Anna Krimele atklāti par mūsdienu ģimeni: "Es mācos būt laba pamamma vīra bērniem"

Kādu tu redzi ceļu uz sievieti, māti sevī?

Sarežģīts jautājums. Droši vien sākot no bērnības pieredzes, mācoties no mammas un vecāsmammas, skatoties, kāda ir pasaule. Tad klāt nāk analīze, ieslēdzas tava personība. Domāju, tas ceļš jau nebeidzas. Ja pasaki – viss, tagad esmu tik kolosāla un nobriedusi, ka tālāk nav kur attīstīties, tās, visticamāk, ir dzīves beigas. Tas pats par mammu sevī. Ar katru bērnu tu kaut ko mācies. Tam, vai tev ir 25 vai 35 gadi, ir nozīme – pasauli tu uztver citādāk.

Kādu kodu tevī ielika mamma, vecāmamma? Cik daudz tu esi viņu spogulis vai turpinājums?

Domāju, esmu gan spogulis, gan turpinājums. Manā dzīvē ļoti lielu lomu ir spēlējusi mammas mamma. Arī mamma. Un tēta mamma. Viņas bijušas kā batuts, uz kura lēkāju, skatoties, vai manā dzīvē tas der vai neder. Mana vecāmamma bija ļoti latviska, mīlēja dārzu.

Mācēja klausīties. Mana mamma ir māksliniece, tāda filozofe, domātāja. Viņa mani iedrošināja, vienmēr teica: “Tev ir viedoklis, sajūtas, uz tām tu vari stāvēt un doties uz priekšu. Tev nav jāpaklusē.” Mamma mācīja būt pašai, vecāmamma bija drosmīga, izdarīga, ar humoru. Tēta mamma bija saistīta ar modes industriju, ir liela gatavotāja un sirsnīgs cilvēks. Domāju, tas viss patapināti tiek nodots bērnam.

Tu augi Rīgā?

Jā, esmu Vecrīgas meitene.

Ko nozīmē bērnam uzaugt Vecrīgā?

Tas nozīmē, ka tu ej pa Vecrīgu un jūties droši. Uzaugu, skatoties uz Doma baznīcu. Mūsu piektā stāva dzīvokļa virtuves logs bija tieši tai pretī. Droši vien arī tas ir mani ietekmējis. Ar kori daudz dziedājām baznīcās. Vecrīgā bija arī tāda vēstures sajūta. Aiz stūra Rīgas pils, tu staigā pa bruģi, apakšā vīna pagrabi... Forši, ka mums bija arī vasarnīca, kur bija saule, jūra, ritenis, melna mute un smiltis, opītis vāra zupu...

Tev agri piedzima Annija.

Deviņpadsmit gados. Lai gan Annija piedzima mūsu laikiem neraksturīgi ātri, viņa nebija ne pārsteigums, ne nejaušība. Ar Annijas tēti ilgi bijām kopā, bērns bija gaidīts.

Biji jauna, iemīlējusies, rozā brilles?

Nezināju, kā ir būt jaunietim. Zināju, kā ir būt bērnam un kā ir būt pieaugušajam. Teiksim, jaunietim gribas izklaidēties. Mammai tas bija okei, bet tētis nesaprata, kāpēc, piemēram, jāiet uz ballēm. Taču jaunietim ir jāsocializējas, arī jāizmēģina dažādi darbi. Būtībā no 20 līdz 30 cilvēks domā, uz kuru pusi iet.

Psihoterapijas studenti visā pasaulē pārsvarā ir pēc trīsdesmit. Es no tīņa uzreiz ielēcu pieauguša cilvēka dzīvē, iztrūka viena posma. Mans laiks no 20 līdz 30 gadiem bija intensīvs, piesātināts, jo nebiju izdzīvojusi to, kas pienācās no dabas. Varbūt jutu, ka kaut kas nav īsti kārtībā, bet tas notiek tik dziļi zemapziņā... Biju ļoti atbildīga mamma, paralēli mācījos. Iekšēji mocījos – kā es braukšu uz semināru (jau tad sāku tos vadīt), kur paliks bērns...

