Māris Grigalis ar sievu Zani: jau sākumā zinājām - 2 bērni ir "pamatpaka"

"Zane ir dievīga mamma,” sievu slavē Māris. “Ļoti sirsnīga un – kad vajag – stingra. Viņa zina, ko grib, un, ja kaut ko negrib, uzreiz pateiks. Tas ir ļoti svarīgi – neturēt emocijas un vēlmes sevī, jo pretējā gadījumā tu vienā mirklī vienkārši uzsprāgsti. Mēs visas problēmas atrisinām jau saknē. Uz sievu varu simtprocentīgi paļauties. Daru savus darbus un zinu, ka viss būs kārtībā, bet, ja vajadzīga palīdzība, viņa man uzreiz zvana.”

Zane aizdomājas: “Citreiz man šķiet, ka esmu par stingru – esmu tā nobārusi puikas, ka pašai sasāpas sirds. Bet vispār pirms bērniem tieši tādu to mammas būšanu arī iztēlojos.”

Viņa ir pārliecināta, ka pēc bērnu piedzimšanas sieviete kļūst citāda, arī pati esot sievišķīgāka, mainījusies arī domāšana.

Māris un Zane nāk no divu bērnu ģimenes, un abi jau sākumā zināja, ka divi bērni ir "pamatpaka". Tomēr Māris smejas: lai gan jaunākais dēls no zīdaiņu gultiņas jau izaudzis, to nevienam neatdos – ja nu nākotnē piesakās vēl kāds ģimenes loceklis?!

Viņš priecājas, ka abiem ar sievu ir vienāda izpratne par pamatvērtībām: “Jau attiecību sākumā spējām skaidri definēt, kādu ģimeni vēlamies. Pirmkārt, gribam bērniem iemācīt, ka visa pamatā ir smags darbs. Šajā pasaulē nekas tāpat vien netiek dots, visam jāpieliek pūles.

Puikas gribu audzināt ar darba tikumu, tāpat kā to darīja mūsu vecāki; bērnībā abi esam dārzā ravējuši nezāles un kaplējuši bietes, Zane dejojusi modernās dejas, bet es katru dienu piecas stundas sēdējis pie klavierēm.

Darbs ietver arī rūpes par citiem. Piemēram, ja tagad ieguldām darbu pie pārsteiguma veidošanas, tad rezultāts ir priecīga mamma.

Otrkārt, nevēlamies bērniem uzspiest savus nepiepildītos sapņus – tas, ko dzīvē nav izdevies sasniegt mums, nav jāpiepilda mūsu bērniem. Ja es visu mūžu esmu gribējis kļūt par pianistu, bet man tas nav izdevies, negribu to uzspiest bērniem. Vienalga, kādu ceļu viņi izvēlēsies, galvenais, lai izaug godīgi, labsirdīgi un mērķtiecīgi cilvēki.

Atceros, pirms bērnu piedzimšanas man bija ilūzija, ka mans bērns jau gada vecumā spēs noskaitīt dzejoli,” smejas Māris. “Tagad saprotu, cik daudz rūpju un uzmanības prasa bērnu audzināšana, bet es to izbaudu.”

Zane turpina: “Viss bija jauns un nezināms. Tas, ko kāds no malas pastāsta par bērniem, ir pilnīgi citādāk, nekā audzinot savus bērnus. Mūsu puikām ir katram savs raksturs. Ko viens bērns dara, to otrs ne pa kam. Kristers ir īsts līderis – viņam visu vajag izdarīt pirmajam un vislabāk – visātrāk uzkāpt pa kāpnēm, pirmajam saģērbties, vislabāk pabeigt uzdevumu.

Savukārt Mārcis ir emocionālāks, jūtīga dvēsele, viņam arī nepieciešams ilgāks laiks, lai pierastu pie jauniem cilvēkiem.” Māris sievas teikto apstiprina, sakot, cik bērnu, tik dažādu pieeju un nav vienas audzināšanas receptes. Zane vēl uzsver, ka viņiem ir ļoti paveicies, jo viņas mamma ir sākumskolas skolotāja, tāpēc apjukuma brīžos pēc padoma vienmēr var vērsties pie viņas.

Grigaļu ģimenē svarīgas ir pašu ieviestas un koptas tradīcijas. Viena no tām ir skaistāko notikumu pierakstīšana uz papīra lapas: “Vecgada vakarā lasām un atskatāmies, kāds bijis gads. Piemēram, vakar Mārcim nopirkām lielo puiku gultu – to pierakstām. Kristers 1. septembrī sāka apmeklēt dārziņu, arī tas ir pierakstīšanas vērts notikums. Citādāk aizmirstas. Kad dēli būs lieli, varēs šīs lapas pārlasīt un brīnīties, kas notika viņu pirmajos dzīves gados.”

Vissvarīgākās, protams, ir dzimšanas dienas: “Ikdienā neaizraujamies ar dārgu lietu dāvināšanu bērniem, bet dzimšanas dienas ir tās reizes, kad puikas tiek pie riteņa, skrejriteņa vai kādas citas ilgi gaidītas dāvanas.

Paši sev dāvinām kopābūšanas laiku, piemēram, ceļojumu. Nesen ar sievu bijām Berlīnē. Tas mums tāds liels notikums, jo kopš bērnu piedzimšanas nekur nebijām ceļojuši divatā, lai gan ir bijis gads, kad Berlīnē viesojāmies astoņas reizes,” stāsta Māris.

Zane turpina, papildinot, ka, tiklīdz ģimenē ienāk bērni, mainās arī vēlmes – gribas ceļot visiem kopā, un Māris piekrīt, atzīstot, ka Berlīnē abi sailgojušies pēc puikām. Brīvajā laikā ģimene daudz laika pavada ārpus Rīgas savā lauku mājā, kur mazie satiekas ar brālēniem un jautrība sit augstu vilni – Zanes brālim ir trīs dēli. “Tomēr daudz neraujamies tikties ar draugu ģimenēm, iet sabiedrībā, esam pašpietiekami savā četru cilvēku sabiedrībā. Mums kopā ir ļoti interesanti,” spriež Māris.

Sieva gan oponē, sakot – ja būtu vairāk brīvā laika, droši vien tiktos arī ar citiem, taču šobrīd ikdiena ir liela un disciplinēta plānošana. Tāpēc brīvajā laikā gribas vienkārši būt ar ģimeni.