaut ko ņemas...
– Atvaino, tev var būt savi bērni?– Jā, bet tas... ir sava veida process, kā viss notiek, bet principā – jā.
– Tici liktenim?– Kas tas tāds?
– Citādā veidā esi mēģinājis saprast, vai tas bija ierakstīts zvaigznēs, kas notika ar tevi?– Ir lietas, kas ierakstītas piedzimstot, bet pa ceļam ir pašam savas izvēles, kurām ir nenormāls spēks. Esmu piedzīvojis mazākas, lielākas domas, kas piepildās. Esmu bijis šokā, kā viss notiek. Tikko padomāji – tīri, konkrēti –, un pēkšņi tas ir! Jo skaidrāk definē vēlmes, jo ātrāk un precīzāk dabū piepildījumu. Tiklīdz sāc svārstīties – man liekas... man vajag, tad brīnies – cik slikti. Bet pats taču gribēji. Nevar teikt – gribu būt laimīgs! Jo – kas ir laime? Lūk, to līdz galam vēl neesmu sapratis – esmu apmierināts, visas tās mazās lietiņas, ko gribēju, esmu dabūjis. Nevajag jau vēlēties kādas villas vai jahtas. Bet vienalga reizēm ir skumji.
Spēles ar adrenalīnu
– Tu daudziem cilvēkiem esi iedvesmas avots. Kādi stāsti ietekmē tevi?– Nezinu, vai mani kas īpaši ietekmē... Pirms dažiem gadiem noskatījos filmu un izlasīju grāmatu The Secret, un tam domu spēkam es tomēr mazliet noticēju. Jo pats esmu to izbaudījis. Tas ir nenormāls darbs pašam ar sevi.
– Par taviem sportiskajiem izaicinājumiem – kāpēc to dari?– Manuprāt, man pietrūkst adrenalīna. Un tā es to dabūju, nevis injicējot.
– Lai gan tieši adrenalīna dēļ ar tevi tā notika.– Nu jā, tomēr... Pa smiltīm ar simt kilometriem stundā iebraucu peļķē un pret baļķi atdūros. Zini, liedagos ir vietas, kur ūdens pārskalojies pāri un izveidojas tādas lielas peļķes.
– Tās ir tik nekaitīgas, tur mazus bērnus laiž plunčāties.– Jā, tur ir ļoti silts ūdens, un tādā pļuriņā es iebraucu. Turklāt man kovboja cepure bija uzslīdējusi uz acīm, un, tādā ātrumā braucot pa nestabilu segumu, es atlaidu vienu roku, lai paceltu tās malu, un stūre pārmetās.
– Tu tiešām esi izstaigājis Vecrīgas ballītes, krogus?– Visus ne, bet gadās. Citreiz draugi mani paņem līdzi, reizēm es viņus saaicinu, ejam tusēt, dejojam, iedzeram. Reizēm pāršauju pār strīpu. Tajā ballītes karstumā šķiet, ka viss ir okei, bet vienu brīdi saproti – kaut kā būs jātiek arī mājās.
– Tev ir tas, kā nav daudziem Latvijas vīriešiem, – panākumi, nauda, stabilitāte.– Tas jau man pašam patīk. Es zinu, ka varu tikt pats ar sevi galā, varu sevi uzturēt, nav nevienam nekas jāprasa.
– Esi atradis sev piemērotu dzīvokli?– Man ļoti paveicās – pirms tam tur īrēja mani draugi. Ideāli – pirmajā stāvā, seši pakāpieni. Dzīvoklis vecā mājā, smuki izremontēts, divas istabas, viena no tām – studijas tipa, ir plaši, visur varu tikt klāt.
– Esi iemanījies pats pagatavot ēst?– Mamma un viņas brālis – visi ir pavāri, kā gan citādi! ( Smejas.)
– Kas būtu tava nākamā lielākā uzdrošināšanās?– Lēkt ar izpletni, piemēram. Varbūt aizbraukt paslēpot. Jau mazliet apsmadzeņoju, kā to varētu izdarīt. Gribas pamēģināt, vai tiešām tas ir tas, ko sagaidu. Tad varētu iegādāties speciālās slēpes, tās gan ir nežēlīgi dārgas.
– Tad tev jāapkraujas ar darbiem...– Firmā ļoti esmu samazinājis klientu skaitu. Pēc šova sapratu, ka nav jēgas tik traki daudz strādāt. Visu naudu nesapelnīšu, un pašam sevi jāsaudzē. Varbūt vajadzētu atbrīvot laiku tam, lai veidotu attiecības.
– Esi teicis, ka apkraušanās ar darbiem, iespējams, ir bēgšana no sevis. Tagad esi sevi aiz čupra izvilcis no tā laukā?– Jā, sevi vairāk tā kā pieņēmis varbūt. Naktīs guļu slikti. Nezinu, kāpēc. Tāda maza meditācija man ir pavingrot. Es to daru mājās, pats, jo zinu, ko man gribas, piemēram, izstaipīties. Tad ir apmierinātības sajūta, sagurums. Un labāks miegs.
– Kādus sapņus tu redzi?– Pēdējā laikā diezgan interesantus. Visapkārt ir cilvēki, notikumi.
– Esi redzējis sevi staigājam?– Nē. Bet esmu to sajutis. Gājis, tajā pašā laikā apzinoties – bet kā, es taču nevaru...
– Tev ir cerība uz medicīnu?– Vienmēr jau ir kāda maza cerība. Un var gadīties, ka man pašam tur kaut kas nostrādā. Visādi gadās. Tas, ka šobrīd nekas nenotiek ar medicīnu vai pašam, nenozīmē, ka jāsēž un jāgaida. Nē, jāturpina trakot pa dzīvi! 29. janvārī braucu uz Kanāriju salām, viens pats.
– Gribēji divatā?– Jā. Bet tā sanāca. Gribu atiet no ikdienas, cilvēkiem, sabiedrības un paskatīties uz visu no malas. Saprast, ko gribu tālāk. Vienkārši pabūt pie okeāna, atpūsties. Neskaitot brīvdienas, kas tika ņemtas ap šova laiku, divus gadus neesmu bijis atvaļinājumā.
– Skatoties uz tavu smaidīgo seju fotogrāfijās, šķiet, ka laimīgāka cilvēka vispār nav. Esi iemācījies tādu uzlikt?– Šovā iemācīja strādāt ar seju, emocijām. Reizēm iekšēji ir grūti, bet ar smaidu tu pats sevi ārstē. Vai pasmaidi kādam, un viņš tev to atdod.
Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, publicitātes foto