Mammai atstāji?

Man bija vecāsmammas, mammas...

Viņas neteica: “Tagad sēdi pie ratiem!”?

Otrādi, drīzāk šķita, ka manu bērnu grib privatizēt. Tad bija jānovelk robežas, ka bērns tomēr ir mans.

Iestājies augstskolā?

Jā, ar lielu vēderu. Vispirms aizgāju uz LU uzņēmējiem, bet man ļoti nepatika, bija liels kurss, gribējās privātāku attieksmi, tāpēc aizgāju uz Turību.

Par tevi runājot, vienmēr piesauc Teoloģijas fakultāti, geštaltterapiju, NLP...

Es organizēju izzinošus pasākumus, seminārus, un tur lieti noder gan ciparošana, gan producēšana, ko esmu apguvusi Londonā. Tas ļauj sazemēties.

Tev ar bērna tēti bija ģimene, savas mājas?

Jā, Annijas tētis bija basketbolists Ventspils komandā, ļoti ilgu laiku viens no bāzes sportistiem Latvijas izlasē. Mums bija savs dzīvoklis, savas mājas, sava pasaule.

Tagad Annija jau liela...

Jau 16 gadi.

Līdzīga tev?

Domāju, ka jā, bet viņā ir ļoti daudz arī no tēta.

Vai pieaugšanas procesā starp 20 un 30 jūs ar Annijas tēti viens no otra attālinājāties?

Bijām ļoti jauni un kaut kur viens otru pazaudējām.

Tu pēc studijām iekāpi uzņēmējdarbības lauciņā?

Jā, man bija sava kompānija, šuvām bērnu apģērbu. Bet droši vien nebiju gatava pārvarēt biznesa pasaules grūtības un izcīnīt savu vietu zem saules. Tagad man ir nodibinājums ar sabiedriskā labuma statusu. Tas nozīmē, ka mūsu projektiem ir dots akcepts, ka tie dod labumu sabiedrībai, un uzņēmēji var ziedot savu nodokļu naudu.

Vai arī uz neirolingvistisko programmēšanu zināmā mērā skatījies kā uz biznesu?

Nē, mani interesēja cilvēks, viņa resursi, sevis saprašana. Pirms tam apguvu Ēriksona hipnozi – tas ir augstāks plaukts par NLP. Un tad mani paņēma, lai sagatavotu par pasniedzēju.

Tu iemācījies hipnotizēt?

Jā, bet tas nenotiek tā, kā rāda filmās. Transs un meditācija ir tuvi jēdzieni, bet katram ir nedaudz citi mērķi. Transs palīdz cilvēkam satikties ar zemapziņu, atrisināt kādu uzdevumu.

Tev pašai tas ir izdevies?

Jā, protams. Tie bija pirmie soļi sevis sakārtošanā. Aizgāju pie cilvēka, kurš ar mani strādāja. Tā bija gadiem ilga pieredze.

Ko atradi sevī?

Man laikam nebūs atbildes. Nav jau tā, ka tu kaut ko meklē. Ja tev ir meditācija vai transa seanss, tu droši vien vēlies sevī atrast kādu resursu. Tā ir ļoti plaša pasaule. Kad pie manis atnāk klients, runājam par viņa šā brīža vajadzību. Jo vairāk mācos, jo vairāk instrumentu – Ēriksona hipnoze, NLP, teoloģija, geštaltterapija, mana pieredze, mans ceļš – tas viss ir ļoti noderīgi.

Tie, kuri izstrādāja NLP teoriju, mēģināja saprast, kas veiksmīgus cilvēkus atšķir no pārējiem.

Būtībā jā, cilvēki sāka skatīties – hei, bet ko citi dara citādāk, kā viņi prot sevi menedžēt? NLP diemžēl ieguvusi pelēcīgu pieskaņu cilvēku nezināšanas dēļ. Būtībā NLP ir par to, kā efektīvāk izmantot un sakārtot savus resursus.

Ar kādām domām stājies Teoloģijas fakultātē?

Ar domām – velns ar ārā, man ir jau 30 gadu, un es gribu darīt to, ko es gribu! Jau skolas laikā es gribēju studēt teoloģiju.

Bez īpaša mērķa, ko darīsi pēc tam?

Tur jau tā lieta – skolas laikā tas mani atturēja, jo nebija īsti skaidrs, ko varēšu darīt. Bija svarīgi izvēlēties kaut ko praktisku, lietderīgu. Tie, kas vienkārši dod zināšanas, godā netika turēti. Jo – priekš kam? Tikpat labi varētu teikt – priekš kam mākslinieki?...

Sapratu, ka tas mani vienmēr ir interesējis, gribu to izprast, izzināt. Mani interesēja tieši reliģiju zinātne – visas reliģijas. Tās ir milzīgas, filozofiskas, teoloģiskas idejas, spēks. Izzināt budismu, islāmu, iedziļināties Bībelē. Tas joprojām mani ļoti interesē. Runājām ar Ralfu Kokinu, kurš bija Teoloģijas fakultātes dekāns, – ja esi saslimis ar teoloģiju, vairs nekad īsti nevari izveseļoties.

Tā ir mīlestība?

Gan mīlestība, gan kaisle, man šķiet. Ļoti labi atceros to sajūtu – ka esmu atvērusi vienas durvis un aiz tām ieraudzījusi milzīgu plašumu ar vēl tik daudzām durvīm, kuras jāatver, ka studēt kļuva aizraujoši. Nokļūt pilnīgi citā vidē, apgūt senās valodas, filozofus!

Tur netiek kaldināti kristieši?

Nekādā gadījumā! LU ir zinātniski akadēmiska vide, tas izsaka pilnīgi visu.

Bet tu tur iestājies, būdama kristiete?

Šobrīd grūti teikt, kāda bija mana pārliecība. Ļoti interesants jautājums. Nezinu... Tas pat ir smieklīgi, jo man joprojām ir atvērts jautājums – kas tad ir kristietis?

Droši vien tas, kurš tic Bībeles stāstam. Vienkāršoti runājot. Kurš atbalsta šo pasaules uzskatu.

Es domāju nedaudz plašāk – būtībā visas mūsdienu Rietumu pasaules ētikas normas ir balstītas kristietībā. Vai aizgāju kā kristiete – domāju, ka jā, lai gan manī bija dažādi savārstījumi. Bet mācoties mana ticība sašķīda gabalos. Kādu gadu bija ļoti traki. Jo man taču bija mana ideja par šo pasauli.

Un tā sašķīda?

Pilnībā! Jo teoloģija ir diezgan nežēlīga. Kursabiedri, kuri to nespēja izturēt, aizgāja prom. Viņi bija fundamentāli kristieši, kas nespēja šo prāta analīzi sagremot. Savukārt es... Ļoti labi atceros, ka uz Ziemassvētkiem vispār nesapratu, kur atrodos. Man bija zudis pamats zem kājām, tik ļoti izjutu šo smadzeņu uzaršanu.

Informācijas ir tik daudz, un samest to visu vienā bļodā ir tik vienkārši. Tev ir latviešu dievturu izjūta, ka Dievs ir draugs, kurš vienmēr palīdzēs, tev ir horoskopi, tu kaut ko paņem no hinduisma, budisma, šamanisma, virs gultas pakar sapņu ķērāju, un – aiziet! Teoloģijas fakultāte to visu izšķīdināja un salika pa plauktiņiem, kurš nes kuru ideju; uztaisīja skaidru bildi.

Kristīgo sajūtu atguvu vēl pēc gada. Man ir salīdzinājums, ka mana ticība tika sašķaidīta kā kristāla vāze. Tā bija ļoti skaista, bet, kad salīmēju to kopā, izrādījās, ka tā ir tapusi vēl dzidrāka. Tā ir par mīlestību, kuru sludināja Jēzus. Redzu labos darbus, ko dara baznīca. Kristīgā pasaule ir vienīgā, kas reāli palīdz, iet ielās. Labi – arī krišnām ir zupas virtuve.

Kristīgai baznīcai ir vairākas institūcijas, kas reāli palīdz cilvēkiem. Dalailama, kad bija Rīgā, teica, ka budisms no kristietības varētu mācīties principu “Esi priekš otra!” Ja viņam ir slikti, tu nevari pateikt: “Tāda ir tava karma, neko darīt!” Kristietim jāprasa: “Kā varu palīdzēt?” Tagad arī ir daudz dziļāka izpratne par to, kas rakstīts Bībelē.

Vai tu esi savu tuvāko saudzēta un lolota?

Gan jā, gan nē. Tāpat kā par elli – vienu dienu varu teikt: “Klausies, mana dzīve ir viena ellīga padarīšana”, citu dienu: “Mana dzīve ir lieliska!” Tas ir saistīts ar uztveri. Arī es kādam esmu bijusi gan paradīze, gan elle.

Tu ilgi gāji uz savu īsto cilvēku – nesen apprecējies.

Es apprecējos 33 gados. Tātad tieši tik ilgi arī gāju... Pirms tam neesmu bijusi precēta. Man no kāzām ir bijis bail.

Tu biji bēgošā līgava?

Absolūti.

Tevī iekšā bija neuzticēšanās?

Ja kāds runāja par kāzām, man tas likās kaut kas šausmīgs. Manas bailes bija tādas – ka nu dzīve beidzas, viss! Būt bērēs bija daudz vieglāk. Nomiršana likās pāriešana citā kvalitātē. Nezini, kas būs, baigi interesanti.

Varēji dzīvot kopā ar cilvēku, audzināt bērnu, bet nespert šo kardinālo soli?

Jā!

Vai tāpēc tev izjuka arī kādas attiecības – jo nebiji gatava?

Noteikti. Ja es būtu bijusi gatava un tas būtu mans mērķis, domāju, mana dzīve būtu stipri citādāka. Bet tā nebija. Esmu bildināta vairākas reizes. Vienreiz, atceros, man aiz šausmām sāka trīcēt rokas, pat ūdens glāzi nevarēju izdzert, tik ļoti biju pārbijusies. Mana fizionomija laikam bija tik traģiska, ka to nevarēja pārprast, un mans iespējamais laulātais draugs tikai pavaicāja: “Tu lec nost?” Teicu: “Jā...” Es ar to nelepojos, tas ir smieklīgi. Nezinu, kāpēc tā sabijos, no kurienes man tādas domas...

Bet tad kursa biedrene, mācoties geštalta terapiju, pajautāja: “Kāpēc neesi ar savām bailēm pastrādājusi? Ar klientiem taču tu strādā – ar baiļu pārvarēšanu.” Un es to izdarīju. Agrāk man bija sajūta, ka apprecoties cilvēks iekāpj kaut kādā ellē, nolemtībā vai iznīcībā, viss beidzas, ir tumšs. Teicu sev – Anna, beidz muļķoties! Paskaties, no kā tev ir bail!

Palīdzēja arī Solvitas Vekteres lekcija, viņa pati nesen bija apprecējusies. Vēl kas – biju sev uzlikusi milzīgu nastu, ka tas ir tik atbildīgs solis, ka tam jābūt uz mūžu un kļūdīties nedrīksti. Manam perfekcionismam šī spriedze bija par traku. Bet Solvita Vektere teica: “Kāpēc jāprecas? Kaut vai tāpēc, ka kopā ir jautrāk.” Un tas mani atbrīvoja. Domāju – patiešām, kopā ir interesantāk – braukt ceļojumā, gatavot vakariņas. Tas atslābināja un mazināja manas bailes.

Kur satiki savu cilvēku?

Saskatījāmies vienā pasākumā. Sākām sarakstīties.

Tu uzticējies savām sajūtām?

Jā, kad savu vīru ieraudzīju pirmo reizi, man bija sajūta, ka viss ir kārtībā.

Miers?

Jā. Kā atbraukt mājās.

Vairs nevajadzēja tos taureņus un kaislību, ko varbūt gaidām divdesmit gados?

Jā, tas bija mierīgāk. Citādāk.

Stulbi izklausās, bet vai vari teikt, ka esi izgājusi kādu vīriešu pazīšanas skolu?

Domāju, daudz precīzāk būtu teikt, ka esmu izgājusi sevis iepazīšanas skolu.

Caur cilvēkiem, ar kuriem esi vai neesi bijusi kopā?

Protams, iepazīstot cilvēku, veidojas dažādas pieredzes, bet, manuprāt, fokusēties uz otru ir kļūdaini. Kad uzmanību pārnes no kādu partneri es gribu uz kā es vēlos justies ar viņu kopā, tā ir milzīga iekšēja skatupunkta maiņa. Tad es sāku pamanīt cilvēkus, kam piemīt vērtības, kuras man ir svarīgas.

Vai tiesa, ka reiz iemīlējies mazā rudā garmatainā zinātniekā?

Jā! Kur tu šito izrāvi!? Tas bija ļoti sen. Tā bija īslaicīga iemīlēšanās bez reāliem randiņiem. Šis cilvēks mani fascinēja ar savu būtību, harismu, nostāju, pieeju dzīvei.

Vai tev ir bijušas sarežģītas attiecības ar savu izskatu? Vai esi to uztvērusi kā handikapu, dabas dāvanu?

Man liekas, tas tā arī jāuztver. Sabiedrībā vispār maz runā par to, kāda dzīve ir izskatīgam cilvēkam. Bija laiks, kad man gribējās paslēpties un nekur neiet, jo likās, ka visi grib mani apēst. Kā teicis kāds budistu mūks: dzīvē ir trīs smagākie pārbaudījumi – vara, nauda un skaistums. Un skaistums ir viena no vērtībām, uz ko visi tiecas. Bet ir arī attieksme – nu, ja tu esi skaists, tad, visticamāk, dieviņš tevi apdalījis citā. Tas ir liels pārbaudījums.

Mans kursabiedrs Nils Sakss Konstantinovs ir aizsācis tēmu par transcendento Dieva būtību caur skaistumu. Varbūt Dievs runā tieši caur skaistumu. Ļoti interesanta tēma!

Droši vien cilvēkos dzīvo arī zināma nenovīdība. Jaunu, blondu, skaistu meiteni ir ļoti viegli ielikt stereotipiskos rāmjos.

Protams! Var būt milzīga nepatika, atgrūšana. Varbūt tas skaistais cilvēks nevēlas konkurēt, bet ar viņu gan grib! Tas ir pārbaudījums.

Tevi a priori var uztvert kā ienaidnieci – lai cik banāli izklausītos.

Var. Var būt tā, ka no tevis novēršas, jo tu šķieti drauds, teiksim, kādai ģimenei. Sarežģījumu ir daudz. Ļoti skaistas meitenes un sievietes nez kāpēc slēpjas, čunčulējas, dara visu, lai kļūtu neglītas. Piemēram, uzēd lieko svaru. Tas viss notiek zemapziņā, jo ir bijis kaut kas tāds, ko nevar... pārvarēt. Man arī bija tantisks periods, gribējās paslēpties, lai neievēro. Un tik un tā dabū pa šņukuru, jo, lai kā tu satuntulējies, tevi pamana.

Bet, vai skaistums ir enerģija, tas ir jautājums. Nezinu. Tā ir forša, liela tēma. Zinu, ka izskatīgi cilvēki jau ir pētīti, un viens no pētījuma rezultātiem liecina, ka viņi nesatiekas ar tiem, kuri ēd neveselīgu ēdienu, piemēram, ātrās uzkodas. Kāda sieviete no auditorijas prasīja: “Vai tiešām viņi šos cilvēkus atstumj?”

Tas nav zvanīts, ka skaistie novēršas, varbūt novēršas tieši tie, kas nejūtas gana labi, lai būtu blakus izskatīgajiem. Un tad ir jautājums – vai ar problēmām jātiek galā tam smukajam, vai varbūt tam, kurš nez kāpēc par sevi nejūtas pārliecināts. Nevienam nav viegli (smejas).

Kāda tagad ir tava dzīve? Tu strādā, gaidi bērniņu?

Es gaidu bērniņu, strādāju, rakstu diplomdarbu. Geštalta institūtā.

Vēl turpini mācīties?

Piektais, pēdējais gads. Tas ir nopietni. Ir pavasaris, saproti, ka finišs ir tuvu, un atkal rodas mundrums un spars rakstīt. Pirms tam bija ilgs, nogurdinošs process, kad liekās – vai tas kādreiz beigsies? Latvijā psihoterapiju vari mācīties tad, kad esi maģistrs konkrētos humanitāros novirzienos. Tad esi laipni aicināts uz institūtu, kur jāmācās vēl piecus gadus. Ne visos psihoterpijas novirzienos mācību process ir tik garš.

Tavs vīrs ir uzņēmējs. Jums ir sava māja, Annija dzīvo pie jums?

Jā! Un manam vīram ir divi bērni.

Viņi arī ar jums dzīvo?

Jā, garus periodus, tad – pie mammas. Kad viņi ir pie mums, esam pieci. Kādreiz esam mājās tikai divatā. Vēl mums ir trīs suņi, dažreiz – tikai viens. Visu laiku ir kustība.

Vai pamatīgās cilvēkstudijas tev palīdz sadzīvot ar sava vīrieša bērniem?

Ļoti palīdz! Tā ir mūsdienu realitāte, arī milzīga tēma. Tad vajadzīga pilnīgi cita psiholoģija, cita pieeja. Es nezinu, kāda ir bijusi otra ģimene, kā šie bērni ir auguši. Es jūtu savu meitu, bet vīra bērnus es tā nejūtu, nesaprotu no pirmā acu skatiena. Ļoti sarežģīti. Ja es nebūtu tik ļoti vērsta uz citu cilvēku sajūtām, apzināšanos, analīzi, man būtu daudz grūtāk. Paga, paga, kas šeit notiek, labāk apsēžamies, izrunājam, nevis palaižam situāciju cerībā, ka tā pati izregulēsies.

Nekas neaizmirsīsies. Ir ieguldīts milzīgs darbs gan no manas, gan vīra puses, esam sēdējuši n-tos vakarus, domājuši, analizējuši, ko darīt, kā samenedžēt. Tas tiešām ir grūti. Tikko sajutos forši, jo runāju par to skaļi. Nezinu nevienu, kas par šo jauno – šķirto ģimeņu modeli būtu skaļi runājis. Bet tā ir mūsdienu realitāte.  

Marija Naumova, kura sāka dzīvot ar sava vīra meitu, kad aizbrauca uz Parīzi. Viņai bez pieredzes bija jākļūst par mammu, jo sava bērna vēl nebija.

Dagmārai Legantei arī ir vīrs ar diviem saviem bērniem... Bet profesionālu lekciju vai semināru, manuprāt, nav.

Ir svarīgi noformulēt statusu, kas tu viņam esi – otra mamma? Nē taču. Draugs? Pamāte? Traki!

Vai audžumamma? Arī nesanāk. Latvietim valodā vispār nav tāda vārda. Nav paredzēts! Mēs atradām. Mani nosauca par pamammu, un man patika. Vienojāmies, piemērīju... No svara, ko tu ieliec tajā vārdā. Pamāte ir ļaunā no pasakām, ar pātagu rokā.

Ja pateiksi – hei, es varu būt foršā pamāte ar labu humora izjūtu un vienmēr atbalstoša, tad nosaukums var iegūt citu skanējumu. Pilnīgi pareizi – ir jāsaprot, kas tu vispār esi, kādas ir tavas attiecības, kur tu ej, kur neej, cik tālu. Vai saki: “Tu man esi svarīga, parunāsimies par to!” Vai izliecies neko neredzam. Tas ir ļoti sarežģīti.

Kā Annija reaģēja uz jauno situāciju? Pusaudžu vecums nav viegls.

Annijai ir tētis, kuram ir jauna ģimene, un pusmāsiņa, kura tiek uztverta kā māsiņa. Viņa to normāli pieņem. Annija ir izaugusi starp tik daudziem bērniem! Skaitījām, septiņi bija pie vienas vecāsmammas... Tāpēc citus bērnus viņa uztver harmoniski, organiski.

Tev nekad nav teikuši, ka jākļūst par aktrisi? Tava māsa ir aktrise (Valmieras teātrī – Ilze Lieckalniņa – Red.), zināmā mērā esat līdzīgas, tikai viena gaiša, otra tumša.

Aina Matīsa mani pat ierunāja Dailes teātra otrajā kursā. Kad strādāju televīzijā, gāju pie viņas mācīties pareizi runāt. Var teikt, esmu sevi nolikusi malā māsas dēļ – ka tas ir viņas ceļš, un es tur nejaukšos.

Tev likās, ka nevajag konkurēt...?!

Jā. Kad bija opcija reāli iet teātrī... No vienas puses tas būtu mana sapņa piepildījums, es par to tiešām biju ļoti daudz domājusi, filmējusies reklāmās, fotografējusies kā modele, bijusi pasaules aģentūrās... Bet tad sapratu, ka visu laiku būt vienā teātrī... Varbūt atradu sev tādu atrunu, bet man tā tīri labi darbojas arī tagad. Ko nozīmē būt aktierim, teiksim, Dailes teātrī? Es to redzu tā, ka tu visu laiku esi tur, ar šiem cilvēkiem, kolēģiem...

Visu laiku vienā ēkā?

Jā! Bet man gribējās būt pasaules pilsonim, vajadzēja to brīvību – braukt, redzēt. Tas ir bijis viens no maniem lielajiem jautājumiem. Pat nezinu, vai mana māsa zina to, ko tagad stāstu. Tas ir bijis mans noslēpums. Likās – ja iešu strādāt teātrī, lai tikai nebūtu tā, ka man iznāk labāk (smejas). Tad labāk nemaz negāju. Varbūt tas ir stulbi. Varbūt vajadzēja. Nezinu.

Kādas ir tavas attiecības ar mazuli, kuru gaidi?

Es izbaudu šo laiku.

Viņš būs vasaras bērniņš?

Jā. Mums ir ļoti siltas un mīļas attiecības. Jau dīdos, lai kaut ko nopirktu; skatos gultiņas, ratiņus, sedziņas, drēbītes. Ja godīgi, negaidīju tik mīļu attieksmi – mani palaiž, durvis patur, liftu pagaida, atnes padzerties, piedāvā apsēsties, apvaicājas, vai man ir labi, un tāds prieks riņķī!... Es saņemu ļoti daudz mīlestības, pat no pilnīgi svešiem cilvēkiem. Šis ir foršs laiks, tiešām. Domāju – tas taču beigsies, ko tad es darīšu? (Smejas.)

Būsi pilnas slodzes mamma vai ar vienu kāju darbos?

Zini, ar Anniju es jutos kā pilnas slodzes mamma. Kaut arī studēju un sāku lasīt lekcijas un vadīt nodarbības. Domāju, ka arī tagad, kad man ir vairāk gadu un pieredzes, es centīšos līdzsvarot laiku, darot arī to, kas ir svarīgi man. Piemēram, man ļoti patīk vadīt grupu terapijas. Taču es ļoti gaidu arī to rimtumu, kad vari būt mājās ar maziņo.

Šopavasar sporta mocis paliks garāžā?

Sporta mocis ir pārdots, tagad man ir ielas mocis. Mums ir tāda motoģimene, draugu kompānija, cilvēku divdesmit. Viņi jau bija izbraukuši. Saku, ka es varu vismaz parūcināt, apstaigāt apkārt un augustā droši vien varēšu izbraukt.

Nebaidies? Tevī neieslēdzas kaut kāda... pašsaglabāšanās?

Tagad esmu tādā harmonijā... Hormoni grūtniecības laikā ir mierīgi, man ir absolūts miers. Ar vecomammu kādreiz runājām, ka apkārt ir tāds kā miera plīvurs – sajūta, ka esi savā pasaulē. Tāpēc man drīzāk gribas izbraukt ar to moci. Un noķert tādu foršu vasaras vēju.